Izdevējs: Zanes grāmatas, 431 lpp
Šis apskats jāsāk ar atzīšanos. Es esmu naivs. Es bieži iekrītu uz reklāmas kampaņām. Sevišķi tas attiecas uz latviešu garadarbiem. Skrēju uz kino, kad Naumanis paziņoja, ka „Seržanta lapiņa atgriešanās” ir labākā latviešu komēdija kopš „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Gāju uz „Rīgas sargiem” cerot… Pirku O.Ozola „Latvieši ir visur”, cerot…
Un tā, brīvdienās Feisbukā izlasot intelektuālā troļļa Zmičeravska postu:
aiz priekiem pavisam aizmirsu, ka čalis ir trollis, un devos uz veikalu, nopirku un metos lasīt. Nav jau tā, ka abi autori ir patīkami cilvēki, bet nenoliedzami inteliģenti un viens no viņiem skaitās arī talantīgs rakstnieks. Ja nu šoreiz šie būs kā latviešu Orsons Skots Kārds –pilnīgi atsaldēts homofobs, bet tomēr sarakstījis „Endera spēli”. Es atkal cerēju ….
Tā ap 150 lapaspusi mani sāka vajāt pamatīgas aizdomas, ka kaut kas te nav tīrs…..
Liepniekam ir prātā ienācis trakoti smalks gājiens – kā atriebties tiem kretīniem, kas bojājuši viņa lielisko dzīvi. Jāuzraksta krimiķis par mūsdienu Latviju, turklāt daļu tēlu nosauc reālos vārdos, daļu nekā nenosauc, taču tāpat skaidrs, kas ir kurš, un tad nu nolej kārtīgi ar mēsliem. Turklāt nav svarīgi, vai tā ir patiesība vai nav, jo šaubu sēkla tiks lasītājā sēta jebkurā gadījumā. Šahs un mats.
Rakstīšanai palīgos jāpaņem profesionālais publikas kacinātājs Nils Sakss, un var ķerties klāt.
Sižetam nav nozīmes, tādēļ par to neko nerakstīšu.
Vien gribu atzīmēt „spilgtais tēls” galvenais varonis Pulkvedis krietni vairāk laika pavada drāžoties un domājot par to (ar to laikam domāta tā „detektīva pievienotā vērtība”), turklāt tas aprakstīts tādā īstā „Princeses” pornoprozas stilā. Vai tā ir Saksa kārtējā publikas kaitināšana, vai Liepnieka literārā talanta pīķis, par to grūti spriest. Abi varianti vienlīdz ticami.
Uz vāka ir slavinājums izspiests no nabaga Joņevu Jāņa – „Aizraujoši un erudīti. Lasot dažreiz biju spiests ar plaukstu aizsegt lapas apakšdaļu, jo ļoti gribējās pārlēkt rindām, lai pirms laika uzzinātu, kas notiks. Tieši tā, kā tam jābūt detektīvā. Un uz mirkli pat mazliet nobijos, kas notiek ļoti reti”. Gribētu domāt, ka šajā citātā es esmu starp rindiņām izlasījis pareizi: ar plaukstu aizsegt lapas apakšdaļu (lai nebūtu jālasa par kārtējo kājstarpes laizīšanu) un uz mirkli pat mazliet nobijos (ka viņi tiešām kaut ko nodarīs manai omītei, kuru tie nolaupīja, lai izspiestu no manis šo atsauksmi).
Uz aizmugurējā vāka Berelis priecājas, viņš gan arī grāmatas redaktors un tas jau mums Latvijā pieņemts, ka paši recenzē un slavina savus produktus, tur viss ok.
Jā. Tomēr dīvaini divi ļoti inteliģenti cilvēki, teorētiski liels potenciāls, bet ar tādiem tarakāniem, ka bail. Un proza vietumis ir tiešām laba, patīkami lasīt, diemžēl to visu aizēno samazgas.Viena betmenbļemba, par to ka piekāsāt mani, bet es pats vainīgs, bez obid.
Kā teica kāds no Džo Aberkrombija varoņiem –„ Ja tas izskatās kā sūds un smird kā sūds, tad ir liela iespēja, ka tas ir sūds”. Amen.
P.S. Patiks visiem, kas bija sajūsmā par Džeinas Tamuļevičas “pornoskandālu” un citiem tamlīdzīgiem garadarbiem.
Andris lasa 
Paldies Tev par šo!
Es visu laiku skatījos uz šo un nevarēju saprast- ņemt un noticēt nosaukumam un anotācijai, kas liecina par labu literatūru, vai tomēr snobiski paziņot, ka neko, ko ir radījušas šīs personas, es nelasīšu. Pateicoties Tev, nenāksies darīt ne vienu, ne otru.
