Monthly Archives: janvāris 2013

Džastins Kronins „Pāreja”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 854.lpp

Oficiālais apraksts:

Episki vērienīgā apokalipses romāna “Pāreja” darbība aizsākas gandrīz mūsdienās – ļoti tuvā nākotnē. Lasītājs iepazīst neparastu meitenīti Eimiju, kuru atstājusi māte un kurai piemīt savādas spējas, un arī klasiskos varoņus un “nevaroņus” – FIB aģentus, zinātniekus, kas veic slepenus eksperimentus ar nezināmu, Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, un uz nāvi notiesātus noziedzniekus, kas, pašiem to neapjaušot, kļūst par bīstama medicīniska eksperimenta objektiem. Šis eksperiments līdz nepazīšanai pārvērš visu pasauli, un, izrādās, vienīgi Eimijai pēc turpat vai simt gadiem ir pa spēkam glābt izdzīvojušo kolonijas…
Šis darbs ir zinātniskā fantastika – tomēr ne tikai apokalipses un vīrusu mutāciju literatūras cienītājiem. Tas ir vīrišķīgi skarbs un emocionāli atturīgs romāns – tomēr ne tikai vīriešiem. Tā ir ļoti bieza grāmata, bet lai tas lasītāju nebiedē – šo romānu nav iespējams nolikt malā.

Ko lai saka – klaji meli! Šo grāmatu ir pat ļoti iespējams nolikt malā. Tik ilgi es sen nebiju grāmatu mocījis, turklāt pa vidu pamanījos izlasīt piecas citas grāmatas. Sajūtu līmenī Kronina garadarbs ir pamatīgs Stīvena Kinga “The Stand” un filmu/spēļu “Resident Evil” copy+paste mikslis. Protams, var saprast Stīvenu Kingu, kurš bija stāvā sajūsmā par “Pāreju”- kuram gan nepatīk, ka tevi tik plaši citē. Gribētos gan apšaubīt, vai uz grāmatas aizmugurējā vāka Kings ir citēts precīzi – “Jau pēc piecpadsmit lappusēm jūs būsiet šī darba pārņemts, bet pēc trīsdesmit – kļuvis par tā gūstekni, un nevarēsiet beigt lasīt līdz vēlai naktij”. Ir aizdomas, tulkojumā varētu būt pazudis nobeigums – “..vēl pēc sešdesmit jūs saldi gulēsiet”.

Faktiski “Pāreja” ir divas grāmatas – pirmās ~250 lpp darbība risinās līdz vampīru apokalipsei (par ko arī tiekam informēti grāmatas anotācijā), un tad pēkšņi tas pārmetas 100 gadus uz priekšu, (gandrīz) visi varoņi ir sen izbeigušies un mums liek priekšā jaunu tēlu plejādi, praktiski sākoties pilnīgi jaunai grāmatai. Turklāt, skumjā ziņa ir tāda, ka, manuprāt, vienīgais grāmatas tēls, kurš ir kaut nedaudz dziļāks nekā zupas šķīvis – aģents Volgāsts – mūs skumji pamet apokalipses rītausmā.

Šī grāmata pilnīgi noteikti ir daudz par biezu – rakstnieks mūs nevajadzīgi uzstājīgi iepazīstina ar otrā un pat trešā plāna tēlu jūru, acīmredzot, lai lasītājam būtu lielāks līdzpārdzīvojums, kad šie nesvarīgie varoņi tiek nežēlīgi slaktēti. Tiek veidota ilūzija, ka nav pasargāts neviens, taču (bez šaubām) galveno varoņu pulciņš ugunī nedeg un ūdenī neslīkst.

Es saprotu, ka ir muļķīgi piesieties loģikai vampīru apokalipses grāmatā, taču, grūti pievērt acis uz tādiem brīnumiem, kā konserviem, kuri ir ēdami joprojām pēc 100 gadu stāvēšanas noliktavā, vai arī inženieris, kurš, dzīvodams 100 gadus pēc modernās pasaules beigām, spēj salabot automobili un pat vilcienu ieraugot to pirmo reizi dzīvē, un, protams, visi, kuri savā dzīvē ir redzējuši tikai zirgus, ar auto jau nebēdnīgi brauc pēc pāris dienu treniņiem.

Jāatzīst, ka, neskatoties uz lētu klišeju blāķiem, aptuveni pēdējās 250-300 lpp grāmatā lasījās vienā elpas vilcienā, neļaujot izslēgt iespēju, ka lasīšu arī turpinājumu.

Viena neliela remarka par tulkojumu – nezinu kāpēc, bet grieza acī “Babcock and his Many” latviskā versija – “Babkoks un viņa Kopums”.

