Gillian Flynn „Gone Girl”

Izdevniecība Crown, 434 lpp.

Ir gada beigas un visās malās parādās visādi 2012. gada topi. Pat biedri blogeri sākuši veidot dažādus labākos grāmatu sarakstus, piemēram – “Labākais 2012.gada krimiķis, kurā vainīgs tuvredzīgs sociopāts”, “Labākā ~330 lpp bieza YA novele”, “Labākā grāmata, kura lasīta ēdot brokoļus” utt, utjp. Tā arī es izlēmu dažus šādus sarakstus papētīt un iemaldījos sevis iecienītajā Amazon’ s Best Books of the Year: 2012 Editors’ Picks. Aptuveni pēc 20 minūtēm manā Kindle jau bija Džillianas Flinnas ” Zudusī meitene” un ķēros pie lasīšanas.

Oficiālais apraksts:

“Ko tu domā, Eimij? Jautājums, kuru es mūsu laulības laikā esmu uzdevis visvairāk, varbūt ne skaļi, varbūt ne personai, kura varētu atbildēt. Es domāju šie jautājumi kā mākoņi klājas pār visām laulībām: Ko tu domā? Kā tu jūties? Kas tu esi? Ko mēs viens ar otru esam izdarījuši? Ko mēs izdarīsim?” Cik labi ir iespējams pazīt cilvēku, kuru mīli? Tas ir jautājums, kuru Nikam Dannam (Nick Dunne) ir jāuzdod sev savas piektās kāzu gadadienas rītā, kad viņa sieva Eimija (Amy) pēkšņi pazūd. Policija nekavējoties tur aizdomās Niku. Eimijas draugi atklāj, ka viņa baidījās no Nika, ka viņa glabāja no viņa noslēpumus. Viņš zvēr, ka tā nav taisnība. Policijas pārbaudes Nika datorā atrod dīvainus meklējumus. Viņš saka, ka tie nav viņa. Un tad vēl ir uzstājīgi zvani viņa mobilajā tālrunī. Tātad, kas īsti ir noticis ar Nika skaisto sievu? Un kas bija tajā līdz pusei iesaiņotajā kastē, kura atstāta viņu laulības ģimenes gultā? Šajā romānā laulība patiešām ir kara māksla…

Par šo grāmatu ir ļoti grūti rakstīt, neiepeldot spoileru teritorijā, tāpēc centīšos būt miglains. Man pat grūti noteikt, kādam žanram šī grāmata pieskaitāma – trilleris/attiecību drāma/melnā komēdija – viss tas ir lielās devās. Stāstījums pakāpeniski rit no diviem skatupunktiem – pirmais ir Nika stāstījums par pašreizējo situāciju – sieva pazudusi, visi (izņemot Niku) izmisumā, ar katru nodaļu atklājas arvien jauni, neglaimojoši fakti par Niku un cilpa pamazām savelkas. Otrs skatupunkts ir periodiski Eimijas dienasgrāmatas ieraksti, sākot no dienas kad viņi ir iepazinušies un pamazām tuvojoties nozušanas mirklim.

Autore ir tik lieliski un ticami uzmodelējusi, kā no visu apskausta zelta pārīša cilvēki nonāk viens otram ar rokām pie rīkles, ka pilnīgi negribas ticēt viņas kvēlajiem, savam vīram veltītajiem, mīlas vārdiem pēcvārdā. Lai kā arī gribētu, mēs nekad nevaram zināt, kas notiek otram galvā, kas vienam šķiet sīkums, otram ir katastrofa. Eimijai patīk svinēt viņu kāzu gadadienu, organizējot vīram dāvanu medību spēli – viss sākas ar mīklu, kuras atbilde noved pie nākamās mīklas, ķēdes gala rezultātā novedot pie dāvanas. Vienīgā problēma, ka visas mīklas grozās ap iepriekšējā gada romantiskajiem notikumiem, kuri Eimijai ir likušies svarīgi, bet Nikam nav nemazākās nojausmas, par ko ir runa…. Stāsts ir gan par to, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes no Venēras, gan par to, ka ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Autore, protams, mākslas vārdā krāsas ir sabiezinājusi, bet vispār varoņi ir tik ticami (līdz zināmai robežai), ka, lai gan attēloti negatīvos toņos, viņus saproti un jūti līdz no visas sirds.

Kādā brīdī Eimija lasītājam uzdod jautājumu – ko darīt, ja tu vairākus gadus pēc ideālās meitenes spēlēšanas beidzot esi gatava noņemt masku un atklāties mīļotajam cilvēkam, taču tas, ko viņš ierauga, viņam nemaz nepatīk? Un ko lai saka par Niku, kurš regulāri izskatās kā no plaukta nokritis, kad uzzina kārtējos pārsteidzošos jaunumus par cilvēku, kuru viņš pazīst līdz kaulu smadzenēm?

Es šo grāmatu divas naktis pēc kārtas lasīju līdz četriem rītā, kas pats par sevi ir rādītājs. Jo (gandrīz nekad) nelasu grāmatu līdz rītam, zinot, ka tajā naktī netikšu līdz beigām. Nodaļas ir 10-20 lpp garas, katra beidzas ar lielāku vai mazāku clifhangeri un tā vien gribas sevi pierunāt uz vēl vienu nodaļiņu. Jāsaka gan, ka uz otro pusi, kad tapa skaidrs ” kas ir kas” grāmata drusku zaudēja asumu, taču ziņkārība, kā tad tas viss beigsies, dzina uz priekšu un noslēgums šo dzīšanos atalgoja pēc pilnas programmas.

123012_2306_GillianFlyn2.pngGluži piecas bļembas likt negribu, dēļ jau minētā nelielā atslābuma sižetā, bet tā kā grāmata kopsummā bija lieliska došu 4,5 bļembas. Ļoti rekomendēju plašam lasītāju lokam. Grāmata ar garantētu pēcgaršu.

Noslēgumā neliels fragments no Nika pārdomām:

I don’ t know that we are actually human at this point, those of us who are like most of us, who grew up with TV and movies and now the Internet. If we are betrayed, we know the words to say; when a loved one dies, we know the words to say. If we want to play the stud or the smart-ass or the fool, we know the words to say. We are all working from the same dog-eared script.
It’s very difficult era in which to be a person, just a real, actual person, instead of a collection of personality traits selected from an endless automat of characters.
And if all of us are play-acting, there can be no such thing as a soul mate, because we don’t have genuine souls.

 

Komentēt

Filed under Uncategorized

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s