Žoels Dikērs „Patiesība par Harija Kebēra lietu” jeb “N-O-L-A, mīļā Nola, nemeties uz ceļiem!”

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 672 lpp.

Izdevēja apraksts:
1975. gada 30. augusts – diena, kad piecpadsmitgadīgā Nola Kellergena pamanīta iebēgam mežā pirms pazušanas; diena, kas ļoti izmainīja mazu pilsētu Ņūhempšīrā.
Trīsdesmit trīs gadus vēlāk. Markuss Goldmens, slavens un daudzsološs jaunais rakstnieks, ir nonācis strupceļā, jo nav spējīgs uzrakstīt romānu, kuru izdevējs gaida no viņa jau pēc dažiem mēnešiem. Viņš nolemj apciemot savu draugu un skolotāju Hariju Kebēru, šobrīd vienu no slavenākajiem amerikāņu rakstniekiem, lai meklētu palīdzību un atbalstu. Markusa plānus maina sensacionālā ziņa, ka Harijs Kebērs tiek apsūdzēts par Nolas Kellergenas slepkavību, ar kuru, kā zināms, Harijs bijis pazīstams. Markuss pamet visu un dodas pie drauga uz Ņūhempšīru, lai šajā lietā veiktu pats savu izmeklēšanu. Lai pierādītu Harija nevainību, glābtu viņa rakstnieka un pasniedzēja karjeru un galu galā arī pašam sevi, Markusam jāatrod atbildes uz trim jautājumiem, kas visi kaut kādā neizskaidrojamā veidā ir saistīti.
Kurš nogalināja Nolu Kellergenu?
Kas notika Ņūhempšīrā tajā 1975. gada vasaras dienā?
Kā uzrakstīt veiksmīgu un patiesu grāmatu?

Ja reizi visi izsakās par Kebēru, tad visi 🙂

 Sākšu ar pozitīvo – grāmata tiešām aizrauj, un lasās ļoti ātri, neskatoties uz lielo lapaspušu skaitu, kaut gan tas ir nedaudz mānīgs – ir ārkārtīgi daudz dialogu, kur varoņi apmainās ar nepaplašinātiem un knapi paplašinātiem teikumiem, kuri katrs ir salikti kārtīgi savā rindiņā, tā ka lasīšanas ātrums šai grāmatai, vērtējot pēc lpp/h ir krietni virs vidējā.

Otra pozitīvais aspekts šai grāmatai ir autora centieni rast atbildi jautājumam “Kā uzrakstīt veiksmīgu un patiesu grāmatu?” – grāmatas rakstīšanas process un mentora Harija padomi jaunajam māceklim Markusam lielākoties ir baudāmi. Un arī negaidītais, ar grāmatas rakstīšanu saistītais noziegums bija interesants pārsteigums, kuru es nekādi nebiju paredzējis.

Viss pārējais grāmatā, kas attiecas uz Nolas slepkavību un Harija un Nolas aizliegto mīlas stāstu, ir vairāk vai mazāk bēdu ieleja. Viss tiek pastāstīts, nevis parādīts. Mums ir jānotic milzīgai mīlestībai “kāda gadās vienreiz mūžā un arī tad ne katram”, taču vienīgais kā tas tiek parādīts ir nemitīgi dialogi mīlnieku starpā n-variācijās atkārtojot “N-O-L-A mīļā Nola. Mēs nedrīkstam būt kopā!” un “Harij, mīļais mēs būsim laimīgi līdz mūža galam” + nemitīga kaiju barošana, okeāna vērošana un pāris Nolas mīlestību apliecinošas darbības, kuras lika izbolīt acis. Un fragmenti no Kabēra “amerikāņu 20.gs literatūras nozīmīgākā darba” Ļaunuma saknes arī ir tādā pašā garā.

Vispār viss šajā grāmatā iet pa riņķiem – gandrīz visiem pilsētiņas iedzīvotājiem kā tādiem kloniem ir kāds 30 gadus sens noslēpums, kas žņaudz dvēseli, un pilnīgi visi ar vienādu tekstu – “es esmu tik priecīgs, ka beidzot varu to kādam atklāt” + “lūdzu vedat mani taisnīgas tiesas priekšā” metas kratīt sirdi jaunajam rakstniekam/izmeklētājam.

Un pati kriminālā intriga – rakstnieks ir tā aizrāvies ar lasītāja vazāšanu aiz deguna, turklāt lasot ir skaidrs, ka tu tiec vazāts aiz deguna, ka nonākot līdz atrisinājumam viņš pats sevi ir ierakstījis stūrī un atrisinājums izrādās tik ļoti izzīsts no pirksta, ka vienīgais ko varu sacīt ir liels VĻEH.