Es tīri labi saprotu latviešu lasītājus, kuri jūsmo par šo grāmatu, jo mūsu mēlē žanra piedāvājums ir tik nabadzīgs, ka ar sajūsmu nākas ņemt pretī visu, ko dod, tomēr… Stāsta atvēziens ir episks, bet izpildījums, diemžēl, pieklibo. Ja grāmata būtu bijusi par kādām 200-300 lpp lapām īsāka, droši vien liktu 3 bļembas, bet tā – 2,5/5.

P.S. Šī ir viena no retajām reizēm, kad filmai (kuru drīz taisās filmēt) vajadzētu būt labākai par grāmatu, jo laika ierobežotības dēļ viss liekas organiski tiks atmests.

P.P.S. Ļoti apšaubu, vai tie, kas salīdzina “Pāreju” ar Džordža Martina “Ledus un Uguns Dziesmu” sēriju , pēdējo vispār ir lasījuši.

14 komentāri

Filed under Uncategorized

13 grāmatas 2013.gadam

Disciplinēt savus lasīšanas paradumus nav slikta ideja, tādēļ arī es publiskošu nelielu nākamgad izlasāmo grāmatu sarakstiņu, pie kura mēģināšu pieturēties. Reāli vērtējot, izlasīt 40 grāmatas gada laikā man būtu labs rezultāts. Sarakstu īsu veidoju apzināti, jo mana lasāmvielas izvēle mēdz būt ļoti impulsīva – jāatstāj manevra iespējas.

Tātad, 13 grāmatiņas, kuras centīšos plānoti izlasīt:

Viktors Igo
Nožēlojamie

Šo es plānoju izlasīt jau vismaz gadus desmit, bet 1500 lpp nekādi neļauj saņemties..

Frānsiss Skots Ficdžeralds
Lieliskais Getsbijs

 

Šis darbs arī man sen jau plānā, bet tā kā tuvojas Baza Lurmena filma ar De Kaprio galvenajā lomā, tad atlikt vairs nedrīkst

Ernests Hemingvejs
Kam skanēs zvans

 

Aptuveni pirms gadiem desmit biju iesācis, bet neuzrunāja. Jūtu, ka esmu nobriedis otrajam piegājienam.

Daniels Kīzs
Puķes Alžeronam

 

Šis esot jāizlasa ikvienam – slušaju i povenujus!

Aleksandrs Grīns
Dvēseļu putenis

 

Kauna traips manā lasītāja karjerā. Senos laikos iesāku, bet netiku pāri otrajai daļai. Latvieti, nepadodies!

Imants Ziedonis
Rimants Ziedonis
Leišmalīte

 

Paldies Hermanim ar Znotiņu, kas pamodināja manī mīlestību pret Imanta Ziedoņa daiļradi.

James Canon
Tales From The Town Of Widows: And Chronicles Fom The Land Of Men

 

Šo man iedāvināja uz Ziemassvētkiem ar vārdiem “tev noteikti patiks” – grēks nelasīt

Louise Erdrich
The Round House

 

Vēl viena grāmata, no Amazones editoru 2012.gada ieteikumiem, kura uzrunāja

Abraham Verghese
Cutting for Stone

 

Verghese esot Džona Īrvinga māceklis, kurš ar šo darbu bezmaz sitot pušu skolotāju – man ar to pietiek – lasam!

Hugh Howey
Wool 1-5

 

Pēc atsauksmēm izklausās pēc varen labas distopiskās sci-fi. Intuitīvi jūtu, ka nebūs jāmocās kā ar “Pāreju”

Ian Trigellis
Necessary Evil
 

Sauciet mani par fanboy, bet šī ir mana 2013.gada gaidītākā grāmata. Milkweed triptiha noslēdzošā daļa.

Joe Abercrombie
The Heroes

 

Viens no aktuālākajiem fantasy autoriem, mans favorīts, un šis ir pēdējais no viņa darbiem, ko neesmu lasījis.

 

 

Дми́трий Глухо́вский
Метро 2033

 

Uz šo grāmatiņu arī jau pasen metu aci, un, lai arī šogad mana krievu lasāmmēle neierūsētu, lieku sarakstā.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Entonijs Horovics „Zīda nams”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 294 lpp.

Sentimenta vadīts nolēmu izlasīt šo noveli, jo, kā jau lielai daļai pusaugu zēnu, arī man pirms aptuveni divdesmit gadiem Šerloks Holms bija mīļākais literārais varonis un visus viņa piedzīvojumus tiku gan izlasījis, gan vienmēr pa TV skatījos PSRS seriālu ar lieliskajiem Vasīliju Ļivanovu un Vitāliju Solominu.

Lai gan pēdējās simtgades laikā tapuši daudzi neautorizēti darbi, kuros atdzīvināts slavenais detektīvs, tikai “Zīda nams” ir sera A. Konana Doila biedrības (Conan Doyle Estate) atzīts autorizēts turpinājums (šo atļāvos nokopēt no Zvaigznes mājas lapas). Šis protams ir veikls mārketinga triks, lai naudiņa skaisti ripotu pa pareizajām renēm, jo mēs ļoti labi atceramies, kāds bija oficiāli autorizētais Vinnija Pūka turpinājums.

Tātad īsi par saturu – pie Holmsa ierodas kāds angļu džentelmenis, kurš ir pārliecināts, ka viņu izseko un grib nozūmēt kāds nelietis/īru bandīts, kuram godājamais kungs tālajā Amerikā, atbildīgs pilsonis būdams, ir izkārtojis lielas nepatikšanas. Kad Holmss ar Vatsonu uzmeklē nelieti, šim jau kaklā iesprausts dūcītis un piedzīvojumi var sākties.

Nevarētu teikt, ka piegāju grāmatai ar lielām ekspektācijām, taču jāatzīst, ka nebiju vīlies. Lasījās raiti, intriga bija uzburta pietiekami laba un stāstījums likās diezgan autentisks, kas ļāva ik pa brīdim pie sevis nosmaidīt, miglaini atceroties bērnības prieku, lasot Šerloka piedzīvojumus. Ir jūtams, ka autors ir pamatīgi izanalizējis Konana Doila darbus (esot rakstījis veselus astoņus gadus) un, lai gan brīžiem pārāk tehniski, uzcepis pietiekoši līdzīgu darbu, lai pēc jauniem Holmsa piedzīvojumiem izsalkušie lasītāji būtu apmierināti un gribētu vēl.

Brīžiem gan likās, ka Vatsons Holmsu apjūsmo tik pat stipri, kā Bella Edvardu, kas drusku tā kā kaitināja, neatceros, vai Konanam Doilam bija tikpat traki – iespējams, ka bija, tik ar jaunības nekritisko aci nepamanīju. Taču tajā pašā laikā brīdī, kad Holmss tiek vainots briesmīgā noziegumā, Vatsonā iezogas šaubu mirklis, ka varbūt tomēr Holmss ir vainīgs. Lai gan mirklis bija īss, man tas likās galīgi garām. Galu galā pat blakus esošais inspektors Lestreids ne brīdi nešaubās par Holmsa nevainību. Nepatika arī, ka autors brīžiem mēģināja skaidrot un pat pārlabot Konana Doila rakstīto, piemēram, Lestreda gadījumā Vatsons atvainojas, ka viņa agrākajos stāstos inspektors nepelnīti parādīts tādā pamuļķa gaismā, jo, redziet, uz Holmsa fona jau visi tādi izskatās – tas jau uzprasās uz riktīgu Why The Face komentāru.

Grāmatas ievadā Vatsons raksta, ka šī ir Holmsa tumšākā mistērija un tāpēc viņš to ir nodevis saviem mantiniekiem publicēt pēc 100 gadiem, jo tā laika Anglija neesot tam gatava – var daļēji piekrist, taču tajā laikā, kad tapa oriģināli par tādu tēmu autors vienkārši nebūtu rakstījis. Turklāt arī viss lielais noziegums un noslēpums nebija nemaz tik sarežģīti, cik šokējošs, vismaz tāds noteikti ir bijis autora mērķis.

Tā kā grāmata bija diezgan patīkama, viegla lasāmviela un uz neko vairāk nepretendē tad es sliecos piešķirt trīs bļembas.

P.S. Gribēju nosūtīt īpašu sveicienu Zvaigznei ABC, kas grāmatas aprakstā uz aizmugurējā vāka astoņās rindiņās ir pamanījusies nospoilēt tieši pusi grāmatas (150 no 290 lpp). Malači! Es gan brīnumainā kārtā veiksmīgi nebiju to nemaz izlasījis un manu lasīšanas prieku viņiem sabojāt neizdevās 🙂

Pašās beigās fragments no Dr.Moriartija teiktā:
“Es Jums teicu, ka esmu noziedznieks, bet ko tas īsi nozīmē? Tikai to, ka pastāv noteikti likumi, kuri pārvalda sabiedrību, bet kurus es uzskatu par traucēkļiem un tāpēc izvēlos ignorēt. Esmu sastapis daudzus godājamus baņķierus un advokātus, kuri apgalvo tieši to pašu. Tas viss ir pakāpes jautājums”

Komentēt

Filed under Uncategorized