Monthly Archives: jūnijs 2015

Frēdriks Bakmans „Vīrs, vārdā Ūve” – Ja dzīve tevi paņem priekšā, tad jau laikam Tu viņai patīc

ūveJāņa Rozes apgāds, 326.lpp.

Ūvem ir 59. Viņš brauc ar Saab. Kaimiņi viņu dēvē par kašķīgo rūgumpodu. Ik rītu Ūve dodas inspekcijas gājienā pa savu rindu māju kvartālu, lai pārbaudītu, vai kāds nav nevietā atstājis velosipēdu vai pienācīgi sašķirojis atkritumus. Lai gan viņš sen vairs nav iedzīvotāju kooperatīva priekšsēdis, kādam galu galā arī jākontrolē, vai viss tiek darīts kā nākas! Taču kādā novembra rītā sāktais ķīviņš ar jaunajiem kaimiņiem izvēršas par negaidītu draudzību, un šī vīra attiecības ar apkārtējiem nekad vairs nebūs tādas kā agrāk… Frēdrika Bakmana romāns par pikto vīru vienlaikus ir daudziem atpazīstamu smieklīgu situāciju virkne un stāsts par cilvēku, kura tiešums un godīgums ne visiem ir pa prātam.

Šo grāmatu saņēmu no apgāda apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pēdējo gadu laikā pār latviešu mēlē lasošajiem veļās skandināvu literatūras tulkojumu vilnis un tā noteikti ir tikai sagadīšanās, ka skandināvu valstis savu rakstnieku grāmatu popularizēšanai sedz tulkošanas izdevumus. Tas tā, lirisks ievads, kam nav tieša sakara ar šo feino grāmatu.

Ūve latviešiem noteikti ies pie sirds. Viņš ir tipisks mūsu platuma grādu burkšķis. Viņš vienīgais zina, kas un kā ir pareizi, un tie kas domā savādāk, protams, ir antiņi. Katrs vismaz vienu tādu pazīst. Jaukākais viņa burkšķēšanā ir tas, ka lielai daļai viņa teiktā var no visas sirds piekrist, un tāpēc tas ir jo smieklīgāk. Savos iekšējos monologos Ūve raksturo cilvēku tipāžus bieži vien tāpat, kā es pats to būtu darījis. Nevarētu teikt, ka smiešanās bija līdz asarām, taču smaids uz lūpām bija plats un bieži.

Lai viss nebūtu pārāk saldi, autors mums ir piespēlējis Ūves pagātnes ainiņas, kas izskaidro, kādēļ Ūve ir tāds burkšķis. Ja grāmatas sākumā tas šķita spēcīgi un labs gājiens, tad vienā brīdī likās jau par traku. Ar tādu karmu jājautā, ko Ūve ir sastrādājis iepriekšējās dzīvēs. Ir aizdomas, ka kā minimums piedalījies masu slaktiņos. Un vēl ir Ūves sieva Sonja, zelta cilvēks, tāda kā mātes Terēzes un Koelju krustojums, taču ak vai, jādomā, ka tajos slaktiņos iepriekšējā dzīvē viņa Ūvem ir devusi komandas.

Grāmatas sākumā mēs uzzinām, ka Sonja jau ir pametusi šo pasauli un tā kā viņa bija vienīgā, kas Ūvi saprata un kuras dēļ bija vērts cīnīties ar milzu netaisnībās visapkārt, tad Ūve ir nolēmis sakārtot laicīgās lietas un saviem spēkiem Sonjai pievienoties. Taču ak vai, kaimiņos ievācas jauna ģimene ar maziem bērniem un vispār rajonā sākas tāds trādirīdis, ka Ūvem visu laiku kāds patraucē pielikt sev rokas – jāiet kādam kaimiņam saimniecībā izlīdzēt vai uz slimnīcu jāaizved. Labi ka tā, savādāk grāmata būtu dikti īsa. Vienu brīdi tas darbības algoritms likās pārāk uzkrītošs, taču tas viss ir skābās vīnogas.

4 bļembasGrāmata kārtīgi izsmīdina, vietām saraudina un pāršķirot pēdējo lapu ir sajūta, ka lasīšanai atvēlētais laiks nav velti iztērēts. Četras bļembas.

Advertisements

3 komentāri

Filed under Uncategorized

Pīters Svonsons „Līdz nāve mūs šķirs” – kretīnu slaktiņš

Lidznavemusskirs.inddIzdevējs : Kontinents, 400 lpp

Izdevēja apraksts:

Divi svešinieki – vīrietis un sieviete – nejauši sastopas lidostas bārā. Nosprieduši, ka satiekas pirmo un pēdējo reizi dzīvē, viņi atklāj viens otram vairāk, nekā jebkad uzdrīkstētos.
Viņš tikko uzzinājis, ka sieva viņu krāpj. Viņa piedāvā risinājumu. Ideja ir aizraujoša, tāpēc abi sarunā nākamo tikšanos…

Šo grāmatu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kad pirms pāris gadiem pasaulei ar milzu panākumu vilni pārvēlās Gilianas Flinnas „Neatrodamā” (Gone Girl), tad bija skaidrs, ka cilvēkiem tāda veida stāsti patīk un nu tik būs. Grāmatu izdevēji mēģina mūs pārliecināt, ka Svonsona „Līdz nāve mūs šķirs” ir mēģinājums būt par vienu no šiem „nu tik būs”. Spriežot pēc samērā jūsmīgajām atsauksmēm un visai augstā vērtējuma iekš goodreads (avg 3.99 un 4,5k vērtējumi 5 mēnešu laikā) viņam tas ir izdevies.

Tātad – lidostas bārā satiekas divi svešinieki, un puisis (protams) pālī izlemj svešajai dāmai izkratīt sirdi. Pavei, sieva, kuce, krāpj un, skaidra lieta, ka vajag atriebties. Dāma saka – jāžmiedz nost – un čalis saprot, ka tā taču ir lieliska ideja – nebūs jāšķiras un jāatdod sievai daļa no miljoniem. Turklāt svešiniece ir bezgala daiļa un brīvam esot varēs legāli piesist kanti. Tālāk seko plānošana un rīcība, taču kā jau žanram piedienas ne viss noris pēc plāna un … tālāk jālasa pašam.

Kā jau trillerim tas pienākas, grāmata lasās vienā elpas vilcienā, izlasīju to divos piesēdienos. Ir arī pāris (teorētiski) negaidīti pavērsieni, kas tik ļoti iet pie sirds lasītājiem. Ja jūs esat žanra cienītājs, tad šī grāmata jums droši vien patiks un viss ir kārtībā. Vienīgais nevajadzētu sacerēties uz kaut ko līdzīgu „Neatrodamajai”, man viss stāsts drīzāk asociējās ar epizodi no „Kapeņu stāstiņiem”.

„Neuzticamā stāstnieka” šeit nav (kaut ir solīts). Visi stāstnieki pret lasītāju ir godīgi un spēlē atvērtām kārtīm. Visi tēli šajā grāmatā ir kretīni un/vai sociopāti. Lai es varētu kaut nedaudz just līdz tādiem tēliem, minimālā prasība ir melnā humora piešprice, kas šajā grāmatā diemžēl izpaliek. Man bija pilnīgi vienalga kurš, kuru un kā slaktē, jo vadoties pēc viņu pašu filozofijas – nozūmēt mūdzi nav nekas slikts – viņi visi ir pelnījuši nelabu galu. Arī sižeta pavērsienus manuprāt par negaidītiem ir grūti nosaukt, turklāt liela daļa „pārsteigumu” balstās uz sakritībām, dažas no kurām ir stipri aiz matiem pievilktas.

121812_1220_TerryPratch2.pngNepieciešamo ikvakara aizmiršanās devu „Līdz nāve mūs šķirs” nodrošina, par to arī trīs bļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized