Monthly Archives: Decembris 2013

Grāmatas, par kurām es neuzrakstīju blogā. Otrā daļa.

Gads arvien tuvojas noslēgumam, un man vēl ir šis tas, ko teikt, tādēļ lūk otrā daļa manam nedaudz tā kā šmaukšanās ierakstam.

Gada pašā sākumā, kad man vēl bija ilūzijas par to, ka es varu plānot savu lasāmvielu, es uzcepu šo listi. Tagad nākas konstatēt, ka esmu kapitulējis un izpildījis tikai ~40% no šī plāna. Viena no grāmatām, ko biju plānojis un tiešām arī izlasīju (diemžēl ne pirms filmas noskatīšanās) ir-

Frensiss Skots Ficdžeralds “Lielais Getsbijs”, izdevusi Liesma tālajā 1971 gadā, 235 maziņas lpp īss.

Kopš lieliskās Baza Lurmena filmas ar Leo Di Kaprio titullomā, skumjais stāsts par krietno nabaga zēnu, kas ticis pie pasakainām bagātībām un nu mēģina noķert pagātni aiz astes, ir visiem daudz maz zināms. Ļoti laba grāmata, kas, kā jau tas klasikai pienākas, dzīvo cauri laikiem un ir aktuāla arī šodien – kā smejies, laiki mainās, bet cilvēki nē. Joprojām tiek sapņots par dāmām ar naudas skaņu balsī, joprojām visvieglāk ir piedzimt par skaistu muļķīti un joprojām mēs kā laivas cīnāmies pret straumi, lai tiktu atpakaļ pagātnē – laimes zemē.

Lai gan man personīgi tuvāka ir Ficdžeralda “Ir maiga nakts”, arī Getsbijam pienākas 5/5 betmenbļembas. Silti iesaku izlasīt visiem, kas māk lasīt, vai vismaz noskatieties filmu – šis ir tas gadījums, kad filma ir gandrīz tikpat laba cik grāmata.

Liekam nākamo bildi iekšā – Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita”, izdevusi Jumava, 432.lpp.

Ar šo grāmatu es nedaudz nošmaucos, jo izlasīju to latviešu mēlē, kaut gan vajadzētu oriģinālvalodā, bet kā ir, tā jādzīvo.

“Meistars un Margarita” man dikti gāja pie sirds, sevišķi tās sadaļas, kurā Volanda svīta uzdarbojās Maskavā, noskaņas ziņā atgādināja Ilfa & Petrova “Divpadsmit krēslus”. Šeit gan visam tāda traģiska pieskaņa Meistara (kurš, cik nojaušu ir pats Bulgakovs) personā, kuru šī idiotiskā sistēma un tās darboņi, par kuru uzjautrinās Volanda blice, ir salauzusi. Tik ļoti, ka viņš ir nodevis mākslu un ņēmis un sadedzinājis savu manuskriptu, kurš par laimi, nedeg. Manuskripts ir Meistara mūža darbs, kurā viņš aprakstījis Poncija Pilāta dzīvi, stāsts par to, kā tad ar to Ješua/Jēzu krustā sišanu bija ‘patiesībā’. Skaistākais šajā visā ir tas, ka Poncija stāsts ir uzrakstīts, kā dokumentāls, bez jebkādām maģiskām piešpricēm, savukārt Maskavas ālēšanās daļa, kurā pilsoņi pilnīgi pārliecināti, ka ne Dieva, ne Velna nav ir pilna maģijas, kas tad visus arī dzen vājprātā. Lielisks, daudzslāņains darbs, kuru, iespējams, lasīšu atkal (kaut gan parasti tā nedaru) – 5/5 bļembas.

Un noslēdzošā grāmata šajā ierakstā – Neil Gaiman “The Ocean at the End of the Line”. Izdevusi William Morrow Books, 181.lpp.