Ņem par labu 🙂
Labs apskats, pilnībā atbilst manai pārliecībai, ka latviešu detektīvi salīdzinot ar Cīruļa un Imermaņa darbiem joprojām nav īpaši progresējuši. Man gan jāatzīst, ka nekad pat nebiju apsvēris izlasīt šo grāmata un (ir pat tik traki, ka te ir pirmā vieta, kur par viņu izvērsti uzzinu (goodread jau īsti neskaitās)) tagad noteikti viņu nelasīšu.
Bet runājot par Joņeva (nu tā, kura omīti nolaupīja Liepnieks) darbu, skatos, ka visi viņu slavē to gan vajadzēs izlasīt.
Jā, Joņevu vajag izlasīt. Nav tā, ka es lasītu ļoti daudz latviešu literatūru, bet manā listē Joņeva Jelgava ir pēdējo gadu pārliecinoši labākā. Patika tikpat ļoti kā Lejiņa “Zīmogs sarkanā vaskā”, tikai pavisam citu iemeslu dēļ.
Andri Kolbergu aizmirsi!!!!!
Par šo darbu neko nezinu, bet Andrim uzticos. Tomēr principiāli nelasīt Saksu neiesaku. Netīšām un sen atpakaļ lasīju viņa stāstu krājumu un man patika.
Paldies, Ģirt,es arī tev uzticos.
Saksam nenoliedzami ir talants, tikai izmanto viņš to kaut kā nepareizi.
Sen nebiju tā smējies, lasot kādas grāmatas aprakstu. 😀 Paldies par to!
Žēl, ka Joņevs un Berelis šajā visā iesaistīti, jo abus ļoti cienu par to, ko viņi izdarījuši latviešu literatūras labā,
Ņem par labu 🙂
Joņevs ar Bereli ir profesionāļi, gan jau tiks tam pāri.
Klau, a kā porņiku lasīt var?
īsti nē. Tam nolūkam drošvien labāk Greju studēt, pats gan neesmu lasījis, bet visa pasaule sajūsmā.
Traki krimināla tā latviešu literātu vide palikusi 😀
Lasīšanas sarakstā viņi man nebija un jāsaka paldies Tev, ka nebūs arī. Ietaupīji man 431lpp 🙂
P.S.
Nez, kas slēpās zem Joņeva apzīmētā ”erudīti”?
Nav jau tā, ka autori ir Bīviss ar Bathedu, bet tam šoreiz nav nekāda sakara ar gala rezultātu.
Par to man parasti jādomā, kad bakalaura darba recenzijā lasu frāzi “darbs spilgti atklāj autora prasmi strādāt ar literatūras avotiem”. Ne ta “ne vella nejēdz” ne ta kā. Interesanti- tie, kuri ļaujas (vai liekas) citēties uz aizmugures vāka, par saviem vārdiem arī atbild?
tie citāti uz priekšas un pakaļas tomēr ir mārketings un pārāk ņemt vērā tos nevajadzētu. Sevišķi Latvijā, kur dīķis tik mazs. Teorētiski.
Paldies:) Es vēl šodien pašausminājos, kā tvitterī daži pseidointelektuāļi (jā, es zinu, ka tas ir banāls jēdziens) sajūsminās par šo veidojumu. Ļoti tomēr mulsinoši un nožēlojami, ka vietējās “slavenības” neatļaujas pateikt, ko domā (vai arī tiešām tā domā, ka šī ir brīnišķīga grāmata). Latvija acīmredzot ir pārāk maziņa un daudziem bail sprēgāt acīs Liepniekam un Saksam, ka nesanāk nejauši nozāģēt kādu zaru uz kura, ja ne tagad sēž, tad var gadīties nākotnē sēdēt.
man arī ir ļoti grūti saprast, kas tieši cilvēkiem šajā grāmatā ir licies tik lielisks. Jo pat abstrahējoties no manis minētajiem nepatikas iemesliem, tur nav nekā par ko sajūsmināties.
Redzēju tviterī retvītus ar sajūsminātiem lasītājiem, tā iespaidā nopirku grāmatu un šodien izlasīju. Līdzīga sajūta pārņema pie 1/3 izlasītā – dīvaina sajūta, ka nejūtu patīkamu satraukumu no lasītā un tviterī redzētajām atsauksmēm.. Tā kā bišķi piečakarēts.. Stils kā vienkāršā (lai neteiktu lētā) gala Holivudas action tipa filmās. Paprasts bojeviks ar mūsdienu Lundgrēnu galvenajā lomā (ne no 90tajiem).
