Džons O’Farels „Vislabākais vīrietim”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 254 lpp.
No angļu valodas tulkojusi Linda Deičmane.

Oficiālais apraksts:
Maikls Adamss raksta mūziku reklāmām, mitinās īrētā dzīvoklī kopā ar trijiem trīsdesmit gadus veciem vīriešiem, pavada laiku, bezrūpīgi gulšņājot, spēlējot datorspēles un šad tad mazliet pastrādājot. Tā ir dzīve, par kādu lielākā daļa vīriešu var tikai sapņot. Taču šī nav Maikla vienīgā dzīve, jo viņš ir ne tikai mūzikas radītājs reklāmām, bet arī vīrs un tēvs, kuram garlaicīgā ikdiena, ģimenes pienākumu rutīna šķiet neizturama. Tāpēc viņš, apgalvojot sievai, ka smagi strādā, patveras īrētajā dzīvoklī. Maikls domā, ka šādu dubultu dzīvi varēs turpināt mūžīgi, taču noslēpums nāk gaismā.

Šis romāniņš man trāpa kategorijā “kolēģi iedeva izlasīt”. Pats par tādu nebiju dzirdējis un nez vai arī būtu lasījis, ja nebūtu solīts, ka esot labs izklaides gabals. Jāatzīst, ka izklaide tiešām bija laba, vietām smējos kā kutināts. Tas ir pie nosacījuma, ka izdodas ignorēt dzīves gudrības mācības, kas tiek iepītas ik pa brīdim, kuras gan nav nekādas pārāk advancētas, vairāk tādā “ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalīti” līmenī.

Grāmatas humors slēpjas apstāklī, ka pilnīgi visi vīrieši šajā grāmatā ir lielākā vai mazākā mērā infantili jefiņi. Un autoram ir lieliski izdevies uzpīt šo idiotu sadzīves ainiņas, kurās klasiskajai loģikai, protams, nav vietas. Vakari tiek pavadīti spēlējot erudīcijas spēles (kura futbola kluba nosaukumā nav neviena burta, ko var iekrāsot ar flomāsteru), domājot savai mūzikas grupai nosaukumu (piemēram – uzmanību: produkta sastāvā ir rieksti) un tādā garā. Un pa vidu vēl regulāra sūrošanās par tēmu, cik ļoti liels uzmetiens vīrietim ir tikt pie bērna, ka tādām lietām neviens nevar būt gatavs, dzīve ir galā utt utjp.

Miega traucēšana ir efektīva metode, ko pielieto Indonēzijas slepenpolicija un mazi bērni.

Vēl kāda ainiņa – Maikls pirmsdzemdību kursos, kurs apmeklē jau trešo reizi apgaismo jaunus vīriešus, kuri par tēvu gatavojas kļūt pirmo reizi:

Neviens no klātesošajiem vīriešiem vēl līdz šim nebija kļuvis par tēvu, tāpēc viņi uzlūkoja mani kā kara izkropļotu veterānu, kas atgriezies no kaujas un tagad atstāsta tēvu frontē pieredzētās šausmas.

Strīds ar sievu:

Kopš dzīvoju viens pats, biju pavadījis neskaitāmas stundas, sacerot argumentus, ko šādos gadījumos varētu netīšām pieminēt, gluži kā Ziemeļamerikas indiānis, kas pirms izšķirošās kaujas gatavo skaistas, izgreznotas bultas. Un tad gluži kā ASV armija ieradās Ketrīna, izvilka savu milzīgo lielgabalu un uzspridzināja mani ar visām bultām.

Kopumā šis darbs atgādina stand-up komēdiju “Alu cilvēks” – visi sēž un smejas, būtībā, par sevi, par mazām puspatiesībiņām, kas tiek pārspīlēti kariķētas. Arī O’Farela grāmatā ir atrodamas kaudzēm šādas smieklīgas puspatiesībiņas, par kurām iesmiet. Ja jums tāda tipa humors patīk, tad droši varat lasīt arī “Vislabākais vīrietim”.

Vienā brīdī man uzmācās doma, ka tie 30gadīgie džeki, kas joprojām dzīvo pie vecākiem (vai pie sievām, bet tiek apkopti kā bērni) un spēlē kompjūterspēles, šo grāmatu varētu uztvert par savas subkultūras “Alķīmiķi”.

Man šī grāmata patika, sevišķi pirmās divas trešdaļas, kamēr idiotiem netraucēja āzēties pēc pilnas programmas, un viņus pārāk neapgrūtināja apgaismības atklāsmes. Divus vakarus biju kārtīgi izsmējies un jutos labi izklaidēts. Idiotiem 5 zvaigznes, apgaismībai 1,5 un vidēji sanāk pelnītas trīs betmenbļembas.

P.S. Pašā noslēgumā sveiciens tulkotāju komandai – Pēc pusstundas viņš mums bezgalīgi pakalpoja, noguļot pusotru stundu. Uz spilvena pie viņa mutes rēgojās mazs gabaliņš salvijas. SALVIJAS!?! Tiešām???