Monthly Archives: novembris 2012

John Irving „Last Night in Twisted River”

Izdevējs Ballantine Books, 592 lpp.

Oficiālais apraksts:

1954.gadā, Ņūhempšīras ziemeļos, kādas mežistrādes un zāģētavas nometnes pavāra mājā, divpadsmit gadus vecs zēns notur vietējā konstebla draudzeni par lāci. Gan divpadsmit gadus vecais zēns, gan viņa tēvs kļūst par bēgļiem, būdami spiesti bēgt no Kūzas apgabala (Coos County) uz Bostonu, pēcāk uz dienvidu Vermontu un uz Toronto, slēpjoties no konstebla nepielūdzamās atriebības. Viņu vienīgais aizsargs ir mežonīgs brīvdomātājs, mežstrādnieks Kečums, kas viņiem palīdz slēpties no atriebības. Stāsta darbība aptver piecus gadu desmitus, attēlojot pēdējā pusgadsimta dzīvi ASV, modelējot to notikumos Kūzas apgabalā, kur lielākoties netiek likti šķēršļi pat nāvējošam naidam un tā izraisītajām sekām.

Par Džona Ērvinga daiļradi uzzināju nejauši, pirms ~ gadiem 10, kad, šķirstot Kultūras dienu, uzdūros, ja nemaldos, N.Naumaņa recenzijai par tikko izdoto Ērvinga grāmatu “Atraitne uz gadu”. Kā grāmatu lasītājam man tā bija viena no veiksmīgākajām dienām mūžā, jo biju nejauši uzdūries savam autoram. Diemžēl, īsā brīdī izdevusi Ērvinga lielo četrinieku – “Garpa Pasaule”, Lūgšana par Ouenu Mīniju”, “Sidra nama likumi” un “Atraitne uz gadu”- Jumava apstājās un vairs neko nav izdevusi. Tad nu es saņēmos un ķēros klāt angliski vienam no svaigākajiem autora veikumiem “Pēdējā nakts Līkumotajā upē”.

Savā ziņā varētu teikt, ka šī grāmata ir kā rakstnieka “Greatest Hits”, jo galvenā varoņa, rakstnieka Denija, dzīves ritējums ir rotaļīgi līdzīgs paša Ērvinga dzīvei – mācījies tajās pašās skolās, stažējies pie paša Kurta Vonnegūta, arī visu viņa izdoto romānu tematika ir nosacīti līdzīga pašiem autora darbiem. Kā jau ierasts Ērvinga darbos lielākās vai mazākās lomās ir visi klasiskie tēli/tēmas – rakstnieki, lāči, trūkstoši vecāki, lauzšanās, auto avārija, bērna zaudējums, utt utjp. Kā parasti ir pilns ar visādiem dīvaiņiem, daudz laba humora un arī skumju – skaļa smaidīšana un slepusšņukstēšana garantētas. Ērvinga varoņi ir vienkāršie cilvēki, īpatņi ar dažādām fobijām un fetišiem, bet autors tos mums parāda tādā gaismā, ka mēs viņus saprotam un mīlam.

Grāmata sākas ar kādu negadījumu/ pārpratumu, kā rezultātā mazais Denijs notur indiānieti Džeinu par lāci, kurš grib apēst tēti (kaut gan īstenībā – tik vien kā samīļot), un turot godā kādu senu ģimenes leģendu, kurā tētis ar pannu varonīgi no mājas padzinis iemaldījušos lāci, ar to pašu pannu “veiksmīgi” iebliež Džeinai pa pieri, to nositot. Tētis Domeniks pieņem lēmumu tajā pašā naktī pamest pilsētiņu bēgot, lai dotu dēlam iespēju dzīvot normālu dzīvi. Un tā sākas viņu odiseja gandrīz piecdesmit gadu garumā, mainot dzīves vietas un slēpjot savas pēdas no nelietīgā konstebla Karla, kurš daudzus gadus ir uzskatījis sevi par vainīgu Džeinas nāvē, un nu, nejauši uzzinot patiesību, atriebties pavāram ir kļuvis par dzīves mērķi.