Tātad Anglija, Saseksa, kāds pusmūža vīrietis pašam nesaprotamu iemeslu dēļ ierodas fermā, kurā septiņu gadu vecumā sastapies ar kādu interesantu ģimeni – Lettiju, viņas māti un vecomāti. Hempstoki ir sena ģimene gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Lettija, lai ar maza meitene, atceras laikus, kad okeāns vēl bija liels. Viņas māte – laikus, kad zemei vēl nebija mēness. Vecāmāte, šķiet, ir pieredzējusi visuma rašanos. Tas viss atsauc atmiņā sen aizmirstus bērnības notikumus, tādus, kurus labāk ir nemaz neatcerēties. (šo grāmatas aprakstu es nospēru no asmodeus ieraksta)

Šī ir Geimana pirmā grāmata, kas mani uzrunāja vairāk, kā tikai izklaidējošs stāsts, kāds tas, bez šaubām, ir. Par mūsu bērnības atmiņām, cik ļoti daudz mēs aizmirstam, par to, kā pieaugušo padarīšanas redz bērns. Par to nevainīgo un naivo mūsos, ko dzīve nodeldē. Un tam visam pa virsu Gaimana pasaka, kas savā ziņā ir variācija par viņa paša Karolīnas tēmu pieaugušajiem. Tā kā Zvaigzne ABC izdod Geimena darbus, tad ļoti ceru, ka arī šis netiks smādēts, un arī latviešu mēlē lasošajiem būs iespēja ar to iepazīties. Vienīgais grāmatas mīnuss – tā ir nolādēti īsa. 5/5 betmenbļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Grāmatas, par kurām es neuzrakstīju blogā. Pirmā daļa.

Sveiki, lasītāji! Gads tuvojas noslēgumam, jāsāk pamazām atskatīties. Šogad, sevišķi gada otrajā pusē, uzmācās lielais slinkums un filozofiskas pārdomas par blogošanu vispār, kā rezultātā blogā gandrīz neko neesmu rakstījis. Šo to esmu izlasījis gan, kā nekā goodreads.com plāns šogad izlasīt 40 grāmatas jau ir pārpildīts (lielākoties pateicoties bērnu literatūrai, kuru lasu dēliem pirms gulētiešanas).

Lai noslēgtu kompromisu ar sirdsapziņu, esmu nolēmis uzcept pāris ierakstu sēriju par grāmatām, kuras izlasīju, taču šāda vai tāda iemesla dēļ ieraksts netapa.

Gada sākumā es vairākus mēnešus spēkojos ar Viktora Igo monumentālo, ~1500 lpp supergaro “Nožēlojamie”.
Iepazīstinot ar vienu no slavenākajiem tēliem literatūrā, Žanu Valžānu – cēlu zemnieku, kas ieslodzīts par maizes zagšanu – “Nožēlojamie” (1862) ierindojas starp visu laiku dižākajiem romāniem. Tajā Viktors Igo ieved lasītājus Parīzes zemāko slāņu dzīvē, iegremdē tos cīņa starp labo un ļauno, un aizved uz barikādēm 1832.gada jūnija sacelšanās laikā, darot to ar elpu aizraujošu reālismu, kas modernajā prozā paliek nepārspēts.

Aizverot pēdējo vāku (un fiksi noslaukot acis), pirmā doma, kas ienāk prātā ir – es esmu pārāk nožēlojams apcerētājs, lai spētu sakarīgi uzrakstīt bloga ierakstu par “Nožēlojamajiem”. Diemžēl šai domai es tā arī pāri netiku J. Katrā ziņā šī ir fantastiska grāmata, kuru ieteiktu izlasīt katram. “Nožēlojamie” man emocionāli saslēdzās ar D.Kīza”Puķes Aldžernonam”, kā radās nepārvarama vēlme kļūt par labāku cilvēku. Es ļoti gribētu aicināt neapstāties pie šī stāsta iepazīšanu no slavenā mūzikla, jo patiesībā tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk nu skaistāks.

Pats V.Igo grāmatā raksta: “Grāmata, kas patlaban atrodas lasītāja acu priekšā, no viena gala līdz otram, savā kopumā un atsevišķās detaļās, lai kādi būtu tās novirzieni, izņēmumi vai trūkumi, ir ceļš no ļauna uz labu, no netaisnības uz taisnīgumu, no meliem uz patiesību, no nakts uz dienu, no iekārēm uz sirdsapziņu, no pīšļiem uz dzīvību, no zvēriskuma uz pienākuma apziņu, no elles uz debesīm, no nebūtības uz dievu. Izejas punkts ir matērija, galapunkts — dvēsele. Sākumā — hidra, beigās — eņģelis.”

Fun fact – abus galvenos personāžus – Žanu Valžānu un inspektoru Žavēru Viktors Igo radījis, iedvesmojoties no sava laikabiedra Ežēna Vidoka dzīvesstāsta. 6/5 betmenbļembas.

Pa vidu cīņai ar Igo, es fiksi izrāvu cauri un pilnībā izbaudīju apgāda Mansards izdoto, 270 lpp īso, Mihaila Vīvega “Suniski pasakainie gadi”, par ko biju izlasījis Sibillas blogā.

Romāna varonis ir visnotaļ neciešams tips – puišelis Kvido, kuram paveicies piedzimt izrādes “Gaidot Godo” laikā, turklāt nokļūt ļoti košā, jokus, patiesību un papagaiļus mīlošā ģimenē. Romāna darbība sākas 1960. gadu Prāgā, ieved lasītāju 1968. gada notikumos un ļauj sekot Kvido ģimenei līdzi no Prāgas uz necilo pilsēteli Sāzavu – nepiekāpīgajam tēvam piespriesto vietējo trimdu, kur jaunā ģimene sastopas ar okupācijas režīma murgiem un fantasmagorijām mazā, jo īpaši pārskatāmā mērogā. Grāmatas sākumā Kvido notic, ka tanki Prāgā nozīmē to, ka pilsētā tiek uzņemta filma par karu. Romānam turpinoties, kļūst skaidrs, ka iztēle, ironija un aktiermāksla var noderēt par labiem ieročiem, lai karotu par tiesībām dzīvot cilvēciski īstu, ne suniski pasakainu dzīvi.

Grāmata ir tādā smeldzoši humorīgā stilā, brīžiem tiešām jāsmej skaļā balsī, bet kopējais fons – komunistu ienākšana Čehijā un cilvēku pielāgošanās visam represīvajam un absurdajam – nepavisam nav smieklīgs. Kvido tēva  mēģinājumi (ģimenes dēļ) adaptēties sistēmai, un kā viņam tas beidzās, bija burvīgs lasāmais. Pats Kvido, kaut gan protagonists, taču pieaugušajā versijā izrādījās salīdzinoši neinteresantākais tēls. Taču kopumā – lieliski, rekomendēju sevišķi tiem, kas paši ir dabūjuši apostīt padomju sistēmas gaisu. 4,5/5 bļembas.

Liekam jaunu bildi iekšā – Zvaigznes ABC izdotā 320 lpp garā Mērijas Annas Šaferes “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”.

“Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem? Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība,” tā Londonā mītošā rakstniece Džuljeta atbild Dosijam, vienam no Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības dibinātājiem, uz viņa vēstuli un stāstu par to, kā grāmata, kas reiz piederējusi Džuljetai, nonākusi Gērnsijā.
Nejauši aizsākusies sarakste maina visu tajā iesaistīto ļaužu dzīves plūdumu. Sākumā rāma viedokļu apmaiņa starp diviem svešiem cilvēkiem, tā pāraug kolektīvā vēstuļu plūsmā, kurā iesaistās teju vai visi aktīvākie salas iedzīvotāji un arī vairāki londonieši. Vēstules, ko bezgala dažādie cilvēki raksta cits citam, ir spoži epistolārā žanra paraugi.

Šī bija viena no tām retajām grāmatām, kuru man izdevās izlasīt praktiski vienā piesēdienā. Grāmatas sākumā biju sajūsmā, bet jo dziļāk bridām mežā, jo vairāk bija koku. Uz beigām viss stāsts jau pamatīgi vilka uz meksikāņu seriālu, turklāt vēl arī beidzās tas pamatīgi sasteigti, tur gan laikam pie vainas, ka aizsaulē nelaikus bija devusies grāmatas autore, kura šo grāmatu rakstīja n-tos gadus. Kas attiecas uz “Vēstules, ko bezgala dažādie cilvēki raksta cits citam, ir spoži epistolārā žanra paraugi” – godīgi sakot, tad lielākā atšķirība starp vēstuļu rakstītāju stilu bija vārdā un uzvārdā. Un varoņa vārds Dosijs pats par sevi man likās mega-spoileris J.

Ir pagājis aptuveni pusgads pēc izlasīšanas un viss ko es atceros no šīs grāmatas ir kāds literatūras kluba biedrs, kurš visu laiku pārlasīja vienu un to pašu grāmatu – Konfūcija vēstules. Izrādās, arī tā var lasīt grāmatas J

Neskatoties uz kritiku, grāmata mani aizrāva – 3,5/5 bļembas.

Nu tā, šai reizei pietiks. Cerams līdz nākamajai daļai nebūs jāgaida pārāk ilgi J. Peace out.

Komentēt

Filed under Uncategorized