Mana dzīve grāmatās

Tā nu arī līdz manam necilajam, bet garā ņiprajam, blogam ir atceļojis šis jociņš spociņš – spēle “Mana dzīve grāmatās”, kuru, pēc visa spriežot, LV grāmatmīļu blogosfērā ir aizsākusi marii. Nu tad sākam:

1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi

Esmu trīsdesmit trīs gadus vecs lasītājs un priekšā lasītājs, aizrautīgs grāmatu pircējs (labi apzinoties, ka ne tuvu visas neizlasīšu, bet ko lai dara, ja tāds fetišs) un uzmācīgs lasīt-rosinātājs/steidzinātājs sev tuviem cilvēkiem. Es galvenokārt lasu rekreācijas nolūkos, tādēļ biežāk sanāk lasīt vieglo žanru darbus, un ar to esmu pilnībā apmierināts.

2) atbildi uz pieciem jautājumiem

Atmiņa ir interesanta padarīšana. Visādus nesvarīgus faktus, skaitļus un datumus tu atceries viegli, bet, kad ir mammai dzimšanas diena – to gan ne (es, protams, nedaudz pārspīlēju, bet gan jau domu sapratāt). Un tā kā liela daļa jautājumu saistās ar salīdzinoši seniem notikumiem, tad rakstīšu par to ko un kā atceros – pieļaujot, ka šis tas ir fantāziju klāt piezīmēts – galvenais, lai labs stāsts🙂

Jautājumi:

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)

Man atmiņā nav saglabājies, ka vecāki īpaši daudz lasītu manā klātbūtnē, taču grāmatu mums mājās bija pilni skapji un tīri teorētiski, ko ne pajautāju, to tēvs bija lasījis. Ņemot no savas pēdējo gadu pieredzes, pieļauju, ka galvenokārt viņi lasīja kamēr es gulēju. Mums ar bračku vecāki lasīja priekšā daudz, apzinīgi un līdz salīdzinoši lielam vecumam (man, kā vecākajam) – visas brīnumzemes pasakas, Lindgrēni, muminus, Vinnijus Pūkus un pārējo bērnu klasiku. Vienmēr esmu apgalvojis, ka mīļākā grāmata bija A.Lindgrēnes “Brāļi Lauvassirdis”, tā tika pārlasīta vairakkārt, taču, skatoties no šodienas skatupunkta, ļoti lielu iespaidu atstāja arī Sengrieķu mīti un varoņteikas (kāre uz fantasy), un Dž.Darela “Mana ģimene un citi zvēri” (humora izjūta).

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Pirmā nosacīti pieaugušo grāmata, kuru izlasīju tā ap gadiem 10-12 bija A.Dimā “Trīs musketieri”, taču pirmā grāmata, kuru nekaunīgi lasīju pat skolā (tas gan jau bija vidusskolā), stundu laikā zem sola (jo bija TIK laba) bija Robēra Merla “Sala”.

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Nav man tādas mīļākās grāmatas, neredzu īsti, kā var salīdzināt , piemēram, zudušās paaudzes autoru romānus ar fantāzijas žanra grāmatām, kā arī neuzskatu to par vajadzīgu. Es arī nekad nepārlasu grāmatas otro reizi, jo ir sajūta, ka tādā gadījumā es kādu burvīgu darbu nepaspēšu izlasīt pat pirmo reizi.

Ja runājam par grāmatām, kas atstāja dziļu iespaidu, jāmin A.Kronina “Citadele”, F.S. Ficdžeralda “Ir maiga nakts” un Ē.M. Remarka “Triumfa arka”. Kā arī man paveicās un es atradu savu autoru – amerikāņu rakstnieku Džonu Ērvingu.

Visu lasīšanas procesu (tādējādi arī dzīvi un domāšanu) iespaidoja mana tiekšanās pēc fantastikas un fantāzijas lasīšanas, kas latviešu valodā bija praktiski nepieejami (sevišķi aktuālie darbi), tāpēc ielauzījos lasīt grāmatas, no sākuma krievu un pēc tam arī angļu mēlē (par to pilnīgi noteikti ir jāpasakās Dž.Roulingai un viņas ačkarikam ar zibeni pierē).

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Pēdējie pieci gadi ir ilgs laiks, tad vēl blogu nerakstīju, un nav kur pašpikot, kas tik viss nav lasīts šai periodā:) No pāris pēdējo gadu laikā lasītā mani ļoti uzrunāja Jāņa Lejiņa triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā”, kura, manuprāt, būtu jāizlasa katram latvietim (to vajadzētu iekļaut obligātajā literatūrā), nacionālās pašapziņas celšanai, jo tā ir aizraujoša lasāmviela gan no sižetiskā viedokļa, gan arī var tikai priecāties par autora “izglītotajiem minējumiem” par mūsu tālo senču vēsturi, kāda tā varētu būt bijusi patiesībā, nevis kā attēlots Indriķa hronikās. Vēl varētu pieminēt Karlosa Ruisa Safona “Aizmirstu grāmatu kapsētas” sēriju, jo no tām grāmatām vienkārši staro grāmatu mīlestība. Un vēl jāatzīmē poļa J.L.Višņevska “Vientulība tīmeklī”, kas likās tik skarba un patiesa, ka par to pat nesaņēmos blogu uzrakstīt.

Grāmatu blogiem es uzdūros un sāku sekot pirms kādiem pāris gadiem, sākumā tie bija blogi par fantasy literatūru angļu valodā. Latviešu blogus sāku lasīt tikai šogad, sākot ar asmo un spīganu un pēc tam pamazām uzdūros arī citiem. Katrā ziņā līdz ar blogu lasīšanu ievērojami ir cēlusies izlasīto grāmatu kvalitāte, jo lasāmvielas atlase tiek veikta rūpīgi un iegrābšanās risks ir neliels.

Pats es savu blogu rakstu vēl salīdzinoši īsu brīdi, tāpēc ir grūti kaut ko objektīvi izvērtēt, taču, vismaz pagaidām, iespējams esot uz pirmās elpas, lasīšanai tiek pievērsts ievērojami lielāks laiks kā citiem hobijiem. Kā arī pašam patīk, ka ir kur ieskatīties savās atmiņās un arī pēc ilgāka laika var par grāmatu pastāstīt konkrētāk, kā tikai patika/nepatika.

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Nezinu cik ļoti lielā mērā, un vai vispār, mana fantasy lasīšanas kāre būtu pieskaitāma pie guilty pleasure, ņemot vērā, ka izskatās, ka arī beidzot Latvijā sapratuši, ka tas ir viens feins žanrs un sākuši arī kaut ko izdot.

Šad tad uznāk vēlme palasīties komiksus, jeb, kā tos tagad sauc (droši vien lai gudrāk izklausītos) – grafiskās noveles. Daži mēdz trāpīties pat ļoti labi, un , ja nu kādam kārojas kas neparasts, varu ieteikt Stīvena Kinga dēla Džoija Hilla (Joe Hill) grafisko noveli turpinājumos “Locke and Key”, kas, manuprāt ir pat ļoti solīds žanra pārstāvis – ļoti interesants mistikas/šausmu stāsts + skaisti zīmējumi.

3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

Šis ir sarežģīts, jo šķiet, ka tie, kuriem sekoju jau ir izpildījuši šo uzdevumu. Tāpēc vienkārši aicinu ik vienu, kas nejauši ir izdūries šim ierakstam, bet nav vēl paspējis piedalīties – nāc un pārņem stafeti! Ja neviens neatsauksies, tad sanāks strupceļš, bet arī tas nekas – labirintos, tīri statistiski, strupceļu ir daudz vairāk, kā izeju. Un kas tad ir internets, ja ne viens milzīgs, virtuāls labirints 🙂

Komentēt

Filed under Uncategorized

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s