Daniils Harmss „Prozas izlase” – kaut kāds absurds!

Harmsu man uz ziemassvētkiem iedāvināja Uldis Baltaisruncis. Viņš gan bija minējis stāstiņu krājumu „Gadījumi”, bet tā kā Mansards tikko ņēma un izdeva veselu Harmsa prozas izlasi, un tikai antiņš nesaskatītu zīmi, tad nu ņēmu, nopirku un izlasīju.

Izdevējs: Mansards, 236 lpp.

Izdevēja apraksts:

Krievu rakstnieka Daniila Harmsa (Даниил Хармс, 1905–1942) īsproza, būdama ārēji tik nesaistīta ar sabiedriskiem procesiem, ir ārkārtīgi spēcīgs sociālās kritikas un terapijas instruments. Harmss nepiedāvā vis jaunu sistēmu un neraksta jaunu derību, viņš toties nodarbojas ar bezjēdzīgās realitātes atsegšanu. 1937. gada 31. oktobrī Harmss dienasgrāmatā raksta: “Mani interesē tikai “n i e k i”; tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas. Mani interesē dzīve tikai visās tās nejēdzīgajās izpausmēs. Varonība, patoss, drosme, morāle, higiēna, tikumība, aizkustinājums un azarts – šos vārdus es neieredzu.” Harmss nesniedz pabeigtus stāstus un varoņus, ar ko identificēties, viņš sniedz mums metodi, ar kuras palīdzību var dekonstruēt šo naidīgo, vienaldzīgo mehānisko pasauli. Viņš nevis naivi saceļas pret sistēmu vai aicina uz revolūciju, bet gan rada sīku neprecizitāti, disfunkciju sistēmas mehānismā – un šī novirze liks sistēmai pašai sevi sagraut, noārdīt.

Ko lai saka – pilnīgs absurds tas Harmss. Tik absurds, ka brīžiem jāsmejas skaļā balsī. Te gan viss atkarīgs no humora izjūtas. Ja jums patīk Monty Python, tad liela iespēja, ka arī Harmss jums ies pie sirds.
Bet vispār Harmsu var ļoti labi saprast. Ir šausmīgi grūti dzīvot, ja viss apkārt notiekošais šķiet absurds, turklāt no logiem visu laiku krīt vecenes. Un tieši tādā laikā dzīvoja un nomira Daniils Harmss. Smieklīgi jau viņš raksta. Tik smieklīgi, ka ja sāk domāt, tad paliek skumji.
Noslēgumā viens Harmsa stāstiņš, lai jums vieglāk saprast, par ko ir runa. Šajā gadījumā runa ir par Puškinu.

Par Puškinu

Grūti pastāstīt par Puškinu kaut ko tam, kurš ne ko par viņu nezina. Puškins ir liels dzejnieks. Napoleons nav tik liels kā Puškins. Un Biskmarks salīdzinājumā ar Puškinu ir nekas. Un Aleksandri I, II un III ir vienkārši ziepju burbuļi salīdzinājumā ar Puškinu. Un visi cilvēki salīdzinājumā ar Puškinu ir ziepju burbuļi, vienīgi salīdzinājumā ar Gogoli pats Puškins ir ziepju burbulis.
Tāpēc nevis par Puškinu, bet gan par Gogoli.
Tiesa, Gogolis ir tik liels, ka par viņu neko i uzrakstīt nevar, tāpēc rakstīšanu vien par Puškinu.
Taču pēc Gogoļa rakstīt par Puškinu ir kaut kā tizli. Bet par Gogoli rakstīt nav iespējams. Tāpēc labāk ne par vienu neko nerakstīšu.

Kā jau izlasē, ir labāki un ir švakāki stāstiņi, bet kopējā pēcgarša ir laba. Starp citu, Harmss ir arī autors stāstam „Vecene”, kurš arī ir iekļauts šajā izlasē un kuru ir iestudējuši un veiksmīgi spēlē Nacionālajā teātrī ar deputātu Kaimiņu titullomā. Ļoti laba izrāde un ļoti laba prozas izlase – iesaku abas. Četras bļembas.