Scott Lynch „Lies of Locke Lamora”

Izdevniecība Bantam Spectra, 504.lpp

Oficiālais apraksts (manā brīvajā tulkojumā):

Savā debijā, Skots Linčs piedāvā aizraujošu stāstu par pārdrošu noziedznieku un viņa uzticīgo krāpnieku komandu. Fantastiskajā Kamorras pilsētā, kurā mīt dekadenti augstmaņi un pārdroši zagļi, risinās piedzīvojumu stāsts par lojalitāti un izdzīvošanu, apburošs stāsts, kas daļēji ir “Robins Huds”, daļēji “Oušena ducis”, un tajā pašā laikā kas pilnībā savs….

Noslēpumainajā salu pilsētā Kamorrā bāreņa dzīve ir skarba un bieži vien īsa. Bet jaunais Loke Lamora izvairās no nāves un verdzības, kļūstot par zagli apdāvināta blēža aizbildniecībā. Kā zagļu bandas, kura pazīstama kā “Džentlmeņi bastardi”, līderis, Loke ir kļuvis tik bezkaunīgs, ka apkrāpj pat pagrīdes kriminālās pasaules vadoni. Bet ēnā slēpjas kāds vēl vērienīgāks un nāvējošs.

Saskaroties ar asiņainu pavērsienu, kas draud iznīcināt visu un visus, kam viņa dzīvē ir nozīme, Loke zvēr uzveikt ienaidnieks viņa paša brutālajā spēlē – vai mirt mēģinot…

Stāsta darbība risinās fantāzijas pasaulē, kas atgādina Venēciju Renesanses laikā. Kamorru- salu pilsētu – sirmsenos laikos ir cēlusi kāda aizmirsta, sveša civilizācija, kas visu būvējusi no stikla – gan milzīgus, debesis skrāpējošus torņus, gan stikla rožu dārzus (kas dzer asinis) un citus jaukumus. Bagāto rajonos valda aristokrāti un pilsētas sardze, savukārt nabadzīgajos rajonos valda baisais kapa Barsavi, kurš ir tāds kā lielais mafijas krusttēvs, un pastāv nerakstīta vienošanās, ka vieni otru dzīvē neiejaucās.

Grāmatas pirmajā trešdaļā mēs tiekam iepazīstināti ar Lokes bandu – Džentlmeņiem bastardiem un kā viņi veic kādu lielu blēdību, izkrāpjot no kāda ietekmīga aristokrātu pāra apjomīgu naudas summu. Tas tiešām ļoti atgādināja Oušena bandu tikai viduslaiku stilā un nevarētu teikt, ka likās ļoti interesanti – kā Slakteris saka, lasīt var, bet nasing spešal. Banda nav liela – pats Loke, kurš ir operāciju smadzenes un galveno lomu spēlētājs, ir Lokes labākais draugs un višibala vienā personā Džīns Tanens, kurš, protams, ir arī labākais cīnītājs pilsētā, un trīs pārējie blēži, plaša profila speciālisti/ otrā plāna tēli.

Un tad pilsētā parādās kāds, kurš sevi dēvē par Pelēko Karali un sāk pa vienam zūmēt nost Barsavi ” galma” cilvēkus – bandu vadoņus jeb garristas. Tā kā arī Loke ir garrista, tad viņš ar saviem Džentlmeņiem tiek ierauts šajā asiņainajā spēlē, un tieši šajā brīdī grāmata paliek patiešām aizraujoša, nolikt malā to ir ļoti grūti. Džentlmeņi pirmo reizi ir satikušies ar pretinieku, kurš ir viltīgāks par viņiem un kā tas viņiem beidzās, to uzzināsit, ja izlasīsiet šo visādā ziņā rekomendējamo grāmatu.

Loke kā varonis ir interesants, savā ziņā man viņš atgādināja tādu kā zagļu Hanibālu Lekteru. Turklāt viņš ir bez gala un malas asprātīgs. Sākumā man Loke galīgi nelikās simpātisks – tāds lecīgs, iedomīgs tipiņš. Tas gan tikai līdz brīdim, kad dzīve šim riktīgi iegāza ar dēli pa zobiem un pamodināja no ilūzijas, tad gan es no visas sirds un rajona tapu par Lokes fanu, viņa brīžiem gandrīz (bet tikai gandrīz) bezcerīgajos atriebības/taisnīguma panākšanas centienos.

Starp nodaļām ir tādās kā intermēdijas, kurās mēs tiekam iepazīstināti ar Lokes un viņa biedru bērnību, par to kā lielais blēdis/priesteris Važu Tēvs viņus apmācījis un izaudzinājis par tiem, kas viņi ir “šodien”. Sākumā tie iestarpinājumi likās visai traucējoši, jo traucēja uzzināt, kas nu būs tālāk, taču jo tuvāk beigām, jo skaistāk savijās kopā visa pagātne un tagadne, un beigās šāds modelis veiksmīgi palīdzēja salikt pareizos akcentus īstajos brīžos.

Atsevišķi gribu atzīmēt divas lietas – 1) Kamorra autoram ir izdevusies ļoti interesanta, turklāt neiegrimstot dziļos un garlaicīgos aprakstos. Ļoti patika dažādas detaļas, piemēram, kāda noziedznieku aprindās populāra izklaide– gladiatoru spēles, kur amazoņu tipa sievietes cīnās ar haizivīm; 2) dialogi – varoņu savstarpējie dialogi čum un mudž no asprātībām, tā ka tiešām ir prieks lasīt un var tīri labi iesmiet. Lai gan brīžiem viņi lamājas par daudz ( jā, es saprotu, ka viņi ir noziedznieki, bet tomēr).

4 bļembas“Lokes Lamora meli” ir tikai pirmā grāmata iecerētā septiņu grāmatu ciklā par Džentlmeņiem bastardiem (uz doto brīdi ir iznākušas jau trīs), taču stāsts ir pilnībā (lieliski) noslēgts, nekādu clifhangeru vai tamlīdzīgu riebeklību. Jāatzīst, ka beigās grāmata izrādījās daudz izklaidējošāka, nekā sākumā tas likās iespējams. Ir ļoti liela iespēja, ka lasīšu arī tālāk. Četras betmenbļembas.

Noslēgumā divi citāti:

Zagļu skolotājs par sešgadīgo gadīgo Loki:

“I’ve got kids that enjoy stealing. I’ve got kids that don’t think about stealing one way or the other, and I’ve got kids that just tolerate stealing because they know they’ve got nothing else to do. But nobody–and I mean nobody–has ever been hungry for it like this boy. If he had a bloody gash across his throat and a physiker was trying to sew it up, Lamora would steal the needle and thread and die laughing. He…steals too much.”

Un kāda no Važu Tēva mācībām:

“There’s no freedom quite like the freedom of being constantly underestimated.”

1 komentārs

Filed under Uncategorized

One response to “Scott Lynch „Lies of Locke Lamora”

  1. Atpakaļ ziņojums: Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš” – obligātā literatūra labu piedzīvojumu stāstu cienītājiem | Andris lasa

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s