Stāsts sākas 1954. un noslēdzas 2005.gadā, grāmatai ir sešas lielās daļas, kuru darbība risinās katra savā vietā un laikā – 1954.gadā Ņūhempšīrā, 1967.g. Bostonā, 1983.g.Vermontā, utt, taču Ērvings visu laiku lēkā šurpu turpu laikā, atklājot svarīgos notikumus, kas ir risinājušies galveno varoņu – pavāra Domenika un rakstnieka Denija – dzīvē. Kā saka Domeniks “šī ir nejaušību pasaule” un, visāda veida nejaušības, gan komiskas, gan traģiskas, caurvijās varoņu dzīvei.

Nevar arī nepieminēt mežstrādnieku Kečumu, kurš ir abu – tēva un dēla – tuvākais draugs un vienīgā saikne ar pagātni. Analfabēts, kurš priekšspēles vietā savām dāmām lūdz viņam palasīt priekšā kādu grāmatu, teiksim, Dostojevska “Idiotu”, vēlāk, iemācījies rakstīt, caurām dienām sūta Denijam ar Domeniku faksus ar savām dzīves atklāsmēm un politiskajiem uzskatiem. Kečums ir svēti apsolījies Denija mātei (gājusi bojā negadījumā, kad Denijam bija divi gadi), ka vienmēr sargās viņas dēlu un vīru, un tur šo solījumu svētu un augstāk par savu dzīvību. Respektīvi, kārtējais lieliskais, mīlamais, Ērvinga īpatnis.

Piecas betmenbļembas. Ērvings ir jālasa un jāmīl un tā tam būs būt. Pamēģiniet, nopietni, nevilsieties!

Noslēgumā viens jauks citāts:

“We don’t always have a choice how we get to know one another. Sometimes, people fall into our lives cleanly – as if out of the sky, or as if there were a direct flight from Heaven to Earth — the same sudden way we lose people, who once seemed they would always be part of our lives.”


Advertisements

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Garth Stein „The Art of Racing in the Rain”

Izdevējs Harper Perennial, 321 lpp

Oficiālais apraksts:

Enzo zina – viņš atšķiras no citiem suņiem: filozofs ar gandrīz cilvēka dvēseli (un apsēstību ar pretstatāmu īkšķi), viņš ir izglītojis sevi, daudz skatoties televīziju un uzmanīgi klausoties savu saimnieka, Denija Svifta, daudzsološa sacīkšu auto vadītāja, vārdos. Vērojot Deniju, Enzo ir guvis dziļu ieskatu cilvēku būtībā, un viņš saprot, ka dzīve, līdzīgi kā auto sacīkstes, nav vienkārši ātra braukšana. Izmantojot sacīkšu trasē nepieciešamās metodes, ir iespējams veiksmīgi vadīt savu dzīvi cauri tās nestajiem pārbaudījumiem.
Savas nāves priekšvakarā Enzo izvērtē savu dzīvi, atceroties visu, kam ir gājis cauri pats un viņa ģimene. Beigu beigās, neskatoties uz to, ko viņš pats uztver kā savus ierobežojumus, Enzo varonīgi izglabāj Sviftu ģimeni, saglabājot savā sirdī sapni, ka Denijs, ar meitu Zoiju pie sāniem, kļūs par sacīkšu čempionu.
Sirdi plosošs, bet tajā pašā laikā smieklīgs un pacilājošs stāsts par ģimeni, mīlestību, lojalitāti, un cerību. “Māksla braukt lietū” ir skaisti izstrādāts un valdzinošs skatījums uz cilvēku dzīves brīnumiem un nejēdzībām … veidā, kā to spēj pastāstīt tikai suns.

