Monthly Archives: februāris 2015

Daniils Harmss „Prozas izlase” – kaut kāds absurds!

Harmsu man uz ziemassvētkiem iedāvināja Uldis Baltaisruncis. Viņš gan bija minējis stāstiņu krājumu „Gadījumi”, bet tā kā Mansards tikko ņēma un izdeva veselu Harmsa prozas izlasi, un tikai antiņš nesaskatītu zīmi, tad nu ņēmu, nopirku un izlasīju.

harmssIzdevējs: Mansards, 236 lpp.

Izdevēja apraksts:

Krievu rakstnieka Daniila Harmsa (Даниил Хармс, 1905–1942) īsproza, būdama ārēji tik nesaistīta ar sabiedriskiem procesiem, ir ārkārtīgi spēcīgs sociālās kritikas un terapijas instruments. Harmss nepiedāvā vis jaunu sistēmu un neraksta jaunu derību, viņš toties nodarbojas ar bezjēdzīgās realitātes atsegšanu. 1937. gada 31. oktobrī Harmss dienasgrāmatā raksta: “Mani interesē tikai “n i e k i”; tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas. Mani interesē dzīve tikai visās tās nejēdzīgajās izpausmēs. Varonība, patoss, drosme, morāle, higiēna, tikumība, aizkustinājums un azarts – šos vārdus es neieredzu.” Harmss nesniedz pabeigtus stāstus un varoņus, ar ko identificēties, viņš sniedz mums metodi, ar kuras palīdzību var dekonstruēt šo naidīgo, vienaldzīgo mehānisko pasauli. Viņš nevis naivi saceļas pret sistēmu vai aicina uz revolūciju, bet gan rada sīku neprecizitāti, disfunkciju sistēmas mehānismā – un šī novirze liks sistēmai pašai sevi sagraut, noārdīt.

Ko lai saka – pilnīgs absurds tas Harmss. Tik absurds, ka brīžiem jāsmejas skaļā balsī. Te gan viss atkarīgs no humora izjūtas. Ja jums patīk Monty Python, tad liela iespēja, ka arī Harmss jums ies pie sirds.
Bet vispār Harmsu var ļoti labi saprast. Ir šausmīgi grūti dzīvot, ja viss apkārt notiekošais šķiet absurds, turklāt no logiem visu laiku krīt vecenes. Un tieši tādā laikā dzīvoja un nomira Daniils Harmss. Smieklīgi jau viņš raksta. Tik smieklīgi, ka ja sāk domāt, tad paliek skumji.
Noslēgumā viens Harmsa stāstiņš, lai jums vieglāk saprast, par ko ir runa. Šajā gadījumā runa ir par Puškinu.

Par Puškinu

Grūti pastāstīt par Puškinu kaut ko tam, kurš ne ko par viņu nezina. Puškins ir liels dzejnieks. Napoleons nav tik liels kā Puškins. Un Biskmarks salīdzinājumā ar Puškinu ir nekas. Un Aleksandri I, II un III ir vienkārši ziepju burbuļi salīdzinājumā ar Puškinu. Un visi cilvēki salīdzinājumā ar Puškinu ir ziepju burbuļi, vienīgi salīdzinājumā ar Gogoli pats Puškins ir ziepju burbulis.
Tāpēc nevis par Puškinu, bet gan par Gogoli.
Tiesa, Gogolis ir tik liels, ka par viņu neko i uzrakstīt nevar, tāpēc rakstīšanu vien par Puškinu.
Taču pēc Gogoļa rakstīt par Puškinu ir kaut kā tizli. Bet par Gogoli rakstīt nav iespējams. Tāpēc labāk ne par vienu neko nerakstīšu.

4 bļembasKā jau izlasē, ir labāki un ir švakāki stāstiņi, bet kopējā pēcgarša ir laba. Starp citu, Harmss ir arī autors stāstam „Vecene”, kurš arī ir iekļauts šajā izlasē un kuru ir iestudējuši un veiksmīgi spēlē Nacionālajā teātrī ar deputātu Kaimiņu titullomā. Ļoti laba izrāde un ļoti laba prozas izlase – iesaku abas. Četras bļembas.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Ben Elton „Time and Time Again” – balstīts uz gandrīz patiesiem notikumiem

Kāds ir laika ceļotāju pirmais uzdevums? Pareizi – nogalināt Hitleru. Šoreiz autors ir oriģināls, un sūta laika ceļotāju pēc Gavrilo Principa (iesākutime and timemam).