Atļaušos nepiekrist. Neesmu ne pusē un ir tiešām labi! (priekš LV literatūras).
Atzīstu- nefiškoju un arī neizdomāšu, kas tie pa tēliem domāti (dzeltenie raksti un vietējie skandāli galīgi neinteresē) un kuram kurš grib “sūdus uz galvas uzliet”
Lasu daudz un dažādi, tā, ka ir ar ko salīdzināt.
P.S man arī parasti ir tā, ka izslavināti darbi twitterī nepaķer. To laikam sauc par “baigās sacerēšanās” fenomenu.
P.P.S Uzraksti labāk!!!
Drīkst nepiekrist, nekādu problēmu.
Tas PPS “Uzraksti labāk” ir riktīgi labais, paldies par ieteikumu, respekt i uvažuha!
nebija īsti manos plānos šo lasīt, bet daži kolēģi dikti saslavēja – kkas nebijis, nevar atrauties un tā… nu tātad lasu. grāmata bik pāri pusei – sāku domāt – laikam kkas nav labi – sajūsmas nekādas… nē, mani mierina, tur tāaaadas beigas!! tik negaidītas!!! izlasīju. nu piedodiet, vai tiešām kādam grāmatas beigas bija negaidītas?!?!?! nē nu protams, GIP ģenerāļa neveiksmīgā mukšana pārsteidza, pašās beigās un šitāds tiešām neiespējams gadījums.. piekrītu Andrim – šis garadarbs ir neliela autora(-u) atriebe visiem, kas nabagiem pāri nodarījuse – daļa pat vārdos nosaukti, daļa droši vien pazīstami tajās aprindās, bet kas bija patiešām nepatīkami – lasīt tos sūdus, ar kuriem aplieta Latvija kā valsts. kādu zvaigzni ieliktu valodas dēļ – bija laba, tikai vienādi runāja visi varoņi:)))
Tā kā nedzīvoju Latvijā un principa pēc populārākajos LV ziņu portālos savu kāju nesperu, tad mēģinu vismaz lasīt visu jaunāko, kas parādās mūsu literatūrā. Manuprāt, ar šo grāmatu ir aptuveni tapat kā ar A.Karapetjana šausmeni “MOŽ” – Latvijā vienkārši trūkst attiecīgo tradīciju un labu piemēru, bet pats par sevi darbs ir atbilstošs žanram un nebūt ne zemē metams.
Viena lieta gan, kas patiesi pārsteidza, – īstie vārdi un uzvārdi. Citās grāmatās jau pat sākumā pieraksta, ka visi personāži ir izdomāti un jebkāda sakritība ar reālo dzīvi ir nejauša. Bet atkal, – ja es būtu dzīvojusi tik lielā informācijas vakuumā (vai vienkārši – šis darbs tiktu iztulkots un to lasītu kāds citas valsts lasītājs), ka pat Strīķes un Jaunalksnes uzvārdus nezinātu, tad jau šis apstāklis nemaz arī netraucētu.
Atbalsojums: Guntis Berelis „Vārdiem nebija vietas” – no kā Berelis ķer kaifu | Andris lasa
Nu nav jau nemaz tik slikti. Sižets oriģināls un visnotaļ aizraujošs, nobeigums – negaidīts un aktuāls. Mazliet kaitināja vien seksuālo rozīnīšu pārdozēšana un nedaudz padumjā, nevarīgā psihoterapeite. Ja zēns ir atkārtoti pieminējis vārdu ”Elizabete” un viņi atrodas uz Elizabetes ielas, tikai pilnīga idiote var uzdot sev jautājumu: ”Ak kungs, ko lai tagad dara?” Patika arī pulkveža tēls un atmiņas par karu, teju vai rodas iespaids, ka autors pats ir kādā karā piedalījies, lai gan pēc izskata nudien nepateiksi. Par Jaunalksni nav ne mazāko iebildumu, neuzskatu, ka kāds te būtu ”apliets ar mēsliem”, vien izteikts viedoklis par šo cilvēku, kas nudien nevienam nav aizliegts.
Vieglu pārsteigumu izraisa fakts, ka grāmatai vispār ir bijis kāds redaktors. Tā kā mans darbs arī ir saistīts ar tekstiem, atradu, ko palabot teju katrā (nu, labi, katrā otrajā) teikumā – diezgan daudz neveiklu vai pat nepareizu formulējumu, aplama vārdu izvēle. Lai gan nevarētu arī teikt, ka valoda ir slikta, nebūt ne, vien prasās pēc kārtīga pieslīpējuma.
Ja gribat palasīt kaut ko latviešu autoru sastrādātu, šis nudien nav no tiem ļaunākajiem variantiem.