Monthly Archives: Oktobris 2012

Ian Trigellis „The Coldest War” (Milkweed Tryptich book 2)

Izdevējs: Tor Books , 352 lpp.

Oficiālais apraksts:
Ian Tregillis “Milkweed tryptich”  triloģijas otrajā grāmatā  “The Coldest War” tikai nedrošs spēka līdzsvars saglabā mieru starp Lielbritāniju un PSRS.
Brālis un māsa izbēg no slepenas iestādes, kas atrodas dziļi aiz dzelzs priekškara. Reiz bijuši pakļauti nežēlīgiem nacistu eksperimentiem, kas parastiem cilvēkiem piešķīra pārcilvēciskas spējas, pēc tam kļuvuši par karagūstekņiem un tikuši pakļauti padomju pētniecības centieniem izpētīt nacistu tehnoloģijas, tie dodas uz Angliju.
Jo tur, dzīvo bijušais spiegs Reibulds Maršs. Un Grietiņai, neprātīgajai gaišreģei, priekš viņa ir plāns.
Kad Maršs atkal tiek ierauts slepenās organizācijas Milkweed pasaulē, viņš atklāj, ka Lielbritānijas tumšākās nodarbes nebeidzās līdz ar karu. Un, kamēr viņš cenšas aizsargāt karalieni un valsti, viņš ir spiests pārbaudīt  savu gatavību izcīnīt uzvaru par katru cenu.
Tā kā šī ir otrā grāmata sērijā, ir ārkārtīgi grūti pastāstīt par sižetu, nesaspoilojot lasīt prieku.
Darbība risinās nedaudz vairāk kā divdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem, PSRS kara rezultātā ir kļuvusi par lielvaru, pakļaudama sev visu Eiropas kontinentālo daļu, kā arī daļu Āzijas. Vienīgais, kas to attur no uzbrukuma Lielbritānijai ir bailes no Eidoloniem, pārdabiskām būtnēm, ar kuru palīdzību angļiem izdevās piespiest Vāciju zaudēt otrajā pasaules karā. Taču tad kāds sāk slepkavot burvjus…

Galvenie varoņi ir kļuvuši vecāki, to dzīves ir salauzuši valsts labā kara laikā nestie upuri. Viņu varoņdarbi ir aizmirsti un nu viņi dzīvo diezgan nožēlojamu dzīvi. Un tad pēkšņi uzrodas sens, par mirušu uzskatīts ienaidnieks – Grietiņa,  un ierauj viņus pagātnes murgā, kas vienlaicīgi arī ir varoņu vienīgā iespēja savu grēku izpirkšanas . Ienaidnieks protams ir vēl stiprāks un likmes vēl augstākas. Vienā brīdī pat sāk šķist, ka autors ir vēlreiz izmantojis veco recepti, jo ja reiz pirmā grāmata bija tik laba, tad kādēļ kaut ko mainīt? Taču, par lielu atvieglojumu, tas ir tikai veikls triks uzmanības novēršanai , jo, kad priekškars krīt un atklājas kas ir kas, tad neatliek nekas cits kā pakasīt pakausi un pateikt WOW.
Ja triloģijas pirmā daļa “Bitter Seeds” (apraksts šeit) man šķita vienkārši laba lasāmviela, tad “The Coldest War” savā ziņā “norāva jumtu”. Šī grāmata bija ne tikai labāka par pirmo, bet, arī tās gaismā pirmā daļa kļuva labāka (vismaz četras bļembas) – uzzīmējās lielā kopaina, tā teikt – puzles gabaliņi skaisti salikās vietā – kas visu stāstu padarīja par īstu bombu.
Arī Reibulds, kurš, manuprāt, pirmajā grāmatā bija vājākais posms – ne pārāk simpatizēja, jo likās tāds diezgan kartonisks tēls, kurš par dzimteni un savu taisnību ies pāri visam, tagad ir kļuvis par saprotamu, dziļu tēlu, kuram var just līdz no visas sirds.
Vienīgais lielais mīnus visā šajā padarīšanā ir tas, ka grāmata noslēdzas ar riktīgu „cliffhanger” un tagad jāgaida līdz nākamā gada pavasarim, lai noskaidrotu, ar ko šis lieliskais stāsts noslēgsies, kas, protams, bļembu skaitu nemazina. Milkweed triptihs tik ļooooti aizrauj, ka tā vien šķiet, ka šai grāmatai ir par maz dot piecas betmenbļembas, tapēc šoreiz lieku pa virsu vēl arī robinu.

