Jānis Zelčāns “Visi dati dodas uz debesīm” – Ir okei

300x0_visi_dati_dodas_uz_debesim_drIzdevējs: Zvaigzne ABC, 208.lpp.

Izdevēja apraksts:
Pasaule, kurā dzīvo J. Zelčāna personāži, nav diez cik labāka par pašreizējo. Citāda gan. Viņi pieder izdomātai nākotnei – gan tuvākai, kurā mākslīgais intelekts ir realitāte, gan pavisam tālai, kurā lidojumi kosmosa telpā ir absolūta ikdiena. Tomēr šie personāži risina problēmas, kas aktuālas mūsdienās. Pirmām kārtām autoru interesē cilvēka patiesās identitātes apdraudējumi.

Kurā brīdī cilvēks pārstāj būt cilvēks šī vārda miesiskajā vai morālajā nozīmē? Vai tad, kad viņš rada virtuālu pēcteci un zaudē varu pār to? Vai tad, kad savu īsto ķermeni pakāpeniski ir spiests aizstāt ar mākslīgu, lai par katru cenu dzīvotu? Varbūt tad, kad ļauj sevi ietekmēt un pārveidot svešai pieredzei, kas kļuvusi par preci? Vai tad, kad tiek dota iespēja iekļūt cita cilvēka prātā un rīkoties viņa vārdā, lai veiktu netīkamus darba pienākumus?

Nieka divsimt lapaspusēs un sešpadsmit stāstos jauns latviešu autors Jānis Zelčāns izrauj lasītājus cauri plašam fantastikas un fantāzijas stāstiņu spektram. Ir kiborgi, mākslīgais internets, Lovkraftiski briesmoņi, traki zinātnieki, kosmosa tūristi, programmētāji un citi dīvaiņi. Stāsti lielākoties ir kā nelielas skices, vairāk piedāvājot kādu ideju, bet īpaši tajā neiedziļinoties. Jāsaka, ka īsais formāts šķita arī veiksmīgāks, jo tie daži gadījumi, kad stāsti aizvijās uz pārdesmit lapaspusēm un ir mēģināts no skices uzburt ko plašāku (tās laikam būs tās uz vāka minētās noveles) bija kopumā vājāki.

Vilšanos man sagādāja fakts, ka nevienā no šiem stāstiem darbība nenorisinājās Latvijā. Neskaitot 2-3 stāstus viss mierīgi varēja norisināties tepat, Džeinu un Džimu vietā varēja būt Daces un Pēteri, Ņujorkas vietā Rīga, un grāmata manās acīs būtu ieguvusi treknu plusu. Jo ja es lasu par Ņujorku, tad man uzreiz ir jāsalīdzina ar daudzām citām Ņujorkām, par kurām esmu lasījis un tad tam beņķītim kājas paliek pavisam ļodzīgas.

3 bļembasLatviešu rakstnieka fantastikas stāstu krājums ir ārkārtīgi reta parādība, par to vien jau liels prieks, ka „Visi dati dodas uz debesīm” ir tikusi izdota lielas izdevniecības paspārnē.  Vēlu veiksmi rakstniekam, tālāk būs tikai labāk. Trīs bļembas.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Vladis Spāre “Gājiens ar klibo zirdziņu” – “Es domāju, ka mana dzīve ir traģēdija, līdz sapratu – tā ir komēdija” /A.Fleks/

300x0_gajiensarklibozirgu978-9934-0-8532-1Izdevējs: Zvaigzne ABC, 190.lpp.

Izdevēja apraksts:
Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti? Tīrs blūzs. Smeldze. Kā uguns svešā logā tur, tumša lauka otrā pusē. Kā viegla ugunskura dūmu smarža no tālas tālienes, tikko jaušama, saldi rūgta. Lāsteka, kura viegli nočīkst starp zobiem un izkūst. Sen pazaudēta fotogrāfija, atmiņas par kuru kavējas prāta stūrītī – bet vairs īsti nav skaidrs, vai tāda vispār ir bijusi. Kā ienākt bērnības mīļā parka bīstamajā stūrī un atklāt, ka bubuļu tur nav un varbūt nekad nav bijis. Atklāsme, kas iepriecina un nedaudz skumdina vienlaikus. Pēc izlasīšanas prātā paliek tieši šī sajūta: vieglums un mazlietiņ skumjas. Smalkas un tīrtīras.

