Monthly Archives: janvāris 2015

Claire North „The First Fifteen Lives of Harry August” – dzīve pa apli

augustsIzdevējs: Orbit, 448 lpp.

Izdevēja apraksts:

Neaizmirstama varoņa neparasts ceļojums – stāsts par draudzību un nodevību, lojalitāti un grēku izpirkšanu, mīlestību un vientulību, un neizbēgamo laika ritējumu.
Harijs Augusts ir uz nāves gultas. Atkal. Nav svarīgi, ko viņš dara, vai kādus lēmumus dzīvē pieņem, pēc nāves Harijs vienmēr atgriežas sākumpunktā – kā bērns ar visām zināšanām par dzīvi, ko viņš jau ir dzīvojis neskaitāmas reizes pirms tam. Nekad nekas nemainās. Līdz šim. Kad Harija vienpadsmitā dzīve tuvojas beigām, slimnīcā pie viņa ierodas maza meitene. “Es gandrīz jūs nokavēju , Doktor August,” viņa saka. “Man vajag nosūtītu ziņu.” Šis ir stāsts par to, ko Harijs dara tālāk, un to, ko viņš darīja agrāk, un kā viņš cenšas saglabāt pagātni, kuru viņš nevar mainīt un nākotni, kuru viņš nedrīkst pieļaut.

Harijs Augusts ir kalačakra – cilvēks, kurš savu dzīvi nodzīvo neskaitāmas reizes, pēc nāves katru reizi piedzimstot no jauna, 1919.gada jaungada naktī, kādā Anglijas dzelzceļa stacijā, turklāt atminoties visas savas iepriekšējās dzīves. Grāmata sākas ar Harija vienpadsmitās dzīves nogali, kad pie viņa ierodas maza meitenīte, arī kalačakra, kas nodod viņam ziņu – “Pasaulei pienāk gals, kā tam allaž ir jānotiek. Taču beigas ar katru reizi pienāk ātrāk.” Tomēr, pie šiem notikumiem mēs atgriežamies tikai labi ja grāmatas vidū. Pirmo pusi Harijs mums stāsta par savām iepriekšējām dzīvēm, par to, kā viņš pamazām samierinās domu, ka viņam dzīve jādzīvo no jauna un jauna, par to kā viņš tikai ceturtajā dzīvē uzzina par to, ka nav vienīgais tāds daudzdzīvotājs, un ka viņi sevi sauc par kalačakrām un ir apvienojušies klubā Kronos, par to kā Harijs meklē šo klubu un par tā dažādajiem biedriem un kā tie izmanto savas neskaitāmās dzīves.

Un tā, lēnā garā mēs nonākam pie sākumā apsolītās intrigas par pasaules galu. Kas tuvojas aizvien ātrāk, jo, kā izrādās, kāds mākslīgi steidzina zinātnes progresu – datori piecdesmitajos, mobilie telefoni 70tajos, utt. Kas ko un kāpēc – to jums nāksies noskaidrot pašiem, ja nolemsiet izlasīt šo patiešām labo zinātniskās fantastikas grāmatu. Vienīgais, ko piebildīšu – vienīgais veids, kā apstādināt kalačakru, pārtraukt tā neskaitāmos ciklus, ir nepieļaut tā piedzimšanu. Un tādēļ katra kalačakras lielākais noslēpums ir sava izcelsme…

020413_2026_HughHoweyWo2.pngDaudzās dzīves ir svētība vai lāsts? Kā lai nesajūk prātā? Kā lai paliek labs? Grāmata nav baigais ekšen gabals, tomēr nevienu brīdi nav garlaicīga, tā ir forša, inteliģenta lasāmviela. Ja lasāt angļu mēlē, noteikti rekomendēju. Piecas bļembas.

P.S. Atsevišķi vēl gribu atzīmēt grāmatas vāka bildi. Vienkārši perfekti 🙂

9 komentāri

Filed under Uncategorized

John Irving „The Hotel New Hempshire” – peldošās Skumjas un citi Beriju ģimenes piedzīvojumi

Bija auksta janvāra svētdiena, un 6.maršruta tramvajā iekāpa trīsdesmit jaunieši bez biksēm. Tas tā, ja nu kāds gada beigās atkal sadomā mēneša pirmo teikumu akciju. Gads sācies ar apņemšanos rakstīt blogu cītīgi, vismaz pāris reizes mēnesī. Runā, ka šīs apņemšanās parasti turoties pāris nedēļas līdz pāris mēnešus, laiks rādīs.

Pagājušā gada beigās notika nu jau tradicionālā blogeru apdāvināšanās akcija, kad grāmatu blogeri viens otram mīļi uzmācās ar sev mīļām grāmatām (mana mīļākā nodarbe, lai neteiktu – apsēstība). Šoreiz, neskatoties uz manu pasivitāti blogošanā, tiku pie veselām astoņām grāmatām, kuras visas šogad noteikti izlasīšu (vienu jau paspēju) un šeit aprakstīšu. Taču, arī iepriekšējo gadu es biju ticis pie trīs grāmatām (vismaz tik es atceros), no kurām izlasīju tikai vienu, par ko arī šis ieraksts. Dāvinātāja bija Sibilla, dāvājot „jebkuru Ērvinga grāmatu”.

