Toms Kreicbergs “Lopu ekspresis” – par dzīvi kapitālismā un kaisli pret revolucionārēm

Pirms divām naktīm sapņos lielveikalā pie kases ar Tomu Kreicbergu pārrunājām viņa jauno grāmatu, viņš bija diezgan lepns par uzrakstīto. Nākamajā rīta nācās iet uz grāmatnīcu un pirkt, lai saprastu, par ko viņš runāja.

Tomu Kreicbergu reizē ar lielāko daļu latviešu lasītāju iepazinu pirms vairākiem gadiem, kad Zvaigzne ABC izdeva viņa fantastikas stāstu krājumu “Dubultnieks un citi stāsti”.  Maz kas ir palicis atmiņām no pašiem stāstiem (galvenokārt lidojošas cūkas), tomēr atceros sajūtu, ka beidzot mums, latviešiem, ir savs vērā ņemams talants fantastikas lauciņā.

Ir pagājuši vairāki gadi un beidzot esam sagaidījuši no Toma nākamo grāmatu – “Lopu ekspresi”, kas, kā pēcvārdā raksta kinorežisore Dzintra Geka – Vaska, “ir labākā grāmata, ko  šim jaunajam autoram ir izdevies uzrakstīt”. Ņemot vērā, ka tas ir viņa pirmais romāns un otrā grāmata vispār, tad var visai droši apgalvot, ka ar savu topu Dzintras kundze nav pārāk alojusies.

300x0_lopu_ekspresis_vakiZvaigzne ABC, 2016. 336 lpp.

Latvija, 20. gadsimta pirmā puse. Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.
Ņujorka, 21. gadsimts. Volstrītas bankas, nauda un arvien vairāk naudas, daudzsološa, spoža, iespēju pārbagāta dzīve.
Laura – meitene no ulmaņlaiku Latvijas, kura pārcietusi izsūtījumu Krasnojarskā, un viņas mazdēls Pēteris – puisis, kurš ar postpadomju bagāžu plecos nokļuvis Volstrītas mahināciju džungļos.
Toms Kreicbergs ir uzcēlis varenu tiltu pāri gadu desmitiem, pāri jūrām un okeāniem, pāri bailēm, izmisumam, vientulībai un iznīcībai, lai Laura un Pēteris – divi trimdinieki uz bezgalīgām vilciena sliedēm – satiktos.

 

Kā jau minēts aprakstā, grāmatā ir divas sižeta līnijas – par Pēteri, gudru lāga zēnu, kurš sirdī ir mākslinieks, bet strādā par analītiķi Volstrītā brīdī, kad tur pienākusi lielā krīze un par Lauru – meiteni no laukiem, un viņas gaitām izsūtījumā uz Sibīriju un atgriežoties pēckara Latvijā. Jāsaka uzreiz, ka Pētera stāsts aizņem ievērojami lielāko daļu un Lauras daļa ir tam pakārtota un tie, kas pirks grāmatu kā Sibīrijas stāstu, iespējams būs neizpratnē.

Jaunā Pētera sirdsdēsti mīlas frontē un sirdsapziņas mokas karjeras sakarā ir tēmas, ar kurām viegli rezonēt, jo mēs katrs tam šādi vai citādi esam gājuši cauri. Es, piemēram, divtūkstošo gadu vidū vairākus gadus nostrādāju par mākleri un aktīvi piedalījos nekustamā īpašuma tirgus burbuļa pūšanā, tā ka tēmas, kas grozās Pētera prātā Volstrītas sakarā man ir visai pazīstamas.

Lauras daļu ne visai veikli ir mēģināts visu laiku sasaistīt ar Pētera mūsdienu pieredzi un apgalvojums, ka visur un vienmēr dzīve lielākoties ir vilciens bija kā uzmācīga bakstīšana ar pirkstu acī.

“Lopu ekspresis” lasās tiešām raiti, taču šajā žanrā ‘par dzīvi’ mums ir pietiekoši daudzi talantīgi rakstnieki, līdz ar to šis ir kārtējais stāsts par jauna cilvēka nobriešanu un savas vietas meklējumiem, un ja reiz šis darbs man ar kaut ko paliks atmiņā, tad ar zinātniski specifiskiem salīdzinājumiem par romantiskām tēmām, piemēram:

Pēterim ienāca prātā, ka varbūt viņu attiecības – tā vietā, lai būtu izaugsme un atklāsmju pilns ceļojums – jau pašā sākumā ir bijušas entropiskas. Varbūt viņi abi kā divi eigenvektori ir sastumti kopā nelineārā transformācijā un viņu iepriekšējās būtības pilnībā atdalīt vairs nekad nebūs iespējams.”

4 bļembasGrāmatu izlasīju diennakts laikā, tātad aizrāva. Izdevums gan ir kā šokolāde ar gaisa burbuļiem, apjoms ir, bet svara nav – burtiņi reti kā vectēva zobi. Taču tas labi, lapas šķīrās tik ātri, kas ļāva kaut uz mirkli sajusties kā Intam (kurš arī izlasīja šo grāmatu, protams).  Četras bļembas.

Es ceru, ka ar “Lopu ekspresi”un angļu valodā iznākošo “The cat king of Havana” Toms būs izlicis uz papīra visu, kas pagaidām ir sakāms par kaisli pret revolucionārēm un atgriezīsies pie fantastikas. Kaut vai par lidojošām cūkām.

P.S. Grāmatas struktūra man atsauca atmiņā Pētera iecienītā komiksu autora Alana Mūra slavenāko darbu “Watchmen”, kurā bij komikss komiksā – paralēli galvenajam supervaroņu sižetam ik pa brīdim uzpeldēja bildītes ar puiku, kurš lasa komiksu “Tales of the Black Freighter”, kas beigās izrādījās daudz vairāk saistīts ar centrālo stātu kā sākumā varētu likties. Sagadīšanās vai reveranss – tas jājautā Tomam🙂

P.P.S. Nobeigumā – veca dziesma, kas piekrīt Pētera doma, ka dzīve, iespējams, ir vilciens🙂

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Vladis Spāre “Tu nevari dabūt visu ko gribi” un citas Villija vecmāmiņas atziņas

Gluži tāpat kā Ints arī es Vlada Spāres romānu „Tu nevari dabūt visu ko gribi” nolēmu izlasīt pēc tam, kad biju pamanījis autora neapmierinātību ar Ievas Melgalves atsauksmi portālā satori.lv, turklāt  romāns bija izvirzīts uz LaLliGaBa balvu kategorijā „labākais prozas darbs”. Grāmata man patika, un mans viedoklis par to visnotaļ sakrīt ar Ievas, tāpēc par Spāres agresīvo uzbrukumu jāsecina, ka ir divi varianti – vai nu tas ir lielisks reklāmas gājiens, un tādā gadījumā es noņemu cepuri viņa priekšā, vai arī autoram galva ir tikpat dziļi pakaļā kā viņa varoņiem.

gribiZvaigzne ABC, 2015. 400 lpp.
Par ko tad īsti ir šis romāns ar tik intriģējošo nosaukumu? Sacīt, ka par visu, būtu nepateikt neko. Par mīlestību, par nāvi, par dzīvi un mums pašiem – tiem, kuri meklē atbildes uz laikam taču neatbildamiem jautājumiem.
Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.

Šajā grāmatā lielos vilcienos patiešām nekas nenotiek, varoņi, kas visi kā viens ir kārtīgi lūzeri – krematorija kurinātājs, neatzīts mākslinieks un masāžas salona (it kā) administratore – kuriem patīk gudri *irst nevis malku cirst. To arī viņi dara visu grāmatu – filozofē, lielākoties par dzīves jēgu, nāvi un mīlestību. Visi grāmatas tēli  un to teksti ir tik absurdi, ka ja arī parādās pa kādai nopietnai domai, tad to vienkārši nav iespējams tā uztvert. Tāpēc es šo grāmatu vērtēju nekā savādāk kā humora gabalu.

Humors ir sarežģīta padarīšana. Daudziem liekas, ka viņi ir lieli asprāši, taču par reti kuru to teiktu arī apkārtējie. Vladis Spāre, nenoliedzami ir asprātīgs un viņa humors ir visnotaļ melns un absurds, kas man ļoti iet pie sirds. Vietumis gan ir sajūta, ka tiek pārkāpta tā smalkā līnija, kad humors pārtop ļaunā, ciniskā apsmīnēšanā, sevišķi tas bija jūtams brīžos, kad tika aprakstītas vecas, vientuļas, un dīvainas tantiņas.