Izdevējs: Bantam Press, 387 lpp.

Izdevēja apraksts:

Ir 1914.gada 1.jūnijs un Hjū Stentons, izbijis kareivis un slavens piedzīvojumu meklētājs ir vārda tiešā nozīmē vientuļākais cilvēks uz zemes. Neviens ko viņš jebkad ir mīlējis vai pazinis vēl nav dzimis. Varbūt tagad tie nekad nepiedzims. Stentons zina, ka tuvojas liels un šausmīgs karš. Kolektīvas pašnāvības ārprāts, kas iznīcinās Eiropas civilizāciju un radīs ciešanas miljoniem turpmākajā gadsimtā dzīvojošo. Viņš zina, jo viņam tas gadsimts jau ir vēsture. Kaut kā viņam šī vēsture ir jāmaina. Viņam ir jānovērš karš. Karš, kas sāksies ar vienu lodi. Bet vai viena lode patiešām var sabojāt veselu gadsimtu?
Un, ja var, tad vai vēl viena lode spēj šo gadsimtu glābt?

Turpinot iepriekšējā ierakstā aizsākto laika ceļošanas tēmu, šoreiz par Hjū Stentona varonīgajiem centieniem novērst pirmo pasaules karu.

Sers Īzaks Ņūtons ir atklājis šo to par laiku un telpu, kam pasaule vēl viņa laikā nav gatava. Tāpēc viņš ir uzrakstījis vēstuli un nodevis to glabāšanā Kembridžas universitātes, kurā pats skolojies, vadītājam ar norādījumu, ka to jānodod no paaudzes paaudzē un atvērt drīkstēs tikai 2024.gada 1.janvārī. Atverot šo vēstuli norādītajā datumā, profesori uzzina, ka Ņūtons ir izštukojis, ka laiks ir kā spirāle, un aprēķinājis, ka pēc pusgada uz mirkli telpā būs tāds punkts, kurā krustosies laika spirāles, un tajā stāvot kāds varēs nonākt 1914.gada maijā un restartēt vēsturi. Un Kembridžas zinātnieki nolemj, ka viņiem ir jāizmanto šī iespēja un jāsūta kāds vienpatis misijā izmainīt vēsturi un novērst pirmo pasaules karu . Šeit uz skatuves uznāk Hjū Stentons, ideāls kandidāts misijai – izbijis specvienības kareivis un izdzīvošanas realitātes šova zvaigzne, kurš nesen ir zaudējis savu ģimeni autokatastrofā. Turklāt nevainojami runā vācu valodā, respektīvi, izcils kandidāts.

Šo stāstu var sadalīt trīs daļās – Stentona gatavošanās operācijai, pati operācija un tās sekas. Gatavošanās daļa ir intriģējoša un daudzsološa, mums ir interesants varonis – tāds kā Bēra Grilla prototips, ir Kembridžas vēstures profesore, kam šajā grāmatā atvēlēta humorista loma un ir pietiekami interesants (lai gan par oriģinālu to saukt nevarētu) uzstādījums. Taču, kad nokļūstam līdz pašai operācijai. Tad sākas īsta bēdu ieleja. Sauss, neinteresants notikumu atstāstījums turklāt vēl tiek piesaistīta pilnīgi nevajadzīga un stāstam neko nedodoša romantiskā līnija – Stentona dēka ar jaunu, daiļu un trakoti progresīvu sufražisti. Un kad tiekam līdz grāmatas noslēdzošajai daļai, kas diemžēl ir pārāk īsa, lai gan ļoti laba (nevarētu teikt, ka ļoti oriģināla), visa kopējā garša jau ir sapurgāta. Rodas sajūta, ka no laba garstāsta ir mēģināts izstiept romāna izmēra darbu, kā rezultātā sanākusi tāda tizla atšķaidīšana.

010313_0906_EntonijsHor2.pngTāds viduvējs laika ceļošanas gabals ar labu ideju, bet diezgan pašvaku izpildījumu. Par to, vai tiešām viens cilvēks spēj mainīt vēsturi (šajā gadījumā gan Stentons, gan Princips). Trīs bļembas.

5 komentāri

Filed under Uncategorized