Šajā gadījumā jebkura izrādījās Džona Ērvinga „Viesnīca Ņūhempšīra”

new hempshireIzdevējs: Black Swan, 520.lpp

Kā saka Džons Berijs – šī stāsta stāstnieks un Beriju ģimenes hronists „Pirmie mūsu tēva maldi bija tādi, ka lācis spētu dzīvot cilvēku dzīvi, un otrie maldi bija tādi, ka cilvēki spēj nodzīvot dzīvi viesnīcā.”

Beriji ir ģimene ar pieciem bērniem un vienu vectēvu, kuru tēvam ir sapnis par savu viesnīcu, ko viņš arī (ne visai veiksmīgi )realizē, no sākuma dzimtajā pilsētā un pēcāk Vīnē. Beriju bērni ir „pilns komplekts”, Džona vārdiem: „Frenks ir pediņš, Frenija – dīvaine, Lilija ir maza un Egs ir ola (Egg is egg)”, un pats Džons ir bezcerīgi iemīlējies Frenijā. Neskatoties uz savām dīvainībām, viņi visi mīl un atbalsta viens otru gan priekos gan bēdās. Ģimenes locekļu savstarpējie dialogi bieži vien ir ārkārtīgi asprātīgi un brīžiem ir jāsmejas pilnā kaklā. Ērvings ir liels komēdijas meistars, viņš māk smalki iesmaidīt par jebko, brīžiem par lietām, par kurām galīgi nešķiet piedienīgi, tomēr ne brīdi nerodas sajūta, ka būtu pārkāptas kādas robežas. Visi kumēdiņi ir ļoti meistarīgi izbalansēti ar sirdi aizkustinošiem un arī traģiskiem mirkļiem. Man ļoti patīk, kā Ērvings raksta par nāvi, tā vienkārši notiek, kāds nomirst, bet dzīve turpinās. Piemēram, viena svarīga personāža nāvei ir atvēlēta aptuveni puse lapaspuses, nekādu lieku gaudu un asaru, tā vienkārši notiek un viss, pārējie dzīvo tālāk. Ir jābauda mirkļi, ko esam kopā, jo neviens nezina, kurš mirklis būs pēdējais, šī atziņa caurvij visus autora darbus.

Šī ir klasiska Ērvinga ģimenes sāga, izstāstot plašu posmu ģimenes vēsturē – sākot ar vecāku jaunību un beidzot ar bērnu bērnu dzimšanu. Klasisks gan jāattiecina uz vārdu „Ērvings”, nevis „ģimenes sāga”, jo lai nu kāda bet klasiska tā sāga gan nav. Tā ir kārtējā Ērvinga traģikomiskā dīvainīšu ģimene, kuru dzīvē prieki mijas ar bēdām, smiekli caur asarām un asaras caur smiekliem, viņi nonāk absurdās situācijās un dara trakas lietas, uzvar, zaudē, cieš, utt utjp . Grāmatā ir gan lācis uz motocikla, gan Freids (arī ebrejs, taču nevis psihiatrs, bet gan zvēru dresētājs), gan teroristi, gan punduru cirks, gan citi kolorīti tēli. Sevišķi jāizceļ ģimenes labradors vārdā Skumjas, kurš lielāko daļu grāmatas pavada izbāzts, turklāt ir kā ļauna likteņa vēstnesis, kas uzpeld visneiedomājamākajās vietās un laikos, izraisot ne vienu vien smieklu lēkmi un arī pāris traģiskus mirkļus.

Ērvinga fani ir izveidojuši tabulu, kurā ir uzskatāmi redzams, ka rakstnieks savos darbos atkal un atkal izmanto vienus un tos pašus elementus. Spriežot pēc tabulas, „Viesnīca Ņūhempšīra” ir visērvindziskākais viņa darbs. Iespējams, neslikts punkts, kurā sākt iepazīt autoru (ja lasāt angliski).

chart-irving

020413_2026_HughHoweyWo2.pngIr ļoti grūti rakstīt par Ērvinga darbiem – sirdī sajūsma, bet pār pirkstiem nekas īsti nenāk. Viņš ir jālasa. Ļoti rekomendēju, nenožēlosiet. (Protams) piecas betmenbļembas.

“So we dream on. Thus we invent our lives. We give ourselves a sainted mother, we make our father a hero; and someone’s older brother and someone’s older sister – they become our heroes too. We invent what we love and what we fear. There is always a brave lost brother – and a little lost sister, too. We dream on and on: the best hotel, the perfect family, the resort life. And our dreams escape us almost as vividly as we can imagine them… That’s what happens, like it or not. And because that’s what happens, this is what we need: we need a good, smart bear… Coach Bob knew it all along: you’ve got to get obsessed and stay obsessed. You have to keep passing the open windows.”

4 komentāri

Filed under Uncategorized