Monthly Archives: aprīlis 2013

Vilis Lācītis „Amsterdamas princips”

Izdevniecība Mansards, 276.lpp

Oficiālais apraksts:
Grāmatas darbība nenotiek Amsterdamā, un lielākā daļa varoņu ir cilvēki bez principiem vai gandrīz bez principiem.
Kas tad īsti ir Amsterdamas princips?
Termins nāk no Amsterdamas sarkano lukturu kvartāliem. Kad klients atnāk uz bordeli un izvēlas meiteni, viņš bieži vien maksā par pakalpojumu bargu naudu.
Labākajos no labākajiem iestādījumiem tiek piedāvāti arī papildu pakalpojumi. Viens no tādiem ir iespēja slepeni skatīties uz klientu, kurš paņēmis meiteni. Tas parasti maksā vēl dārgāk.
Taču visdārgāk maksā tas, kurš slepeni skatās uz to, kurš slepeni skatās uz pirmo.
Stāsta morāle vienkārša: uz katru lūriķi var atrasties pa lūriķim.
Tas tad arī ir Amsterdamas princips.

Tā kā V.Lācīša “Stroika ar skatu uz Londonu” patikās, pat ļoti, tad, ilgi nedomājot, ņēmu palasīties autora jauno gara darbu “Amsterdamas princips”.

Trīs vārdos sižets ir sekojošs – no “Preses nama” biznesmenim Andrim Rikam un Jūrmalas mēram Aivaram Beseram, razbainieki maskās ar automātiem un helikopteru, nozog lohatronu (aparātu, ar kuru pa gabalu var zombēt cilvēku domāšanu). Tad nu šie pa slepeniem kanāliem nolīgst bijušo alfieti/cietumnieku Dronu aparāta atrašanai un atgūšanai. Drons aicina palīgā savu čomu/hakeri Šņuri un piedzīvojumi var sākties…

Diemžēl jāsecina, ka rakstniekam šis ir padevies tāds kārtīgs solis atpakaļ. Iespējams, pie vainas tas, ka sižets nav tik ļoti balstīts personīgajā pieredzē, kā tas bija “stroikas” gadījumā, jo šeit sacerētais “asprātīgais” sižets ir bezmaz vai idiotisks. Saprotams, ka apzināti, tomēr vismaz man nelikās smieklīgi.

Netop īsti skaidrs, ko autors ir vēlējies pateikt. Var just, ka ļoti jau sasāpējusies politiskā situācija Latvijā un tautas debilizācijas process, tad nu par šo tēmu arī tiek asprāšots un smīnēts, tikai diemžēl lielākoties ne pārāk smieklīgi.

Runājot par tēliem – Vilis Lācītis pats nāk no underground mūziķu vides, un ir skaidrs, kāpēc viņš raksta par sasvīdušiem garmatainiem pusbomzīga dzīvesveida piekopējiem, taču līdz ar to grāmatas galvenie varoņi, maigi izsakoties, ir nesimpātiski.

Iespējams, ka vaina ir manī, taču papildus visām citām vainām, arī grāmatā esošais reālistiskais sarunu stils “maķ-pere-maķ” smagi grieza acī.

011613_1218_DastinsKron2.pngDiemžēl sāk rādīties, ka Lācītis ir no tiem cilvēkiem, kuram pašam liekas, ka viņš ir asprātīgāks, nekā patiesībā ir, bet tā kā brīžiem tiešām bija smieklīgi, tad dodu 2,5 bļembas. Var lasīt, ja gribās atbalstīt vietējos literāros centienus.

3 komentāri

Filed under Uncategorized

Adriana Koulija „Sestā atslēga”

Izdevniecība “Dienas grāmata”, 424 lpp.

2012. gada beigās detektīvromānu rakstnieku kāda neparasta vēstule aizved uz Venēcijas Mirušo salu. Tur sākas stāsts, kurā cieši savijas daudzi gadsimti, bet kas šķietami aizsākas un noslēdzas 20. gs. trīsdesmito gadu nogales drūmajās dienās. Tālajā 1938. gadā vēsturnieks, amatieris arheologs un rakstnieks Oto Rāns saņem uzaicinājumu ierasties kādā dzīvoklī Berlīnē. Formā tērptā vīra “piedāvājums” diemžēl nav no tādiem, ko drīkst atraidīt, un Rāna dzīve sagriežas kājām gaisā. Lai arī tikpat biedējošo, cik aizraujošo piedzīvojumu vienkop notur autores fantāzija, romāna pamatā ir reāli notikumi un artefakti, kā arī īstā Oto Rāna dzīve. Ir saprotami, kāpēc Indianas Džonsa filmu veidotāji neatzīst SS oberšturmfīreru Rānu par savu iedvesmas avotu, tomēr — vai tas maz ir svarīgi? Reālā dzīve ir daudz aizgrābjošāka mīkla, un to enerģiski apliecina “Sestā atslēga”.

Šī grāmatas anotācija mani uzķēra, pieminot Indiana Džonsu, pietam, pēc pusotru mēnesi ilgušās cīņas ar “Nožēlojamajiem” prasījās kāds vieglais gabals. Tā nu kopā ar lāgā zēnu Oto Rānu metāmies iekšā kārtējos Svētā Grāla meklējumos. Lai gan iesākums ar paša Hitlera parādīšanos un cilvēku slepkavošanu slepenos SS pagrabos bija diezgan daudzsološs, jo tālāk stāsts risinājās, jo latiņa krita zemāk un zemāk. Nevarētu teikt, ka grāmata bija dikti aizraujoša, ja tas skaitās Indiana Džons, tad drīzāk tāds Poškus variants. Lielāko grāmatas daļu varoņi klīst pa D-Francijas reģiona baznīciņām, intervē vecus abatus un risina “baiso” noslēpumu, pa pēdām dzenas bars ar dažādiem noslēpumainiem slepkavniekiem un citādiem dīvaiņiem, kā saka – viss žanra klasiskajās robežās.

Manā redzējumā, galvenais šādu grāmatu, kuru birumu pie mums aizsāka profesors Lengdons, klupšanas akmens ir – kā beigās visu lielo vēsturisko mistēriju sazīmēt kopā un iebīdīt reālās mūsu pasaules kopainā. Un šajā sadaļā “Sestā atslēga” vienkārši nokrīt uz mutes ar skaļu blākšķi – SPOILER ALERT – pieslēdzas visādas karmiskas padarīšanas, turklāt briesmīgākais, ko ļaunuļi cauri gadsimtiem ir sastrādājuši, izrādās – sabarojuši nabaga cilvēkiem dievmaizītes ar ekskrementu piejaukumiem. Un pa virsu visam beigās vēl tiek uzkarināts nevienam nevajadzīgs nosacīti clifhangers- ja gribat zināt kas būs tālāk, gaidiet “septīto atslēgu”!

Nebija arī īsti skaidra jēga no nodaļu epigrāfiem, kuros bija citāti no “Dona Kihota” un Šerloka Holmsa stāstiem, sevišķi ņemot vērā ka tie lielākoties ir primitīvi, piemēram – “Ķeriet nodevēju” /M.Servantess “Donts Kihots”/.

2 bļembasEs tiešām šoreiz biju nolēmis būt labs un likt trīs bļembas, tomēr beigas bija tik šķības, ka nākas likt šim žanram mana bloga ietvaros tik tradicionālās divas bļembas. Nerekomendēju.

P.S. Man nav īsti skaidrs, kāpēc lielākajā daļā šī žanra grāmatu tiek meklēts Svētais Grāls. Vai varbūt mums tiek tulkotas tikai grālīgās mistērijas?

4 komentāri

Filed under Uncategorized