Tātad, kā noprotams no apraksta, stāsta galvenais varonis un stāstītājs vienā personā ir suns Enzo, kurš savas nāves priekšvakarā pavēsta mums savu dzīves stāstu. Pareizāk sakot, sava saimnieka stāstu, tā kā viņš to ir redzējis ar savām suņa acīm. No nāves Enzo nebīstas, jo pa TV ir redzējis kādu raidījumu par Mongoļu ticējumu, kurš vēsta, ka suns, ja ir tam gatavs, nākamajā dzīvē pārdzimst par cilvēku. Un Enzo tam ir gatavs. Viņš ir pārliecināts, ka jau šajā dzīvē vienīgais, kas viņu atšķir no cilvēka ir plānā mēle, kura ir par primitīvu, lai varētu runāt un tas, ka viņam nav īkšķis, ar kura palīdzību viņš varētu satvert un turēt lietas, un sekojot viņa domu viedumam, ir grūti tam nepiekrist. Kā protagonists, Enzo, ir ļoti jauks, kā lai nemīl suni, kuram, piemēram, viens no mīļākajiem aktieriem ir Džordš Klūnijs ,jo viņš ir ļoti gudrs un labi ārstē smagi slimus bērnus (seriālā Ātrā palīdzība).

Saimnieka Denija stāsts ir visai drūms – ar vēzi mirst viņa sieva, atstājot viņam sešus gadus vecu meitiņu Zoiju, turklāt sievas vecāki, balto apkaklīšu pārstāvji, kuriem Denijs nav gana labs, jo nav īpaši turīgs, cenšas tiesā atņemt aizbildniecību pār Zoiju. Viss aprakstā solītais humors ir nevis notikumos, bet gan tajā, kā Enzo to visu uztver un skaidro lasītājam. Kā jūsuprāt suns var cīnīties ar acīm redzami ļaunajiem vecvecākiem, kas apbižo viņa mīļos Deniju un Zoiju? Protams, pietaisot tiem dārgo paklāju.

Autosacīkstes te ir izmantotas kā metafora, kas palīdz Enzo izprast cilvēkus – Denijs savam mīļajam sunim stāsta dažādas sacīšu braukšanas gudrības, kuras, kā Enzo ir secinājis, izrādās arī universāli pielietojamas dzīvē. Tad nu Enzo šajās gudrībās ar mums arī visas grāmatas garumā dalās. Piemēram: * Lai finišētu pirmais, līdz finišam vispirms ir jātiek; * Nevienas sacīkstes netiek uzvarētas pirmajā līkumā, taču daudzas tur tiek zaudētas; * Sacīkstēs zaudēt nav negods, negods ir tajās nepiedalīties, baiļu zaudēt dēļ; * Avārijā nav jēgas vainot citu braucēju, ir jāvaino sevi, ka esi atradies nepareizajā vietā un laikā, utt, utjp.

Rakstnieks ir ļoti profesionāli pratis uzspiest uz visām stīgām, lai raudinātu un smīdinātu lasītāju visos iespējamajos veidos. Ja kāds izdomātu šo grāmatu izdot latviski, tā diezgan droši kļūtu par dižpārdokli. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēki, kuriem patīk Koelju un tamlīdzīga daiļrade, no šīs grāmatas ģībs.

Lasītāju raudināšana man šķita pārāk shematiska un ar pirkstu acī, tā braukšanas/dzīves filozofija ar bija tāda drusku softīga. Taču viss, kas attiecas uz suņa sirsnīgajiem līdzpārdzīvojumiem, bija tip-top. Ja nebūtu pārsaldinātā epiloga, kurš manuprāt vispār bija lieks, iespējams, ka pat būtu devis četras, bet tā tikai (vai arī – veselas) trīs betmenbļembas. Katrā ziņā labākā grāmata, kuru esmu lasījis, kurā stāstītājs ir suns.

3 komentāri

Filed under Uncategorized

Joe Abercrombie „Red Country”

Izdevējs: Gollancz, 464 lpp.

Oficiālais apraksts:

Tie nodedzināja viņas māju.

Tie nolaupīja viņas brāli un māsu.

Bet atriebība seko..

Šaja Souta (Shy South) cerēja apglabāt savu asiņaino pagātni un aizjāt ar smaidu sejā, taču viņai nāksies iet vecos ceļus, lai atgūtu savu ģimeni un viņa nav no sievietēm, kas izvarās no tā, kas ir jādara. Šaja uzsāk pakaļdzīšanos nolaupītājiem, un viņas vienīgie sabiedrotie ir divi vērši, kas velk ratus un gļēvais patēvs Jērs (Lamb). Taču izrādās, ka arī Jēram ir sava apglabātā asiņainā pagātne. Un Tālajā Valstī, kurā nevalda nekādi likumi, pagātne nekad nepaliek apglabāta.

Viņu ceļojums tos vedīs pāri neauglīgiem līdzenumiem uz pierobežas pilsētu, kuru pārņēmis zelta drudzis, cauri naidam, dueļiem un slaktiņiem, tālu augstu kalnos, kas atrodas aiz kartes robežām, līdz pat rēķinu kārtošanai ar Spokiem (Ghosts). Vēl jo ļaunāk – tas liks viņiem slēgt savienību ar bēdīgi slaveno veiksmes kareivi Nikomo Kosku un viņa bezpalīdzīgo juristu Templu – diviem vīriem, kuram neviens nedrīkstētu uzticēties…

Iesākumā neliela atkāpīte par autoru. Džo Aberkrombijs skaitās viens no modernās fantasy spīdekļiem. Viņa pirmais darbs bija Pirmā likuma triloģija (First Law Trilogy), kurā viņš paņēma klasiskos fantāzijas kvesta kanonus un uzlika uz ausīm. Bija komandā lielais labais burvis, kurš tomēr izrādījās drusku savtīgs mahinators, bija lielais varenais barbars cīnītājs, kurš cīņas karstumā iedegoties noslaktēja arī pa kādam sabiedrotajam, bija zemniekzēns – topošais karalis, kurš beigu galā tomēr izrādījās gļēvulis, utt. Jo, kā saka viens no varoņiem, Logens Deviņpirkstis -Ir jābūt reālam.

Arī turpmākie rakstnieka romāni risinās šajā Pirmā likuma pasaulē, kurā maģija ir vairāk tikai leģendās, nevis ikdienā, līdzīgi kā Džordža Martina “Troņu spēlēs”. Grāmatu stāsti saturiski savā starp nav saistīti, taču tajās ir sastopami iepriekšējās grāmatās satikti varoņi, tādejādi, ja ir lasītas visas grāmatas, tad baudījums ir vēl pilnīgāks.

“Red Country” faktiski ir vesterns, kas risinās Pirmā likuma pasaulē. Ir gan dieva aizmirsta zeltraču pilsētiņa, kurā jau gadiem savā starpā varu mēģina sadalīt divas bandas, gan indiāņi (šeit saukti par Spokiem), kuri mēdz uzbrukt ceļotājiem un par trofeju nogriezt tiem ausis, neizpaliek arī klasiskais fināla stand-off un pat galvenā varoņa aizjāšana saulrietā. Sižetiski stāts ir diezgan lineārs, bez visādiem kūleņiem un pārmetieniem. Stāstījums notiek galvenokārt no diviem skatupunktiem – eks-laupītāja/tagad-fermere ar apgriezieniem – Šaja un dvēselē lādzīgais, tik gaužām neveiksmīgais un likteņa spārdītais plaša profila speciālists/pašreiz jurists – Templs. Ik pa brīdim savu skatupunktu piedāvā arī maznozīmīgāki fona tēli, lai precīzāk ieskicētu notiekošo. Stāstījums ir visnotaļ cinisks, daudz asiņainu cīņu un pārpārēm pamelna humora.

Šis nu reiz ir tas autors, kura darbus lasot es ilgi un dikti mēdzu smaidīt līdz ausīm. Viņa pasaules uztvere un humora izjūta man ir ļoti tuvas. Un vienkārši burvīga ir viņa spēja pāris rindkopās uzburt pilnasinīgu tēlu, ar saprotamu un ticamu motivāciju. Viņa grāmatas ir pārpilnas ar kolorītiem tēliem, kuri paliek atmiņā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Es ļooooti rekomendēju pamēģināt kādu no viņa darbiem, ja vispār lasāt šī žanra grāmatas.

Pašpikoju ideju no citiem blogiem, ka jāieliek kāds citātiņš. Varbūt ne tie spilgtākie, bet šie patrāpījās pa rokai un likās ok, lai uztvertu stilu:

“Never own a thing you couldn’t swim a river with, old Corley Ball used to tell me.”
“What happened to him?” asked Shy.
“Drowned, as I understand.”
“Men rarely live by their own lessons”, murmured Lamb, hand resting on the hilt of his sword.

“I won’t let you down, I promise.” He had left a trail of broken promises across half the Circle of the World, after all. One extra would hardly keep him out of heaven.

He was getting the distinct sensation that he had whisked his neck from one noose only to have another whipped tight around it. Looked at with the benefit of hindsight, his life, which at the time had looked like a series of ingenious escapes, resembled rather more closely a succesion of nooses, most of them self-tied. The self-tied ones wil stil hang you, though.

“Severed heads,” Cosca was explaining, “never go out of fashion. Used sparingly and with artistic sensibility, they can make a point a great deal more eloquently than those still attached.””

Viennozīmīgi piecas betmenbļembas.

P.S. Ir ļoti viegli uzrakstīt apņirdzošu bloga rakstu par grāmatu, kura nepatika, taču, kad jāķeras klāt aprakstam par grāmatu, kuru ļoti gribās , lai arī kāds cits izlasa un izbauda, tad bieži vien sanāk pārdegt uz īsti tā arī nepateikt neko tādu, kas varētu pavilkt.  Žēl, bet tā nu viņš ir.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Džeisons Gudvins “Janičāru kokš”

Izdevniecība: Zvaigzne ABC, 376 lpp.

Oficiālais apraksts:
Stambula, XIX gadsimts. Galvenais varonis, galma einuhs Jašims, ir saņēmis uzdevumu izmeklēt četru kareivju pazušanu un imperatora konkubīnes nožņaugšanu. Šis neparastais un entuziasma pilnais vīrs, sekodams pa pēdām janičāru sazvērestībai, ievilina lasītāju izmeklēšanas gaitās un pamazām atklāj deviņpadsmitā gadsimta Stambulas burvību un postu, krāšņās Topkapi pils harēma labirintus, kolorītās pilsētas ainas un vēstniecību slepenos gaiteņus. Soli pa solim Jašims ļauj lasītājam ielūkoties tālaika Austrumeiropas centra – Stambulas – šaurajās ieliņās, sultāna dzīves noslēpumos, Lielajā bazārā, austrumu pirtīs un citās Osmaņu impērijas valdzinošajās vietās.
Vēsturiskais fons grāmatā ir izsmalcināts un detaļās bagāts. Džeisons Gudvins ir meistarīgi uzbūris deviņpadsmitā gadsimta turku sadzīves kolorītu. Romānā netrūkst ne slepenu kaislību, ne ainu ar pakaļdzīšanos, ne dramatisku izglābšanos, nedz arī reibinošu garšvielu un turku kafijas aromāta.

     Īsumā – kā teiktu mans iecienītais īru komiķis Dilans Morans – „it was shit!”

     Ja paņem nedaudz plašāk, tad – ļoti labi var just, ka grāmatu, diemžēl, ir sarakstījis nevis profesionāls rakstnieks, bet gan vēsturnieks, kurš ir iedomājies, ka viņš būs rakstnieks. Aptuveni 370 lpp garajā romānā rakstniekam ir izdevies saspiest 136 nodaļas. Vienā nodaļā Jašims no dzīvokļa nokāpj pa trepēm līdz ielai, nākamajā – aiziet līdz tirgum, vēl nākamajā – iepērkas vakariņām, utt.

