Monthly Archives: Decembris 2012

Gillian Flynn „Gone Girl”

Izdevniecība Crown, 434 lpp.

Ir gada beigas un visās malās parādās visādi 2012. gada topi. Pat biedri blogeri sākuši veidot dažādus labākos grāmatu sarakstus, piemēram – “Labākais 2012.gada krimiķis, kurā vainīgs tuvredzīgs sociopāts”, “Labākā ~330 lpp bieza YA novele”, “Labākā grāmata, kura lasīta ēdot brokoļus” utt, utjp. Tā arī es izlēmu dažus šādus sarakstus papētīt un iemaldījos sevis iecienītajā Amazon’ s Best Books of the Year: 2012 Editors’ Picks. Aptuveni pēc 20 minūtēm manā Kindle jau bija Džillianas Flinnas ” Zudusī meitene” un ķēros pie lasīšanas.

Oficiālais apraksts:

“Ko tu domā, Eimij? Jautājums, kuru es mūsu laulības laikā esmu uzdevis visvairāk, varbūt ne skaļi, varbūt ne personai, kura varētu atbildēt. Es domāju šie jautājumi kā mākoņi klājas pār visām laulībām: Ko tu domā? Kā tu jūties? Kas tu esi? Ko mēs viens ar otru esam izdarījuši? Ko mēs izdarīsim?” Cik labi ir iespējams pazīt cilvēku, kuru mīli? Tas ir jautājums, kuru Nikam Dannam (Nick Dunne) ir jāuzdod sev savas piektās kāzu gadadienas rītā, kad viņa sieva Eimija (Amy) pēkšņi pazūd. Policija nekavējoties tur aizdomās Niku. Eimijas draugi atklāj, ka viņa baidījās no Nika, ka viņa glabāja no viņa noslēpumus. Viņš zvēr, ka tā nav taisnība. Policijas pārbaudes Nika datorā atrod dīvainus meklējumus. Viņš saka, ka tie nav viņa. Un tad vēl ir uzstājīgi zvani viņa mobilajā tālrunī. Tātad, kas īsti ir noticis ar Nika skaisto sievu? Un kas bija tajā līdz pusei iesaiņotajā kastē, kura atstāta viņu laulības ģimenes gultā? Šajā romānā laulība patiešām ir kara māksla…

Par šo grāmatu ir ļoti grūti rakstīt, neiepeldot spoileru teritorijā, tāpēc centīšos būt miglains. Man pat grūti noteikt, kādam žanram šī grāmata pieskaitāma – trilleris/attiecību drāma/melnā komēdija – viss tas ir lielās devās. Stāstījums pakāpeniski rit no diviem skatupunktiem – pirmais ir Nika stāstījums par pašreizējo situāciju – sieva pazudusi, visi (izņemot Niku) izmisumā, ar katru nodaļu atklājas arvien jauni, neglaimojoši fakti par Niku un cilpa pamazām savelkas. Otrs skatupunkts ir periodiski Eimijas dienasgrāmatas ieraksti, sākot no dienas kad viņi ir iepazinušies un pamazām tuvojoties nozušanas mirklim.

Autore ir tik lieliski un ticami uzmodelējusi, kā no visu apskausta zelta pārīša cilvēki nonāk viens otram ar rokām pie rīkles, ka pilnīgi negribas ticēt viņas kvēlajiem, savam vīram veltītajiem, mīlas vārdiem pēcvārdā. Lai kā arī gribētu, mēs nekad nevaram zināt, kas notiek otram galvā, kas vienam šķiet sīkums, otram ir katastrofa. Eimijai patīk svinēt viņu kāzu gadadienu, organizējot vīram dāvanu medību spēli – viss sākas ar mīklu, kuras atbilde noved pie nākamās mīklas, ķēdes gala rezultātā novedot pie dāvanas. Vienīgā problēma, ka visas mīklas grozās ap iepriekšējā gada romantiskajiem notikumiem, kuri Eimijai ir likušies svarīgi, bet Nikam nav nemazākās nojausmas, par ko ir runa…. Stāsts ir gan par to, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes no Venēras, gan par to, ka ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Autore, protams, mākslas vārdā krāsas ir sabiezinājusi, bet vispār varoņi ir tik ticami (līdz zināmai robežai), ka, lai gan attēloti negatīvos toņos, viņus saproti un jūti līdz no visas sirds.

