Monthly Archives: jūnijs 2014

Žoels Dikērs „Patiesība par Harija Kebēra lietu” jeb “N-O-L-A, mīļā Nola, nemeties uz ceļiem!”

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 672 lpp.

Izdevēja apraksts:
1975. gada 30. augusts – diena, kad piecpadsmitgadīgā Nola Kellergena pamanīta iebēgam mežā pirms pazušanas; diena, kas ļoti izmainīja mazu pilsētu Ņūhempšīrā.
Trīsdesmit trīs gadus vēlāk. Markuss Goldmens, slavens un daudzsološs jaunais rakstnieks, ir nonācis strupceļā, jo nav spējīgs uzrakstīt romānu, kuru izdevējs gaida no viņa jau pēc dažiem mēnešiem. Viņš nolemj apciemot savu draugu un skolotāju Hariju Kebēru, šobrīd vienu no slavenākajiem amerikāņu rakstniekiem, lai meklētu palīdzību un atbalstu. Markusa plānus maina sensacionālā ziņa, ka Harijs Kebērs tiek apsūdzēts par Nolas Kellergenas slepkavību, ar kuru, kā zināms, Harijs bijis pazīstams. Markuss pamet visu un dodas pie drauga uz Ņūhempšīru, lai šajā lietā veiktu pats savu izmeklēšanu. Lai pierādītu Harija nevainību, glābtu viņa rakstnieka un pasniedzēja karjeru un galu galā arī pašam sevi, Markusam jāatrod atbildes uz trim jautājumiem, kas visi kaut kādā neizskaidrojamā veidā ir saistīti.
Kurš nogalināja Nolu Kellergenu?
Kas notika Ņūhempšīrā tajā 1975. gada vasaras dienā?
Kā uzrakstīt veiksmīgu un patiesu grāmatu?

Ja reizi visi izsakās par Kebēru, tad visi 🙂

 Sākšu ar pozitīvo – grāmata tiešām aizrauj, un lasās ļoti ātri, neskatoties uz lielo lapaspušu skaitu, kaut gan tas ir nedaudz mānīgs – ir ārkārtīgi daudz dialogu, kur varoņi apmainās ar nepaplašinātiem un knapi paplašinātiem teikumiem, kuri katrs ir salikti kārtīgi savā rindiņā, tā ka lasīšanas ātrums šai grāmatai, vērtējot pēc lpp/h ir krietni virs vidējā.

Otra pozitīvais aspekts šai grāmatai ir autora centieni rast atbildi jautājumam “Kā uzrakstīt veiksmīgu un patiesu grāmatu?” – grāmatas rakstīšanas process un mentora Harija padomi jaunajam māceklim Markusam lielākoties ir baudāmi. Un arī negaidītais, ar grāmatas rakstīšanu saistītais noziegums bija interesants pārsteigums, kuru es nekādi nebiju paredzējis.

Viss pārējais grāmatā, kas attiecas uz Nolas slepkavību un Harija un Nolas aizliegto mīlas stāstu, ir vairāk vai mazāk bēdu ieleja. Viss tiek pastāstīts, nevis parādīts. Mums ir jānotic milzīgai mīlestībai “kāda gadās vienreiz mūžā un arī tad ne katram”, taču vienīgais kā tas tiek parādīts ir nemitīgi dialogi mīlnieku starpā n-variācijās atkārtojot “N-O-L-A mīļā Nola. Mēs nedrīkstam būt kopā!” un “Harij, mīļais mēs būsim laimīgi līdz mūža galam” + nemitīga kaiju barošana, okeāna vērošana un pāris Nolas mīlestību apliecinošas darbības, kuras lika izbolīt acis. Un fragmenti no Kabēra “amerikāņu 20.gs literatūras nozīmīgākā darba” Ļaunuma saknes arī ir tādā pašā garā.

Vispār viss šajā grāmatā iet pa riņķiem – gandrīz visiem pilsētiņas iedzīvotājiem kā tādiem kloniem ir kāds 30 gadus sens noslēpums, kas žņaudz dvēseli, un pilnīgi visi ar vienādu tekstu – “es esmu tik priecīgs, ka beidzot varu to kādam atklāt” + “lūdzu vedat mani taisnīgas tiesas priekšā” metas kratīt sirdi jaunajam rakstniekam/izmeklētājam.

Un pati kriminālā intriga – rakstnieks ir tā aizrāvies ar lasītāja vazāšanu aiz deguna, turklāt lasot ir skaidrs, ka tu tiec vazāts aiz deguna, ka nonākot līdz atrisinājumam viņš pats sevi ir ierakstījis stūrī un atrisinājums izrādās tik ļoti izzīsts no pirksta, ka vienīgais ko varu sacīt ir liels VĻEH.

 Šis ir gadījums, kad rakstn011613_1218_DastinsKron2.pngieks teorētiski ir izdomājis interesantu recepti, kā paņemot pa šķipsniņai no dažādiem daudz reiz lasīties sižetiem, salipināt kopā ko jaunu un interesantu, taču diemžēl “pakaļa ir bijusi par vieglu”, turklāt autora valoda ir ļoti nabadzīga un nebaudāma. Grāmata varēja būt lieliska, ja autors būtu vairāk koncentrējies uz to rakstnieku un rakstīšanas tēmu, taču diemžēl lielākoties jālasa pašvaks krimiķis. Es uzskatu, ka ir jābūt pamatotam iemeslam, lai liktu cilvēkiem lasīt gandrīz 700 lpp garu grāmatu, sevišķi jau krimiķi. Šoreiz tāda nav – 2,5 betmenbļembas.