Ja jūs lasāt angļu valodā, tad nevaru beigt rekomendēt izlasīt šo ciklu. Ja nelasāt – šis iespējams ir labs iemesls sākt 🙂

Komentēt

Filed under Uncategorized

Charles de Lint “Someplace to Be Flying”

Izdevniecība Orb Books 384 lpp.

Oficiālais apraksts:
Lilija ir foto žurnāliste, kura meklē “Dzīvnieku cilvēkus”, kuri it kā spokojoties pilsētas tumšākajos graustos. Henks ir graustu iemītnieks, kurš pilsētas drūmākās ielas pazīst pārāk labi. Vienu nakti, kāds brutāls incidents saved viņu dzīves kopā – Uptown girl Lilija un Downtown boy Henks, katrs ar savu uzdevumu un lomu slepenā drāma, kas risinās pilsētas senāko iedzīvotāju starpā.
Jo dzīvnieku cilvēki staigā starp mums. Indiāņi tos sauc par pirmajiem cilvēkiem, bet viņi nekad nav pametuši šo zemi, un viņi apgalvo, ka pilsēta pieder viņiem.
Henks ar Liliju ir ne tikai atklājuši noslēpumu, tie tiek arī ierauti karā. Un šajā cīņā par pilsētas dvēseli, nekas nav gluži tā, kā tas izskatās.

Šo grāmatu izvēlējos lasīt, jo pēdējo gadu laikā, sekojot ārzemju grāmatu blogiem, biju sastapies ar vārdu Charles de Lint, kurš nereti tiek minēts kā “labākais fantasy autors, par kuru neviens nav dzirdējis”. Un “Someplace to be flying” tiek minēts kā labākais variants, ar ko sākt iepazīt šī autora daiļradi. Un es nevīlos.

Lielos vilcienos stāsts ir par dzīvnieku cilvēkiem (animal people), kuri savos pirmsākumos ir bijuši dzīvnieki (vai pareizāk sakot – to totēmi) , bet dzīvojot starp cilvēkiem ir pieņēmuši cilvēcisko izskatu, taču jebkurā brīdi var pārvērsties par zvēru – kāds nu kurš ir.  Viņi dzīvo starp cilvēkiem no pašiem pasaules pirmsākumiem, faktiski,pats vecākais no viņiem – Krauklis – ir radījis šo pasauli un pārējos dzīvnieku cilvēkus, lai viņam būtu kur lidot (no šejienes arī grāmatas nosaukums). Senos laikos blēdis Koijots ir nočiepis Krauklim burvju katlu, kurā tas radīja pasauli, un radījis cilvēkus. Un no laika gala ir bijusi berzēšanās kraukļveidīgo (corbae) un suņveidīgo (canid) starpā.  Cik saprotu, visa šī autora radītā mitoloģija balstās indiāņu mītos, visi dzīvnieku cilvēki arī pēc rases ir indiāņi. Un pa vidu “aktuālajiem notikumiem” kāds tēls vārdā Jack Dow (ņepervoģimaja igra slov – Jackdow= kovārnis) stāsta senas leģendas, kuras varbūt ir notikušas un varbūt arī nē, leģendas par pasaules radīšanu, par Koijota nedarbiem, par Kovārņa viltību, utt.

Un tā nu atkal pienācis brīdis, kad Koijotam niez nagi un viņš grib Krauklim nočiept to burvju katlu, lai vērstu par labu savu kļūdu (cilvēku radīšanu), un šīm dzīvnieku cilvēku mahinācijām pa vidu tad tiek iesviesti Henks ar Liliju, lai kopā ar lasītāju soli pa solim risinātu mistēriju a la “kas ir kas’.

Grāmata ir kā puzle, kurā sākumā ir daudzi atsevišķi gabaliņi, tā ka brīžiem pat nevar saprast, kas ir kas, ir daudz dažādi notikumi un varoņi, bet autors pamazām meistarīgi sabīda visus gabaliņus vienotā  skaistā bildē.

Interesanti, ka stāsta nosacīti neinteresantākā sižetiskā līnija ir nomināli galveno tēlu – Lilija un Henka stāsts, kuri ir “tikai” cilvēki un līdz ar to pārstāv urban fantasy klasisko sižetisko līniju, kurā varonis – cilvēks parastais- sastopoties ar maģisko/ pārdabisko visu laiku ir stāvoklī “wtf, kas te notiek, tas taču nav iespējams, utt, utjp”. Bet tas ir tikai nosacīti un pilnībā iederas lieliskajā stāstā.

Man grāmata ļoti patika, visas tās indiāņu pasakas bija ļoti feinas un aizraujošas, lasījās ļoti labi un līdz ar to piešķiru visas piecas betmenbļembas.
P.S. “Someplace to be flying” lasīju uzreiz pēc Geimena “Amerikāņu Dieviem”,  un šajā grāmatā es atradu daudz vairāk tā, ko biju meklējis Dievos, nekā bija pašos Dievos.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Nīls Geimens “Amerikāņu dievi”

Izdevējs Zvaigzne ABC, 624 lpp.

Oficiālais apraksts:

Mūsu senči pielūdza auglības, nāves un negaisa dievus.
Vai jums šķiet, ka tie uz mūžiem iemiguši sensenās upuru alās, putekļainu grāmatu sējumu lappusēs un tumšās muzeju zālēs?
Vai jūs domājat, ka mūsu pasaule ir caurcaurēm racionāla?
Jūs maldāties.
Senie dievi jūs vēro arī šobrīd.

Nīla Geimena romāns “Amerikāņu dievi” (2001) ir dažādu literāro apbalvojumu rekordists un tiek dēvēts par visvairāk apspriesto grāmatu pēdējā desmitgadē.

Vētra tuvojas …. Ēna ir pavadījis trīs gadus cietumā, uzvedies kārtīgi un atsēdējis savu termiņu. Viss, ko viņš vēlas ir nokļūt atpakaļ pie mīlošās sievas un turpmāko dzīves daļu izvairīties no nepatikšanām. Bet dažas dienas pirms viņa plānotā atbrīvošanas, viņš uzzina, ka viņa sieva ir gājusi bojā nelaimes gadījumā.
Lidmašīnā, braucot mājup uz bērēm, Ēna satiek sirmu vīru, kurš sevi dēvē par  Trešdienu, kurš piedāvā Ēnam darbu. Un Ēna, kuram vairs nav ko zaudēt, piekrīt.
Bet darbs pie mīklainā Trešdienas ir ar savu cenu, un Ēna drīz uzzina, ka viņa loma Trešdienas shēmās ir daudz bīstamāka, nekā viņš jebkad varētu iedomāties. Sapinies noslēpumu pasaulē, viņš uzsāk neticamu ceļojums, cita starpā sastopot, nāvējošo Černobogu, šķelmīgo Nansija kungu, un skaisto Lieldienu – no kuriem visi, šķiet, zina par Ēnu vairāk nekā viņš pats.

Es šo grāmatu gaidīju ar lielu nepacietību, jo esmu lasījis vairākas autora grāmatas, no kurām „Anansi dēli” ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Turklāt „Amerikāņu dievu” darbība risinās tajā pašā pasaulē, un grāmata skaitās Geimana labākais darbs, kas saņēmis neskaitāmas literārās balva.

Lielos vilcienos stāsts ir par to, ka Trešdiena (viņš arī Odins) vāc kopā seno un aizmirsto dievu armiju, kuri ir atceļojuši uz Ameriku līdzi saviem pielūdzējiem, taču nu ir aizmirsti un  izmētāti pa visu plašo Ameriku, dzīvo starp cilvēkiem un piepelnās kā nu kurš prot  – kurš par taksistu, kurš par blēdi, kurš par prostitūtu, utt – vāc šos kopā, lai dotos izšķirošajā cīņā pret jaunajiem amerikāņu dieviem (internets, kredītkartes, popzvaigznes, utt), lai glābtu sevi no galējas aizmirstības un atgūtu vismaz daļu no kādreizējās varas.

Un tāpēc jo sevišķi rūgti nāk atziņa, ka esmu grāmatā pamatīgi vīlies. Stāsta ideja ir ļoti interesanta un mērogs ir episks, bet izpildījums galu galā tāds visnotaļ garlaicīgs. Bezmaz pusi grāmatas varoņi vervē dažnedažādas antīkās dievības savā armijā, gan slāvu, gan ēģiptiešu, gan indiešu, gan indiāņu, gan vēl visvisādus, kurus es nespēju atzīt, tā kā neesmu pārāk liels mitoloģiju eksperts. Tad uz lielu brīdi Ēna tiek nobāzts kādā klusā miestā, kur ir tikai teorētisks sakars ar kopējo stāstu (kaut gan šī daļa man patika vislabāk), kam seko stāsta kulminācija ar klasisko pārmetienu, kad izrādās viss ir savādāk kā izskatās, taču uz to brīdi jau es biju grāmatā tā vīlies, ka pieklājības pēc lasīju līdz beigām.

Es saprotu, ka viena no štellēm, kas izraisa vispārējo sajūsmu par grāmatu ir grāmatā nomaskēto mitoloģisko tēlu gūzma, kurus tad nu visi metas atšifrēt. Diemžēl, kā jau minēju,  lielākajā daļā grāmatā pārstāvēto mitoloģiju es neorientējos, tādēļ šie prieki man gāja secen.

Man patika kā, autors grāmatā ir atainojis Ameriku, jo grāmata arī jāvērtē caur prizmu, ka Geimens ir anglis, kurš kādu laiku pirms šīs grāmatas sarakstīšanas pārcēlās dzīvot uz ASV un tad nu viņš šajā grāmatā ir aprakstījis savus novērojumus par Ameriku un amerikāņu dabu. Kā grāmatā saka Trešdiena – Amerika ir slikta vieta dieviem – viss strauji mainās, ātri rodas jauni elki un vecie tiek aizsviesti mēslainē.

Salīdzinot ar citiem autora darbiem, kopējā noskaņa „Amerikāņu dievos” ir daudz nopietnāka un drūmāka, pietrūkst tas vieglums un lielā humora deva, kas man pie Geimena tik ļoti patika.

Liekot „Amerikāņu dieviem” betmenbļembas es nevaru ignorēt faktu, ka šī grāmata ir tik ļoti atzīta pasaulē un acīmredzot daļa vainas ir manī, ka rezultāts neatbilda ekspektācijām – ja nebūtu sacerējies, nebūtu arī vīlies. Bet, piedodiet, atvainojiet, vairāk par trīs bļembām es tiešām piešķirt nespēju. Es tiešām saprotu, ka darbs ir grandiozs, saprotu to lielo fanošanu, bet, diemžēl, šoreiz tas nav priekš manis.

P.S. Neliela piezīme par tulkojumu – pateicoties tam, ka latviešu valodā Lokijs jau no paša sākuma tiek dēvēts par Lokiju, nevis kā oriģinālā – par Mr.Low-Key un tikai beigās par Lokie , visa autora grāmatas sākumā iecerētā lasītāja maldināšana ir „lost in translation”. Liels paldies Vandai Tomaševičai un Dacei Rudzītei.

2 komentāri

Filed under Uncategorized