Monthly Archives: marts 2014

Sallija Grīna „Tumšā puse” – You’ve been punk’d

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 384.lpp.

Romāna darbība risinās mūsdienu Lielbritānijā, kur, izrādās, līdzās cilvēku pasaulei pastāv arī aizraujoša un baisa burvju pasaule, kurā uz dzīvību un nāvi notiek cīņa starp baltasiņu un melnasiņu burvjiem. Šādā sarežģītā vidē aug romāna galvenais varonis Neitans Birns, kurš visur izrādās svešais starp savējiem, jo ir ļoti neparasts zēns – pa pusei baltasinis, pa pusei melnasinis. Zēns ir bārenis – viņa māte ir mirusi, bet savu tēvu viņš nekad nav sastapis. Viņš dzīvo kopā ar vecomāti, pusmāsām Džesiku un Deboru un pusbrāli Aranu. Neitans atrodas ļoti sarežģītā savas dzīves posmā: viņam jāatrod sava identitāte, jāiegūst īpašās burvju spējas un jāiepazīst pirmā mīlestība.

Šīs grāmatas ievadā tiek svinīgi paziņots – Grāmata, kas kļuvusi par pasaules mēroga sensāciju vēl pirms iznākšanas. Šis apgalvojums gan šķiet tāds visai paradoksāls, jo kā gan grāmata var būt pasaules mēroga sensācija, ja tā vēl nav nonākusi pie lasītājiem? Vai sensācija ir saistīta ar autores privāto dzīvi? Varbūt to ir sarakstījis pērtiķis (kas saskaņā ar varbūtības teoriju ir iespējams)? Varbūt tā ir pirmā grāmata, kuru ir sarakstījis robots? Vai varbūt tas ir kārtējais Roulingas pseidonīms (apskatieties taču grāmatas aprakstu!)?

Man gan šķiet, ka vienīgais sensacionālais visā šajā pasākumā ir pasaules mēroga lasītāju apjaajie*s. Iespējams, ka viss sākās kādā Anglijas izdevniecības sapulču telpā, kur īgnie izdevēji kārtējo reizi sūrojās, ka maita Roulinga (piedod, Daini) pēdējam Poteram beigās uzrakstīja to nolādēto epilogu, faktiski nokaujot to zosi, kas dēja XXL izmēra zelta oliņas. Un tad kāds kreatīvais angļu Stendzenieks nāca klajā ar fantastisku ideju – klau, ja nu mēs paņemam kādu Potera pakaļdarinājumu, pasludinām to par sensāciju un izdodam visā pasaulē vienlaicīgi? Vientieši visā pasaulē kā aptrakuši skries un pirks to grāmatu, pirms citi būs paspējuši pacelt trauksmi, ka kaut kas nav īsti tīrs. Ko lai saka – plāns pa rubli, un galvenais ka strādā (vismaz vienu reizi).

Tālākais teksts ir nedaudz spoilerīgs, tā ka vai turpināt lasīt ir jūsu pašu ziņā.

Pēc šīs nelielās liriskās atkāpes varam pievērsties pašam sensacionālajam romānam. Kurā – sensacionāli – nekas īsti nenotiek.

Tātad – mums ir pasaule, kurā burvji un raganas dzīvo blakus cilvēkiem. Cilvēki gan par viņiem diez ko daudz nezin un neievēro, tāpēc burvji var mierīgi iet ar viņiem vienā skolā. Burvji dalās divās nometnēs – baltasiņu un melnasiņu burvji. Vispār jau visi viņi ir diezgan slikti – kā vācieši (baltie) un krievi (melnie) Otrajā pasaules karā.

Grāmata sākas ar ainiņu, ka mūsu anti-varonis Neitans kā savažots kanārijputniņš sēž būrītī un stāsta mums to, kā viņš līdz būrim nonācis. Neitanam nav paveicies, jo viņa fāteris ir visbīstamākais melnasiņu burvis – Voldemorts, oi, tas ir Markuss. Bet viņa mamma gan nav melnasiņu ragana, nē, tā ir baltā bezvārda ragana, kurai aiz negoda nākas izdarīt pašnāvību, jo Gestapo, oi, es gribēju teikt, balto burvju padome tā liek. Balto burvju padome ir tāds represīvs orgāns, kas nodarbojas ar Neitana cilvēktiesību smagu ierobežošanu un visu viņa vectētiņu lēnu un mokošu zūmēšanu. Padomei ir pakļauta operatīvā vienība aurori, oi, es atvainojos – mednieki. Bet neuztraucieties, es jau alojos, jo mednieki galīgi nav kā aurori – viņi šauj ar pistolēm! Cik noprotams, gandrīz visi jaunie burvji un raganas grāmatā kļūst par medniekiem, neskaitot vienu, kurš ir kļuvis par galdnieku.