Advertisements

9 komentāri

Filed under Uncategorized

Īans Tregilliss „Visaukstākais karš” (Asinszāles triptihs. Otrā grāmata)

Par šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, tad publicēju atkārtotu ieraksta versiju, lai pievērstu jūsu uzmanību šai lieliskajai grāmatai.

Izdevējs: Prometejs, 384 lpp.

Oficiālais apraksts:
Jau divdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara angļu burvji ir vienīgais Britu impērijas glābiņš no Padomju Savienības – lielvaras, kuras teritorija sniedzas no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Katra burvja nāve ir kā trieciens britu nacionālajai aizsardzībai.
Tikmēr kāds brālis un māsa, kas nežēlīga nacistu eksperimenta rezultātā ir ieguvuši pārcilvēciskas spējas, izbēg no dziļi aiz dzelzs priekškara noslēptas slepenas bāzes un dodas uz Angliju.
Jo tajā dzīvo bijušais spiegs Reibolds Māršs. Un Grētai, vājprātīgajai gaišreģei, attiecībā uz viņu ir savi plāni.
Tiekot atkal ierautam Asinszāles pasaulē, Māršs atklāj, ka, beidzoties karam, Lielbritānijas tumšajiem darbiem netika pielikts punkts. Un, kamēr viņš cenšas aizsargāt karalieni un valsti, vissmagākā cīņa viņam ir jāizcīna pašam ar sevi.

Tā kā šī ir otrā grāmata triloģijā, ir ārkārtīgi grūti pastāstīt par sižetu, nesabojājot lasītprieku.
Darbība risinās nedaudz vairāk kā divdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem, PSRS kara rezultātā ir kļuvusi par lielvaru, pakļaudama sev visu Eiropas kontinentālo daļu, kā arī daļu Āzijas. Vienīgais, kas to attur no uzbrukuma Lielbritānijai ir bailes no Eidoloniem, pārdabiskām būtnēm, ar kuru palīdzību angļiem izdevās piespiest Vāciju zaudēt otrajā pasaules karā. Taču tad kāds sāk slepkavot burvjus…

Galvenie varoņi ir kļuvuši vecāki, to dzīves ir salauzuši valsts labā kara laikā nestie upuri. Viņu varoņdarbi ir aizmirsti un nu viņi dzīvo diezgan nožēlojamu dzīvi. Un tad pēkšņi uzrodas sens, par mirušu uzskatīts ienaidnieks – Grēta,  un ierauj viņus pagātnes murgā, kas vienlaicīgi arī ir varoņu vienīgā iespēja izpirkt savus grēkus. Ienaidnieks, protams, ir vēl stiprāks un likmes vēl augstākas. Vienā brīdī pat sāk šķist, ka autors ir vēlreiz izmantojis veco recepti, jo ja reiz pirmā grāmata bija tik laba, tad kādēļ kaut ko mainīt? Taču, par lielu atvieglojumu, tas ir tikai veikls triks uzmanības novēršanai , jo, kad priekškars krīt un atklājas kas ir kas, tad neatliek nekas cits kā pakasīt pakausi un pateikt WOW.
Ja triloģijas pirmā daļa “Rūgtās sēklas” (apraksts šeit) man šķita vienkārši laba lasāmviela, tad “Visaukstākais karš” savā ziņā “norāva jumtu”. Šī grāmata bija ne tikai labāka par pirmo, bet, arī tās gaismā pirmā daļa kļuva labāka – uzzīmējās lielā kopaina, tā teikt – puzles gabaliņi skaisti salikās vietā – kas visu stāstu padarīja par īstu bombu.
Arī Reibolds, kurš, manuprāt, pirmajā grāmatā bija vājākais posms – ne pārāk simpatizēja, jo likās tāds diezgan kartonisks tēls, kurš par dzimteni un savu taisnību ies pāri visam, tagad ir kļuvis par saprotamu, dziļu tēlu, kuram var just līdz no visas sirds.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no labākajām grāmatām (un arī visa triloģija kopā), kādu man ir nācies lasīt. Tajā nav nekā lieka, non–stop spriedze 350+ lapaspušu garumā, saprotami, dziļi varoņi, kuriem līdzpārdzīvot, lieliska valoda un atmiņā uz ilgu laiku paliekošs stāsts.
Vienīgais lielais mīnus visā šajā padarīšanā ir tas, ka grāmata noslēdzas ar pamatīgu “cliffhanger” un tagad jāgaida, lai noskaidrotu, ar ko šis lieliskais stāsts noslēgsies, kas, protams, bļembu skaitu nemazina. Asinszāles triptihs tik ļooooti aizrauj, ka tā vien šķiet, ka šai grāmatai ir par maz dot piecas betmenbļembas, tāpēc šoreiz lieku pa virsu vēl arī robinu.

Grāmata pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

2 komentāri

Filed under Uncategorized