Studenti, bomži, narkomāni, trakie, pensionāri, studenti – narkomāni, bomži – pensionāri un citi Vlada Spāres stāstos runā ne tikai, bet lielākoties par un ap mīlestību un nāvi. Turklāt to viņi dara tā, kā tikai Vlada varoņi to prot – groteski, saldsērīgi un ar krietnu devu melnā humora. Lielākā daļa stāstu ir kā no „Tu nevari dabūt visu, ko vēlies” pasaules, cilvēki sarunājas pārspīlēti emocionālos toņos un lielākoties nedzird viens otru, taču ir arī nopietnāki stāsti, kur gaisotne ir tikai drūmos toņos, kas kopējā stāstu krājuma noskaņā ienes arī kādu nopietnāku noti.

Ir vienalga, vai tu sapīpējies noplanē no piektā stāva ar diviem ķieģeļiem rokās, mirsti vēžinieku palātā vai noslīksti dīķī, jo pālī gribēji sariebt tā saimniekam, to piečurājot – tavas šīs saules gaitas ir galā, bet zeme turpina griezties, tā nu tas ir iekārtots. Nāve ir tikpat dabiska dzīves daļa kā piedzimšana un kā mēs to uztveram ir mūsu pašu ziņā.  Tas, kā uz to man piedāvā paskatīties Spāre, man iet pie sirds.

Kopš brīža, kad uzzināju, ka Vladim Spārem būs jauna grāmata, tā kļuva par nr.1 manā gaidāmo jauno grāmatu sarakstā, jo ļoti patika rakstnieka iepriekšējie darbi un arī šis nelika vilties. Jā, ir arī pa kādam stāstiņam, kas sajūtu līmenī paliek tādi kā nepabeigtas skices, bet kopumā ļoti labi, četras bļembas.

4 bļembas

P.S. Grāmatas oficiālā sinopse – „Tīrs blūzs, smeldze, utt.” gan šķiet viegli maldinošs, ja vadīsieties pēc tā, tad var arī vilties.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta” – atmanīt Dvinu

Par godu Čaina Mjēvila “Pilsēta un pilsēta” tulkojuma latviešu valodā nonākšanai grāmatnīcu plauktos, pārpublicēju savu pirms pāris gadiem tapušo ierakstu.

Čaina  Mjēvils (China Mieville) ir populārs mūsdienu fantastikas autors, viņš ir populārākais tā saucamā New Weird novirziena pārstāvis, un “Pilsēta un pilsēta” ir viņa atzītākais darbs – tas ir saņēmis vairākus apbalvojumus, tai skaitā arī 2009.gadā Hugo balvu kā labākais romāns.

New Weird ir 90tajos gados radies SFF novirziens, kura autori sakās smēlušies iedvesmu H.P.Lovkrafta darbos, viņu radītās pasaules ir dīvainas (kā to sola žanra nosaukums), tajās ir sapludināti fantastikas, fantāzijas un šausmu elementi. Darbība parasti risinās pilsētvidē, pilsētās, kuras līdzās apdzīvo cilvēki un dažnedažādi mošķi un notiek visādas dīvainas lietas.

vāciņš-2Izdevniecība Prometejs, 336 lpp.

Romānā “Pilsēta un pilsēta” gan nekādu mošķu nav, fantastiska ir pati pilsēta. Autors ir paņēmis ideju par dalītajām pilsētām (piemēram, Austrumu un Rietumu Berlīne) un atvasinājis to līdz absurdam. Iedomājaties, ja Rīgas teritorijā būtu divas valstis. Ja, piemēram, Ķengarags un Bolderāja skaitītos vienā valstī, bet Imanta un Purvciems – citā? Ja Brīvības ielas pāra skaitļu puse būtu vienā valstī, bet nepāra – sauktos Ļeņina iela un būtu citā? Ja pusei Rīgas Daugava būtu Daugava, bet otrai – Dvina? Un kas pats interesantākais – vienas valsts iedzīvotāji otrus valsts iedzīvotājus un ēkas neredz, viņi no bērnības ir iemācīti sev apziņā bloķēt (atmanīt) visu, kas skaitās pie otras valsts. Katras valsts iedzīvotājiem ir aizliegtas krāsas, kuras ir iecienītas otras valsts iedzīvotājiem, dažādas valodas, dažādas reliģijas, dažāda gaita. Zvani no vienas valsts uz otru protams ir starptautiski, ceļošanai uz otru valsti ir jākārto vīzas un, protams, abas valstis viena otru neieredz. Un redzēt otru valsti ir noziegums, kolīdz tas tiek fiksēts, tā uzrodas pārstāvji no noslēpumainā Lauzuma un aizved pārkāpēju nezināmā virzienā un ar galiem. Kāpēc šī pilsēta ir sadalījusies divās valstīs, neviens vairs neatminas, tā tas vienmēr ir bijis un Lauzums kārtīgi sargā, lai tas tā arī paliktu.