     Nav jau būtisku iebildumu, ja vēsturiskais un kultūras fons ir tā pamatīgāk aprakstīts, taču šeit bija drusku tā kā par daudz tā visa. Ik pa (biežam) brīdim kāds no varoņiem, klīzdams pa ielu, paceļ acis, ierauga mošeju, kuru pirms 400 gadiem uzcēla … bla bla bla … un tad +/- 2 lpp vēlāk viņš tās acis nolaiž, noskurinās un dodas tālāk.

    Galvenais varonis Jašims , acīmredzot, ir tapis par einuhu, lai viņš tās acis varētu arī pacelt, klīstot pa harēma gaiteņiem. Faktiski visa grāmata ir kā Discovery raidījums par 19.gs Osmaņu impēriju, ar „ēnu spēles” līmeņa detektīvintrigas iestarpinājumiem.

    Kā anotācijā minēts, sākumā notiek divi noziegumi, kurus Jašimam tiek uzdots atrisināt, taču vienu no tiem viņš sāk risināt aptuveni trīsdesmit lapas pirms grāmatas beigām, kas likās tā WFT (why the face). Vēl „why the face” sadaļā nonāk vairāki tēli, kuri grāmatā uzpeld pilnīgi bez jebkāda sakara, piemēram, divi jauni angļu diplomāti, kuri smiedamies, nosmērē savus matus ar kvēpiem, lai izskatītos pēc vietējiem un dodas ielās, nodaļa beidzās un tie tēli parādās tikai pašās grāmatas beigās uz diviem teikumiem, turklāt centrālo notikumu tālā fonā. Kāpēc tas autoram bija vajadzīgs, īsti skaidrs nekļūst.

    Sirdi arī aizķēra tas, ka pēkšņi, tā apmēram trīsdesmit lapaspuses pirms grāmatas beigām autors sāka par epizodiskiem fona tēliem izteikties šādi – „kurpnieks Ibrahims, kurš pēc kāda laika nonāks Amerikā un atvērs tur savu tējas veikaliņu, haosa laikā pazaudēja šalli, kuru atrada zaglis Mustafa, kurš ietinies šajā šallē nomirs pēc 35 gadiem pilnīgā nabadzībā kādā Alžīrijas ciematā” (šeit es improvizēju, taču nepārspīlēju) . Līdz tam par nevienu tēlu šādas īsas formas nākotnes vīzijas netika dotas.

    Jāpaslavē arī grāmatas ļaunuļi, kuri vērpj valsts apvērsumu un, uzzinot, ka uz pēdām nācis atjautīgais Jašims, nesūta viss viņam kādu slepkavu virsū, bet gan mēģina šo nogalēt, ieslēgdami aizmigušu karstā pirtī.

    Nevaru arī nepieminēt grāmatas romantisko aspektu. Jašims, visu pirmo grāmatas pusi jūsmodams par einuhu, transvestītu un citādi seksīgu jaunekļu dibeniem tomēr saņemas un varonīgi iegūst kāda krieva diplomāta sievu, kurai plikai nejauši uzmaldās virsū naktī tumsā un uz sitiena to savaldzina, jo ir pirmais turks ar kuru tā ir runājusi. Var tikai minēt ar kādiem iekšējiem dēmoniem šeit cīnās autors, taču galarezultātā uzvarējusi ir gaisma –  Jānis Šmits, Dimiteru ģimene un citi tikuma sargi var lepni notraukt asaru.

Šai grāmatai būs tas gods kļūt par pirmo, kurai šī bloga īsajā pastāvēšanas vēsturē es piešķiru apaļu vienu betmenbļembu – par interesanto ieskatu janičāru vēsturē. Viss cits, diemžēl,  bija viens liels “vļeh”.
P.S. Man nesaprotamā kārtā šis romāns ir saņēmis lasītāju atsaucību un tādējādi Jašima dēkas jau ir sasnieguši grāmatu sērijas apjomus, no kurām otro , ar nosaukumu “Čūsku akmens” tiko ir izdevusi Zvaigzne. Es atļaušos pasēt…

Komentēt

Filed under Uncategorized