Kādā brīdī Eimija lasītājam uzdod jautājumu – ko darīt, ja tu vairākus gadus pēc ideālās meitenes spēlēšanas beidzot esi gatava noņemt masku un atklāties mīļotajam cilvēkam, taču tas, ko viņš ierauga, viņam nemaz nepatīk? Un ko lai saka par Niku, kurš regulāri izskatās kā no plaukta nokritis, kad uzzina kārtējos pārsteidzošos jaunumus par cilvēku, kuru viņš pazīst līdz kaulu smadzenēm?

Es šo grāmatu divas naktis pēc kārtas lasīju līdz četriem rītā, kas pats par sevi ir rādītājs. Jo (gandrīz nekad) nelasu grāmatu līdz rītam, zinot, ka tajā naktī netikšu līdz beigām. Nodaļas ir 10-20 lpp garas, katra beidzas ar lielāku vai mazāku clifhangeri un tā vien gribas sevi pierunāt uz vēl vienu nodaļiņu. Jāsaka gan, ka uz otro pusi, kad tapa skaidrs ” kas ir kas” grāmata drusku zaudēja asumu, taču ziņkārība, kā tad tas viss beigsies, dzina uz priekšu un noslēgums šo dzīšanos atalgoja pēc pilnas programmas.

123012_2306_GillianFlyn2.pngGluži piecas bļembas likt negribu, dēļ jau minētā nelielā atslābuma sižetā, bet tā kā grāmata kopsummā bija lieliska došu 4,5 bļembas. Ļoti rekomendēju plašam lasītāju lokam. Grāmata ar garantētu pēcgaršu.

Noslēgumā neliels fragments no Nika pārdomām:

I don’ t know that we are actually human at this point, those of us who are like most of us, who grew up with TV and movies and now the Internet. If we are betrayed, we know the words to say; when a loved one dies, we know the words to say. If we want to play the stud or the smart-ass or the fool, we know the words to say. We are all working from the same dog-eared script.
It’s very difficult era in which to be a person, just a real, actual person, instead of a collection of personality traits selected from an endless automat of characters.
And if all of us are play-acting, there can be no such thing as a soul mate, because we don’t have genuine souls.

 

Komentēt

Filed under Uncategorized

Terry Pratchett „Reaper Man”

Izdevniecība HarperTorch, 384.lpp

Būdams uz “Morisa dēku” viļņa, diezgan neplānot pieķēros vēl vienai Prečeta grāmatai, šoreiz izvēloties grāmatu, kuras centrālais tēls ir Nāve, kam, tīri intuitīvi, būtu jābūt vienam no Prečeta labākajiem varoņiem.

Tātad – realitātes auditori (eņģeļi) nolemj, ka Nāve, neskatoties uz to, ka ir dabas spēks, kļūst par personību (sāk par daudz domāt) un līdz ar to vairs nav derīgs darbam. Nāvei pateicībā par darbu tiek piešķirts Zelta pulkstenis, kurā plūst viņa, nu jau mirstīgas būtnes, laiks, kā arī uzticamais zirgs Binkijs, un viņi tiek uzraidīti uz zemi, dzīvot laicīgo dzīvi. Tā sākas Nāves ceļojums cilvēku pasaulē, kurā viņš kļūst par fermeri ,jo viss ko viņš prot ir pļaut, un cilvēcisko vērtību un mirstības iepazīšana. Tas viss Nāvei, kā būtnei ārpus laika un telpas, protams, ir pilnīgi jauns un šeit Prečets spīd ar saviem satīriskajiem, taču ļoti precīzajiem, novērojumiem par cilvēka dabu.

Formāli šīs grāmatas galvenais varonis skaitās Nāve, kurš, nenoliedzami, ir ļoti simpātisks tēls, taču, daudz lielāka grāmatas daļa ir veltīta otrajam stāstam, kurš man likās pamatīgs sviests. Tā kā līdz ar Nāves prombūtni līdzsvars dabā ir izjaukts, pasaule sāk pārpildīties ar dzīvības spēku (suvenīra stikla ložu un pēcāk iepirkumu ratiņu formā) , un šo anomāliju un tās sekas paralēli izmeklē viens svaigi miris/tagad zombijs (jo nāves taču nav) 130 gadus vecs burvis Vindls Pūns ar dažādu mošķu saidkiku baru un Burvju Universitātes pieci vadošie, viens par otru ekscentriskāki, burvji.

Pēc grāmatas izlasīšanas nepamet sajūta, ka pirms šī stāsta rakstīšanas Prečets uzvilcis kādu stiprāku dūmu, noskatījies Aliens un Monty Python un radusies iedvesma. Es pieļauju, ka šis tas man gāja secen, jo tēli jau acīmredzot ir iepriekšējās Diskzemes (manis nelasītās) grāmatās sastapti, bet man kā lasītājam šis viss balagāns likās par traku. Nepamet sajūta, ka kopējais stāsts ir patiešām no pirksta izzīsts, uzsvaru liekot uz atsevišķiem tēliem, asprātīgiem jokiem un satīrisku sociālo komentāru. Jā, bija smieklīgi, brīžiem pat ļoti, taču kopumā izlasot šo grāmatu es nevarētu to rekomendēt kādam citam, kurš nav pazīstams ar autora daiļradi. Protams, redzot vispārējo sajūsmu par Pračetu gan amazon gan goodreads komentāros, es neatļaujos likt mazāk kā trīs bļembas, kaut gan pirksti niez likt mazāk.

P.S. Varbūt jūs man varētu ieteikt, kādu no Prečeta grāmatām, kura varētu kliedēt manas šaubas, ka viņš tomēr nav priekš manis 🙂 Esmu lasījis Mortu, Piramīdas, Morisa dēkas un šo garadarbu.

P.P.S Beigās pāris jauki citāti:

*You can’t be loony and rich. You’ve got to be eccentric if you’re rich.

*Why are you called One-Man-Bucket”?
…In my tribe we’re traditionaly named after the first thing the mother sees when she looks out of the teepee atfer the birth. It’s short for One-Man-Pouring-a-Bucket-of-Water-over-Two-Dogs.
“That’s pretty unfortunate,” said Windle.
it’s not too bad, said One-Man-Bucket. It was my twin brother you had to feel sorry for. She looked out ten seconds before me to give him his name.

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Mana dzīve grāmatās

Tā nu arī līdz manam necilajam, bet garā ņiprajam, blogam ir atceļojis šis jociņš spociņš – spēle “Mana dzīve grāmatās”, kuru, pēc visa spriežot, LV grāmatmīļu blogosfērā ir aizsākusi marii. Nu tad sākam:

1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi

Esmu trīsdesmit trīs gadus vecs lasītājs un priekšā lasītājs, aizrautīgs grāmatu pircējs (labi apzinoties, ka ne tuvu visas neizlasīšu, bet ko lai dara, ja tāds fetišs) un uzmācīgs lasīt-rosinātājs/steidzinātājs sev tuviem cilvēkiem. Es galvenokārt lasu rekreācijas nolūkos, tādēļ biežāk sanāk lasīt vieglo žanru darbus, un ar to esmu pilnībā apmierināts.

