Monthly Archives: jūnijs 2013

Kristīne Želve “Meitene, Kas Nogrieza Man Matus”

Apgāds Mansards, 118.lpp.

Stāstu cikla “Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro. Mēs bijām pārdzīvojuši sociālismu, bet vēl nepratām sadzīvot ar mežonīgo kapitālismu, mēs dzīvojām nost, dzērāmies nost, mirām nost un gaidījām pasaules galu, kuram bija jāatnāk Millēniumā jeb 2000. gadā… Pasaules gals neatnāca, un tiem, kas bija izdzīvojuši, nācās vien dzīvot tālāk. (Kristīne Želve)

Šo Kristīnes Želves stāstu krājumu man uz vienu vakaru piespēlēja kolēģe ar vārdiem – “negribi palasīt stāstiņus, ko sarakstījusi tā meitene, kas vada “100g kultūras”? Es nezināju, ka viņa tā forši raksta.”

Krājumā ir 7 stāsti, kuros ar smaidīgu skatu autore mums stāsta dažādas savas un draugu dzīves ainiņas, ej nu mini, cik tur taisnības un cik fikcijas.

Tā kā Kristīne ir grozījusies 90to gadu undergraund sabiedrībā, tad tēli lielākoties ir kolorīti, prieks lasīt. Ir dažādi mākslinieki, viens , kurš nemazgājas, toties slacinās ar dārgām smaržām, cits atkal iztērē $2000, lai draudzenes jaunajam mīļākajam pa telefonu pateiktu fuck you, ir arī krievu tantiņa, kas īsti neiziet no komunālās istabas, un, kad viņai atnes pensiju repšikos nevis rubļos, pārsteigti brīnās – kas tie par papīrīšiem?

Pirmajā brīdī šķiet, ka lielākā daļa stāstiņu paliek tā kā gaisā karājoties – uzbur tēlus, situāciju, sajūtas un tad pēkšņi beigas –tā teikt paņem un norauj pienu. Bezmaz gribās prasīt – un ko viņa ar to gribēja pateikt? Taču tad tu attopies, ka tieši šādu pašu jautājumu kādā no stāstiem uzdod viens no tēliem, kurš pilnīgi neko nesaprot no mākslas. Tajā brīdī paliek kauns un tu tomēr atceries, ka reizēm ceļš ir daudz svarīgāks par galamērķi.

Man ļoti patika autores valoda, sevišķi ņemot vērā, ka šī ir viņas pirmā grāmata un acīmredzami stilā vēl šis tas ir slīpējams, taču talants ir nenoliedzams, lai neteiktu vairāk.

Noteikti ir vērts izlasīt šo īso grāmatiņu, taču ja slinkums lasīt visu, tad noteikti iesaku izlasīt stāstu par to, kā izvēršas kāda šampāniešu balle – “Likvidators, Trakā cilvēka brālis”. Tas ir pieejams arī internetā: http://www.pietura.lv/nsrd/?grupa=nsrd&tkst=2005_jukushie_draugi.htm . Šis stāsts ir patiess dimants, es nespēju atcerēties nevienu citu stāstu, kuru lasot būtu tik traki smējies, beigās tecēja asaras un nevarēja vairs palasīt. Stāstu autore ir veltījusi savam draugam, nelaiķim Hardijam Lediņam.

4 bļembasJa rēķinātu vidējo aritmētisko visiem stāstiņiem, tad droši vien liktu trīs, bet sirdsapziņa neļauj to darīt, ja grāmatā ir stāsts par Trako cilvēku. Tāpēc iekšējais kompromiss un četras bļembas.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Daniels Kīzs „Puķes Aldžernonam”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 304.lpp

Čārlijs Gordons pošas ceļā, kuru vēl neviens nav gājis. Viņa IQ kopš dzimšanas ir ļoti zems, tādēļ viņš ir ideāls materiāls eksperimentālai ķirurģiskai operācijai, ar kuras palīdzību zinātnieki cer attīstīt viņa prāta spējas. Šī metode jau ar spožiem panākumiem pārbaudīta eksperimentā ar laboratorijas peli, vārdā Aldžernons.
Operācija ir veiksmīga, un jau drīz Čārlijs prāta spēju ziņā pārspēj ārstus, kuri nodrošinājuši viņam šo metamorfozi. Viss liek domāt, ka šis eksperiments nozīmē grandiozu revolūciju zinātnē – taču Aldžernons pēkšņi sāk regresēt. Vai tas pats notiks ar Čārliju?