Atsevišķs stāsts ir tas, kā varoņi runā (dzīvē tā neviens nerunā). To teksti ir pārbārstīti ar domu graudiem un metaforām, turklāt rodas iespaids, ka tie viens otru īsti nedzird, jo bieži vien pārsit viens otru pusvārdā, uztverot kādu konkrēta vārdu, nevis teiktā jēgu un turpina sarunu citā virzienā, kas pastiprina visu teksta absurdumu. Kamēr es pieslēdzos šādiem sarunu līkločiem, man smadzenes ne reizi vien uzkārtās, bet jāsaka, ka šīs sarunas rakstnieks ir satamborējis ļoti prasmīgi. Vienlaicīgi tas tekstu padara gandrīz netulkojamu (nesen kādā laikrakstā Kilblokas kundze minēja „Tu nevari dabūt visu ko gribi” kā darbu, ko jātulko un visi pasaules intelektuāļi to novērtēšot).

 

Es viņiem prasu, vai čalis pabija Indijā, redzēja Budas zobu? Šie saka, ka visu laiku esot taisījies un kalis plānus, bet tā arī nav nekur ticis. Indija šim pārāk ciets rieksts esot trāpījies, nav varējis pārkost. Bet kodis esot pamatīgi, kamēr beigās atstiepis pakaļkājas.

 

4 bļembasPriekš diezgan bezsižetīga humorgabala 400 lpp ir drusku tā kā par garu un grāmatas otrajā pusē es nedaudz saguru un nevarēju sagaidīt beigas, bet kopumā rekomendēju, šis ir latviešu autora darbs, kuru var lasīt ne tikai tāpēc, ka latviešu. Četras bļembas.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Latvija XXiš gadsimc. Bergs un domātāju akmens.

 

Aizritējušajā nedēļas nogalē Londonā norisinājās ikgadējā grāmatu izstāde, kurā piedalījās arī pārstāvji no Latvijas. Kādā Latvijas delegācijas numuriņā apkopēji atrada aizmirstu piezīmju lapiņu, kas, spriežot pēc satura, varētu būt tāds kā sižeta punktu uzmetums romānam no sērijas Latvija XX gadsimts. Kā gadījās, kā ne, šī lapiņa nonāca mana drauga Luņa Mīlabja rokās. TĀLĀKAIS TEKSTS, IESPĒJAMS, SATUR ŠMOILERUS.

catart02Grāmata sākas ar to, kā Bergs pirmoreiz piedalās un uzvar pagasta strītbola turnīrā un pie reizes izmeklē mīklaino gadījumu ar veco kolhoza piena dzesētāju, kurš pretēji visiem fizikas likumiem patērē 236 kWh paredzēto 120 kWh vietā un Kehra zemnieka Delvera lomu visā tajā, kuru nodeva saņurcīta Kazbeka paciņa.

Aizraujošajiem notikumiem pa starpu, atelpai, Bergs gūst koeljiskas atziņas Dimitera krusta skolā.

No kuras viņš ir spiests aiziet, jo nejauši atklāj, ka Dimiters apzog pats savu baznīcu un Bergu ir pieņēmis tikai tādēļ, lai varētu nelietīgi viņu pārdot masoniem. Bergs nemaz nenojauš, ka viņš ir Ādama, Lāčplēša, Jēzus , Leonardo da Vinči un Ausekļa gēnu nēsātājs, kas viņam nodoti pa pamātes brāļasievas līniju. Viņš pievāc domātāju akmeni un bēg uz Burtnieku ezeru, lai pieslēgtos senču gudrībām.

Pa ceļam uz Burtnieku viņam nākas asiņaini saķerties ar Valmieras grupējumu, ko vēlāk viens no tā līderiem, Grūtups, pirms raidīt sev lodi pierē, apraksta grāmatā “Maniaks”.
Tikmēr paralēlā stāsta sižeta līnijā Dimiters, stiepdams uz uteni baznīcas vitrāžas, nejauši tās sasit un izlaiž tajā ieslodzīto jodu. Viņa sieva sajūk prātā un aizsāk kustību, kuras biedri apmētā cilvēkus ar saviem sūdiem.

