Grāmatas, par kurām es neuzrakstīju blogā. Pirmā daļa.

Sveiki, lasītāji! Gads tuvojas noslēgumam, jāsāk pamazām atskatīties. Šogad, sevišķi gada otrajā pusē, uzmācās lielais slinkums un filozofiskas pārdomas par blogošanu vispār, kā rezultātā blogā gandrīz neko neesmu rakstījis. Šo to esmu izlasījis gan, kā nekā goodreads.com plāns šogad izlasīt 40 grāmatas jau ir pārpildīts (lielākoties pateicoties bērnu literatūrai, kuru lasu dēliem pirms gulētiešanas).

Lai noslēgtu kompromisu ar sirdsapziņu, esmu nolēmis uzcept pāris ierakstu sēriju par grāmatām, kuras izlasīju, taču šāda vai tāda iemesla dēļ ieraksts netapa.

Gada sākumā es vairākus mēnešus spēkojos ar Viktora Igo monumentālo, ~1500 lpp supergaro “Nožēlojamie”.
Iepazīstinot ar vienu no slavenākajiem tēliem literatūrā, Žanu Valžānu – cēlu zemnieku, kas ieslodzīts par maizes zagšanu – “Nožēlojamie” (1862) ierindojas starp visu laiku dižākajiem romāniem. Tajā Viktors Igo ieved lasītājus Parīzes zemāko slāņu dzīvē, iegremdē tos cīņa starp labo un ļauno, un aizved uz barikādēm 1832.gada jūnija sacelšanās laikā, darot to ar elpu aizraujošu reālismu, kas modernajā prozā paliek nepārspēts.

Aizverot pēdējo vāku (un fiksi noslaukot acis), pirmā doma, kas ienāk prātā ir – es esmu pārāk nožēlojams apcerētājs, lai spētu sakarīgi uzrakstīt bloga ierakstu par “Nožēlojamajiem”. Diemžēl šai domai es tā arī pāri netiku J. Katrā ziņā šī ir fantastiska grāmata, kuru ieteiktu izlasīt katram. “Nožēlojamie” man emocionāli saslēdzās ar D.Kīza”Puķes Aldžernonam”, kā radās nepārvarama vēlme kļūt par labāku cilvēku. Es ļoti gribētu aicināt neapstāties pie šī stāsta iepazīšanu no slavenā mūzikla, jo patiesībā tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk nu skaistāks.

Pats V.Igo grāmatā raksta: “Grāmata, kas patlaban atrodas lasītāja acu priekšā, no viena gala līdz otram, savā kopumā un atsevišķās detaļās, lai kādi būtu tās novirzieni, izņēmumi vai trūkumi, ir ceļš no ļauna uz labu, no netaisnības uz taisnīgumu, no meliem uz patiesību, no nakts uz dienu, no iekārēm uz sirdsapziņu, no pīšļiem uz dzīvību, no zvēriskuma uz pienākuma apziņu, no elles uz debesīm, no nebūtības uz dievu. Izejas punkts ir matērija, galapunkts — dvēsele. Sākumā — hidra, beigās — eņģelis.”

Fun fact – abus galvenos personāžus – Žanu Valžānu un inspektoru Žavēru Viktors Igo radījis, iedvesmojoties no sava laikabiedra Ežēna Vidoka dzīvesstāsta. 6/5 betmenbļembas.

Pa vidu cīņai ar Igo, es fiksi izrāvu cauri un pilnībā izbaudīju apgāda Mansards izdoto, 270 lpp īso, Mihaila Vīvega “Suniski pasakainie gadi”, par ko biju izlasījis Sibillas blogā.

Romāna varonis ir visnotaļ neciešams tips – puišelis Kvido, kuram paveicies piedzimt izrādes “Gaidot Godo” laikā, turklāt nokļūt ļoti košā, jokus, patiesību un papagaiļus mīlošā ģimenē. Romāna darbība sākas 1960. gadu Prāgā, ieved lasītāju 1968. gada notikumos un ļauj sekot Kvido ģimenei līdzi no Prāgas uz necilo pilsēteli Sāzavu – nepiekāpīgajam tēvam piespriesto vietējo trimdu, kur jaunā ģimene sastopas ar okupācijas režīma murgiem un fantasmagorijām mazā, jo īpaši pārskatāmā mērogā. Grāmatas sākumā Kvido notic, ka tanki Prāgā nozīmē to, ka pilsētā tiek uzņemta filma par karu. Romānam turpinoties, kļūst skaidrs, ka iztēle, ironija un aktiermāksla var noderēt par labiem ieročiem, lai karotu par tiesībām dzīvot cilvēciski īstu, ne suniski pasakainu dzīvi.

Grāmata ir tādā smeldzoši humorīgā stilā, brīžiem tiešām jāsmej skaļā balsī, bet kopējais fons – komunistu ienākšana Čehijā un cilvēku pielāgošanās visam represīvajam un absurdajam – nepavisam nav smieklīgs. Kvido tēva  mēģinājumi (ģimenes dēļ) adaptēties sistēmai, un kā viņam tas beidzās, bija burvīgs lasāmais. Pats Kvido, kaut gan protagonists, taču pieaugušajā versijā izrādījās salīdzinoši neinteresantākais tēls. Taču kopumā – lieliski, rekomendēju sevišķi tiem, kas paši ir dabūjuši apostīt padomju sistēmas gaisu. 4,5/5 bļembas.

Liekam jaunu bildi iekšā – Zvaigznes ABC izdotā 320 lpp garā Mērijas Annas Šaferes “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”.

“Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem? Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība,” tā Londonā mītošā rakstniece Džuljeta atbild Dosijam, vienam no Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības dibinātājiem, uz viņa vēstuli un stāstu par to, kā grāmata, kas reiz piederējusi Džuljetai, nonākusi Gērnsijā.
Nejauši aizsākusies sarakste maina visu tajā iesaistīto ļaužu dzīves plūdumu. Sākumā rāma viedokļu apmaiņa starp diviem svešiem cilvēkiem, tā pāraug kolektīvā vēstuļu plūsmā, kurā iesaistās teju vai visi aktīvākie salas iedzīvotāji un arī vairāki londonieši. Vēstules, ko bezgala dažādie cilvēki raksta cits citam, ir spoži epistolārā žanra paraugi.

Šī bija viena no tām retajām grāmatām, kuru man izdevās izlasīt praktiski vienā piesēdienā. Grāmatas sākumā biju sajūsmā, bet jo dziļāk bridām mežā, jo vairāk bija koku. Uz beigām viss stāsts jau pamatīgi vilka uz meksikāņu seriālu, turklāt vēl arī beidzās tas pamatīgi sasteigti, tur gan laikam pie vainas, ka aizsaulē nelaikus bija devusies grāmatas autore, kura šo grāmatu rakstīja n-tos gadus. Kas attiecas uz “Vēstules, ko bezgala dažādie cilvēki raksta cits citam, ir spoži epistolārā žanra paraugi” – godīgi sakot, tad lielākā atšķirība starp vēstuļu rakstītāju stilu bija vārdā un uzvārdā. Un varoņa vārds Dosijs pats par sevi man likās mega-spoileris J.

Ir pagājis aptuveni pusgads pēc izlasīšanas un viss ko es atceros no šīs grāmatas ir kāds literatūras kluba biedrs, kurš visu laiku pārlasīja vienu un to pašu grāmatu – Konfūcija vēstules. Izrādās, arī tā var lasīt grāmatas J

Neskatoties uz kritiku, grāmata mani aizrāva – 3,5/5 bļembas.

Nu tā, šai reizei pietiks. Cerams līdz nākamajai daļai nebūs jāgaida pārāk ilgi J. Peace out.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s