Džeisons Gudvins “Janičāru kokš”

Izdevniecība: Zvaigzne ABC, 376 lpp.

Oficiālais apraksts:
Stambula, XIX gadsimts. Galvenais varonis, galma einuhs Jašims, ir saņēmis uzdevumu izmeklēt četru kareivju pazušanu un imperatora konkubīnes nožņaugšanu. Šis neparastais un entuziasma pilnais vīrs, sekodams pa pēdām janičāru sazvērestībai, ievilina lasītāju izmeklēšanas gaitās un pamazām atklāj deviņpadsmitā gadsimta Stambulas burvību un postu, krāšņās Topkapi pils harēma labirintus, kolorītās pilsētas ainas un vēstniecību slepenos gaiteņus. Soli pa solim Jašims ļauj lasītājam ielūkoties tālaika Austrumeiropas centra – Stambulas – šaurajās ieliņās, sultāna dzīves noslēpumos, Lielajā bazārā, austrumu pirtīs un citās Osmaņu impērijas valdzinošajās vietās.
Vēsturiskais fons grāmatā ir izsmalcināts un detaļās bagāts. Džeisons Gudvins ir meistarīgi uzbūris deviņpadsmitā gadsimta turku sadzīves kolorītu. Romānā netrūkst ne slepenu kaislību, ne ainu ar pakaļdzīšanos, ne dramatisku izglābšanos, nedz arī reibinošu garšvielu un turku kafijas aromāta.

     Īsumā – kā teiktu mans iecienītais īru komiķis Dilans Morans – „it was shit!”

     Ja paņem nedaudz plašāk, tad – ļoti labi var just, ka grāmatu, diemžēl, ir sarakstījis nevis profesionāls rakstnieks, bet gan vēsturnieks, kurš ir iedomājies, ka viņš būs rakstnieks. Aptuveni 370 lpp garajā romānā rakstniekam ir izdevies saspiest 136 nodaļas. Vienā nodaļā Jašims no dzīvokļa nokāpj pa trepēm līdz ielai, nākamajā – aiziet līdz tirgum, vēl nākamajā – iepērkas vakariņām, utt.

     Nav jau būtisku iebildumu, ja vēsturiskais un kultūras fons ir tā pamatīgāk aprakstīts, taču šeit bija drusku tā kā par daudz tā visa. Ik pa (biežam) brīdim kāds no varoņiem, klīzdams pa ielu, paceļ acis, ierauga mošeju, kuru pirms 400 gadiem uzcēla … bla bla bla … un tad +/- 2 lpp vēlāk viņš tās acis nolaiž, noskurinās un dodas tālāk.

    Galvenais varonis Jašims , acīmredzot, ir tapis par einuhu, lai viņš tās acis varētu arī pacelt, klīstot pa harēma gaiteņiem. Faktiski visa grāmata ir kā Discovery raidījums par 19.gs Osmaņu impēriju, ar „ēnu spēles” līmeņa detektīvintrigas iestarpinājumiem.

    Kā anotācijā minēts, sākumā notiek divi noziegumi, kurus Jašimam tiek uzdots atrisināt, taču vienu no tiem viņš sāk risināt aptuveni trīsdesmit lapas pirms grāmatas beigām, kas likās tā WFT (why the face). Vēl „why the face” sadaļā nonāk vairāki tēli, kuri grāmatā uzpeld pilnīgi bez jebkāda sakara, piemēram, divi jauni angļu diplomāti, kuri smiedamies, nosmērē savus matus ar kvēpiem, lai izskatītos pēc vietējiem un dodas ielās, nodaļa beidzās un tie tēli parādās tikai pašās grāmatas beigās uz diviem teikumiem, turklāt centrālo notikumu tālā fonā. Kāpēc tas autoram bija vajadzīgs, īsti skaidrs nekļūst.

    Sirdi arī aizķēra tas, ka pēkšņi, tā apmēram trīsdesmit lapaspuses pirms grāmatas beigām autors sāka par epizodiskiem fona tēliem izteikties šādi – „kurpnieks Ibrahims, kurš pēc kāda laika nonāks Amerikā un atvērs tur savu tējas veikaliņu, haosa laikā pazaudēja šalli, kuru atrada zaglis Mustafa, kurš ietinies šajā šallē nomirs pēc 35 gadiem pilnīgā nabadzībā kādā Alžīrijas ciematā” (šeit es improvizēju, taču nepārspīlēju) . Līdz tam par nevienu tēlu šādas īsas formas nākotnes vīzijas netika dotas.

    Jāpaslavē arī grāmatas ļaunuļi, kuri vērpj valsts apvērsumu un, uzzinot, ka uz pēdām nācis atjautīgais Jašims, nesūta viss viņam kādu slepkavu virsū, bet gan mēģina šo nogalēt, ieslēgdami aizmigušu karstā pirtī.

    Nevaru arī nepieminēt grāmatas romantisko aspektu. Jašims, visu pirmo grāmatas pusi jūsmodams par einuhu, transvestītu un citādi seksīgu jaunekļu dibeniem tomēr saņemas un varonīgi iegūst kāda krieva diplomāta sievu, kurai plikai nejauši uzmaldās virsū naktī tumsā un uz sitiena to savaldzina, jo ir pirmais turks ar kuru tā ir runājusi. Var tikai minēt ar kādiem iekšējiem dēmoniem šeit cīnās autors, taču galarezultātā uzvarējusi ir gaisma –  Jānis Šmits, Dimiteru ģimene un citi tikuma sargi var lepni notraukt asaru.

Šai grāmatai būs tas gods kļūt par pirmo, kurai šī bloga īsajā pastāvēšanas vēsturē es piešķiru apaļu vienu betmenbļembu – par interesanto ieskatu janičāru vēsturē. Viss cits, diemžēl,  bija viens liels “vļeh”.
P.S. Man nesaprotamā kārtā šis romāns ir saņēmis lasītāju atsaucību un tādējādi Jašima dēkas jau ir sasnieguši grāmatu sērijas apjomus, no kurām otro , ar nosaukumu “Čūsku akmens” tiko ir izdevusi Zvaigzne. Es atļaušos pasēt…

Komentēt

Filed under Uncategorized

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s