Par Dimiteru Bergs uzzina, kad ir jau par vēlu. viņš Burtnieku ezera krastā ir uzņēmis latvju dzīvesziņu tādos apmēros, ka viņu ar pamatīgiem aknu bojājumiem ved uz tuvāko stacionāru, taču ātro palīdzību nolaupa Sorosīti un aizved uz Ventspili. Te viņu ar viltu piespiež spēlēt vietējā basketbola klubā, kamēr fonā Einārs, Andris un Aivars privatizē!

Pēc nerealizēta izšķirošā 3punktu metiena pret Rīgas Dinamo LBL čempionāta fināla 7tās spēles galotnē, Bergs atgriežas pie dzīves ziņas meklējumiem un pārcilājot pērnos kausu uziet noputējušu domātāju akmeni. Nejaušu atgadījumu virknes rezultātā tas atver portālu uz 1913. gada ziemassvētku balli Ventspils kinoteātrī. Tur Bergs sastop mēmu galdnieku, ar kura palīdzību, patriotisku jūtu vadīts, uzmeklē un pieliekt punktu Eināra, Andra un Aivara vecmāmiņu gaitām šaisaulē. Mēmo galdnieku, kurš izrādās pats jods, ar domātāju akmens palīdzību Bergam izdodas ieslodzīt baznīcas vitrāžā.

Šo notikumu radītās trīsas laika ritumā salauž lielo Hadronu paātrinātāju un Rīgā uz Brīvības ielas vairs nedarbojas transdimensionālais portāls. Einars (no citas vecmāmiņas) vairs netiek mājās. Latvijā sāk iedarboties homeopātiskie līdzekļi.

98 gadus vecais Bergs pierunā Aivaru (no citas vecmāmiņas) doties uz Liepājas metalurgu un iemest tā modernākajā krāsnī Domātāju akmeni. Aivaram talkā piesakās arī tulpju tirgotājs Andris (no citas vecmāmiņas) un jaunizceptais bomzis Einars (no citas vecmāmiņas).

Akmens brālībai pa pēdām seko urlu bars kapteiņa Ždanoka, kurā iemiesojies jods, virsvadībā, kas vēlas domātāju akmeni izmantot PSRS atjaunošanai. Bergs stājas viņiem ceļā uz tilta pāri Lorupes gravai, sagraudams to. Visi krīt kopā.

Beigas, turpinājums sērijā XXI gadsimts vai ātrāk (pēc Graubas& Ēķa/ Holivudas pieprasījuma).

 

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Kurts Vonnegūts “Fokss pokuss”- jāsmejas līdz nāvei

Pirms deviņiem gadiem šajā datumā mira izcilais amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts.  Lai godinātu šo faktu, latviešu grāmatu blogeri ir uzrīkojuši akciju, lasot un publicējot apskatus par autora grāmatām. Teorētiski es izvēlējos rakstīt par vienu no autora vēlīnajiem darbiem – 1990.gadā sarakstīto “Fokuss pokuss”. Praktiski es blenžu datorā un nevaru saprast, ko lai raksta. Tā gadās. Viss tālākais ir manī komā esošā blogera mēģinājumi uzrakstīt par vienu no unikālākajiem 20.gs rakstniekiem.

Jo augstāks intelekts, jo vairāk apkārt muļķu. Kurtam Vonnegūtam nepaveicās būs intelektuālim, turklāt Amerikā, kur absolūtajās vienībās muļķu ir daudz vairāk nekā, piemēram, pie mums. Savus novērojumus par cilvēku stulbumu, kas pasauli dzen uz galu viņš ir pierakstījis un ekstrapolējis dažādos iespējamos un neiespējamos scenārijos, kas liek smieklos raudāt un tajā pašā laikā aizdomāties lasītājiem visā pasaulē.

Daudziem patīk pasmieties par citu stulbumu, bet reti kuram tas izdodas tik gaumīgi kā Vonnegūtam. Viņa humors lielākoties ir ļoti melns, un situācijas pēc būtības ir traģiskas, bet tas absurdais veids, kā tas tiek pasniegts liek smieties skaļā balsī.

Vonnegūta varonis parasti ir cilvēks parastais, kas diezgan bezkaislīgi atskatās gan uz vēsturiski patiesiem, gan autora izdomātiem absurdiem notikumiem pārpilno dzīvi, jo „tā gadās”. Rakstnieka stils ir unikāls, viņš vienā teikumā var runāt par nopietnām tēmām un pārslēgties uz pilnīgu sviestu, tā, ka tas viss liekas dabiski.

 

fokussIzdevniecība Tapals, izdota 2002.gadā, 312.lpp

Ja ticam uz vārda, šo romānu 2001. gadā raksta kāds izbijis amerikāņu pulkvedis, Vjetnamas kara veterāns, atpalikušu bērnu un cietumnieku skolotājs, gādīgs vīrs un azartisks mīlnieks.
Pulkveža domāšanu stipri iespaidojuši “Tralfamadoras gudro protokoli” stāsts par saprātīgiem enerģijas pavedieniem, kas ir vairākus triljonus gaismas gadu gari un grib visumā izplatīt mirstīgas pašvairojošās dzīvības formas…
Kurts Vonnegūts apgalvo, ka viņš esot tikai šīs grāmatas redaktors…

 Šī ir astotā rakstnieka grāmata, ko esmu izlasījis un nav ne tuvākā (Galapagu salas, Māte nakts), ne tālākā (Kaķa šūpulis, Čempionu brokastis). „Fokuss pokuss” ir ieturēts klasiskā Vonnegūta stilā – ir 2001.gads, amerikāņu bagātnieki ir visu valsti notirgojuši japāņu korporācijām un paši bankrotējuši, ieguldot dažādās finanšu piramīdās, daba ir smagi piesārņota un viss ir slikti. Galvenais varonis Jūdžins Debss Hartke sēž cietumā un kopā ar lasītāju atskatās uz savu dzīvi. Hartke ir izbijis Vjetnamas kara varonis,  pēc kara strādājis par pasniedzēju Tārkingtonas koledžā, kurā mācās bagātu vecāku garīgi atpalikušie bērni, pēcāk strādājis par pasniedzēju blakus esošajā cietumā, taču, kad cietumā norisinās bēgšana, viņš kļūdas pēc tiek uzskatīts par organizētāju un pats nonāk aiz restēm.

Domāju, ka nav lielas jēgas stāstīt par “Fokuss pokuss” sižetu, jo lielā daļā Vonnegūta grāmatu tas ir tikai formāls fons uz kura iesmiet par visu aplamo visapkārt. Teorētiski grāmatas centrālais notikums ir cietumnieku dumpis, kuras rezultātā tiek apslaktēta lielākā daļa blakus esošās universitātes pilsētiņas iedzīvotāju. ASV cietumos tiek ievērota segregācija, tādēļ visi cietumnieki ir melnādainie un tie, sava līdera Altona Darvina vadībā, ir nolēmuši ieņemt blakus ciematiņu  un izveidot tajā savu neatkarīgu, labāku valsti. Ciematiņa iedzīvotāji gan tam pretojas, piemēram, koledžas rektors, uzkāpis zvanu tornī ar šauteni varonīgi atšaudās no cietumniekiem, par ko vēlāk tiek notverts un sists krustā. Rektors ar precīzu šāvienu no liela attāluma nošauj dumpja vadītāju Darvinu, un Hartke rektora šaušanas prasmi atzīst kā izcilu, ar piebildi – ja vien rektors tiešām tēmēja pa cietumnieku vadoni, nevis, piemēram, Hartki, kuram bijis ilgstošs romāns ar rektora sievu. Pie reizes Hartke paslavē arī Osvalda teicamo šāvienu Dalasā. Jāsmejas līdz nāvei (tas ir šīs grāmatas kroņa teiciens, kas tiek lietots biezā slānī).

Nobeigumā vien jāpiebilst, ka lai gan Vonnegūts par mūsu sugas izdzīvošanas izredzēm nebija noskaņots pārāk optimistiski, tomēr, kamēr mēs lasām un baudām viņa darbus, tikmēr kaut kādas izredzes vēl mums ir. Un ka, atšķirībā no sava varoņa Kilgora Trauta, Kurts Vonnegūts nav nekāds zinātniskās fantastikas rakstnieks, lai arī kā viņam cenšas to piedēvēt.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Ieva Melgalve “Mēness teātris” – attchievment “kvalitatīvs latviešu autora fantastikas romāns” unlocked

Būsim godīgi – mēs visi zinājām, ka pirmo labo latviešu fantastikas grāmatu var gaidīt no diviem kandidātiem – Toma Kreicberga vai Ievas Melgalves. Tā kā Toms ir (aizgājis pa Martina-Rotfusa taku) nodibinājis deju studiju + noslēdzis līgumu grāmatai par Kubas jauniešiem, tad kandidāts faktiski bija tikai (pilnīgi) viens.

