Savāds atgadījums ar pildspalvu vakarā – “Izklausies redzēts” So3E09

Sveiki labvakar, uzminiet, kas šeit? Pareizi, Andris vēl pēdējo reizi šosezon ar šova “Izklausies redzēts” apskatu. Šoreiz pusfināls. Pusfināls tas ir tāpēc, ka šova veidotāji to ir izlēmuši tā saukt, patiesībā tas ir vienkārši pēdējais no 9 raidījumiem, kam nākamnedēļ sekos fināls.

zurijaŠovakar mūsu mīļajai žūrijas trīsvienībai – Viedais, princese un āksts pievienojies puisēns, kurš pazaudējis krāsu – Markus Riva, šaurākais publikai pazīstams arī kā Miķelis Ļaksa.

Pirmais šovakar mums uzstājas Emīls Kivlenieks, kurš atveido Frediju Merkūriju. Krūšu apmatojums mākslīgs un niecīgs un skaņa, kā kāds dīrātu kaķēnus. Viedajam Jānim nav patikusi Freža sadziedāšanās ar publiku, jo nav pārāk reāla – Fredijs esot miris. Artis pasaka to, ko mēs domājām visus iepriekšējos astoņus raidījumu – beidzot (atšķirībā no visām iepriekšējām reizēm) ir panākta kaut kāda vizuālā līdzība ar tēlojamo mākslinieku. Miķelis stāsta, ka agrāk esot daudz klausījies šo mākslinieku.
Seko obligātais transgender priekšnesums, šoreiz Ieva Sutugova pārtapusi par grupu Kiss. Nekādi nespēju saprast vajadzību pēc šīm pārvērtībām, bet mums jau kopš senseniem laikiem ir bijušas mīļas Skaidrītes Krāniņas un Mirdziņas Nabiņas. Ievai krūtis ievērojami spalvainākas kā Kivlenieka Fredijam, balss kā jau dāmai, kas tēlo veci. Jānis atzīmē, ka spējis skatīties tikai uz spalvainajām krūtīm un vienīgais, kas viņam pietrūcis pilnīgam autentiskumam ir asiņu spļaušana. Arī Janai patikušas spalvainās krūtis. Artis ir manāmā neizpratnē, kāpēc Laurim Reinikam nav Kiss meikaps. Artim arī patika spalvainās krūtis. Tikai Miķelim nebija nekas sakāms par Sutugovas krūtīm.

Seko reklāmas pauze un notiek kāds nepatīkams atgadījums. Traki sakasās auss, es to drusku pačakarēju ar pildspalvu un televizoram pazūd skaņa. Titru šovam nav un tādēļ nāksies spēlēt mēmo šovu. Tā gadās.

Uz skatuves kāpj Dzintars Čīča, šķiet tēlos Toniju Benetu vai varbūt Džo Peši, grūti saprast. Jana drusku tā kā miedzas, iespējams, ka Dzinča šķībi laiž, lai gan tas ir maz ticams, drīzāk viss notiek diezgan aukstos toņos. Tad jau tomēr Džo Peši. Šipkevicam pirms runāšanas sastingst skatiens un samazinās acu zīlītes – iestartē vikipēdiju. Markus ieraudzījis savu gammas pretmetu un intensīvi žestikulēdams stāsta par iņ un jaņ. Vai arī par to, kā bērnībā skatījies Viens pats mājās, ej nu sazini. Starp citu, jūs esat pamanījuši, cik Janai ir tukšs skatiens?

Nāk Yana Key un tēlo Madonnu, taču tā kā viņu pavada semačku grauzēju pulciņš, tad jāmin, ka tā ir Maša Rasputina. Jānis nezin kāpēc sadomājis demonstrēt anekdoti par gruzīnu, kurš nes divus arbūzus un tad šim uzprasa kā nokļūt uz Džugašvilli prospektu. Šis saka – “paturi arbūzus,” atpleš rokas un “ņezinu!” Lauris intensīvi pēta Yanas kurpes tātad dziedāja par Pelnruškīti. Jana traki krata roku, laikam smagi notirpusi. Markuss reklamē veļas balinātāju Ace.

Uzstājas Rūta Dūduma un tēlo katru blondo Eirovīzijas pusfinālisti no Latvijas ever. Fonā dejotāji izspēlē etīdi no slimnīcas, kurā sanitāri dejo ar pacientēm. Artis atver muti līdz ausīm atgāžas atpakaļ -veldzējas, pil kondicionieris. Jana lipsinco, tad jau būs kas populārs. Markus rāda, cik augstu bija uzcēlis Jengas torni, un kā tas gāzās. Jana intensīvi kasa galvu, laikam sausa āda. Te derētu kāds padoms no Kilblokas kundzes par jaunatklātajiem Dzintara sortimenta bezgalīgajiem labumiem. Artis izmanto iespēju apķerties Janai un ir ļoti apmierināts, tad mēģina jokot un smieties. Jānis par godu 18.novembrim melodeklamē Kamolā tinēju, taču Markus iejaucas ar šķību piedziedājumu un gandrīz atraujas pa mici.

Normunds Pauniņš šovakar arī piedzīvojis neticamas pārvērtības, ticis pie peldcepures, un tēlo ukraini Jaceņuku. Nezināju, ka šis dzied, bet varbūt tas ir kāds politisks steitments, jo visi taču saprot, ka Normundam nav vairs nekādu izredžu tikt finālā. Markus uzsver, ka viņš no Ukrainas pagājušā gada Eirovīzijas atlasē saņēma 12 punktus. Jānis gari runā un beigās izteiksmīgi nodemonstrēt, kā Ukrainā dzēris gorilku no liiiiielām glāzēm, nevis tādām maziņām, kā pie mums.

zurija2Dināra Rudāne tēlo Samantu Tīnu, fonā varen daudz stilīgu piedejotāju un Rasels. Jānis vairākkārt pastiepj roku itkā sveicienam, bet veikli rauj atpakaļ, tādejādi demonstrēdams Radio SWH attieksmi pret latviešu estrādi. Jana ir gatava mainīties ar aksesuāriem, notiek kaulēšanās, bet vienošanās netiek panākta. Artis bikli smaida un ļoti neuzkrītoši atkal bīdās tuvāk Janai. Viņi šova laikā ir jūtami satuvojušies. Nez kas par to ir sakāms Jānim. Un Rodžeram. Markus atzīst, ka uzskata Samantu par savu galveno konkurenti nākamā gada Eirovīzijas kvalifikācijā.