 Šis ir gadījums, kad rakstn011613_1218_DastinsKron2.pngieks teorētiski ir izdomājis interesantu recepti, kā paņemot pa šķipsniņai no dažādiem daudz reiz lasīties sižetiem, salipināt kopā ko jaunu un interesantu, taču diemžēl “pakaļa ir bijusi par vieglu”, turklāt autora valoda ir ļoti nabadzīga un nebaudāma. Grāmata varēja būt lieliska, ja autors būtu vairāk koncentrējies uz to rakstnieku un rakstīšanas tēmu, taču diemžēl lielākoties jālasa pašvaks krimiķis. Es uzskatu, ka ir jābūt pamatotam iemeslam, lai liktu cilvēkiem lasīt gandrīz 700 lpp garu grāmatu, sevišķi jau krimiķi. Šoreiz tāda nav – 2,5 betmenbļembas.

9 komentāri

Filed under Uncategorized

9 responses to “Žoels Dikērs „Patiesība par Harija Kebēra lietu” jeb “N-O-L-A, mīļā Nola, nemeties uz ceļiem!”

  1. ”autora valoda ir ļoti nabadzīga un nebaudāma”- nebija jau tik traki. Bet te laikam pie vainas ir tas, ka lasu Krēslas pirmo grāmatu (tegad meitai lasu priekšā)- vo, tur ir teksti!😀

  2. Par autora valodu – nepiekritīšu, ka tikai teikumu garums nosaka lasīšanas ātrumu. Patiesībā šīs lietas galvenais faktors ir vārdu paredzamība. Tas savukārt var likt sūroties par iespējamu valodas nabadzību un tam iespējams gan varētu piekrist. Taču vienīgās grāmatas ko lasu, lai papildinātu savu vārdu krājumi ir vārdnīcas, tad šī lieta mani nesatrauca.

    Par kriminālo intrigu – neskatoties uz klišeju klišejas galā, (tā ar īsti nevarēju saprast vai tas dēļ autora mazās pieredzes vai ironija par žanru kopumā), domāju, ka viņam šis plāns jau bija tomēr pārdomāts līdz pašām beigām.

    Mans galvenais aizdomās turamais bija bibliotekārs, jo vienu brīdi šķita, ka autoram ir pārāk daudz paralēļu ar South park Episode 203 – Chickenlover🙂

    Bet kā vienmēr pēc tava apraksta izlasīšanas gribas teikt raksti vēl un biežāk, man vienmēr patīk izlasīt citu blogeru kritiku par darbu, kas man paticis.

    • “Par autora valodu – nepiekritīšu, ka tikai teikumu garums nosaka lasīšanas ātrumu.”
      Teikuma garums protams nenosaka, bet ja katrs 3-4 vārdu teikums ir savā rindiņā, tad gan tās daudzās lapas ātri lasās🙂

      Ar to valodas bagātību ir tā, ka ja sižets ir pietiekami aizraujošs ,tad tā valoda paliek otrajā plānā (piemēram, “Meitene ar pūķa tetovējumu”), vienkārši te kretinēja tās klišejas un viss cits arī uzreiz sāka griezties acīs.

      Man jau neērti tos kritiskos rakstus rakstīt, veidojas priekšstats, ka esmu baigai burkšķis. Bet jūsmīgie raksit man ir par grāmatām, kuras citi nav lasījuši un rakstīt tukšumā (bez komentāriem) man ir garlaicīgi.

      • Bet kā citi varēs uzzināt par tām labākajām grāmatām, ja tu nerakstīsi arī jūsmīgus rakstus?🙂 (Vispār tos uzrakstīt ir grūtāk.)
        Bet komentāri – kāds nu lasītājam garastāvoklis, vismaz statistika parāda, ka neesi tikai sev taustiņus klabinājis.

  3. Varbūt ne gluži pa tēmu, bet nupat te pamanīju- Tev jāpamaina tagi, jo ieliekot 2,5 bļembas tagos, tie pārvēršas par 2 un 5 bļembām (automātiski ieliekas arī pie 5niekiem). Vai nu jāliek tikai 2 vai arī kaut kā savādāk.

  4. Valoda man netraucēja, es to pieņēmu kā nepieciešamo stilu. Mani kaitināja Goldmena sarunas ar māti. Sākumā bija jautri, pēc tam krita uz nerviem, jo visu laiku atkārtojās. Un cik stulbam jābūt, lai n-tās reizes jautāju “nez kāpēc Kalebs gribēja gleznot Nolu”? Par pārējo – man vēl jāapdomājas un tad uzrakstīšu garāk. Vispār jau neba ne vainas, ja vien piemiedz acis uz sīkumiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s