To, ka Ieva uz to ir spējīga, es zināju, jau toreiz, kad pirms ~20 gadiem Sandra Rone, mana klases audzinātāja un literatūras skolotāja vienā personā, aizelsusies ietesās klasē un sauca – „vai jūs zināt, kas mācīsies mūsu skolā?!? Ieva Melgalve!” No skolotājas staroja milzīgs lepnums, neskatoties uz to, ka vēl pavisam nesen viņa par Ievas plašu rezonansi guvušo dzejoli “Definīcijas”(?) a.k.a. “Es esmu bezvārda m…..”, bija izteikusies labākajās mūsdienu tikumiskas audzināšanas tradīcijās. Vai varbūt viņa jūsmoja, bet klase vērtēja tikumiski? Kas to vairs atceras, tas bija sen un tā nav patiesība.

 

meness_teatrisZvaigzne ABC, 2015. 320 lpp.

“Mēness teātra” galvenie varoņi – aktieri milzīgā teātrī – ir būtnes bez savas identitātes, kuru dzīve seko iepriekš uzrakstītiem scenārijiem. Vai ir iespējams šo scenāriju lauzt – un kāda ir cena, kas par to jāmaksā? Kam ir iespējams uzticēties šajā pasaulē, kurā valda skatuves likumi un bezpersonisks mākslīgais intelekts? Un kas notiek tad, ja mehāniska būtne sāk apzināties sevi?

Mēness teātris ir vieta pati par sevi, noslēgta sistēma, kurā romāna galvenie varoņi – aktieri izdzīvo dzīvi. Viņu dzīve ir pakārtota seriāliem, kuros katram no viņiem atrodas kāda loma. Loma ir svarīga, bez lomas nav vārda, bez vārda tu esi tikai statists fons, kuru neviens nepamana. Ja tu spēlē labi, tu tiec atalgots, ja slikti – tu pazūdi, tevi aizved mīmi, un neviens vairs tevi neredz. Loma ir aktiera dzīves jēga. Taču lomas jēgu piešķir scenāristi, viņi nosaka seriālu virzību un aktieru likteņus. Nomirt uz skatuves nav retums, jo lomu ir jāizspēlē līdz galam, citādi jau tu neesi nekāds aktieris. (c) asmodeus.lv

 

Fantastikas žanrs vienmēr ir bijis instruments, lai autors varētu pasacīt ko vairāk, kā tikai stāstā notiekošo. „Mēness teātrī” šī doma starp rindiņām /mesidžs ir svarīgāks par pašu tekstu, līdz ar to, brīžiem ir situācija, kad stāsts risinās varbūt ne pēc notikumu, bet gan ideju meta-loģikas. Manai gaumei būtu labāk paticies, ja stāsts ar mesidžu būtu izbalansēti gludāk. Kā arī, ja Vladim būtu bijis ušņu duramais.

 

123012_2306_GillianFlyn2.pngFantastikas grāmata, kuru var vērtēt kā labu žanra, nevis autora nacionālās piederības kontekstā. Četras bļembas + puse par uzvaru kategorijā “pirmais labais latviešu SFF “

3 komentāri

Filed under Uncategorized

Atskaite par pērnajām e-dāvanām

Šogad biju kārtīgs zēns un izlasīju visas sešas grāmatas, ko man pagājušā gada ziemas svētku e-apdāvināšanā piespēlēja blogeri. Lasot grāmatas brīžiem uzmācās sirdsapziņa, ka grāmata neiet pie sirds  tik ļoti , kā iecerēts, tāpēc jau iepriekš atvainojos, ka tā. Zemāk nedaudz par katru dāvanu:

retribution-falls-coverChris Wooding . Retribution Falls (Tales of the Ketty Jay #1)
Tāds nedaudz pozitīvi oldskūlīgs gabals. Kā Karību jūras pirāti ar lidojošiem kuģiem. Galvenais varonis – Kapteinis Dorians Frejs- stipri atgādināja Kapteini Džeku Zvirbuli. Lieliska salašņu banda, kas grāmatas gaitā kļūst par saliedētu komandu (autors to tik bieži mums uzsver, ka uz beigām jau šķita par daudz). Brīdī, kad saproti, ka nevienu no varoņiem lodes neskar, lai arī kādas nepatikšanas, nedaudz spriedze krīt, bet jebkurā gadījumā – laba izklaide. Domāju, ka sēriju turpināšu.