2) atbildi uz pieciem jautājumiem

Atmiņa ir interesanta padarīšana. Visādus nesvarīgus faktus, skaitļus un datumus tu atceries viegli, bet, kad ir mammai dzimšanas diena – to gan ne (es, protams, nedaudz pārspīlēju, bet gan jau domu sapratāt). Un tā kā liela daļa jautājumu saistās ar salīdzinoši seniem notikumiem, tad rakstīšu par to ko un kā atceros – pieļaujot, ka šis tas ir fantāziju klāt piezīmēts – galvenais, lai labs stāsts🙂

Jautājumi:

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)

Man atmiņā nav saglabājies, ka vecāki īpaši daudz lasītu manā klātbūtnē, taču grāmatu mums mājās bija pilni skapji un tīri teorētiski, ko ne pajautāju, to tēvs bija lasījis. Ņemot no savas pēdējo gadu pieredzes, pieļauju, ka galvenokārt viņi lasīja kamēr es gulēju. Mums ar bračku vecāki lasīja priekšā daudz, apzinīgi un līdz salīdzinoši lielam vecumam (man, kā vecākajam) – visas brīnumzemes pasakas, Lindgrēni, muminus, Vinnijus Pūkus un pārējo bērnu klasiku. Vienmēr esmu apgalvojis, ka mīļākā grāmata bija A.Lindgrēnes “Brāļi Lauvassirdis”, tā tika pārlasīta vairakkārt, taču, skatoties no šodienas skatupunkta, ļoti lielu iespaidu atstāja arī Sengrieķu mīti un varoņteikas (kāre uz fantasy), un Dž.Darela “Mana ģimene un citi zvēri” (humora izjūta).

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Pirmā nosacīti pieaugušo grāmata, kuru izlasīju tā ap gadiem 10-12 bija A.Dimā “Trīs musketieri”, taču pirmā grāmata, kuru nekaunīgi lasīju pat skolā (tas gan jau bija vidusskolā), stundu laikā zem sola (jo bija TIK laba) bija Robēra Merla “Sala”.

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Nav man tādas mīļākās grāmatas, neredzu īsti, kā var salīdzināt , piemēram, zudušās paaudzes autoru romānus ar fantāzijas žanra grāmatām, kā arī neuzskatu to par vajadzīgu. Es arī nekad nepārlasu grāmatas otro reizi, jo ir sajūta, ka tādā gadījumā es kādu burvīgu darbu nepaspēšu izlasīt pat pirmo reizi.

Ja runājam par grāmatām, kas atstāja dziļu iespaidu, jāmin A.Kronina “Citadele”, F.S. Ficdžeralda “Ir maiga nakts” un Ē.M. Remarka “Triumfa arka”. Kā arī man paveicās un es atradu savu autoru – amerikāņu rakstnieku Džonu Ērvingu.

Visu lasīšanas procesu (tādējādi arī dzīvi un domāšanu) iespaidoja mana tiekšanās pēc fantastikas un fantāzijas lasīšanas, kas latviešu valodā bija praktiski nepieejami (sevišķi aktuālie darbi), tāpēc ielauzījos lasīt grāmatas, no sākuma krievu un pēc tam arī angļu mēlē (par to pilnīgi noteikti ir jāpasakās Dž.Roulingai un viņas ačkarikam ar zibeni pierē).

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Pēdējie pieci gadi ir ilgs laiks, tad vēl blogu nerakstīju, un nav kur pašpikot, kas tik viss nav lasīts šai periodā:) No pāris pēdējo gadu laikā lasītā mani ļoti uzrunāja Jāņa Lejiņa triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā”, kura, manuprāt, būtu jāizlasa katram latvietim (to vajadzētu iekļaut obligātajā literatūrā), nacionālās pašapziņas celšanai, jo tā ir aizraujoša lasāmviela gan no sižetiskā viedokļa, gan arī var tikai priecāties par autora “izglītotajiem minējumiem” par mūsu tālo senču vēsturi, kāda tā varētu būt bijusi patiesībā, nevis kā attēlots Indriķa hronikās. Vēl varētu pieminēt Karlosa Ruisa Safona “Aizmirstu grāmatu kapsētas” sēriju, jo no tām grāmatām vienkārši staro grāmatu mīlestība. Un vēl jāatzīmē poļa J.L.Višņevska “Vientulība tīmeklī”, kas likās tik skarba un patiesa, ka par to pat nesaņēmos blogu uzrakstīt.

Grāmatu blogiem es uzdūros un sāku sekot pirms kādiem pāris gadiem, sākumā tie bija blogi par fantasy literatūru angļu valodā. Latviešu blogus sāku lasīt tikai šogad, sākot ar asmo un spīganu un pēc tam pamazām uzdūros arī citiem. Katrā ziņā līdz ar blogu lasīšanu ievērojami ir cēlusies izlasīto grāmatu kvalitāte, jo lasāmvielas atlase tiek veikta rūpīgi un iegrābšanās risks ir neliels.

Pats es savu blogu rakstu vēl salīdzinoši īsu brīdi, tāpēc ir grūti kaut ko objektīvi izvērtēt, taču, vismaz pagaidām, iespējams esot uz pirmās elpas, lasīšanai tiek pievērsts ievērojami lielāks laiks kā citiem hobijiem. Kā arī pašam patīk, ka ir kur ieskatīties savās atmiņās un arī pēc ilgāka laika var par grāmatu pastāstīt konkrētāk, kā tikai patika/nepatika.

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Nezinu cik ļoti lielā mērā, un vai vispār, mana fantasy lasīšanas kāre būtu pieskaitāma pie guilty pleasure, ņemot vērā, ka izskatās, ka arī beidzot Latvijā sapratuši, ka tas ir viens feins žanrs un sākuši arī kaut ko izdot.

Šad tad uznāk vēlme palasīties komiksus, jeb, kā tos tagad sauc (droši vien lai gudrāk izklausītos) – grafiskās noveles. Daži mēdz trāpīties pat ļoti labi, un , ja nu kādam kārojas kas neparasts, varu ieteikt Stīvena Kinga dēla Džoija Hilla (Joe Hill) grafisko noveli turpinājumos “Locke and Key”, kas, manuprāt ir pat ļoti solīds žanra pārstāvis – ļoti interesants mistikas/šausmu stāsts + skaisti zīmējumi.

3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

Šis ir sarežģīts, jo šķiet, ka tie, kuriem sekoju jau ir izpildījuši šo uzdevumu. Tāpēc vienkārši aicinu ik vienu, kas nejauši ir izdūries šim ierakstam, bet nav vēl paspējis piedalīties – nāc un pārņem stafeti! Ja neviens neatsauksies, tad sanāks strupceļš, bet arī tas nekas – labirintos, tīri statistiski, strupceļu ir daudz vairāk, kā izeju. Un kas tad ir internets, ja ne viens milzīgs, virtuāls labirints 🙂

Komentēt

Filed under Uncategorized

Terijs Prečets „Brīnumainā Morisa dēkas”

Izdevniecība: Zvaigzne ABC, 216 lpp.

Ar šo grāmatu iznāca interesanti – nopirku to Zvaigznē uz atlaidēm, lai lasītu saviem puikām pirms miega kā pasaciņu, jo tā skaitās bērnu grāmata. Taču, sācis to bērniem lasīt, pēc ~20lpp aizrāvies ar lasīšanu pārvācos uz savu istabu, jo zēni jau aiz garlaicības bija aizmiguši un ~4h vēlāk, smaidīdams līdz ausīm noliku grāmatu izlasītu. Bērnu grāmata gan tā ir tikai teorētiski, jo jā, tā ir pasaka par runājošiem blēdīgu kaķi un žurkām, taču mani māc dziļas aizdomas, ka bērniem, kas neuztvers grāmatā viscaur esošo sarkasmu un filozofiju, nez vai šī grāmata liksies dikti interesanta. Turklāt esmu lasījis arī šo to citu no Prečeta un īstu atšķirību starp viņa “bērnu” un “pieaugušo” literatūru nesajutu.

Tātad – dzīvojas reiz žurku kolonija Burvju Universitātes atkritumu kaudzē. Saēdās kaut kādu burvju zāļu atkritumus un notika evolūcija – žurkām parādījās saprāts, tās sāka runāt, iemācījās lasīt, utt. Protams, sākumā viņas lasīja un nesaprata īsti ko lasa, tāpēc salika sev vārdus no atkritumos izlasāmajiem vārdiem – tā nu barvedi sauca pa Malto Gaļu, galveno ģenerāli par Tumšo Rumu, vecā viedā baltā žurka kļuva par Asajiem Pipariem, vēl bija Sardīne, Svaigais, Derīguma termiņš, Lielā Ekonomija un dažādi citi jautri īpašvārdi. Tajā pašā apkaimē, noslēpumainos apstākļos, arī kāds kaķis, vārdā Moriss, kurš faktiski ir tāds kā kaķu Ostaps Benders, pēkšņi piedzīvo tādu pašu evolūciju kā žurkas.

Kad runcis sastop kādu padumjā paskata zēnu vārdā Kīts, kurš uz ielas spēlē stabuli, Morisam dzimst biznesa plāns – gudrās žurkas terorizē pilsētu, pilsētnieki krīt izmisumā, pilsētā pēkšņi parādās zēns ar kaķi un burvju stabuli , ar kuras palīdzību var žurkas izvest no pilsētas. Pilsētnieki pateicībā maksā naudu, kuru pēc tam kaķis ar žurkām sadala uz pusēm – Kītam naudu nevajag, viņam ka tik stabuli paspēlēt. Viss iet kā pa sviestu, līdz jautrā kompānija ierodas Badblincā – pilsētā, kuru jau it kā ir skārusi žurku sērga, taču izrādās, ka nevienas žurkas pazemē nav…

Ļoti simpātiski Prečets ir parādījis žurku intelektuālo evolūciju kā viņas ieguvušas apziņu spriež par dvēseles esamību (kas notiek ar to žurkas daļu, kas redz sapņus, pēc nāves?), žurku dievu, attieksmi pret parastajām, nerunājošajām žurkām (vai tās var ēst?) , grāmatā arī ir žurku zīmējumi, kas atgādina senos alu zīmējumus. Un paralēli žurku apziņai ļoti jauki arī evolucionē Morisa sirdsapziņa.

Vienīgais mans iebildums pret šo grāmatu, kas man faktiski ir bijis arī visās (divās) citās Prečeta grāmatās, kuras esmu lasījis – lai cik burvīgs būtu viņa humors un satīriskais sociālais komentārs, viss kopējais stāsts, tuvojoties kulminācijai, kaut kādā brīdī aiziet nedaudz pa sviesta taku. Arī šeit, kad nu beidzot tiek atklāts lielais ļaunais, tad, godīgi sakot, es pat ne visai iebraucu tajā, kā tas viss īsti notikās – skan sviestaini, saprotu, bet negribu spoilēt.

Vēl jāpiemin, ka šoreiz tulkojums likās tiešām labs esam, jo ne brīdi nebija sajūtas, ka kāds joks būtu aiztulkots šķērsām (netulkojamās vārdu spēles bija godīgi atzītas un paskaidrotas lapas apakšā zem strīpas). Tā ka pozitīvs sveiciens tulkotājam Uldim Sīlim.

4 bļembasNoteikti rekomendēju šo grāmatu arī citiem, domāju ka smaidi un smiekli garantēti ikkatram, kuram ir kaut mazākā humora sajūta. Četras betmenbļembas.

Nobeigumā neliels citātiņš par manu favorītžurku – Sardīni, kas kādu laiku ir padzīvojis teātrī un ir liels stepa cienītājs/meistars. Šo prasmi viņš veiksmīgi pielieto cilvēku baidīšanā:

Sardīne no mugursomas bija izvilcis savu salmu platmali. Rokā viņam bija neliels pastaigu spieķis. Pat Morisam nācās atzīt, ka tas bija labs ieradums. Dažas pilsētas žurku stabulnieku bija sākušas meklēt jau pēc pirmās reizes, kad Sardīne tā izdarīja. Cilvēki varēja pieciest žurkas krējumā, jumtā un tējkannā, taču stepa dejošana visam pielika punktu. Ja tu redzi stepu dejojošas žurkas, tev ir nelielas nepatikšanas. Moriss lēsa, ka tad, ja žurkas prastu vēl arī spēlēt akordeonu, viņas varētu apstrādāt divas pilsētas dienā.

4 komentāri

Filed under Uncategorized