city-and-city

Tieši šādas pilsētas ir Bešela un Ulkoma. Šīs pilsētvalstis valstis atrodas kaut kur Austrumeiropas nomalē, Melnās jūras piekrastē. Grāmatas galvenais varonis ir Bešelas policijas Īpaši smago noziegumu nodaļas vecākais inspektors Tjadors Borlū, kuram uzdots atrisināt kādas mīklainu meitenes slepkavību. Pareizāk sakot, slepkavība uz pirmo acu uzmetienu izskatās pilnīgi parasta, kāds ņēmis un nozūmējis kādu, iespējams, staiguli un neveiksmīgi mēģinājis nobēdzināt līķi. Vienīgais, ka upuri nekādi neizdodas identificēt, līdz anonīmi avoti detektīvam piespēlē informāciju, ka meitene patiesībā ir no Ulkomas. Un kā gan tas ir iespējams – Ulkomas meitenes līķis Bešelas rajonā, bet Lauzums to nav fiksējis? Sākot šķetināt noziegumu, mēs kopā ar detektīvu Borlū rokamies arvien dziļāk abu pilsētu noslēpumos.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngLai gan stāsta kriminālais pavediens ir visai klasisks, tomēr tas ir tikai instruments šīs fantastiskās Mjēvila iedomātās pasaules izpētei un par šo pasauli vien viņam pienākas visas bļembas. Ja uzskati sevi par fantastikas cienītāju, tad no visas sirds ieteiktu izlasīt šo grāmatu. Augstākās raudzes fantastika, kura liek kārtīgi padomāt – cik daudz mēs paši savā dzīvē apzināti vai neapzināti izvēlamies atmanīt?

P.S. Intam no asmodeus.lv arī patika

Komentēt

Filed under Uncategorized

Svens Kuzmins “Pilsētas šamaņi” – forma pāri saturam

Rakņājos blogā un nejauši uzgāju vienu pagājušā gada decembrī rakstītu, bet nenopublicētu ierakstu. Ļoti labi iederās #lasilatviešus mēnesī, tādēļ aiziet:

Par Svenu Kuzminu es uzzināju pilnīgi nejauši, uzmaldoties viņa intervijai Satori sarunu kanālā jūtūbā.  Viņa sacītais ieinteresēja un nolēmu apmeklēt kādu no NERTEN izrādēm. Šo svētdien tas veiksmīgi izdevās, un atnācis mājās pēc teātra apmeklējuma paņēmu lasīt Svena šovasar iznākušo debijas stāstu krājumu “Pilsētas šamaņi”

kuzmins

Izdevējs: Dienas Grāmata, 168.lpp.

Izdevēja apraksts:

Svens Kuzmins (1985) ir rakstnieks, mākslinieks un aktieris. Galvenokārt raksta prozu un publicistiku, taču bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Plašākai publikai pazīstams kā viens no etīžu teātra NERTEN autoriem. “Pilsētas šamaņi” ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, grāmatu papildina autora grafikas. Viņa darbi ir tulkoti angļu, krievu un lietuviešu valodā.