harmssDaniils Harmss. Prozas izlase
Par šo es uzrakstīju blogā ierakstu:
https://andrislasa.wordpress.com/2015/02/11/daniils-harmss-prozas-izlase-kaut-kads-absurds/

Kā jau izlasē, ir labāki un ir švakāki stāstiņi, bet kopējais iespaids ļoti labs.

 

 

grosbartiJesse Bullington. The Sad Tale of the Brothers Grossbart
Trakoti melna humora pārbagāts stāsts par diviem neģēlīgiem brāļiem, kas, ievērojot dzimtas tradīcijas, darbojas kapu aplaupīšanas biznesā, un nolemj doties kapu laupītāju svētā grāla – Ģiptlandes (Ēģiptes) karalisko kapeņu meklējumos.
Tādu čerņu vēl nebija nācies lasīt, un, lai gan vietām bija pretīgi naturālistiski ķidāšanas apraksti, tomēr vairāk palicis atmiņā, ka vietām smējos līdz asarām un brāļu dīvainā izpratne par kristietības dogmām bija izcila.
Šī no visām dāvanām man gāja pie sirds visvairāk.

neaizskaramais.jpgDžons Benvils. Neaizskaramais
Džona Benvila romāna “Neaizskaramais” galvenā varoņa Viktora Māskela prototips ir reāla persona − mākslas vēstures profesors, Londonas Universitātes pasniedzējs un monarhu pils gleznu kolekcijas kurators Entonijs Blants, kurš 20. gadsimta 30.−50. gados bijis dubultspiegs un darbojies gan Lielbritānijas, gan Padomju Savienības labā.
Skaisti jau raksta Benvils, bet dzīve nav kino un daudz vairāk par spiegošanu bija jūsmošana par citu stulbumu un vīriešu skaistumu. Diezgan garlaicīgs stāts par nepatīkamiem tipāžiem.

vestures_-pietura_kaspars_puce1Kaspars Pūce. Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā
Darbs, kas piesaista ar vēsturisko aspektu. Lasot šo grāmatu, rodas sajūta, ka šo stāstu tev Pūce kā savam čomam stāsta krogā pie galda. Sevišķi interesants bija bērnības posms, ko Inesis (Kaspars) pavadīja Sibīrijā. Šķiet tikai loģiski, ka sevišķi izjusti šajā grāmatā ir ēdienu apraksti.

 

3body.jpgLiu Cixin. The Three-Body Problem (Three Body #1)
Hard Sci-Fi ir fantastikas apakšžanrs, kas mani uzrunā mazāk, droši vien tādēļ mana sajūsma par šo grāmatu ir mazāka nekā citiem lasītājiem (gluži tāpat kā par “Marsieti”).
“The tree-body problem” ir tāds labi stiepts triloģijas ievads. Katrā ziņā ideju, nevis tēlu grāmata, kas visi ir labākajā gadījumā divdimensionāli.
Pirmā ~ceturtdaļa par Ķīnas kultūras revolūciju un tās sekām bija interesanta, tad sekoja bezmaz puse grāmatas ar hard sci-fi un virtuālajām datorspēlēm, kas domātas ģeniāliem zinātniekiem, kas bija visai garlaicīgi. Pēdējā ceturtdaļa bija interesanta un lika pieļaut, ka lasīšu arī turpinājumu.
Grāmata šogad saņēma Hugo balvu, kas, jāsecina, ir bijis politisks žests.