Gandrīz pusi grāmatas mēs lasām ap un par Neitana skolas gaitām. Neitans ir īss kā ķīnietis, melnīgsnējs kā čigāns un vēl netīrs kā bezpajumtnieks, jo īpaši nemazgājas, galva arī acīmredzot pagrūta, ja reiz lasīt īsti nav iemācījies līdz 14 gadiem, toties tās tumšās acis … mmmm … ir pilnīgi sensacionālas, kurās, protams iemīlas klases skaistākā meitene, kura pēc dokumentiem diemžēl ir visīstākā āriete, oi, es gribēju teikt – baltasiņu ragana ar dižiem ciltsrakstiem – Annalīsa Malfoja. Turklāt Annalīsai ir arī trīs stalti brašuļi – brāļi, kuri ne tikai sistemātiski no Neitana izklapē pēdējās saprāta paliekas ārā, bet arī dara visādas citādas šausmu lietas, kurās es neiedziļināšos (domājam par filmu “Hostelis”).

Burvju sistēma šajā pasaulē ir tāda, ka katram burvim ir viens talants, turklāt tas manifestē tikai 17 gadu dzimšanas dienā, jaunajam burvim aizsūtot sms uz maksas tālruni saņemot trīs dāvanas un asinis no cita burvja. Viens izrādās dziednieks, cits spļauj uguni, trešais pārvēršas par lielu kaķi un ņaudēdams ēd citu burvju sirdis, u.t.t. Šajā sakarā jāatzīmē, ka man nav īsti skaidrs, no kurienes rodas tās lielākās burvestības, kas, piemēram, aizsargā burvju mājas un ielas no vientiešu, oi, es gribēju teikt tukšasiņu (mūsu) uzmanības, kā tiek aizsargāti mednieki no melnasiņu uzbrukumiem un dažādi citi līdzīgi knifiņi, kur tā kā prasītos kāda plašāka maģiskā sistēma. Tad lūk, otro grāmatas pusi Neitans, izbēdzis no krātiņa bēg pie vienas dikti vecas melnasiņu raganas (kura, iespējams, ir filmējusies Disneja sniegbaltītē), lai no tās saņemtu savas trīs dāvanas jubilejā, jo citādāk gals klāt.

Īsumā tas arī viss, kas notiek pirmajā triloģijas grāmatā. Ar nepacietību gaidām sensacionālu turpinājumu.

Sevišķi patika valoda, kādā šī grāmata sarakstīta. Tā kā šī ir jauniešu auditorijai (young adult) rakstīta grāmata, tad ir pilnīgi saprotams, ka vidējais teikuma garums grāmatā ir ~6 vārdi. Nedod dievs kādu garāku teikumu uzrakstīs, mērķa auditorija vēl nespēs sagremot, kas tur rakstīts.
Aizveru acis. Kad es tās pēc dažām minūtēm atveru, viņš ir prom. Viņš kustas klusi. Tas man viņā patīk.”

Skaisti, Sabaļauskaite lepotos.

Tā kā šī ir jauniešu grāmata, tad ir pilnīgi saprotams, ka tā ir arī ārkārtīgi nežēlīga. Es, kurš savu bērnību pavadīju Pļavniekos, kur bija tikai 28% latvieši, un valdošai sauklis bija “bei gansov”, saprotu, ka šis aspekts grāmatā ir ļoti reāls, gluži kā Ziedoņa “Kurzemīte”. Ļoti pareizi, jāiemāca jau laicīgi, ka labākā aizsardzība pret huligānu ir ar ķieģeli 3x pa galvu, lai neraustās.

Jā, un tad vēl ir Rons, tfu, Gabriels, kurš ir TIK tizls, ka ir pārvērtis sevi par vientiesi un sensacionāli nespēj pārvērsties atpakaļ par burvi. Un vēl viņš ir gejs, turklāt bezcerīgi iemīlējies Harijā, tfu, Severusā, tfu ,atvainojiet, Neitanā. Un būsim godīgi, tā tam bija jābūt, jo pat Roulinga nesen atzina, ka Hermioni bija pelnījis Harijs, nevis kaut kāds tur rižijs tizlenis.

