Monthly Archives: maijs 2012

Janušs L. Višņevskis “Bikini”

Izdevējs Zvaigzne ABC 524 lpp.

Oficiālais apraksts:
Janušs Leons Višņevskis (Janusz Leon Wiśniewski, dz. 1954) ir viens no populārākajiem mūsdienu poļu rakstniekiem. Viņa romāns “Vientulība tīmeklī” ir apbūris lasītājus ne tikai Latvijā. J. L. Višņevskis ir molekulārbiologs, informātikas un ķīmijas zinātņu doktors un šobrīd strādā un dzīvo Frankfurtē pie Mainas Vācijā.
Romāns “Bikini” ir stāsts par mīlestību, nodevību, karu, kaislību un draudzību Otrā pasaules kara beigās. No izpostītās Drēzdenes cauri dzīvīgi pulsējošajai Ņujorkai uz civilizācijas neskarto Bikini atolu – tāda ir Annas, jaunas vācietes, talantīgas fotogrāfes, neparastā odiseja. No kara pekles viņu izrauj Stenlijs, amerikāņu reportieris, kas nosūtīts laikraksta “New York Times” redakcijas uzdevumā uz Eiropu.
Kā lai mīl, ja redzēts tik daudz ļaunuma? Kā lai uzticas, apzinoties tuvākā cilvēka noslieci uz nodevību? Kā būt laimīgam, ja nevar un arī nedrīkst neko aizmirst?
Romāns “Bikini” ir par to, kā mīlēt un ienīst, par to, ko ir jāprot novērtēt un no kā ir jāmāk atteikties, par to, ka svarīgākais ir jāpasaka jau tagad, jo vēlāk var būt par vēlu…

Jau pāris nedēļas nevaru saņemties uzcept ierakstu par šo grāmatu. Šī ir tā reize, kad nevar īsti saprast ko lai raksta. Saka, ka reizēm ceļojums ir svarīgāks par gala mērķi. Manuprāt, šis ir tas gadījums. No sižetiskā viedokļa grāmatai nav tāda klasiska stāsta struktūra ar iesākumu, attīstību un noslēgumu. Drīzāk tie ir notikumi varoņu dzīvē laika aptuveni gadu garā laika posmā, kas sākas ar Drēzdenes bombardēšanu 1945.gada 13.februāri, kurā sabiedrotie sabombardēja vairāk kā 100`000 civiliedzīvotāju un noslēdzas īsi pēc amerikāņu kodolsprādzienu eksperimentiem 1946.gadā Klusā okeāna Bikini atola salās.
Grāmatā autors ir atainojis kara šausmas no civiliedzīvotāju skatupunkta, cilvēki  pieņem neordinārus lēmumus un rīkojas, ņemot vērā, ka rītdienas var nebūt.  Abi grāmatas galvenie tēli ir fotogrāfi, līdz ar to viss tiek atainots visnotaļ grafiski, it kā caur fotoaparāta lēcu.
Ir visnotaļ daudz interesanti otrā plāna tēli, no kuriem sevišķi jāizceļ „NY Times” galvenais redaktors Arturs – vecs ebrejs ar asu pasaules redzējumu un labu humora izjūtu. Un nezin kāpēc prātā arī palikusi kāda franču leitinante, kura dzer krutku un spēlē klavieres… ar kājām.
Vispār, neskatoties uz drūmo tematiku, grāmatā ir pietiekoši daudz laba humora. Un pāri visam, protams, humānisms un kara bezjēdzība.
Stāstam ļoti stipri caurstrāvo autora nemīlestība pret amerikāņiem, kas man kā vecā kontinenta pārstāvim liekas ļoti saprotama.
Lieku trīs betmanbļembas – labi, bet tomēr prasījās konkrētāks sižets.

Advertisements

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Karloss Ruiss Safons “Eņģeļa spēle”

Izdevniecība Zvaigzne ABC 680 lpp.

Oficiālais apraksts:
Gotiskajā, noslēpumainajā Barselonā, pilsētā, ko veido tumšas ieliņas un ostas piestātnes, seni vecpilsētas nami un smalkas villas ar vējainiem dārziem, jaunais Davids Martins lolo slepenu sapni – kļūt par rakstnieku. Kad liktenis negaidīti piedāvā iespēju publicēt stāstu, šķiet, ka beidzot viņam uzsmaidījusi veiksme.
Davids rada aizraujošu romānu sēriju, kas vairo jaunā autora slavu un palīdz izpelnīties kāda noslēpumaina izdevēja atzinību. Svešinieks piedāvā Davidam iesaistīties ambiciozā iecerē: sarakstīt grāmatu, kas spētu valdīt pār visu laiku lasītājiem un radītu jaunu reliģiju.
Pieņemot priekšlikumu, jārēķinās ar to, ka tam varētu būt neparedzamas sekas. Tā arī notiek – spriedze nemitīgi pieaug, notikumi seko cits citam biedējoši un negaidīti, un Davids kļūst par liecinieku tam, kā vienā veselumā saplūst īstenība, pārdrošākie un skaistākie sapņi un baismākie murgi, taustāmus apveidus iemanto ikvienas, pat visdziļāk slēptās bailes, bet pazīstamā un drošā pasaule zaudē satvaru un izšķīst…

Autora iepriekšējā darba iedvesmots devos uz veikalu un iegādājos otro un uz doto brīdi svaigāko viņa pieejamo grāmatu latviešu valodā – „Eņģeļa spēle”.  Amazon.com gan biju salasījies sasutušu lasītāju atsauksmes, ka pēc lieliskās „Vēja ēnas” šeit autors ņem un uzmet lasītāju, jo esot baigais sviests un atrisinājuma arī īsti neesot. Tā, ar rezervētām, bet lielām cerībām es ķēros pie lasīšanas.

Lai izvairītos no jebkādas spoilerēšanas, sižetā es īpaši negribētu iedziļināties.

Jau grāmatas pirmajā trešdaļā kļūst skaidrs, ka šo grāmatu nav īsti korekti salīdzināt ar „Vēja ēnu”, šim lācītim vēderā ir pilnīgi cits pildījums. Jā, tās darbība risinās tajā pašā mikrouniversā – norises vieta (kas arī ir viens no grāmatas varoņiem) – Barselona –  tā pati, Aizmirsto grāmatu kapsēta  arī ir, daži otrā plāna tēli -tie paši, kā arī stāsta struktūra – varonis izmeklē kādu pagātnes noslēpumu, kas maina viņa paša dzīvi arī sakrīt, taču šī grāmata ir daudz tumšāka, drūmāka, turklāt diezgan ātri iepeld tik mistisku notikumu ūdeņos, ka ir pilnīgi skaidrs, ka loģisks izskaidrojums (atšķirībā no „Vēja ēnas”) šim stāstam nav iespējams.

Un, man par lielu pārsteigumu beigās nebija nekādas vilšanās, pat vēl vairāk – noslēgums bija emocionāli ļoti spēcīgs! Nezinu kāda veida bībelisku apmēru batālijas bija sagaidījuši neapmierināto lasītāju pulki, bet, manuprāt, viss bija lieliski. Un pēcgaršu man šī grāmata arī atstāja spēcīgāku.

Grāmata ir pilna ar garšīgiem citātiem, humoru, intriga ir tieši tik liela, lai vakarā izlasot nodaļu, tu  sevi pierunā uz vēl pēdējo pirms gulēšanas , tad uz tiešām pēdējo, tad pašu pašu pēdējo utt. No grāmatas strāvo autora mīlestība pret literatūru, ir neskaitāmas atsauces uz klasisku, piemēram, ievērojamu lomu grāmatā spēlē Č.Dikensa „Lielās cerības”. Ir arī diezgan daudz autora pārspriedumi par to, kas ir reliģija un kāda ir tās loma cilvēku dzīvē.

Nekādi nespēju neieteikt lasīt šo grāmatu, lai gan pieļauju, ka daļa lasītāju būs vīlušies. Nu tie, kuriem patīk, ka viss ir tik reāli kā, piemēram,  „Ugunsgrēkā”.

Nevaru nelikt piecas betmenbļembas, jo tik garšīgas grāmatas tiešām reti, kad trāpās. Visiem, kas mīl grāmatas šis ir pilnīgs must read. Rekomendēju!!

P.S. Grāmatas iespaidu varā metos meklēt informāciju par autora tālākajiem plāniem. Un izrādās, ka autors šajā Barselonas Aizmirsto grāmatu ciklā autors ir iecerējis 4 romānus, kuri visi savā starpā būs saistīti, taču katrs kā atsevišķs stāsts un šīs grāmatas varēs lasīt jebkādā secībā. Nākamā grāmata būs jau šovasar, sauksies „Debesu gūsteknis” un galvenais tēls būs…. mans visu laiku mīļāko grāmatu tēlu saraksta otrajā vietā nesen ielēkušais Fermins Romero de Torres no „Vēja ēnas” (OMG me so happy!!!!!!) un stāsts būs kā alegorija par „Grāfu Monte Kristo”. Ar muguras smadzenēm jūtu, ka tā būs viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.

2 komentāri

Filed under Uncategorized