Vakara noslēdzošais priekšnesums ir Mārtiņš Ruskis kā latviešu onehitwonders Andris Ābelīte ar pavadošo Liepājas simfonisko orķestri. Dziesma “Tu mana svētā grēcīgā” aizkustina publiku, džeks no Kiss slauka asaras ar papīra mutautiņu. Gaisā jūtams, ka ir pēdējā koncerta pēdējā dziesma, visi ir saguruši. Jana lauza rokas un šmaukstina muti, intensīvi mirkšķina acis un krata galvu. Matrica uzkārusies. Savukārt Jānis nebēdnīgi piedāvā zālei spēlēt “akmens, šķēres, papīrīts”. Pats spītīgi visu laiku liek akmeni. Markus uz atvadām demonstrē, ka tieši viņš no klātesošajiem ir Krievijā vispopulārākais mākslinieks.

dalibniekiSeko pēdējā punktu dalīšana un uzvar spalvainās Sutugovas krūtis, otrajā vietā atstājot Jaceņuku -Pauniņu, kurš vienīgais tā arī neuzvarēja nevienā šovā un Ūdrīša rehabilitācija palika bez ziedojuma. Tā gadās.

Ir pienācis svinīgais bridīs paziņot konkursa finālistus, jeb, pareizāk sakot – finālistes. Ir uzvarējis pilnīgs girlpowers un visas dāmas ir finālā. Lielos vilcienos tā arī ir taisnīgi, jo puiši šajā metienā bija švaki un meitenes, varbūt neskaitot Yanu – labas.  Ar to es visus mūs arī apsveicu. Un vēl ilgi šodien turpināsies svinības visos Rīgas bāros Prozit – pat Latvijas sievietēm, lai jums arī turpmāk veicas!

P.S. Bonusā – Emīls Kivlenieks priecājas par neiekļūšanu finalā:

kivelnieks

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Vakars, kad Jana nepieturējās pie plāna – “Izklausies redzēts” So3E06

Labs vakars jūsmājās, šovakar mūsu zilajos ekrānos jau sestais “Izklausies redzēts” trešās sezonas koncerts. Kārtējo reizi saņēmos drosmi (šoreiz sadarbībā ar Selgas cepumiem) un noskatījos šo aizraujošo pārraidi jūsu vietā, par ko tagad arī steidzu rakstīt.

nutellaJāsaka uzreiz, ja interesantākais visa koncerta laikā ir skatītāja, kas kaut ko sajaukusi un krēma vietā ieziedusies ar kurpju smēru, tas ir drošs signāls, ka pārraide nebija diez ko aizraujoša.

Kā ierasts, vakars sākas ar iepazīstināšanu ar (mūsu profesionālo) žūriju. Rodas zināmas aizdomas, ka kāds ir lasījis un ārkārtīgi pozitīvi interpretējis manu blogu, jo Šipkēvics tiek stādīts priekšā kā sentēvs, kurš nokauj ar erudīciju (skatītāju viedoklis). Jana apgalvo, ka šovakar neplāno neko teikt, tas ir kā neliels saulesstariņš šajā rudenīgajā vakarā, taču ilgi tam spīdēt nav lemts. Vēl žūrijā humorists Artis un Ieva Pļavniece.

Pirmais priekšnesums ir kā īsa epifānija par visu šovu kopumā – tiek solīts visu laiku izaicinošākais un šokējošākais priekšnesums, bet čiks vien sanāk. Mans favorīts Normunds Pauniņš tēlo čali, kurš dziedāja “Sweet Harmony” un klipā bija pliks kopā ar daudz plikām meitenēm. Pauniņš, protams, tikai tēlo, ka ir pliks un arī meitenes ir apģērbtākas kā pagājušās nedēļas Šēra un Gaga, tāda “liela brēka – maza vilna” vien sanāk. Starp citu, Pauniņam tā pati maska, kas bija, tēlojot Deivu Gahanu, tikai bez krusta uz pleca. Sentēvs steidz “pliko” Pauniņu saukt par Romeo – baigais romantiķis. Jana atzīst, ka ļoti cerējusi, ka viss būs pliki, bet kas tev to dos – Normundam visi papīri esot tīri. Artis saka, ka īsti ieskaitīts nebūs (jo nebija pliki). Arī Ieva nožēlo, ka Normunds tikai “pliks”.

yanaOtrā uzstājas Yana Key, kurai, nabadzītei, jau otro reizi jātēlo vīrietis, šoreiz Džamirakvai. Indiāņu spalvas uz galvas bija labas, bet ar to arī visa līdzība beidzās. Jānis metas stāstīt par indiāņiem, jo Džamirakua popularizējot irokēzu kultūru (tiešām?), kamēr Jana apgalvo, ka Yanai lieliski padodas tēlot vīriešus. Melo.

Nākamais uz skatuves kāpj Dzinča Cīča un dzied par nosu nosu. Uz skatuves arī vīrs ar akordeonu, kas ļauj piesardzīgi prognozēt labu vietu, taču tā kā Jānis ir no SWH, nevis LR2, tad manas prognozes izrādās greizas. Šipkēvics saka, ka rezultāts bija (kā vēlāk izrādās – tas nozīmē 6.vieta). Jana nez kāpēc ir traki aizelsusies, laikam no plaudēšanas – acīmredzami vāja fiziskā sagatavotība. No hokejista sievas būtu gaidījis vairāk. Artis savukārt dod žetonu un sauc Čīču par poliglotu.

Dināra Rudāne turpina priecēt ar kvalitatīvi izpildītām man svešām dziesmām, šoreiz viņai izdevies tādu atrast Bejonses repertuārā. Jana gan zina dziesmu un aizrautīgi kustina līdzi lūpas, kaut gan iespējams, ka vienkārši pa kluso kaut ko uzkož. Ieva Pļavniece veikli sapin smadzenes mezglā, pasakot, ka būtu gribējies nevainīgākas dejotājas, kuras būtu vairāk vainīgas. Jana atzīst, ka šī nav no viņas mīļākajām Bejonses dziesmām, tātad tomēr ēda. Vēl publiski Jana pieprasa Dinārai apstiprināt viņas draudzības aicinājumu Instagramā. Jānis analizē Dināras/Bejonses priekšnesumu, sadalot to trīs daļās, šajā brīdī aiz sienas dzirdu ko šāvienam līdzīgu, iespējams, ka kāds no kaimiņiem neizturēja analīzi un nošāvās. Dināra Šipkēvicu nosauc par vecu un zālē atskan neviltotas ovācijas. Jānis plati smaida. Dināra vēl nezina, ka viņas dziesmas nekad neatskaņos Radio SWH viļņos. Artis izmisīgi mēģina būt asprātīgs un nopelna žetonu. Par centību.

ahaSeko vakara pozitīvākais priekšnesums, Mārtiņš Ruskis tēlo A-HA. Savu uzstāšanos viņš piesaka ar vārdiem “Man ļoti patīk jau sen grupa A-HA, bet tieši viena dziesma”. Kad Ruskis mēģina paņemt augšas, Pļavniece tā saraujas, kā kāds vilktu ar naglu pa stiklu. Pēc uzstāšanās Ruskis ir neticami runīgs un aušīgs un visu laiku smejas. Nav īsti skaidrs, vai tas ir nervu sabrukums pēc švakā priekšnesuma, vai kaut kas ir paņemts drosmei. Jautrība un humors studijā sit augstu vilni. Uz jautājumu, vai Jānis ar Janu ies uz nākamo Mārtiņa koncertu (“tagad uzprasi mums, vai mēs iesim”), viņi vienbalsīgi atbild “Ahā!” Lauris šlipsē slauka smieklu asaras. Artis manāmi sašļūk, ka viņam pirmajam prātā nav iešāvies šis varenais joks.

Kā sestā nāk Rūta Dūduma, kurai arī šodien nākas tēlot stiprā dzimuma pārstāvi, Džastinu Bīberu. Rūta viltīgi paņēmusi dziesmu, ko zēns dziedājis pirms balss lūzuma un izklausās visai līdzīgi. Taču, tā kā Bībers visiem riebj, tad izredzes uz uzvaru šovakar minimālas. Artis uzspēlēti smejas par saviem jokiem, nav vēl pēc Ahā atguvies.

ramstein.jpgKā pirmspēdējais šovakar uzstājas Emīls Kivelnieks ar Ramšteina “Sonne”. Šī ir viena no retajām reizēm, kad man jāsaka – cepuri nost, lielisks priekšnesums ar Sniegbaltīti un operdziedātāju, dzied Emīls arī labi, cik nu labi vispār var Tilu atdarināt. Patika visiem un pelnīta uzvara šodienas koncertā.

Koncertu noslēdz Ieva Sutugova ar dziesmu no mūzikla “Čikāga”. Teorētiski viņa tēlo Katrīnu Zetu Džonsu, taču, kā atzīmē Ieva Pļavniece, tā tikpat labi varēja būt Renē Zelvēgere, jo galīgi neizskatījās ne pēc vienas, ne otras. Jānis ilgi domā, ko lai neinteresantu pastāsta, un izrok atmiņā faktu, ka “Čikāgu” Kirkorovs esot mēģinājis iestudēt Krievijā un bankrotējis.

Seko atzīmju likšana, pēdējais paliek Ruskis “Ahā!” un Yana “HA!” (klasisks indiāņu teiciens), savukārt uzvar Emīls Ramšteins. Izskatās, ka Emīls ir iešūpojies un jau piesardzīgi var sākt prognozēt viņa uzvaru šovā, jo balso vairāk sievietes un tāpēc parasti uzvar vīrieši, turklāt Emīls ir no Ugunsgrēka.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Vakars, kad daži bija labāki par oriģinālu – “Izklausies redzēts” So3E05

Labvakar dārgie lasītāji, pēc divu nedēļu pārtraukuma esmu atgriezies, lai strādātu. Šovakar jau piektais “Izklausies redzēts 3” koncerts.

Vakars sākas ar Reinika sirsnīgu atzīšanos, ka viņš mīl Šipkēvicu dēļ tā zināšanām, uz ko Šipkēvics aizkustinājumā atbild, ka viņš ir kaut kas pa vidu starp Donaldu Trampu un Donaldu Daku. Par Janu mēs uzzinām, ka izrādās viņa ir aktrise, kas studējusi Ņujorkā. Savukārt Artis ir stažējies meistarklasēs Brodvejā. Kā ceturtais šoreiz Atis Fleims Roltons.

ruskisKā pirmais šovakar uzstājas Mārtiņš Ruskis, kurš atgādina par Helovīna tuvošanos un tēlo disko Frediju Krjūgeru, pag… nē, tomēr zombiju Miku Džegeru, kuram priekšnesuma laikā krīt nost sejas gabali. Jāsaka, ka šeit šova vadītāji ir palaiduši garām iespēju kādu citu nokāstot par Deivu Boviju un iestudēt šo burvīgo priekšnesumu. Vispār man nav skaidrs, kāpēc dalībnieki izvēlas tēlot māksliniekus sev neatbilstošā vecumā – Ruskis vecu Džegeru, vai, piemēram, Pauniņš pagājušajā raidījumā Igo jaunībā. Lai vai kā, slikti jums, jautri mums.

Otrā uzstājas Ieva Sutugova kā adekvāti pusplika Lēdija Gaga ar priekšnesumu Greja nokrāsu cienītājiem. Šipkēvics steidz stāstīt, ka viņam mājās ir veselas divas grāmatas par Gagu un šī priekšnesuma laikā viņš ir domājis par viņas mirstošo vecotēvu, kam veltīta šī dziesma. Kas par raksturu!

pauninsKā trešais uz skatuves kāpj mans favorīts Normunds Pauniņš. Šoreiz viņš ir pārtapis par Mr.Bīnu ar sirmu bārdu un izpilda “Ave Maria”, tādejādi īstenodams savu sapni, dziedāt šo dziesmu publikas priekšā. Žūrija lišķīgi slavē Normunda akadēmisko dziedājumu un kārtējo reizi atstāj viņu pēdējā vietā – tāda ir sapņa īstenošanas cena. Bet Normundam pajāt, jo nākamgad Otrai pusei būs 25 gadu jubilejas tūre.

Reinim Laurikam laikam nav pateikuši, ka raidījumu televīzijā rāda ierakstā, jo pēc kārtējās reklāmas pauzes viņš paziņo, ka tā ir bijusi tik īsa, ka neesot paspējis to pat pamanīt. Nu nez, es paspēju gan uz tualeti aiziet, gan bērniem maizītes sasmērēt.

Nākamā uzstājas lauku skuķis Rūta Dūduma ar 90to sākuma Dāmu popa Rajeckas versiju, kas kopēja 80to gadu rietumu zvaigžņu stilu. Jāsaka, ka šis bija simpātiskākais Olgas dupsis, kādu nācies redzēt, ar dziedājumu arī viss esot bijis lieliski, žūrija aplaudē stāvus. Pēc priekšnesuma Jana izpilda gājienu ar zirdziņu – saka, ka viņai trūkst vārdu, taču vārās divas minūtes. Jānis, kā jau bagāti pieredzējis precēšanās jautājumos, uzsver, ka šajā konkrētajā dziesmā tā ir nevis Olga Rajecka, bet gan Migliniece. Artis arī cenšas būt lādzīgs, bet kārtējo reizi liek sērīgi nopūsties par Subatnieka iztrūkumu šovā.

Nākamo priekšnesumu Lauris piesaka ar pamatīgu joku – Ārklova nav Latgalē. Aiz smiekliem izkrītu no krēsla, kad pieceļos, Yana Key jau dzied pilnā sparā. Viņa šovakar atveido krievu literatūras skolotāju Rozīnu Moloko, kas tēlo princesi klasiskā slāvu ziemassvētku pasakā. Šīvakara topā drošs kandidāts uz pēdējo vietu. Jana atkal dziesmas laikā taisa mēmo līdzdziedāšanu. Starp citu, jūs esat pamanījuši, ka Jana māk pilnīgi visas dziesmas un ļoti aktīvi dzied tās līdzi? Vai arī Ņujorkas aktierskola? Kad jākomentē priekšnesums, Jana kārtējo reizi meistarīgi nepasaka neko (Ņujorka?), taču Jānim uznāk vaļsirdības mirklis un viņš atzīstās, ka ja viņš būtu dīdžejs, tad sapņotu par sievieti diskobumbu. Savukārt Artis šķiet ir bijis iesnaudies un pirms runāšanas tiek modināts. Atis bilst, ka šo dziesmu savā laikā ir dzirdējis skanam austiņās.

Kā sestais uzstājas čalis ar klasisko jaunatnes “pie kājas” attieksmi Dzintars Čīča. Šoreiz Dzinčam ir tik ļoti pie kājas, ka viņš izvēlas dziesmu, kuras laikā ir vienkārši jāguļ dīvānā. Priekšnesuma laikā Čīča-Iglesias izlaidies dīvānā skumst par pazudušu TV pulti un hipnotizē žūrijas locekli Janu. Ierodas 4 eņģeļi ar izbāztiem papagaiļiem un krīt priekškars. Dziesma saucās Dūja. Jana sarkst un bālē un ir skaidrs, ka, ja viņa nelieks 12, tad ir liekule (ielika 9 – liekule!). Pirmo piecu dziesmu laikā Jānis bija diezgan varonīgi turējis sevi rokās, taču visam ir savas robežas un beidzot visi korķi izšauj un viņš iegrimst atmiņās par sava dēla dzimšanu un sauso likumu Padomju savienībā. Artis demonstrē savu komisko talantu un smejas pats par saviem jokiem.

Nākamie uzstājas Dināra Rudāne ar Juri Tēraudu, tēlodami Lorinu Hilu un Vaiklifu Džīnu. Kā ierasts, nav kur piesieties, viss ir tip top. Šipkēvics, kurš beidzot ir iegājis ritmā, izmanto iespēju pastāstīt, ka kādreiz ir sācis spēlēt ģitāru. Taču “Pilnīgi viens” uz gičas diez ko neizklausījās un nācās mest mieru. Un nebija jau arī viens, bija vēl Inkēns un Rubenis. Artis apsveic Dināru ar Lorinas Hilas sešiem bērniem. Janai jau otro reizi šovakar ir licies, ka skan labāk kā oriģinālā….

kivelnieks.jpgNoslēgumā vakara nagla – Emīla Kivelnieka Šēra. Kā jau šovā ierasts, drag queen priekšnesumi ir ļoti atzīti, arī šis neliek vilties. Šēris cenšas ko var un izdodas lieliski. Žēl tik ka nav oriģinālais klipa tērps, tas kurš iepriekšējā sezonā bija Elzai, tad būtu jādod visi 13 punkti. Fleims aiz priekiem novelk sev abas kurpes un uzliek uz galda. Jana iekož sev mēlē, lai nepateiktu, ka bija labāk kā oriģinālā, bet acīs nolasāms, ka bija. Savukārt Jānis izšauj dupletā – Emīla nedarbi būs jānošēro! Hā, labais, šis sit pušu Skuteļa standapu! Smejos un slauku asaras visu Laurim nemanāmo reklāmas pauzi.

Seko atzīmju likšana un žūrija ir vienisprātis, ka Bīnam labāk nedziedāt, un liek viņu pēdējajā vietā, savukārt pirmajās divās vietās ir Emīla Šēra un Dūdumas Olīte. Dūduma, kā jau nepieredzējusi aktrise, aizraujas ar jokošanos un kādas 5 reizes par daudz pasaka Paldies itkāolgas balsī.

Visi ir laimīgi, skatītāji pamet telpas, Lauris tīksminās par savu atspulgu diskobumbā, Jānis atlaidies krēslā lasa grāmatu par Gagas vectēvu, savukārt Artis guļ.

Dziest gaismas. Līdz nākamajai reizei, lai arī kad tā būtu. Over and out.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš” – obligātā literatūra labu piedzīvojumu stāstu cienītājiem

Pavisam klusu un nemanāmi Zvaigzne ABC ir izdevusi viena no mūsdienu fantāzijas spīdekļu – Džo Aberkrombija romānu “Pusķēniņš”, Sašķeltās jūras triloģijas pirmo grāmatu.

Iesākumam neliela liriska atkāpe. 2006. gada otrā puse – 2007. gada sākums skaitās īpašs brīdis 21gs fantāzijas literatūrā – savus pirmos romānus publicē trīs jauni rakstnieki, kas uzreiz izpelnās nedalītu lasītāju un kritiķu mīlestību – Skots Linčs ar Lies of Locke Lamora, Džo Aberkrombijs ar The Blade Itself un Patriks Rotfuss ar Vēja vārdu. Kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi, Linčs un Rotfuss cīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem un izdevuši attiecīgi 2 un 1,2 grāmatas, vienīgi Aberkrombijs (d)rukā kā zirgs un izdod vidēji vienu grāmatu gadā. “Sašķeltā jūra” ir viņa solis young adult lauciņā (zarnu izlaišana bez lamāšanās un seksa). Solis veiksmīgs, jo tieši ar šo triloģiju viņam izdevās izlauzties ASV tirgū.

puskeninsPrincis Jārvi nespēj noturēt vairogu vai vicināt kara cirvi. Ļaužu acīs viņš ir vārgulis. Lai pierādītu, ka ir cienīgs būt par ķēniņu, viņam nākas asināt prātu. Bet ne tikai…

Vispirms princis sastapsies ar nodevību, izcietīs nežēlību, tiks iekalts važās un būs spiests pārvarēt nāvējošos Sašķeltās jūras ūdeņu. Un tas viss būs jāpaveic tikai ar vienu veselu roku.

Atradis savādus draugus atstumto pasaulē, princis saņem no tiem negaidītu palīdzību.

“Viennozīmīgi viena no labākajām šī gada grāmatām, kuru esmu lasījis. Lieku 10 no 10 ballēm. Lasīt obligāti.” Ints Valcis, grāmatu blogeris

“Puskaralis” ir klasisks fantāzijas atriebības stāsts, kurā varonis Jārvi kopā ar raibu biedru brigādi pārvarot elpu aizraujošus šķēršļus cenšas turēt savu zvērestu un atriebties tēva slepkavām. Šajā ziņā Aberkrombijs ir mēģinājis iet maksimāli drošu ceļu, ar mērķi ievilināt žanra lasīšanā pēc iespējas plašāku auditoriju. Tas pats sakāms arī par pasauli – Sašķeltā jūras pasaule ir vikingu pasaule, blakus valstiņas cītīgi dedzina viena otra pierobežas ciemus un kaut kur tālumā Skekenmuižā vai Skekenpilī (par to grāmatas redaktoram tā arī nav izdevies izšķirties) sēž visa ļaunuma sakne – Augstais karalis, kas iekasē bargus nodokļus un cenšas uzspiest pavalstniekiem jaunu reliģiju.

Aberkrombija darbus lasot, es ilgi un dikti mēdzu smaidīt līdz ausīm. Viņa pasaules uztvere un sarkastiskā humora izjūta man ir ļoti tuvas. Un vienkārši burvīga ir viņa spēja pāris rindkopās uzburt pilnasinīgu tēlu, ar saprotamu un ticamu motivāciju. Viņa grāmatas ir pārpilnas ar kolorītiem tēliem, kuri paliek atmiņā vēl ilgi pēc izlasīšanas.

Arī rakstnieka stils ir īpašs, es to sauktu, par poētisku lakonismu, diemžēl tieši tas ir nedaudz pazudis tulkojumā. Par piemēru šis citāts, kas raksturo lielāko daļu Aberkrombija tēlu:

If life has taught me one thing, it’s that there are no villains. Only people, doing their best.

Ja dzīve man vispār ko iemācījusi, tad tā ir pārliecība, ka ļaundaru nemaz nav. Ikviens tikai cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.

Jāsaka, ka viss tulkojums atstāj pavirša darba pieskaņu. Tulka darbs lielākoties ir labs, bet redaktors ir laidis muļķi, vai arī pārāk virspusēji pārzina angļu valodu. Lasi tekstu un brīžiem izsit korķi – ar loģiku kaut kas neiet kopā, bet tas nekas, galvenais, lai komati pareizi. Tāda sajūta, ka – ai šis jau jauniešiem, nav jāiespringst. Taču uz kopējā fona tas ir sīkums, ir jāpriecājas, ka Aberkrombijs ir lasāms latvju mēlē.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngViens no grāmatas varoņiem, bruņinieks vārdā Nekas saka: “Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu, jūs taču zināt.” Un arī tas ir viens no rakstnieka talantiem – kad varoņi neizdzīvo, jūs patiesi skumstat kopā ar dzīvi palikušajiem biedriem. Piecas bļembas.

Un noslēgumā – vēstule no paša Džo, par to, kālab ir jālasa fantāzija:

Mīļie lasītāji,
fantāziju raksturo mīti, burvestības, briesmoņi, noslēpumi un brīnumi. Tā ir kā logs uz citām pasaulēm, citiem laikiem, citām realitātēm. Tā paver skatu uz vietām, kas nekad nav eksistējušas un kas nekad nevarētu eksistēt, vienīgi rakstnieka un lasītāja prātos.

Taču fantāzija ir logs arī uz mūsu pasauli. Kā iespēja parunāt par mums pašiem. Par mūsdienu pasauli. Par cilvēcei universāliem jautājumiem. Par mīlestību un naidu, par karu un mieru, par patiesību un meliem, par drošsirdību un gļēvulību, par uzvaru un sakāvi, par taisnīgo un aplamo un par visu to, kas atrodas šo galējību starpā. Par politiku, par bērnu audzināšanu, naudu, vardarbību, progresu, ticību, nodevību, godkāri un triumfu. Par to, ko nozīmē būt varonim. Par to, vai iespējams būt varonim.

Un, protams, fantāzija nebūtu diez ko laba, ja tā nebūtu par apburošiem, smieklīgiem, savādiem, godīgiem, pretrunīgiem cilvēkiem, kas iekuļas šausmīgās nepatikšanās. Un pēc tam izķepurojas no tām. Ja paveicās…

Turpiniet lasīt,
Džo Aberkrombijs

9 komentāri

Filed under Uncategorized

Jāņa Š. nomoda sapņi – Izklausies redzēts S3E02

Labs vakars jūsmājās, ir kārtējais rudenīgais svētdienas vakars un mūsu ekrānos mazbudžeta šova “Izklausies redzēts “ 3.sezonas 2 raidījums.

pauninsPēc šī vakara 6tā priekšnesuma, kurā Pauniņa otrā puse tēloja kādu Rīgas turku, Šipkēvics runāja vismaz 2x ilgāk, kā skanēja dziesma, un man izdevās aizsnausties (pie vainas, iespējams, Piknik siera standziņas) un piedzīvot epifāniju – šis nav dziedātāju šovs, šis ir šovs, kurā vecais labais sentēvs Šipkēvics ( ©Lauris Reiniks) var pēc sirds patikas izrunāties par laikiem sen aizgājušiem un viņa apziņas plūduma pauzēs uzstājas cilvēki parūkās.

Pirms ķeramies pie lietas, otra piezīme, kas izriet no pirmās – izskatās, ka šajā sezonā tā saucamie grima mākslinieki ir atlaisti un to vietā vienkārši tiek īrēti aksesuāri kādā masku bodē, tādēļ dalībnieku vizuālās līdzības aspektu vērtēt ir bezjēdzīgi. Un būsim godīgi, galvenais ir bagātīga fantāzija, tai nekāda grima neesamība ceļā stāties nespēj.

Kopā ar sentēvu žūrijā arī neatņemamā tās daļa Jana Duļevska, par kuru man sāk rasties aizdomas, ka arī viņa ļaujas nekontrolētam apziņas plūdumam, kā rezultātā reizēm nav iespējams apjaust viņas teiktā jēgu, nākamreiz foliju jāmēģina aptīt ap galvu nevis dibenu, varbūt labāk izdodies formulēt domu. Aizdomas pastiprina arī fakts, ka viņai ap kaklu ir dzelzs sprādze, iespējams, lai sevišķi kritiskos brīžos vārdu plūsmu var apstādināt ar elektriska šoka palīdzību. Vēl ir jauneklīgi stingrais Ralfs Eilands un Elza Rozentāle, kurai visa vakar garumā tā arī neizdodas pateikt neko sakarīgu par “čau”, “jē” vai “labais”.

Priekšnesumu kopējā noskaņa šovakar bija kā no kādas komēdijas par itāļu gangsteru ballīti, vismaz lielākā daļa dalībnieku bija tērpušies tam atbilstoši.

Pirms vakara pirmā Šipkēvica stāsta par to, kā Rikijs Mārtins (fun fact – jaunībā viņam līdzināties ļoti centās šova vadītājs Lauris) neuzvarēja Puertorikāņu konkursā “Gailis”, uzstājās Kivelnieks Emīls ar fināla dziesmu no otrā Šreka, īsti nevarēju saprast, viņš bija ēzelītis vai runcis zābakos. Drīzāk tomēr ēzelītis, diezgan līdzīgi tirināja priekšējos nagus. Jana mēģina apgalvot, ka Emīls dzied labāk nekā oriģinālais izpildītājs, taču ar strāvas palīdzību tiek pārtraukta. Kopumā žūrija nenoticēja un ierindoja Emīlu pēdējā vietā.

Tikmēr mans dēls prasa, kāpēc Emīls var piedalīties koncertā, ja viņš tikko nošāva Dāvidu.

Seko vakara labākais priekšnesums – Rūta Dūduma kā Dženifera Raša ar “Power of love”, taču uzreiz, aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka viņai pirmo vietu iekšējā balsojumā nozog nenovīdīgie šova dalībnieki. Pēc dziesmas seko Jāņa atmiņas, kas acīmredzami mijas ar nomoda sapni, kurā viņš stāsta, kā reiz ejot uz darbu viņš gaitenī ir saticis kādu sievieti un tā viņu ir uzrunājusi ar “Hello Jānis” un tā esot bijusi Dženifera Raša. Duļevska arī cenšas pieslēgties, taču izdodas pateikt vien dažus savstarpēji nesaistītus vārdus.

ruskisTālāk seko neliela muzikālā pauze, kurā tiek attēlots fragments no transvestītu karaokes – Ruskis Melnās atraitnes tērpā dzied Vaikules dziesmu. Nav pat ne mazākā mēģinājuma pārtapt par Vaikuli. Visi ir aizgrābti, arī es, neatminos, ko teica žūrija, vienīgi uzbrauca Ruska apaļajiem vaigiem, kas ir nepamatoti, jo vaigi ļoti labi iet kopā ar šova atbalstītāju Lays čipsiem.

Kā nākamā Yana Key veiksmīgi attēlo Patrīciju Kāsu ar pavadošo mīmu orķestri, džekiem bija gan strīpaini melnbaltie krekli, gan katliņi/beretes, pilnam komplektam pietrūka tikai bagetes. Jāsaka gan, ka Yana nebija tik drosmīga kā Ruskis iepriekšējā šovā un savu cigareti neaizdedzināja. Diemžēl šo priekšnesumu jau pēc mirkļa atmiņu mēslainē aizskaloja Jāņa grandiozais stāsts par viņa ceļojumu uz kādas šņabja rūpnīcas atklāšanas pasākumu, kurp viņš devās lidmašīnā kopā ar veselu kaudzi dažādu latviešu un krievu mākslinieku, taču viņam nepaveicās sēdēt blakus kādai pelēkai pelei ar smirdīgu suni. Jūs uzminējāt – pele bija Patrīcija Kāsa.

Kamēr publikas domas kavējas pie smirdīgā suņa, uz skatuves kāpj Diāna Rudāne un izpilda man pilnīgi svešas mākslinieces – Kiesza dziesmu. Meitene šoreiz arī ļoti skaisti dejo un viss ir čiki bumbās, taču oriģināla nepārzināšana man traucē teikt ko vairāk. Jānis steidz stāstīt, ka šo dziesmu youtubē ir noskatījušies 140 miljonu cilvēku, tā ka šoreiz esmu mazākumā.

Kā sestais nāk šī vakara manuprāt spilgtākais priekšnesums – Normunds Pauniņš, kurš tēlo Vecrīgas tusētājiem labi zināmo turku, kurš mūždien mēģināja sakoļīt meitenes, teikdams, ka ir itālis, taču bija dikti skops ar dzērienu uzsaukšanu. Savukārt dejas soļus Normunds jūtami ir apguvis skatoties ebreju tautas deju svētkus. Šo lielisko priekšnesumu papildina Normunda tērps, – klasiski baltais itāļu uzvalks ar vesti un hūti, īsts gangsteris. Šim kolorītajam priekšnesumam seko vakara nagla – Šipkēvics aizrunājās uz kādām minūtēm desmit, sīkās detaļās izstāstīdams visu par kādu melnādaino amerikāņu gangsterieni, kura gluži kā Ventspils Aivars kļuva par svēto mocekli, jo saniknotā tauta viņu nolinčoja. Jana blakus slauka saviļņojuma asaras.

Nākamajā muzikālajā pauzē uzstājas Sutuguva Ieva, kurai jātēlo Virga Ainārs. Pieļauju, ka Ieva samulsināja ne vienu vien skatītāju atzīstot Laurim, ka Ainārs Virga viņai pirmām kārtām asociējas ar dziesmu “Dzimtā valoda” (ko dzied Jānis Grodums -autora piezīme). Lai vai kā, Ieva uznāk uz skatuves un pārliecinoši notēlo aizsmakušu Lieni Candy, jāsaka gan, ka uzzīmētie tetovējumi nebija bizbizmārītes, bet kaut kas no zeku arsenāla. Patriotisko priekšnesumu steidza komentēt Jana ar šķietami drošu frāzi “es zinu, ka Jānim ir ko teikt”, taču šovs ir garš un Jānim jau sniegs matos, viņš ir saguris un emocionāls un teikt viņam nav ko, tik vien kā trīsošu sirdi dot Ainaram Greifānam pirmo vietu un 12 punktus.

cicaVakaru noslēdz Dzinča Čīča tēlodams dziedošu gangsteri. Nomināli tas skaitījās Bruno Mars, tacu tik pat labi tas varēja būt Tonijs Benets jaunībā vai Džo Peši no filmas “Goodfellas”, tam nav nozīmes, visi ir piekusuši un grib mājās. Šipkēvics sāpīgi mēģina jokot, bet baterijas ir tukšas un nesmejas neviens, pat bungu džeks neuzsit pa šķīvi. Šovs ir beidzies un var sākties balsojums.

Trīs žūrijas locekļi pirmo vietu dod Dženiferai Rašai (tikai Jānis skrāpē galdā auseklīti un balso par Dzimto valodu), bet turpat uz pēdām min Diānas Rudānes dejojošais skuķis štrumbantēs. Dalībnieki vairāk punktus atdod Rudānei, kas uzvar jau otro šovu pēc kārtas, šoreiz gan par purna tiesu. Mans dēls sauc “atkal uzvarēja citplanētietis”, un cik ironiski, ka izšķirošos punktus tai deva Mars.

Seko dīvainais mirklis, kad dalībniekiem ir jātēlo, ka viņi nezina, ko paši ir pieteikuši tēlot nākamajā raidījumā. Čīča būs Džo Dasēns – paredzu, ka parūka būs tā pati, kas šodien Pauniņa turkam.

Manas Piknik siera nūjiņas ir beigušās, tāpat kā Jāņa spēki, tiekamies nākamreiz. Over and out.

