John Irving „Last Night in Twisted River”

Izdevējs Ballantine Books, 592 lpp.

Oficiālais apraksts:

1954.gadā, Ņūhempšīras ziemeļos, kādas mežistrādes un zāģētavas nometnes pavāra mājā, divpadsmit gadus vecs zēns notur vietējā konstebla draudzeni par lāci. Gan divpadsmit gadus vecais zēns, gan viņa tēvs kļūst par bēgļiem, būdami spiesti bēgt no Kūzas apgabala (Coos County) uz Bostonu, pēcāk uz dienvidu Vermontu un uz Toronto, slēpjoties no konstebla nepielūdzamās atriebības. Viņu vienīgais aizsargs ir mežonīgs brīvdomātājs, mežstrādnieks Kečums, kas viņiem palīdz slēpties no atriebības. Stāsta darbība aptver piecus gadu desmitus, attēlojot pēdējā pusgadsimta dzīvi ASV, modelējot to notikumos Kūzas apgabalā, kur lielākoties netiek likti šķēršļi pat nāvējošam naidam un tā izraisītajām sekām.

Par Džona Ērvinga daiļradi uzzināju nejauši, pirms ~ gadiem 10, kad, šķirstot Kultūras dienu, uzdūros, ja nemaldos, N.Naumaņa recenzijai par tikko izdoto Ērvinga grāmatu “Atraitne uz gadu”. Kā grāmatu lasītājam man tā bija viena no veiksmīgākajām dienām mūžā, jo biju nejauši uzdūries savam autoram. Diemžēl, īsā brīdī izdevusi Ērvinga lielo četrinieku – “Garpa Pasaule”, Lūgšana par Ouenu Mīniju”, “Sidra nama likumi” un “Atraitne uz gadu”- Jumava apstājās un vairs neko nav izdevusi. Tad nu es saņēmos un ķēros klāt angliski vienam no svaigākajiem autora veikumiem “Pēdējā nakts Līkumotajā upē”.

Savā ziņā varētu teikt, ka šī grāmata ir kā rakstnieka “Greatest Hits”, jo galvenā varoņa, rakstnieka Denija, dzīves ritējums ir rotaļīgi līdzīgs paša Ērvinga dzīvei – mācījies tajās pašās skolās, stažējies pie paša Kurta Vonnegūta, arī visu viņa izdoto romānu tematika ir nosacīti līdzīga pašiem autora darbiem. Kā jau ierasts Ērvinga darbos lielākās vai mazākās lomās ir visi klasiskie tēli/tēmas – rakstnieki, lāči, trūkstoši vecāki, lauzšanās, auto avārija, bērna zaudējums, utt utjp. Kā parasti ir pilns ar visādiem dīvaiņiem, daudz laba humora un arī skumju – skaļa smaidīšana un slepusšņukstēšana garantētas. Ērvinga varoņi ir vienkāršie cilvēki, īpatņi ar dažādām fobijām un fetišiem, bet autors tos mums parāda tādā gaismā, ka mēs viņus saprotam un mīlam.

Grāmata sākas ar kādu negadījumu/ pārpratumu, kā rezultātā mazais Denijs notur indiānieti Džeinu par lāci, kurš grib apēst tēti (kaut gan īstenībā – tik vien kā samīļot), un turot godā kādu senu ģimenes leģendu, kurā tētis ar pannu varonīgi no mājas padzinis iemaldījušos lāci, ar to pašu pannu “veiksmīgi” iebliež Džeinai pa pieri, to nositot. Tētis Domeniks pieņem lēmumu tajā pašā naktī pamest pilsētiņu bēgot, lai dotu dēlam iespēju dzīvot normālu dzīvi. Un tā sākas viņu odiseja gandrīz piecdesmit gadu garumā, mainot dzīves vietas un slēpjot savas pēdas no nelietīgā konstebla Karla, kurš daudzus gadus ir uzskatījis sevi par vainīgu Džeinas nāvē, un nu, nejauši uzzinot patiesību, atriebties pavāram ir kļuvis par dzīves mērķi.

Stāsts sākas 1954. un noslēdzas 2005.gadā, grāmatai ir sešas lielās daļas, kuru darbība risinās katra savā vietā un laikā – 1954.gadā Ņūhempšīrā, 1967.g. Bostonā, 1983.g.Vermontā, utt, taču Ērvings visu laiku lēkā šurpu turpu laikā, atklājot svarīgos notikumus, kas ir risinājušies galveno varoņu – pavāra Domenika un rakstnieka Denija – dzīvē. Kā saka Domeniks “šī ir nejaušību pasaule” un, visāda veida nejaušības, gan komiskas, gan traģiskas, caurvijās varoņu dzīvei.

Nevar arī nepieminēt mežstrādnieku Kečumu, kurš ir abu – tēva un dēla – tuvākais draugs un vienīgā saikne ar pagātni. Analfabēts, kurš priekšspēles vietā savām dāmām lūdz viņam palasīt priekšā kādu grāmatu, teiksim, Dostojevska “Idiotu”, vēlāk, iemācījies rakstīt, caurām dienām sūta Denijam ar Domeniku faksus ar savām dzīves atklāsmēm un politiskajiem uzskatiem. Kečums ir svēti apsolījies Denija mātei (gājusi bojā negadījumā, kad Denijam bija divi gadi), ka vienmēr sargās viņas dēlu un vīru, un tur šo solījumu svētu un augstāk par savu dzīvību. Respektīvi, kārtējais lieliskais, mīlamais, Ērvinga īpatnis.

Piecas betmenbļembas. Ērvings ir jālasa un jāmīl un tā tam būs būt. Pamēģiniet, nopietni, nevilsieties!

Noslēgumā viens jauks citāts:

“We don’t always have a choice how we get to know one another. Sometimes, people fall into our lives cleanly – as if out of the sky, or as if there were a direct flight from Heaven to Earth — the same sudden way we lose people, who once seemed they would always be part of our lives.”


2 komentāri

Filed under Uncategorized

2 responses to “John Irving „Last Night in Twisted River”

  1. Ko lai vēl piebilst – viens no viņa lieliskajiem rakstnieku romāniem, kura notikumi risinās īsti ērvingiskā garā. Liktenīgā sieviete var vienkārši nokrist no debesīm (galīgi plika), bet ļaunumu persnoficē mistisks zils limuzīns.
    Visvairāk atmiņā palicis, cik sarežģīti grāmatai ir izdomāt labu pirmo teikumu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s