Monthly Archives: Septembris 2012

Karloss Ruiss Safons „Debesu gūsteknis”

ImageIzdevējs  Harper, 288 lpp.

Oficiālais apraksts:
Starptautiski pazīstamais New York Times bestselleru autors Karloss Ruiss Safons aizved mūs tumšā, gotiskā Barselonā un rada bagātu, labirintveidīgu stāstu par mīlestību, literatūru, kaislību, un atriebību, kurā „Vēja ēnas” un „Eņģeļa spēle” varoņiem  ir jācīnās ar ienaidnieku, kas draud tos iznīcināt.
Barselona, 1957. Tas ir Ziemassvētku vakars, un Danielam Semperem un viņa sievai, Bea, ir daudz ko svinēt. Viņiem ir skaists, jauns bērniņš  – dēls, nosaukts par Julianu, un to tuvs draugs Fermins Romero de Torres drīz precēties. Bet viņu prieks apdziest, kad noslēpumains svešinieks apmeklē Semperes grāmatnīcu un draud atklāt šausmīgu noslēpumu, kas ir aprakts divus gadu desmitus senā  pilsētas tumšajā pagātnē. Viņa parādīšanās ierauj Ferminu un Danielu bīstamā piedzīvojumā, kas aizvedīs tos atpakaļ uz 1940 gadu, Franko diktatūras  pirmajās dienās. To dienu baismīgie notikumi aizved mūsu varoņus patiesības meklējumos, kas liks uz spēles visu ko viņi mīl, un galu galā pārveidos to dzīvi uz visiem laikiem.

„Debesu gūsteknis” ir Aizmirsto grāmatu kapsētas sērijas trešā grāmata, kuru nācās lasīt angļu valodā, jo latviski droši vien tik drīz tā vēl netiks izdota. Ņemot vērā, ka man ļoti patika abas iepriekšējās grāmatas, turklāt šajā daļā kā galvenais varonis tika izziņots mans sērijas favorīts Fermins de Torres, es no šīs grāmatas sagaidīju ļoti daudz, un , iespējams, tas bija galvenais klupšanas akmens, jo jāatzīst, ka esmu nedaudz vīlies. Vīlies tādēļ, ka manā uztverē šīs grāmatas galvenais uzdevums ir nevis izstāstīt aizraujošu stāstu, kā tas bija ar abām iepriekšējām, bet gan sasaistīt kopā tās abas vienotā stāstā un , tā teikt, sabīdītu kauliņus pozīcijās, sagatavojot tos sērijas  pēdējās grāmatas izšķirošajiem notikumiem.

Līdz ar to, manā uztverē arī „izlido pa logu” autora uzstādījums, ka viņš raksta grāmatas tā, lai tās visas četras varētu lasīt jebkādā secībā un lasītājs tādējādi neko nezaudētu. Lasot „Debesu gūstekni” un  nezinot iepriekšējo materiālu, lasītājs nevarēs uztvert kopēju kontekstu, kas ir ļoti svarīgs.

Līdzīgi, kā „Eņģeļa spēlē” autors rotaļājās ar „Fausta” tēmu, tā šajā kārta ir nākusi „Grāfam Monte Kristo”. Lielākā no grāmatas sižetiskajām līnijām ir veltīta Fermina atmiņu stāstam par to, kā viņš ir izbēdzis no cietuma a la Grāfs Monte Kristo, turklāt šo metodi viņam izmēģināt ieteicis neviens cits, kā kameras biedrs un šizofrēnisks rakstnieks vienā personā – Dāvids Martins.  Kā arī stāsts atklāj patiesību par to, kā mirusi Daniela Semperes māte, kas arī noved pie grāmatas noslēguma, kurš savā ziņā ir cliffhanger a la  „to be continued…”

ImageNeskatoties uz visiem augstāk minētajiem  it-kā-mīnusiem, rakstnieka valoda joprojām ir ļoti baudām un stāsts lasās ļoti raiti. Grāmatu es faktiski izlasīju vienā piesēdienā (grāmata gan atšķirībā no priekšgājējām ir paplāna, knapi 300 lpp), tas jau daudz par ko liecina, jo principā neesmu nekāds ātrlasītājs.  Un tomēr, tāpēc , ka šī, manuprāt, vairāk ir 2,5tā grāmata triloģijā, nevis trešā no četrām, es lieku grāmatai „tikai” četras betmenbļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Deivids Mičels „Mākoņu Atlants”

Stāts par šo grāmatu jāsāk ar nelielu atkāpi. Faktiski divām. Pirmkārt – šķiet, ka šogad pavasarī kādā no ziņu portāliem bija raksts par to, ka ir izveidots 21.gs grāmatu tops gan kritiķu, gan lasītāju vidū – (links šeit). Pastudējis sarakstu konstatēju, ka esmu izlasījis precīzi vienu no šīm grāmatām („Korekcijas”-  kritiķu top1) un nolēmu, ka derētu izlasīt vēl šo to, lai būtu lietas kursā par aktuālo labo literatūru. Otrkārt – nesen publiskajā telpā parādījās treileris filmai „Mākoņu atlants” (links), kuru veidos neviens cits kā brāļi Vačovski (Matrix) un kas veidota pēc tāda paša nosaukuma grāmatas (top 4 gan kritiķiem, gan lasītājiem). Tā kā man viedoklis par to, ka vispirms ir jāskatās filma un pēc tam jālasa grāmata, kardināli atšķiras no Agneses Zeltiņas (links) , kura domā, ka jāsāk ar filmu, tad nācās bibliotēkā meklēt grāmatu un ķerties tai klāt.

ImageIzdevējs Zvaigzne ABC, 584 lpp.

Officiālais apraksts:

1850.gadā amerikāņu notārs Ādams Jūings no Jaunzēlandes dodas uz savām mājām Kalifornijā. Ceļojuma laikā viņš iepazīstas ar ārstu Henriju Gūsu, kas viņam diagnosticē dīvainu galvas smadzeņu slimību un uzņemas ārstēšanu. Piepeši romāna darbība pārceļas uz Beļģiju 1931.gadā: komponists Roberts Frobišers iecerējis radīt nepārspējamu skaņdarbu. Gluži kā nevaldāms sacīkšu auto sižeta līnija met kārtējo straujo pagriezienu, šoreiz – ASV divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados: žurnāliste Luīze Reja vēlas atmaskot kādu slepkavību. Turpmāk notikumu pagriezieni un kūleņi iepazīstina gan ar mūsdienu Angliju, gan ar nākotnes supervalsti Koreju, pat ar Havaju salām dzelzs laikmetā… Taču stāsts par varoņu likteņiem vēl nebeidzas, līdz atgriežas savā sākumpunktā.

Grāmata faktiski sastāv no 6 stāstiem, kuri norisinās dažādos laikos (pirmais 19.gs un pēdējais – tālā nākotnē, pēc apokalipses, kad palikušie cilvēki atgriezušies dzelzs laikmetā) un kuri savā starpā ir nosacīti saistīt – kā tieši – nestāstīšu, jo sanāks spoileris. Stāsti ir katrs savā žanrā, ir gan krimiķis, gan komēdija, gan antiutopisks sci-fi. Visnotaļ interesanta ir romāna struktūra, jo katrs no stāstiem sākas, tad pārtrūkst vidū ar nosacītu tā saucamo „cliffhanger” un pārslēdzas uz nākamo stāstu, kurš sanāk hronoloģiskā secībā nākamais. Sestais stāsts ir viss pilnībā un tad seko pārējo stāstu otrās daļas pretējā secībā, respektīvi, sanāk, ka grāmata sākas un beidzas ar 19.gs amerikāņu notāra ceļojuma dienasgrāmatu.

Grāmatā ar varoņu muti autors daudz spriež par attiecīgā laika cilvēkiem, to vērtībām un īpašībām. Varētu teikt, ka šī ir filozofiska grāmata uzrakstīta „page turner” stilā. Sākums varbūt bija visai lēns, bet sākot jau ar otro stāstu paliek ļoti aizraujoši lasīt un garlaicīgi nav ne mirkli.

Man personīgi vislabāk gāja pie sirds jauna talantīga komponista dēkas stažējoties pie mūzikas korifeja 1930to gadu Brigē un kāda padzīvojuša angļu grāmatu izdevēja nedienas bēgot no saviem kreditoriem mūsdienu Anglijā, abi no kuriem bija ar vislielāko humora devu (sevišķi otrais).

Pirmā doma, izlasot grāmatu bija- jā, ok, laba grāmata, bet kapēc viņa ir tik augstu tajā topa, tas nav skaidrs taču jo vairāk par to domā, jo spēcīgāka rodas pēcgarša, turklāt to gribas uzreiz ķerties lasīt vēlreiz, lai ar jau esošajām zināšanām par stāstu kopumā vēlreiz varētu izbaudīt sākumu.

Vienīgais mīnuss visā šajā padarīšanā bija latviskais tulkojums (tajā gan autoru grūti vainot) tajā brīdī, kad tu izlasi, ka taksometru vada indiānis no Mumbajas, gribās tulkotājam (tulkojusi Īrisa Vīka) iespert pa dibenu .

ImageSākot rakstīt blogu, biju nolēmis likt četras bļembas, bet kamēr esmu ticis līdz beigām, jau lieku piecas 🙂

5 komentāri

Filed under Uncategorized