 P.S. Tikmēr portāls skaties.lv jau steidz ziņot, ka Dzintars Čīča esot pārsteidzis ar lielisku frizūru (viņam bija parūka – autora piezīme)

6 komentāri

Filed under Uncategorized

Gundars Ignats “bez jakas”- talantīgi, bet…

Pirms pāris dienām nejauši ieklīdu Jāņa Rozes grāmatnīcā un no nemirstīgā Rozes apgāda akcijas galda man pretī par malkas cenu (1 EUR) raudzījās jaunā latviešu autora Ignata Gundara 2009. gadā izdotais pirmais un pagaidām vienīgais stāstu krājums “Bez jakas”. Līdz nesenam laikam šī autora vārds man neizteica pilnīgi neko, kamēr Mairita neuzrakstīja visnotaļ jūsmīgu atsauksmi par autora romānu “Pārbaudes laiks”, kurš, kā izrādās, izdošanas gadā ir bijis izvirzīts LaLiGaBas balvai kategorijā labākais prozas darbs , šajā sakarā Gundaru arī ir intervējuši Satori. Tāpēc nebija ilgi jādomā un alus vietā tovakar nopirku stāstu krājumu.

bez-jakas

Izdevniecība Dienas grāmata, 160 lpp.

 

Grāmata ir plāna, klasiskās ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu izdotās 160 lpp. Kādēļ latviešu grāmatas ir tik plānas, es nekādi nespēju iebraukt, vai tas saistīts ar finansējumu, par kuru neko garāku nevar nodrukāt, vai kā, velns viņu zina. Jācer, ka pēc Ogas kunga izpildītā burvju trika ar kapitāla pazušanas elementiem, turpmāk fondam nebūs jāpāriet uz vēl plānāku brošūru atbalstīšanu. Vai varbūt sevi cienošs latviešu rakstnieks jebko garāku par 160 lpp uzskata par grafomāniju? Lai vai kā, krājumā ir satilpuši veseli 17 stāsti, kas, matemātiku nepiemānīsi, nav no to garāko gala.

Kā sola Gundegas Repšes anotācija:

“Gundars Ignats atbrīvo prozu no jebkuriem krāšņumiem, nobrāž to līdz fakta kailumam un pievieno personisko siltumu, panākot aizkustinošu īstenības redzējumu. Šeit valda rūpīga attieksme pret valodu un konceptuāla domāšana, nevis ambicioza, laikmetam izpatīkoša proza.”

Jāsaka, ka, lai arī autora valoda ir ļoti simpātiska un lasās raiti, taču šis “līdz faktam atkailinātais” stāstījuma stils atstāja sajūtu, it kā es skatītos svešu fotogrāfiju albumu, viss ļoti ass un konkrēti ieskicēts, taču svešs un tādēļ atstāj vienaldzīgu. Kā izrāvumi, skices, no kāda plašāka stāsta, lielākoties bez jebkāda nobeiguma, vienkārši apstājas stāstījuma vidū, gluži kā dzīve.

Man vislabāk pie sirds gāja bērnības un agrās jaunības skicītes (Klases vakars, Rokenrols, Bez jakas ), kuras, ļoti ironiski, noskaņas ziņā ir ļoti līdzīgas Joņeva Jelgavai, kuru Gundars satori intervijā piemin kā “nespēju iebraukt kopējā sajūsmā” (aptuvens citāts).

Ir stāsts par dzīvnieku kaušanu lauku sētā (Tev būs nokaut), malkas ciršanu (Malka), frizētavu tipiem (Pie friziera) par dažiem viena reisa pasažieriem (17:45), kuras ir tieši par to un ne kripatiņu vairāk un nav īsti skaidrs, kas man no tā un vai vispār jāizloba.

Un tad ir kukū stāsti, piemēram, par Breda Pita ciemošanos pie autora Valmierā (Četri gada laiki), par čali, kurš vienkārši pazuda (Smēķētāji mirst jauni) par superīgu dāvanu dzimšanas dienā (Astoņpadsmit).

3 bļembasKopējās sajūtas pēc izlasīšanas – talants jūtams, bet krājums izdots tāpēc, ka beidzot ir uztapis pietiekami liels stāstu skaits, lai sanāktu 160 lpp, neviendabīgi . Trīs bļembas.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

And now something completely different – Izklausies redzēts S3E01

Labs vakars, jūsmājās! Ir pienācis rudens, kas apglezno Latviju, un TV3 ir sākusies jaunā “Izklausies redzēts” sezona. Tā kā mani bērni ir lieli šova fani, tad man vismaz daļēji arī nākas sekot šim lieliskajam šovam, un kāpēc nepārvērst zobenu izkaptī un neaprakstīt šos jaukos raidījumus savā blogā. Saprotu, sānsolis, bet tomēr labāk nekā klusums. Turpiniet lasīt uz savu atbildību.

Šovu, kā ierasts, vada Lauris “skrienu, tātad esmu” Reiniks, kā teikt, kaut arī sūdīga, bet stabila vērtība. Nemainīgi iedomīgs kā pāvs. Par to, vai tik tas pāvs īstenībā nav sadomājies zvirbulis, šovakar strīdas daudzos bāros.

Arī žūrijā vecās mēbeles – Jānis Šipkēvics, tas kurš trešo reizi precēsies, nevis tas, kurš “pilnīgi viens”. Jānis bikli pastāsta, ka pirms sezonas esot studējis šova Vjetnamiešu versiju, lai gūtu jaunas idejas darbam žūrijā. Nākas secināt, ka ne sūda nav iemācījies – joprojām izplūst garos un “interesantos” aprakstos ala Jānis ’89 no Labvakar, jāsaka, ka šis stils kopš interneta parādīšanās ir outdated, bet lai viņam veicās.

Studijā arī TV3 šovu standartrekvizīts Jana Duļevska. Nezinu, vai pie vainas Užavas alus (produktu izvietojums nejaušs) vai kā, bet Janai šoreiz traki dziļš dekoltē, kas agrāk acīs nav kritis, un rodas pamatots jautājums, vai tas nejauši, vai arī kopš Rodžers kāris slidas vadzī, ir iekrājusies naudiņa par slidu asināšanu un to ir izdevies ieguldīt acu priekos. Par to vēsture klusē.

kivelnieks.jpgKā žūrijas viesi šoreiz abu iepriekšējo šovu uzvarētāji Ralfs Ēlands un Jāzeps Ugunsgrēks. Ralfiņš, kā jau jaunības maksimālismā lietai piegāja traki nopietni, Jāzeps gan bija iesprūdis kaut kādā padebīlā tēlā, humors līdz galam neaizgāja, taču atkal jāatzīmē – varbūt pie vainas Užavas alus.

