Monthly Archives: marts 2012

Salamans Rušdi “Klauns Šalimars”

ImageIzdevniecība Atēna 400 lpp.

Oficiālais apraksts:

Losandželosa, 1991. gads. Maksimilians Ophulss, viens no modernās pasaules likteņu lēmējiem, gaišā dienas laikā tiek nodurts ceļā pie savas ārlaulības meitas Indijas. Slepkava ir Maksa Ophulsa šoferis indietis, noslēpumains cilvēks, kas dēvējas par klaunu Šalimaru. Episkais stāstījums aizved lasītāju no Kalifornijas uz Franciju, Angliju un, galvenais, uz Kašmiru, šo paradīzi zemes virsū ar firziķu dārziem un medus bitēm, kalniem un ezeriem, zaļacainām sievietēm un slepkavības domu apsēstiem vīriešiem. Aptverot visu zemeslodi un traucoties cauri laikiem, Salmana Rušdi majestātiskais stāstījums apbur lasītāju, liekot spilgti sajust trauksmaina laikmeta garu.

Pavilkt uz zoba kādu vieglās literatūras darbu ir viegli, bet tiklīdz jāuzcep kas nopietnāks, tā uzreiz stīvi pirksti un mute sausa. Man ļoti gribētos šeit uzrakstīt, cik ļoti man patika šī grāmata, bet ja nesanāk pārāk sakarīgi – neņemiet ļaunā, sacerējumi  nekad nav bijuši mana stiprā puse.

Izsakoties divos vārdos – perfekta grāmata. Salamans Rušdi, kurš skaitās viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem nepieviļ. Burvīga valoda, aizraujošs, simboliem pilns, stāsts, dziļi, skaisti tēli, Rušdi raksturīgais maģiskais reālisms –  tas viss te ir pārpārēm.

Stāsta centrā ir divi indiešu jaunieši, musulmanis un hinduiste (vai ir tāds vārds latviešu valodā?) , viņu mīlestība, tās nodevība, nāve un to pat globāla mēroga sekām.  Ir arī otrais pasaules karš, franču pretošanās kustība, islama fundamentālisti/teroristi ar Al Quaede priekšgalā, un citi aizraujoši stāsti.

Taču patiesībā  stāsts ir par Kašmiru – reģionu Indijā, paradīzi zemes virsū, kuru nopostījis un turpina plosīt arī mūsdienās nesamierināmais reliģiju naids (hinduisti vs musulmaņi, Indija vs Pakistāna). Šis konflikts ir pavisam reāls, nepareizas reliģiskās piederības dēļ tiek noslaucīti no zemes veseli ciemi, upuru skaits konflikta laikā (1947-mūsdienas) ir mērāms simtos tūkstošu.  Sāpe par šo bezjēdzīgo konfliktu smeldz cauri visam skumji skaistajam stāstam.

Šo grāmatu ir vērts izlasīt kaut vai tamdēļ, lai iepazītu mums pilnīgi svešo zemi Kašmiru, tās vēsturi un paražas. Un tik skaistā valodā to citur nav iespējams izlasīt. Es pieļauju, ka šo grāmatu varētu būt grūti uzsākt lasīt, jo pie autora valodas ir jāpierod, bet tas viennozīmīgi ir to vērts!

Image

Piecas no piecām  Betmenbļembām , jo labāk nemēdz būt.

3 komentāri

Filed under Uncategorized

Jānis Valks “Verķumāte”

Viss sākās ar šādu ierakstu draugiem.lv domubiedru grupā par grāmatu lasīšanu:

Atļaušos ieteikt pats savu grāmatu – Jānis Valks “Verķumāte” – nacionālā fantāzija postmoderni pseidotautiskā romantisma garā
Šis varētu būt  pa pusei spams. Jo iesaku grāmatu, bet reklamēju to jo labi, pat pārāk labi, pazīstu autoru. Pirms dažām dienām Lata romāna sērijā iznāca mana grāmata “Verķumāte”. Reklamēju jo šī ir viena no tām grāmatām kas “lec” ārā no Lata romāna rāmjiemi. Arī vāks diemžēl galīgi neatbilst saturam un tā jau ir izdevniecības kļūda, bet toties saturs varētu likties interesants tiem kam patīk humors, ironija, šis tas no vēstures, šis tas no folkloras, parapasauliskām mistērijām, savdabīgas fantāzijas un tas viss pasniegts ar smieklu mērci – piedevām superīgi Gata Šļūkas zīmējumi.

Izdevniecība Lauku Avīze 208 lpp.

Oficiālais apraksts –  “Jaunā rakstnieka Jāņa Valka darbs Lata romānu konkursā guvis īpašas vērtētāju simpātijas, jo uz latviešu un Latvijas vēsturi raugās caur neparasta tēla – Verķumātes logu un dvēseli. Pie viņas iknedēļ sērst Dieviņš, abi stāv pāri laikiem un notikumiem un ar varenu humora devu izved lasītāju caur paralēlo pasauļu šīszemes atbalsu džungļiem, cērtot laika taku no 10.gadsimta līdz nesenai pagātnei.”

Es kā patriotiski noskaņots fantāzijas un humora žanru cienītājs devos uz veikalu un iegādājos šo garadarbu (beep -FAIL).

Tātad īsumā par ko tur īsti ir – viena ragana (Verķumāte) dzīvo savā meža namiņā kopā ar visādiem mošķiem – ala sumpurņi, troļļi un otrās kategorijas velni, pa ceturtdienām dzer kafiju ar Dieviņu, Un fonā viņas dzīvei risinās latviešu tautas (un ne tikai) vēsturiskie notikumi, sākot ar 10.gs. līdz pat mūsu dienām.

Jāsāk ar labo – slavējama ir autora orientēšanās latviešu mitoloģijā, folklorā, utt. Arī valoda bija raita un labi lasījās. Kā arī (kā draugu komentāros ir minējis kāds asprātis) autoram ir stilīga bārda.

Tagad par pārējo – diemžēl, pati grāmata, manuprāt, nav nekas vairāk kā – un šeit citēju pašu autoru : “notikumos savirknētas asprātības, gluži kā lēts humora šovs”. Šeit gan jāpiebilst, ka tas, kas asprātīgs liekas pašam, ne vienmēr arī citiem tā šķitīs.

Pirmais trauksmes signāls jau noskan pašā sākumā, kad kā liels joks tiek paziņots, ka mērkaķi ir cēlušies no kāda sasirguša kaķa, kuru Verķumāte nejauši aplipina ar mēri. Mēr-kaķis – get it?? LOL ROFL (NOT).
Iespējams, ka tiem, kuri (atkal citēju autoru) savu vērtīgo brīvo laiku nosit bezjēdzīgi iedziļinoties ziepju operās, bezgala smieklīgi šķitīs, ka, piemēram , grāmatas garākajā sērijā (tā autors dēvē nodaļas) kura ir veltīta Krišjānim Baronam, autors vienkārši ir ievietojis ~50 rupjās dainas un pa vidam tik norāda, ka Krišjānim, pierakstot sarkst bārda, vai arī humors par to, ka Blaumanis ir bijis neviens cits, kā Tālavas taurētāja reinkarnācija, turklāt papildinot “sēriju” ar pilnu attiecīgo Blaumaņa dzejoli.

Turklāt smejot un asprāšojot par visu pēc kārtas, ik pa brīdim autoram sagribas gudri pafilozofēt (jeb kā pats saka – pabakstīt ar baļķi acīs), piemēram, par holokausta patiesajiem apmēriem, vai pionieru pazaudēto bērnību. Šeit gribētos vilkt paralēles ar amerikāņu komēdijām, kur neskatoties uz to, ka visu filmu tiek drātēti pīrāgi un tamlīdzīgas jēlības, beigās vienmēr atradīsies brīdis kādai sirdsšķīstai pamācībai par īstu mīlestību un cilvēciskajām vērtībām.

Kopumā grāmata ir kā kāds tās tēls – pusrēgs, kurš ir ne-līdz-galam-reinkarnējies Konfūcijs, kas dzīvo šķūnaugšā (vai tamlīdzīgā vietā), kaut ko gudri runā savā mēlē, bet neviens jau īsti nevar saprast ko, jo nesaprot to ķīnīzeru valodu. Taču, iespējams, ka visa vaina tajā, ka arī šī bloga autors, gluži tāpat kā Verķumāte gluži vienkārši nesaprot to ķīniešu valodu, kurā sarakstīta šī grāmata un ko – iespējams viedu – autors/Konfūcijs mēģina mums pateikt.

P.S. Jāatzīst, ka grāmatu līdz galam nespēju izlasīt, paliku pie pionieru masveida aplipināšanas ar kaut kādu nelāgu skrejamo kaiti (pievārēju aptuveni 3/4 grāmatas).

Divas no piecām  Betmenbļembām – viena autoram par pirmo darbu un otra par centieniem neizkoptā lauciņā.

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Mihaels Peinkofers “Rūnu brālība”

Izdevniecība Zvaigzne ABC 488 lpp. Oficiālais PR teksts – 19.gadsimts, Skotija. Noslēpumainos apstākļos iet bojā rakstnieka sera Valtera Skota līdzstrādnieks un sākas virkne mistisku notikumu. Sers Valters nolemj ķerties pie izmeklēšanas, taču atduras pret klusēšanas mūri. Ko slēpj no Londonas atsūtītais karaļnama inspektors? Kādu gadsimtiem senu noslēpumu glabā Kelso mūki? Un kādēļ sera Valtera vadītajai izmeklēšanai ceļā arvien gadās nelaimi nesošā zobena rūna? Tāltālā pagātnē aizsākušies liktenīgie notikumi nav apturami…

Jāatzīst, ka jau ilgāku laiku biju metis uz šo grāmatu acis veikalu plauktos un, kad kādā sarunā ar darba kolēģi noskaidrojās, ka viņš šo gara darbu jau iegādājies, pēc dažām dienām jau ķēros tai klāt. Uzreiz jāsaka, ka jau pēc pirmajām aptuveni 50 lpp bija sajūta „uhh, labi, ka pats nenopirku!”, kura tā arī nepazuda līdz grāmatas beigām.

Sers Valters Skots ir reāla vēsturiska persona, rakstnieks, vairāku populāru piedzīvojumu romānu autors, varētu teikt – skotu A.Dimā (tēvs). Varbūt tā ir kāda modes lieta – likt par galvenajiem varoņiem reālas personas, vismaz grāmatas Latvijā pēdējā laikā ir izdotas vairākas (drīzumā, kad saņemšos pabeigt, uzrakstīšu par kādu citu šī sub-žanra „meistarstiķi”, kur galvenais personāžs ir neviens cits kā O.Vailds).

Tātad, sers V.Skots un viņa bezgala tizlais, taču ļoti attapīgais krustdēls Kventins tiek ierauti notikumu virpulī, kad kādā klostera bibliotēkā tiek nožmiegts viens studentiņš, kurš ievāca vēsturisku informāciju sera Valtera nākamajam romānam. Pašrocīgi apsekojot slepkavības vietu,  tizlais krustdēls nejauši nomaucas uz dēļiem kā rezultātā lāpa paripo zem plaukta, kur šis (mirkli pirms seno grāmatu krātuve pazūd liesmās) paspēj pamanīt kādu noslēpumainu zīmi. Par laimi, turpat klāt ir arī maskētais žmiedzējs, uz kuru tad var arī novelt vainu par lielo ugunsnelaimi un mesties iekšā „galvu reibinošos”  piedzīvojumos/izmeklēšanā.

Kā otra sižetiskā līnija paralēli risinās kādas jaunas augstdzimušas Mērijas piedzīvojumi, kura, pa ceļam uz izprecināšanu ar kādu skotu augstmani, pilnīgi nejauši tiek gandrīz nozūmēta inscenētā ceļu satiksmes negadījumā (ar dievu kučieri, tavs uznāciens bija īss, bet spilgts), kas tiek organizēts kā atentāts pret seru Valteru. Turklāt uzminiet kurš ir jaunavas mīļākais rakstnieks un varētu pat teikt – morālā kompasa ideoloģiskais tēvs?

Un tādā garā, kamēr attapīgais Kventins ar saviem izcili deduktīvajiem minējumiem un ierosinājumiem  (a la – pirms pirksim pienu Rimi, varbūt nočekosim cenas Maksimā), slavenā tēvoča apbrīnas saucienu uzmundrināts, tuvojas mīklas atminējumam ņo viena gala, un daiļā Mērija, kura tīri sižeta attīstības nolūkos, sapņos skatās senas skotu vēstures ainiņas, kurās figurē pat Mels Gibsons Edgars „Drošsirdis” Volless, tuvojas risinājumam no otra, mēs arī nonākam pie lielā noslēpuma, kas tiek šķetināts aptuveni 500 lpp garumā. Pa vidu tam visam vēl īru mūki, kuri kaujas mākslas apguvuši pie amata brāļiem Tibetā, bezgala ļauni ļaundari, kuri slēpjas aiz koka maskām un dedzina visu, kas pagadās pa rokai, aukstasiņu izdzimeteņi skotu augstmaņi/lielmuižnieki, kuri nesaprot, ka augstdzimušai līgavai sadzert miestiņu kalpu kāzās ar kalēju ir tikai un vienīgi cilvēcīgi, un tamlīdzīgi jauki tēli.

Jāatzīst, ka lielākais iebildumi šajā darbā bija pret valodu, kura acīmredzot pēc autora ieceres (vai varbūt „teicama” tulkojuma rezultātā) bija gaužām nebaudāma. Intuitīvā līmenī nojaušu, ka autors ir mēģinājis imitēt tā laika runas stilu un manieri, bet kaut kā tas viss nelīmējās kopā un bija patiešām kaitinoši.

Noslēgumā jāsecina, ka pateicoties Denam Braunam, mēs tiekam un tiksim apgādāti ar kaudzi šādu stāstu, kas nebūt nav tas sliktākais laika kavēklis brīžos, kad smadzenes grib atslēgties no ikdienas.

Divas no piecām Betmenbļembām. Viena mūkiem par cīņu prasmēm un otra Melam Gibsonam.

Komentēt

Filed under Uncategorized