Šitā gramata ir par vienu lāga puisi Čarliju un viņa draugu gudero peli Alžeronu. Sākuma viņš nav guders jo Alžerons viņu appspēlē laberintos un čurā biksēs. Tad labais dakters Neimāris Čārliju sadakterē un šis paliek guders. Guderā pele paliek skumja jo vairs nevar Čārliju apspēlēt un nomirst. Alžerons tagad ir debesīs pie Dieviņa bet Čārlijs nes pelei uz kapu puķes. Beigās es un Čārlijs raudam jo aizmirsa kā jāraksta mūzika un mamma ir tikpat dumja kā Čārlijs.

Es došu šitaj grāmatai piecas bļembas jo tā ir viena varena grāmata kas ir jālasa katram . Arī ja viņš grāmatas nelasa . Vai ir tik dumš kā Čārlijs. Ir par ko padomāt un gribas to 020413_2026_HughHoweyWo2.pnguzdāvināt draugam. Liels paldies Killer bloka kundzei no Zvaigznes grāmatu veikala ka es varēju šito supergrāmatu izlasīt.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Džefrijs Jūdžinides „Laulību sižets”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 480.lpp

Izdevēja apraksts:
Pabeiguši studijas, jaunieši kā līksmes pārpilns zvirbuļu bars šaujas augšup dzīvē. Mičels Grammatikus, nopietnais reliģijas pētnieks, mistiķis un mīlētājs dodas apceļot pasauli – Grieķijā, Francijā un Kalkutas drūmākajos nostūros meklējot sevi pašu un cerot uz dievišķu atklāsmi vai vismaz Madlīnas mīlestību. Madlīna sūta pieteikumus maģistrantūras studijām Jeilā un uz citām prestižām universitātēm, bet augšup viņu ceļ mīlestība pret Leonardu. Leonards ir saņēmis stipendiju darbam zinātniskā laboratorijā Keipkodā un cīnās ar iekšējiem dēmoniem sevī un citos.

Kādu dienu biju nonācis grāmatnīcā ar dāvanu karti, kurai bija pēdējā diena derīguma termiņam. Biju par šo autoru dzirdējis lieliskas atsauksmes par “Midlseksu”, kura man noteikti patikšot, tāpēc “Laulību sižets” likās tīri labs risinājums.

Kā uzzināju Sibillas grāmatās, izrādās šī romāna sižets ir balstīts paša autora jaunības atmiņās, un Mičels Grammatikus tas pats Džefrijs Jūdžinides vien ir. Labi ka tā, jo tas vismaz ievieš skaidrību, kādēļ šī grāmata ir tāda kā ir, jo pirmā doma pēc izlasīšanas bija, ka grāmata ir nekāda. Nē, nepārprotiet, tā nav neinteresanta – lasījās raiti, valoda un tulkojums ir baudāmi ,un viss ir kārtībā. Tikai pats stāsts – par jauniešu sevis un mīlestības meklējumiem – galīgi neuzrunāja. Cik noprotu, tad grāmatas sižets ir ieturēts līdzīgā stilā, ka 19.gs. literatūrā populārajā “laulību sižeta” žanrā, kura pazīstamākā pārstāve ir Džeina Ostina. Tā kā tādas grāmatas lasījis neesmu, tad šis aspekts man paslīdēja garām un tā piedāvātos jaukumus baudīt nespēju.

No trīs galvenajiem varoņiem vienīgais kaut cik simpātiskais bija ar maniakālo depresiju slimais Leonards, kurš ar prātu apzinās savu slimību un mēģina ar to cīnīties savām metodēm. Diemžēl viņam ir veltīta tikai viena nodaļa, kamēr pārējiem – Mičelam un Madlīnai – ir tikušas vairākas. Madlīna ir jauna dāma, kuras dzīvē nekad nav bijušas grūtības, dzīvojusi kā niere taukos, nav pilnīgi nekādas nojēgas ko no dzīves grib, studē angļu literatūru (jo to studē visi, kas nezin ko studēt) un pēkšņi tad atradusi savas dzīves jēgu – glābt Leonardu. Savukārt Mičels vispār ir jampampiņš, kurš dzīvo savās fantāzijās, taisās glābt pasauli un pie reizes jau ir izplānojis savu laimi ar Madlēnu.

Taču visiem varoņiem labās domas un sapņi sabrūk pēc īsas saskarsmes ar realitāti, jo, kā saka viens no grāmatas tēliem – cilvēks nevar glābt citu cilvēku, tas var glābt tikai sevi – jeb, kā mēdz teikt postpadomju telpā – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.

121812_1220_TerryPratch2.pngEs pieļauju, ja būtu grāmatu lasījis vecumā, kādā ir paši varoņi, tad man tā būtu vairāk gājusi pie sirds, jo varoņu rīcība nešķistu tik naiva. Taču tagad nākas dot tikai trīs bļembas, no kurām viena ir pašam autoram par atļaušanos iesmīnēt par sevi.

Komentēt

Filed under Uncategorized