Un nu jaukākā daļa – jaunais sastāvs. Par laimi, tā ir tikai trešā sezona, un līdz dziedošiem Centim Ūbelem, Solvitai Āboltiņai un iRobotam vēl pāris sezonas japaciešas, pagaidām vēl pietiek ar Ugunsgrēka 4to ešalonu un Eirovizijas atlases regulāriem.

Pirmā nāk Ieva Sutugova, kura ir redzēta Koru karos, bet ar to arī manas zināšanas par mākslinieci ir galā. Jāsaka, ka viņa uzstājās, pirms ienāca prātā šī lieliskā doma aprakstīt redzēto, tāpēc viņas priekšnesums man aizgāja gar ausīm. Taču žūrija viņai deva labas atzīmes, tad jau laikam viss izdevās. Ieva tēloja Agileru.

Tālāk nāk Zirnekļu čalis no Ugunsgrēka, kurš izrādījās ir Emīls Kivelnieks. Viņš mēģināja tēlot Viktoru Lapčenoku. Teikšu godīgi, Lapčenoku neesmu redzējis traki sen, bet nu baigi līdzīgs neizklausījās. Žūrija piekrita un lika viņu kaut kur lejasgalā.

Nākamā, ar sveicienu no Marsa, nāk kādus gadus desmit neredzēta Yana Key, un kā jau rūdīta Eirovīzijas dalībniece tēlo citu Eirovīzijas dalībnieci, kuras vārds man nupat ir aizmirsies – tumsnējo zviedrieti kas dziedāja par Eiforiju. Šis priekšnesums ir kā sveiciens no nākotnes, jo, negūglējot dzimšanas datus, atļaušos minēt, ka Yana par zviedrieti ir vismaz divas reizes vecāka. Kratījās Yana labi; viņas priekšnesuma pievienotā vērtība bija volejbola lauva –Samoilovs (vismaz par to bija pārliecināts mans 7 gadus vecais dēls), kurš Yanai pievienojās dejā. Jāatzīstas, ka rakstot bija jāgūglē, kas uzstājās pēc Zirnekļu džeka, jo, godīgi sakot, šis inčīgais priekšnesums jau bija aizmirsies.

Tālāk seko viena no vakara naglām, jeb laikam jāsaka – vakara naglis – Normunds Pauniņš, kurš bija iejuties sev labi zināmā tēlā – narkotiku atkarīgajā Deivā Gehenā no Depeche Mode, jeb kā Ralfiņš teica – Depeššš Mode. Priekšnesums bija solīds, var redzēt, ka loma studēta gadiem, un čalis zina, kā tas kaifs uz skatuves nāk ārā. Bija forši, visiem patika, žūrijas Jana pat pielēca kājās un applaudēja līdzi, varbūt nebija droša, vai tas dekoltē pamanīts (bet varbūt atkal alus pie vainas). Jāatzīmē arī Pauniņa angļu valoda – tā šovakar bija pārliecinoši latviskākā, es gandrīz noticēju, ka Deiva saknes ir no Baltijas jūras dzintara krastiem.

Kā piektā no burvju lifta parādās, SPOILER ALERT, pirmā koncerta uzvarētāja – vienīgā man nepazīstamā dalībniece, bet runā, ka tā esot meitene, kas “dziedāja piedziedājumu tajā čirkainā džeka vienīgajā slavenajā dziesmā.” Es kā erudīts (700 LVL Prāta bankā) uzreiz sapratu, ka runa ir par Strēlnieci. Vārdiņš gan neaizķērās, bet gan jau ar laiku, meitene tomēr jūtami būs viena no favorītiem. Nu ja, tātad, meiča dziedāja citplanētietes dziesmu no Piektā elementa (par kuru Šikipēdija vāvuļoja kādas 5 minūtes), un Ralfs nebija apmierināts, ka šo dziesmu, kas īstenībā esot taisīta uz kompjūtera, meitene nespēja nodziedāt tik precīzi kā oriģināls. Pasaulē redz esot daži, kas varot. Ak, jaunības maksimālisms! Manām lāča nomītajām ausīm likās ļoti labi, un meitene krietni pārspļāva visus pārējos popielas dalībniekus.

Traki garš jau palags, bet vēl nedaudz jāpaciešas – sestais (trešais no beigām) uzstājas pāraugušais bērnu Eirovīzijas zvaigzne Dzintars Čīča, kurš izbalansē dīvainību ar Yanas padzīvojušo Lorēnu (tā viņu sauca!) un tēlo Kusturicu, kurš droši vien ir kādas trīs reizes vecāks par Dzinču. Par romu dziedāšanas kvalitātēm nerunāsim, tur Čīča ir tip top, bet ar pielīmēto bārdu un pinkaino parūku Dzintars izskatījās pēc kaut kā, kas ir evolucionējis no mūsu brāļa neandertālieša. Bez maz vai – ņem un filmējies Krūdos!

Kā pirmspēdējā mūs priecēja “meitene no laukiem” (Katlakalna, 12km līdz Melngalvju namam), kā viņa pati nosauca, Rūta Dūduma. Dziedāja viņa pa radio līdz vēmienam nodrillēto dziesmu par Meršiem, kuru izpilda Dafija, tā, kura nav pīle. Kā jau meitenei no laukiem pienākas, visa Rūtas “maska” ir parūka un lēcas. Es nezinu, kā izskatās īstā Dafija, bet žūrija teica, ka galīgi neesot līdzīgi. Dziedāja meitene labākajās Eirovīzijas un Fabrikas tradīcijās, tā teikt, kaut kā jau tās astoņas dalībnieku vietas bija jāaizpilda.

Vakara noslēdzošā dziesma piederēja Mārtiņam Ruskim, kurš tēloja Ketlīnu Dženeri, kas tēlo Vili Valo no HIM un dziedāja “Join me”. Ketlīna kā īsta dumpiniece uznāca uz skatuves ar aizdedzinātu cigareti un Ruska balsī nodziedāja dziesmu. Jāsaka, viņa jau nav vainīga, ka Ruskim tik specifiska balss, bet kā ir, tā jādzīvo.

Ar to arī koncerts bija galā, atlika vien visus sarindot pa vietām. Pārliecinoši uzvarēja meitene ar astoņkāji galvā – Strēlniece no piektā elementa, otrais palika Deivs Pauniņš, bet Lapčenoks ar Dūdumu (žūrija tomēr nenoticēja lēcām) toč bija kaut kur apakšā.

Biju tā iegrimis rakstīšanā, ka palaidu garām sadaļu, ko kurš tēlos nākamnedēļ, tādēļ, vienīgais, ko varu teikt puslīdz droši, Dūduma tēlos Dūdumu parūkā.

Viss, tiekamies pēc nedēļas. Padevīgi jūsu, Užavas alus (produktpleisments ir saskaņots ar wordpresu). Over and out.

7 komentāri

Filed under Uncategorized