Ar tiem gejiem burvju pasaulē vispār interesanti – Gabriels ir riktīgs hipsteris/māxlinieks – staigā aviator brillēs (ko latviski sauc par lidotāju stila brillēm), lasa Džeku Keruaku un Brontē māsas, mēģina rakstīt dzeju. Ir vēl viens manāmi gejs, padzīvojis švaks burvis/labs mākslinieks, kurš jūsmo par Sezānu un vēlas uzgleznot Netana portretu.  Diemžēl viņu diezgan fiksi savāc padome/gestapo. Un par ko viņu savāca? Par to, ka palīdzēja Neitanam, vai par to, ka bija gejs? Ir par ko aizdomāties – gan par mākslu, gan stereotipiem.

Un last but not the least – vēl ir Hagrids, oi, atvainojiet, Sīlija, turklāt viņa lasa priekšā Neitanam Solžeņicinu (izrādās, ka rietumnieki zin ne tikai Tolstoju!), kamēr šis ēno par kanārijputniņu.  Sajūtu līmenī Solžeņicina darba pieminēšana šādā grāmatā šķiet kā Čaikovska pirmā klavierkoncerta fragmenta atskaņošana klubā “Melnā piektdiena” grupu priekšnesumu starplaikā.

011613_1218_DastinsKron2.pngNeskatoties uz to, ka šī grāmata bija dikti sensacionāla, es to izlasīju divos piesēdienos un tāpēc došu veselas 2,5 bļembas.

P.S. Visi dārgie grāmatu blogeri, kuri ir stāvā sajūsmā par bezmaksas grāmatām – padomājiet, vai jūsu atbildība, rakstot atsauksmi, ir tikai pret šo grāmatu devēju? Kā ir ar bloga lasītājiem?

P.P.S Es atvainojos, ja šis ieraksts ir pārāk nesakarīgs, pulkstenis ir 4:15 no rīta, bet emocijas sit augstu vilni un vajadzēja šo nodrukāt. Rīt nāks jauna diena, varbūt ķeršos pie labojumiem

P.P.S. Dzīvē, gluži tāpat kā Neitana asinīs, viss nav tikai melns vai balts, tāpēc balansam te saites uz dažu cienījamu blogeru daudz pozitīvākiem skatījumiem par šo pašu tēmu:
http://gramatas.wordpress.com/2014/03/25/tumsa-puse-sallija-grina/
http://spigana.wordpress.com/2014/03/24/tumsa-puse-sallija-grina/
http://kurpjukaste.wordpress.com/2014/03/23/sallija-grina-tumsa-puse-pilna-atsauksme/
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/gramata-tumsa-puse/

Advertisements

31 komentāri

Filed under Uncategorized

Iespējams, nākamā fantastikas klasika – Hjū Hovijs “Vilna”

WOOL-LATPar šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, un ir viena no labākajām fantastikas grāmatām, kādu nācies lasīt, tad publicēju ierakstu atkārtoti.

Izdevniecība Prometejs, 528.lpp
Tas ir stāsts par cilvēces cīņu par izdzīvošanu, cilvēci uz robežas. Ārpasaule ir kļuvusi neapdzīvojama, un skats uz to ir ierobežots, runāt par to aizliegts. Bet vienmēr ir tie, kas cer, kas sapņo. Tie ir bīstami cilvēki, iedzīvotāji, kas inficē citus ar savu optimismu. Viņu sods ir vienkāršs. Viņiem tiek dots tas, ko tie vēlas visvairāk. Viņi tiek palaisti ārā.

Izlasījis “Pāreju” sajutos uz distopijas viļņa un ķēros klāt jau pasen nolūkotam citam post apokaliptiskam gabalam – “Vilna”. Teorētiski tā skaitās pentoloģija, jo autors to izdeva pa daļām, taču kopumā viss lasās kā viens stāsts. Tātad – visi cilvēki dzīvo pazemē ieraktā ~130 stāvus dziļā elevatorā, ārpasaulē dzīvot nevar, jo gaisā mīt briesmīgi toksīni, kas, pie saskares, cilvēkus fiksi nogalina. Elevatorā ir izveidota pilnībā funkcionējoša sistēma – cilvēks piedzimst, kļūst par kāda ēnu (mācās arodu), pats met ēnu (māca arodu) un mirst. Apglabā cilvēku dārzā (mēslojumam), visi par piemiņu iekož tomātā, iemet apgrauzeni kapā un dzīve turpinās. Tā dzīve rit jau vairākus gadsimtus, atmiņas par ārpasauli ir zudušas, jo pēc pēdējās lielās sacelšanās pirms 150 gadiem visi informāciju par pagātni saturošie cieti diski ir iztīrīti tukši.