“Kopš pašiem tās pirmsākumiem latviešu literatūrā bijis tik daudz laucinieciskuma, ka bez ievērības nav palicis neviens mēģinājums pilsētā radīt literatūru par pilsētu un pilsētniekiem, kas interesētu gan pašus pilsētniekus, gan ziņkārīgus lauciniekus. Taču Svenam Kuzminam, kā šķiet, ar to vien nav gana. Tas, kas lasāms šajos stāstos, ir ne tik daudz latviešu literatūra (rakstīta gan ir latviski, un kur gan lai sprūk) vai pilsētnieciska literatūra, bet visīstākais, ne pārāk senā pagātnē par kaitīgu un izskaužamu uzskatītais kosmopolītisms. Reliģiskā fanātisma piekritējiem, tradicionālo vērtību aizstāvjiem un citiem radikāļiem labāk nelasīt, citādi vēl piemeklēs pēc pašu ieskatiem kas nelabs.”
Pauls Bankovskis

Jāsaka uzreiz, ka ko gribējis pateikt Bankovskis man nav īsti skaidrs, taču par skandalozu vai provokatīvu šo stāstu krājumu es nevarētu saukt. Autors koncepts rakstīt stāstus par cilvēkiem, kuri apzinās sevī kaut kādas spējas (nav teikts, ka viņiem tādas piemīt) un tādi vai citādi ietekmē pasaules modeli, ir skaidrs. Autoraprāt lielākā vai mazākā mērā visos stāstos šādi šamaņi ir, turklāt paši stāsti ir uzrakstīti labi.

Dīvainā kārtā, man patika tieši tie daži stāsti, kuros šamani nespēju saskatīt un īsti arī nebija pilsētas -“Kā es mīlu Raini”, kurā stāstnieks naktī pirms tēva bērēm gremdējas bērnības atmiņās, un “Ihtiologs” par kādu nejaušu romānu ar pūstošu vali fonā, kā arī stāsts “Spēki” par sava veida tauriņa efektu, kur kāda mākslinieka glezna izraisa notikumu ķēdi, kas noved pie lidmašīnas katastrofas. Pārējie 8 stāsti (faktiski gan 6, jo trīs stāsti bija viens sadalīts trīs daļās un izkaisīts starp citiem stāstiem),  labākajā (vai sliktākajā?) gadījumā atstāja vienaldzīgu.

123012_2306_gillianflyn2Ir reizes, kad forma pāri saturam man iet pie sirds tīri labi, bet šī nav no tām. Nepamet sajūta, ka lielākajā daļā stāstu kaut kas līdz galam nav, un ar to es nedomāju nobeiguma neesamību. Divas ar pusi bļembas.

P.S. Starp citu, Svenam Kuzminam kopā ar savu NERTEN kompanjonu, dzejinieku  Tomu Treibergu ir lielisks radio raidījums par latviešu literatūru “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru”. Silti iesaku.
Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru

6 komentāri

Filed under Uncategorized

Pauls Bankovskis “18” – its a crap!

Ja tu esi grāmatas lasošs latviešu vīrietis, tad novembrī tev ir jādara trīs lietas – jāaudzē ūsas, jānēsā piesprausts karodziņš un jālasa latviešu literatūra. Tad, kad dalīja ūsas es nebiju mājās, karodziņu nespraužu filozofisku apsvērumu dēļ, bet vismaz grāmatas es lasu, tai skaitā arī latviešu autorus un šoreiz uzņemšos iniciatīvu un par dažām pat uzrakstīšu savā ar biezu putekļu kārtu klātajā blogā.

Mūsdienās iznākošo latviešu autoru prozu var iedalīt trīs kategorijās – a) sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” romāni, b) bankrota cenu kandidāti, un c) lubenes. XX gadsimta sērijas romāni visi nonāk pārdošanas topos, mīlētākie tajos atrodas pat bezmaz gadu (“Svina garša”, “Mātes piens”). Tie lielākoties tiek plaši slavēti un reklamēti, taču ik pa brīdim gadās tādi, kuru iznākšana paslīd garām klusi un nemanāmi. Šis klusums vienmēr šķiet tāds aizdomīgs – kāpēc tik maz ir rakstu par, piemēram, Repšes “Bogeni” vai Bankovska “18”? Pirmā doma, kas nāk prātā – iespējams grāmata nav diez ko laba. Nupat esmu aizvēris Bankovska grāmatas pēdējo vāku un steidzu jums ziņot, ka aizdomas ir attaisnojušās ar uzviju.

Pirms ķeros Pēterim pie ragiem, neliela atkāpe. Tālajā 2014.gada nogalē biju uzaicināts uz Radio Pieci papļāpāt par fantastiku. Sēdēju radio mājā pie apsarga un gaidīju, kad man atnāks pakaļ kāds no studijas un blakus man sēdēja Pauls Bankovskis. Pie rakstnieka pienāca kāds vīrs un steidza sveikt ar jaunās grāmatas“18” iznākšanu. Autors pateicās un sāka uzreiz bikli taisnoties, ka pats grāmatu vēl nemaz neesot redzējis, viss noticis tik ātri, utt utjp, vienvārdsakot, likās, ka autors par kaut ko taisnojas. Tobrīd man pakaļ atnāca meitene un ainiņa ar rakstnieku aizmirsās, līdz brīdim, kad blogeru uzmundrināts novembrī lasīt latviešus paņēmu lasīt “18”.

bankovskis_18Izdevējs: Dienas Grāmata, 175.lpp.

Izdevēja apraksts:
 Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?”

Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Izlasījāt aprakstu – hā!, šī grāmata nav par to. Patiesībā šī grāmata ir par kokiem, kuri fotogrāfē cilvēkus jo kokiem un fotoaparātiem un vispār visam ir apziņa un brīvā griba. Akmeņiem piemēram ir lielāka brīvā griba kā kokiem, tik brīva, ka robežojas ar pofigismu. Un tā kā mēs visi esam viens vienots vesels, tad reizēm mēs piedzimstam par kokiem, bet reizēm par cilvēkiem, bet tā kā atmiņas un pieredze zemapziņas līmenī pārdzimst, tad var gadīties, ka kāds bērzs jūs sveicina. Savukārt, brīdī, kad cilvēks vīna reibumā sāk kaut ko nesakarīgi gvelzt, iespējams, caur viņu izmisīgi cenšas runāt vīnogulājs. Cilvēki pat dzīves laikā mēdz pārvērsties par kokiem, kad dzīve šos lauž un pirksti paliek līki, kropli un nekustīgi.

Vēl grāmatā ir ļoti gari un plaši ceļojumu apraksti, jo kamēr 21. gadsimta Pauls sēž pie loga un filozofē, tikmēr tas otrs, pirms ~100 gadiem  špago šurpu turpu pa Latvijas un Krievijas ārēm un pieraksta redzētās ainavas un arī cītīgi atskaitās par visu apēsto. Jo tam Paulam, kurš sēž pie loga tik ļoti nepatīk ne lasīt, ne rakstīt dabas aprakstus, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņš tā arī nav pievārējis “Gredzenu pavēlnieku”, un tāpēc viņš ir izlēmis uzlikt sev šo smago uzdevumu saņemties un apspiest šo iekšējo nepatiku, un darīt to tieši rakstot romānu (ideju romānu, kā viņš pats to dēvē) sērijai par XX gadsimtu, kuras ietvaros pats mīļuprāt esot izvēlējies rakstīt par un ap 18. gada notikumiem.

Jā, ko tik Pauls nav sakrāmējis šajā grāmatā… vienu gan ir piemirsis – vēsturi, to, kas ir šīs sērijas pamatā. To paviršo naga melnumu, kas tur ir, to es atļaušos neieskaitīt.

Ļoti patika arī sērijas krustmātes Repšes citāts uz aizmugurējā vāka (bet, iespējams, caur viņu izmisīgi cenšas runāt kartupelis):

„Arheologa apsēstība, zinātnieka pacietība, grāmattārpa rutinētība, latents anarhisms, maigums pret paradoksu un pieklusināti dzīves baudu soļi krēslainās senlaiku celtņu anfilādēs. Tāds man acumirkļa tvērumā parādās Pauls Bankovskis – darbs un pats vienuviet.”

vienaEsmu lasījis Bankovska “Trakos večus” un tāpēc zinu, ka viņš var daudz labāk. “18” ir pamatīga haltūra, kaut kas pusjēls un nenostrādāts un vienīgais veids kā ko tādu nodrukāt ir tikai šīs sērijas ietvaros, jo pasūtīts ir un pie plāna jāturas – simtgade taču!

Vērtējot darbu sērijas kontekstā es nevaru dot vairāk par vienu bļembu. Citējot Ģirtu Rungaini  – kārtīga “brūnas krāsas substance”.

 

P.S. Vienīgais labums no šīs grāmatas izlasīšanas – tā man deva grūdienu uzrakstīt ierakstu blogā. Ceru, ka inerces dzīts uzrtakstīšu vēl pāris rakstus, pirms laisties atpakaļ letarģiskā miegā.

***

Īsi par projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts” – Gundegas Repšes uzrunāti, kopīgā romānu sērijas radīšanā piedalīties piekrita trīspadsmit latviešu rakstnieki, uzņemoties katrs savu nosacītu Latvijas 20. gs. vēstures periodu. Romānu sērijas kopējā vadlīnija ir rūpīga laikmeta dokumentu, liecību u.c. pieejamu avotu un materiālu izpēte, kas kalpo par pamatu katra individuālajam literārajam redzējumam, necenšoties to iegrožot.

Esmu apņēmies izlasīt un arī uzrakstīt par visām sērijas grāmatām, kā arī izveidot savu personīgo topu. Pagaidām tas izskatās šādi:

  1. Arno Jundze “Sarkanais dzīvsudrabs” 5/5
  2. Nora Ikstena “Mātes piens” 5/5
  3. Guntis Berelis “Vārdiem nebija vietas” 3/5
  4. Osvalds Zebris “Gaiļu kalna ēnā” 2/5
  5. Pauls Bankovskis “18” 1/5

20 komentāri

Filed under Uncategorized

Par bloga grūtrakstīšanu un pastaigu naktī

Tikko pabeidzis lasīt jau trešo stāstu krājumu pēc kārtas, es nolēmu sēsties pie datora un uzrakstīt visām trim grāmatām aprakstus – gan sajūsmināties par Daniela Polanska jaunāko veikumu “A city dreaming”, gan pasūdzēt par vilšanos Svena Kuzmina “Pilsētas šamaņos” un nevilšanos Paula Bankovska “Trakajos večos”. Taču jau diezgan ilgi mokos ar bloga grūtrakstīšanas kaiti, jeb “iekšā ir, bet ārā nenāk” sindromu, un pēc pāris stundām pavadītām bezmērķīgos klejojumos interneta dzīlēs un Paniskajos piparos Feisbukā es sapratu, ka atkal nebūs. Sašūmējos, uzmetu plecos praķi un devos paklejot pa naksnīgo Sarkandaugavu.
Brīdī, kad nogājis pa Patversmes ielu līdz Sīmaņu ielai, es nogriezos uz Duntes ielas pusi un devos garām vietējā kolorīta Šanhajai, nodimdinot divpadsmit reizes nakts klusumu pārtrauca Sarkandaugavas kapiem blakus esošās baznīcas zvans. Man priekšā Sīmaņa un Āžu iela krustojumā pret laternas stabu atbalstījies kāds vīrs stāvēja un smēķēja cigareti. Ieraudzījis viņu, es šķērsoju brauktuvi uz mēģināju neuzkrītoši paiet viņam garām pa pretējo ielas pusi.
Knapi biju ticis līdz vīram, kad šis visai skaļā balsī pajautāja: “Hei, saimniek, ko tāds skābs ģīmis?” Nezinu, kas mani raustīja aiz mēles, taču es apstājos, pagriezos un sāku kratīt sirdi par savām nedienām. “Kaut kā blogs nerakstās,” es teicu. “Esmu izlasījis kārtējo grāmatu, nodirnējis visu vakaru pie datora, bet rezultātā kārtējais tukšpadsmits. Kā man būt? Nevar taču visu novelt uz saules ciklu.”
Vīrs, glaudīdams savu bārdu kā tāds kungfu skolotājs, nosmaidīja un sacīja: “Zini ko, atklāšu tev grāmatu apskata rakstīšanas noslēpumu. Sākumā uzraksti kā tu vispār tiki līdz konkrētās grāmatas lasīšanas, tad īsa anotācija. Pēc tam kas tevi grāmatā aizķēra vai vēl labāk nepatika. Tad var pievērsties varoņu analīzei un provēt izlobīt, ko autors ir vēlējies pateikt patiesībā, salīdzināt ar žanru kopumā un beigās ielikt savu vērtējumu.”
Es stāvēju apstulbis ar atvērtu muti, labi ka ziemā nav kukaiņu, kas varētu ieskriet rīklē. Nevarēja taču būt, ka viss ir tik vienkārši, tomēr man gar acīm jau skrēja ieraksta iedomu plāns un galvenie punkti. Es gribēju mesties mājup, sēsties pa datora un sākt drukāt. “Paldies, vecais!”, es teicu. “Tas taču ir sasodīti elementāri, kā es pats nebiju iedomājies. Palieku tev vienu parādā.” Raitā solī devos Tilta ielas virzienā, vien aiz muguras vēl dzirdēju vīru smejam “Neuztraucies, parādā man vēl neviens nav palicis.”