Galvenais secinājums pēc šīs akcijas – jāpiekrīt Sibillai – labākā dāvana grāmatu lasītājam ir grāmatnīcas dāvanu karte🙂

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Osvalds Zebris”Gaiļu kalna ēnā” – bez sirds un bez rajona

Viss sākās ar dažu blogeru sajūsmu par Bereļa aprakstītajām Tuša dēkām svilinot un grebjot. Iekšā sāka urdīt velniņš, ka jāizlasa man arī. Ar ko tas beidzās – var izlasīt šeit. Lai kā man gāja ar Bereli, taču, lasot to, nācu pie atziņas, ka vajadzētu izlasīt visu ”Mēs. Latvija, XX gadsimts” romānu sēriju – Gundegas Repšes uzrunāti, trīspadsmit latviešu rakstnieki raksta romānus, uzņemoties katrs savu nosacītu Latvijas 20. gs. vēstures periodu. Romānu sērijas kopējā vadlīnija ir rūpīga laikmeta dokumentu, liecību u.c. pieejamu avotu un materiālu izpēte, kas kalpo par pamatu katra individuālajam literārajam redzējumam, necenšoties to iegrožot.

Iespējams, no literārās gaumes viedokļa nedaudz mazohistisks projekts, taču, sausajā atlikumā paliek ieguvums – jaunas zināšanas vēsturiskos faktos, jo, kauns atzīt, bet pats savas zināšanas Latvijas vēsturē vērtēju kā virspusējas. Un tā kā pa vēsturisko līniju sērijas konsultants ir Vents Zvaigzne, tad visam jābūt bumbās.

DG_GailuKalnaEna_final

Pirmais nabadziņš, kurš ticis izmests saplosīšanai, ir Osvalds Zebris ar savu “Gaiļa kalna ēnu”.

Dienas grāmata. 2014. 176 lpp.

Romāna darbība risinās gan revolucionāro notikumu piesātinātajā 1905.gadā, gan gadu vēlāk, kad policija pilsētās un soda ekspedīcijas laukos jau atjaunojušas šķietamu kārtību. Caur varoņa atmiņu prizmu vēstījums ietiecas arī senākā pagātnē.

Zemnieka dēls Rūdolfs Reiznieks 1906.gada Ziemassvētkos ierodas Rīgā, lai izpirktu grēku, izlīgtu pats ar sevi, atbrīvotos no vainas apziņas par noziegumu, ko pastrādājis 1905.gada nemieru laikā.

Man kā vidusmēra latvietim par piekto gadu ir visai miglains priekšstats un lielākoties tas saistās ar asins lietus līšanu un visaugstāko priežu nolaušanu. Var just, ka vēsturiskos faktus autors ir izpētījis labi un es tiešām uzzināju šo to jaunu, piemēram, par masveida represijām pret latviešu skolotājiem.

Grāmatas stāsts ir par jauno skolotāju Rūdolfu, kas iesaistījies nemieros, nejauši (?) pastrādājis noziegumu un sirdsapziņas mocīts sagājis sviestā. Lai aptvertu pēc iespējas vairāk vēsturiskā fona (anarhisti, antisemītisma uzplaukums, skolotāju zūmēšana, soda vienības, utt), autors ir sapinis klāt kaudzi apakšsižetu (Rabīnu sapulce, izmeklētāja sapņi par paaugstinājumu, Kuzņecova mazmeita, utt), un beigās vēl mēģinājis to visu sadiegt kopā. Ņemot vērā grāmatas garumu ~160 lpp, tas viss ir (nav) izdevies skiču līmenī – grāmata ir kā ielāpu sega, kas sašūta ar tik baltiem diegiem, ka nevar īsti teikt, ka tā turas kopā. Pats Rūdolfa stāsts ir ieturēts klasiskajās latviešu literatūras par vīriešiem lupatām tradīcijās ar kārtīgu ziepenes mērci. Rūdolfa kaimiņš, bērnības draugs, skaudības un ļaunuma cēlonis, tagad progresīvais latviešu jaunuzņēmējs un nacionālās domas aizstāvis Arvīds Gaiļkalns runā tikai lozungos, tādēļ visai grūti to uztvert nopietni. Pa vidam vēl ir iepīts šis tas no misticisma un gala rezultāts ir tāds kārtīgs kiš miš ar rozīnēm.

011613_1218_DastinsKron2.pngBez sirds un bez rajona- 2,5 bļembas.

 

 

P.S. Mani izbrīna tas superīsais formāts – 4 no 5 iznākušajām sērijas grāmatām ir līdz 200.lpp. garas. Ir jābūt lielai meistarībai, lai tik īsā romānā ieliktu ko vairāk par laikmeta skicēm. Visu cieņu mūsu rakstniekiem, bet tā nedaudz izskatās pēc atšaudīšanās.

7 komentāri

Filed under Uncategorized