Grāmata sākas ar to, ka vecais šerifs pieprasa, lai viņu izlaiž ārpasaulē, jo ir vīlies pastāvošajā iekārtā un sauc visu par meliem – vēlēšanās tikt ārā ir lielākais iespējamais grēks un vienīgais iespējamais sods ir – tikt izlaistam. Turklāt izejot ārā ir uzdevums ar vilnas lupatiņu (no šejienes arī grāmatas nosaukums) notīrīt kameras lēcas, caur kurām cilvēki no pazemes var vērot ārpasauli. Ko arī visi kārtīgi izpilda, taču kāpēc to dara pat tie, kas ir zvērējuši tā nedarīt – tas gan visiem pazemē paliekošajiem ir liels noslēpums. Mērs ir spiests meklēt jaunu šerifu un dodas satikt jauno amata kandidāti – kādu meiteni no mehāniķu nodaļas, kura gan ļoti nav pa prātam otrai galvenajai elevatora amatpersonai – IT šefam. Kopā ar jauno šerifu lasītājs arī pamazām atklāj visus elevatora noslēpumus – kas, ko, kāpēc ,utt, utjp.

“Vilna” sevī ievelk ne pa jokam, grāmatu burtiski nav iespējams nolikt malā, un tad, kad tu noliec, tad turpini par to domāt. Visu varoņu – gan labo, gan ne pārāk labo– rīcība un motivācija ir labi saprotama un pamatota, atliekt tik izvēlēties pusi un karst līdzi. Ļoti patika autora radītā slēgtās pasaules iekārta, visi sistēmas darbības principi ir izskaidroti un ticamības moments nezuda (nebija nekādu 100gadīgu konservu). Kad skumji pāršķīru pēdējo lapaspusi un metos tīmeklī meklēt vairāk informācijas par autoru, manam priekam nebija gala, jo – prieks kur tu rodies – ” Vilna” ir tikai iecerētās triloģijas pirmā daļa. Turklāt otrā triloģijas grāmata arī jau gatava, tā gan ir prīkvels un notikumi risinās laikā, kad elevators tika celts un stāsta kādi bija pirmās paaudzes iemītnieku piedzīvojumi. Lieku piecas bļembas, jo grāmatu ar lielu baudu izlasīju bezmaz vienā elpas vilcienā. Nevaru nepiekrist kādam amazon.com recenzentam – “Probably destined to be a Science Fiction Classic”.

Grāmata jau pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Anthony Ryan „Blood Song „ (Raven’s Shadow #1)

Kindle Edition, 592 lpp.

Šī grāmata pievērsa manu uzmanību, jo bija nonākusi 2013. gada labāko fantāzijas grāmatu topos, turklāt tai bija neredzēti augsti reitingi iekš Goodreads un Amazon.

Vidēja balle 4.63/5 no ~10`000 balsotājiem ir visai iespaidīgi. Turklāt autors pirmsākumos bija grāmatu pats par saviem līdzekļiem publicējis amazones Kindle veikalā, guvis milzu atzinību (gluži kā mana mīļā “Vilna”, kas ,starp citu, nu ir pieejama arī latviešu valodā grāmatnīcās un šeit) , un pēc kā viņu nogrābušas lielās izdevniecības un laidušas grāmatu klajā arī papīra versijā.

Izlasot šo grāmatu, neticami augstās balles man palika noslēpums, taču nu par visu pēc kārtas:

Oficiālais apraksts:

Episkās fantāzija darbs, kas pēta konflikta, lojalitātes un reliģiozās ticības tēmas. Vaelins Al Sorna, Sestā Ordeņa brālis, no bērna kājas ir trenēts cīnīties un nogalināt Ticības vārdā. Viņš ir nopelnījis daudz vārdus un gandrīz tikpat daudz rētas, kā arī ticis pie neglīta suņa un zirga ar nejauku raksturu. Karaļa, kas ir neprātis vai ģēnijs, ievilināts negodīgā karā, Vaelins meklē atbildi jautājumam, kas izšķirs karaļvalsts likteni:… kas ir “tas, kas gaida”?
“Asins dziesma” ir pirmā grāmata jaunā episkās fantāzijas “Kraukļa ēna” triloģijā par karu, intrigām un ticību.