 

6 komentāri

Filed under Uncategorized

Savāds atgadījums ar pildspalvu vakarā – “Izklausies redzēts” So3E09

Sveiki labvakar, uzminiet, kas šeit? Pareizi, Andris vēl pēdējo reizi šosezon ar šova “Izklausies redzēts” apskatu. Šoreiz pusfināls. Pusfināls tas ir tāpēc, ka šova veidotāji to ir izlēmuši tā saukt, patiesībā tas ir vienkārši pēdējais no 9 raidījumiem, kam nākamnedēļ sekos fināls.

zurijaŠovakar mūsu mīļajai žūrijas trīsvienībai – Viedais, princese un āksts pievienojies puisēns, kurš pazaudējis krāsu – Markus Riva, šaurākais publikai pazīstams arī kā Miķelis Ļaksa.

Pirmais šovakar mums uzstājas Emīls Kivlenieks, kurš atveido Frediju Merkūriju. Krūšu apmatojums mākslīgs un niecīgs un skaņa, kā kāds dīrātu kaķēnus. Viedajam Jānim nav patikusi Freža sadziedāšanās ar publiku, jo nav pārāk reāla – Fredijs esot miris. Artis pasaka to, ko mēs domājām visus iepriekšējos astoņus raidījumu – beidzot (atšķirībā no visām iepriekšējām reizēm) ir panākta kaut kāda vizuālā līdzība ar tēlojamo mākslinieku. Miķelis stāsta, ka agrāk esot daudz klausījies šo mākslinieku.
Seko obligātais transgender priekšnesums, šoreiz Ieva Sutugova pārtapusi par grupu Kiss. Nekādi nespēju saprast vajadzību pēc šīm pārvērtībām, bet mums jau kopš senseniem laikiem ir bijušas mīļas Skaidrītes Krāniņas un Mirdziņas Nabiņas. Ievai krūtis ievērojami spalvainākas kā Kivlenieka Fredijam, balss kā jau dāmai, kas tēlo veci. Jānis atzīmē, ka spējis skatīties tikai uz spalvainajām krūtīm un vienīgais, kas viņam pietrūcis pilnīgam autentiskumam ir asiņu spļaušana. Arī Janai patikušas spalvainās krūtis. Artis ir manāmā neizpratnē, kāpēc Laurim Reinikam nav Kiss meikaps. Artim arī patika spalvainās krūtis. Tikai Miķelim nebija nekas sakāms par Sutugovas krūtīm.

Seko reklāmas pauze un notiek kāds nepatīkams atgadījums. Traki sakasās auss, es to drusku pačakarēju ar pildspalvu un televizoram pazūd skaņa. Titru šovam nav un tādēļ nāksies spēlēt mēmo šovu. Tā gadās.

Uz skatuves kāpj Dzintars Čīča, šķiet tēlos Toniju Benetu vai varbūt Džo Peši, grūti saprast. Jana drusku tā kā miedzas, iespējams, ka Dzinča šķībi laiž, lai gan tas ir maz ticams, drīzāk viss notiek diezgan aukstos toņos. Tad jau tomēr Džo Peši. Šipkevicam pirms runāšanas sastingst skatiens un samazinās acu zīlītes – iestartē vikipēdiju. Markus ieraudzījis savu gammas pretmetu un intensīvi žestikulēdams stāsta par iņ un jaņ. Vai arī par to, kā bērnībā skatījies Viens pats mājās, ej nu sazini. Starp citu, jūs esat pamanījuši, cik Janai ir tukšs skatiens?

Nāk Yana Key un tēlo Madonnu, taču tā kā viņu pavada semačku grauzēju pulciņš, tad jāmin, ka tā ir Maša Rasputina. Jānis nezin kāpēc sadomājis demonstrēt anekdoti par gruzīnu, kurš nes divus arbūzus un tad šim uzprasa kā nokļūt uz Džugašvilli prospektu. Šis saka – “paturi arbūzus,” atpleš rokas un “ņezinu!” Lauris intensīvi pēta Yanas kurpes tātad dziedāja par Pelnruškīti. Jana traki krata roku, laikam smagi notirpusi. Markuss reklamē veļas balinātāju Ace.

Uzstājas Rūta Dūduma un tēlo katru blondo Eirovīzijas pusfinālisti no Latvijas ever. Fonā dejotāji izspēlē etīdi no slimnīcas, kurā sanitāri dejo ar pacientēm. Artis atver muti līdz ausīm atgāžas atpakaļ -veldzējas, pil kondicionieris. Jana lipsinco, tad jau būs kas populārs. Markus rāda, cik augstu bija uzcēlis Jengas torni, un kā tas gāzās. Jana intensīvi kasa galvu, laikam sausa āda. Te derētu kāds padoms no Kilblokas kundzes par jaunatklātajiem Dzintara sortimenta bezgalīgajiem labumiem. Artis izmanto iespēju apķerties Janai un ir ļoti apmierināts, tad mēģina jokot un smieties. Jānis par godu 18.novembrim melodeklamē Kamolā tinēju, taču Markus iejaucas ar šķību piedziedājumu un gandrīz atraujas pa mici.

Normunds Pauniņš šovakar arī piedzīvojis neticamas pārvērtības, ticis pie peldcepures, un tēlo ukraini Jaceņuku. Nezināju, ka šis dzied, bet varbūt tas ir kāds politisks steitments, jo visi taču saprot, ka Normundam nav vairs nekādu izredžu tikt finālā. Markus uzsver, ka viņš no Ukrainas pagājušā gada Eirovīzijas atlasē saņēma 12 punktus. Jānis gari runā un beigās izteiksmīgi nodemonstrēt, kā Ukrainā dzēris gorilku no liiiiielām glāzēm, nevis tādām maziņām, kā pie mums.

zurija2Dināra Rudāne tēlo Samantu Tīnu, fonā varen daudz stilīgu piedejotāju un Rasels. Jānis vairākkārt pastiepj roku itkā sveicienam, bet veikli rauj atpakaļ, tādejādi demonstrēdams Radio SWH attieksmi pret latviešu estrādi. Jana ir gatava mainīties ar aksesuāriem, notiek kaulēšanās, bet vienošanās netiek panākta. Artis bikli smaida un ļoti neuzkrītoši atkal bīdās tuvāk Janai. Viņi šova laikā ir jūtami satuvojušies. Nez kas par to ir sakāms Jānim. Un Rodžeram. Markus atzīst, ka uzskata Samantu par savu galveno konkurenti nākamā gada Eirovīzijas kvalifikācijā.

Vakara noslēdzošais priekšnesums ir Mārtiņš Ruskis kā latviešu onehitwonders Andris Ābelīte ar pavadošo Liepājas simfonisko orķestri. Dziesma “Tu mana svētā grēcīgā” aizkustina publiku, džeks no Kiss slauka asaras ar papīra mutautiņu. Gaisā jūtams, ka ir pēdējā koncerta pēdējā dziesma, visi ir saguruši. Jana lauza rokas un šmaukstina muti, intensīvi mirkšķina acis un krata galvu. Matrica uzkārusies. Savukārt Jānis nebēdnīgi piedāvā zālei spēlēt “akmens, šķēres, papīrīts”. Pats spītīgi visu laiku liek akmeni. Markus uz atvadām demonstrē, ka tieši viņš no klātesošajiem ir Krievijā vispopulārākais mākslinieks.

dalibniekiSeko pēdējā punktu dalīšana un uzvar spalvainās Sutugovas krūtis, otrajā vietā atstājot Jaceņuku -Pauniņu, kurš vienīgais tā arī neuzvarēja nevienā šovā un Ūdrīša rehabilitācija palika bez ziedojuma. Tā gadās.

Ir pienācis svinīgais bridīs paziņot konkursa finālistus, jeb, pareizāk sakot – finālistes. Ir uzvarējis pilnīgs girlpowers un visas dāmas ir finālā. Lielos vilcienos tā arī ir taisnīgi, jo puiši šajā metienā bija švaki un meitenes, varbūt neskaitot Yanu – labas.  Ar to es visus mūs arī apsveicu. Un vēl ilgi šodien turpināsies svinības visos Rīgas bāros Prozit – pat Latvijas sievietēm, lai jums arī turpmāk veicas!

P.S. Bonusā – Emīls Kivlenieks priecājas par neiekļūšanu finalā:

kivelnieks

8 komentāri

Filed under Uncategorized