Grāmatas formāts ir, nu jau var teikt, klasisks – sākas ar to, ka Vaelins ir sagūstīts un faktiski tiek vests uz nāves sodu (duelēties ar kādas valsts stiprāko kareivi), un pa ceļam, uz kuģa, kādam hronistam stāsta savu dzīves stāstu. Vaelinu 10 gadu vecumā tēvs nodod apmācībā klosterī, Ticības sestajam ordenim. Ticībai ir seši ordeņi – hronisti, meditētāji, sludinātāji, dziednieki, vienu aizmirsu un sestais ordenis ir asasīni (karavīri – slepkavas). Pati Ticība nav diez ko aprakstīta, cik noprotams, šie vienkārši tic aizgājušajiem, ka pēc nāves mēs visi satiksimies. Visas parējās valstis, kurām ir savas ticības ir ķeceri un ienaidnieki, kuri jāpakļauj īstajai un vienīgajai Ticībai, vai arī…. nu jūs jau atcerieties mūsu pašu vēsturi 😉 . Pirmo grāmatas trešdaļu mēs sekojam, kā mazais Vaelins apgūst visus asasina trikus – zobencīņa, loks un bulta, rukapaška, izdzīvošana salā un sūnās, utt. Vaelins, protams, ir vistalantīgākais un ap viņu veidojas neliels draugu bariņš (pieci gab.), kuram katram ir savs talants –kurš nu labāk jāj ar zirgu, kurš labāk dzen pēdas. Tā nu pamazām šie izaug lieli un stipri, karalis šiem piešķir savu armijas vienību un sūta zēnus apkarot ķecerus, kas slapstās gar valsts robežām un sludina savu ticību. Un izcīnot lielas uzvaras (kuras nemaz tik lielas nelikās) Vaelins pamazām kļūst par leģendāru cīnītāju. Un beigās, kad šis tiek aizsūtīts galīgi pašnāvnieciskā misijā, tad Vaelins krīt gūstā un mēs nonākam punktā, ar ko sākas (bet ne beidzas) grāmata.

Vēl šajā pasaulē pastāv tāda lieta kā Tumsa, ko citās grāmatās dēvē par maģiju. Atsevišķiem cilvēkiem piemīt dažādi talanti – kāds ar pieskārienu dziedē, kāds par vilku pārvēršas- par kuriem gan skaļi nerunā, jo Ticība uz šiem tā pašķībi skatās. Vaelinam ir ļoooti rets talants, ko sauc par Asins dziesmu, kas faktiski ir superintuīcija. Viņš ar “muguras smadzenēm” sajūt kad, vai un no kuras puses tuvojas briesmas, kā arī kur tieši jādodas, kad nezini kur iet, utt. Jāatzīst, ka visai izdevīgs talants, ja jākļūst par leģendāru kareivi. Kamēr ļaunulis tikai grasās izvilkt dūcīti, šim pašam jau duncis ribās, jo Vaelinam čutene nostrādājusi…Šis varoņa supertalants grāmatu padarīja neinteresantāku, nekā tā varēja būt.

Nu ja. Vēl ir mīti par septīto –  tumsas – ordeni. Tumsas ordeņa pirmais noteikums ir nerunāt par tumsas ordeni, tāpēc informācijas kripatiņas par šo noslēpumiem apvīto organizāciju mēs kopā ar Vaeilnu vācam visas grāmatas garumā.

Lai gan stipri otrajā plānā, tomēr nav aizmirsts arī par mīlestību, šoreiz pret mūķeni (protams), un, jāteic, ka par laimi autors nav Višņevskis un šīs slepenās mīlestības dēļ nevienam zem mašīnas nav jāmetas.

Viss augstāk minētais vēl pārliets ar paplānu galma intrigu mērci, tīri labām kaujas ainām, augoša jaunekļa eksistenciālām pārdomām par Ticības patiesumu un būtību, apjausmām, ka ne viss ir melns vai balts, kā arī noslēpumaina vecāku pagātne, kas arī, saprotams, jaunajam Vaelinam par visām varītēm  jānoskaidro. Aprakstā minētais “tas, kas gaida”, gluži kā Voldemorts pirmajā Poterā,  parādās gaužām maz un acīm redzami tiek atstāts nākamajām grāmatām.

3arpusiPieklājīgs fantāzijas žanra romāns, noteikti turpināšu lasīt sēriju, taču tāds uhh un ahhh, kāds bija, lasot, piemēram P.Rotfusa “Vēja vārdu”, man nebija. Rakstot šo ierakstu un pārdomājot izlasīto, kopaina šķiet arvien saulaināka, tāpēc dodu trīs ar pusi betmenbļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized