Monthly Archives: augusts 2015

Guntis Berelis „Vārdiem nebija vietas” – no kā Berelis ķer kaifu

Pēc pirmajām jūsmīgajām atsaucēm par šo grāmatu Latvijas blogārē, es izteicu skepsi par to, ka arī man šī grāmatu varētu patikt. Uz ko atbildē Ints „asmo” Valcis ar vārdiem – es gribu zināt, kāpēc tur nav piecas balles – iešķieba man savu eksemplāru. Izlasīju, un atbilde ir rokā.

bere;isDienas grāmata. 2015. 252 lpp.

“1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?”

„Vārdiem nebija vietas” ir sarakstīta projekta “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ietvaros. 13 latviešu rakstnieki raksta romānus, kuru darbība risinās kāda XX gs. vēstures posmā. Berelim bija ticis 1913. – 1916. gadi, mirklis pirms Pirmā pasaules kara un tā sākums. Vēsturiskais fons Berelim ir padevies varens, valoda, kurā runā un domā tēli, ir lieliski ieturēta to laiku stilā (cik nu es par to varu spriest). Šajā aspektā es Bereļa priekšā noņemu cepuri un pievienojos vispārējai publiskai sajūsmai.

Tomēr, tas ir tikai fons, uz kura risinās Bereļa stāsts. Stāsts par pretekli, izdzimteni, maniaku, sauciet kā vēlaties – Rūdolfu Tušu, kuram ir zelta rokas, biksēs krams, sirdī tukšums un paurī mēsli. Tas noteikti ir pretīgākais tēls, kādu man nācies sastapt latviešu literatūrā, jāatzīst gan, ka pārāk daudz to lasījis un līdz ar to eksperts es neesmu. Tušs operē ar vajadzībām tik zemā līmenī, ka īsti neatšķiras no dzīvnieka un pēc paša izvēles ir kļuvis mēms. Viss, kas viņu interesē ir piesist māgu un nogrūsties un standarta problēmas risināšanas metode ir ar akmeni pa galvu. Ja vēl izdodas kaut kam pēc iespējas lielākam pielaist uguni, tad diena ir pilnībā izdevusies. Stāsts ir sadalīts vairākos posmos – pirmā grāmatas puse ir 1913.gads un Tušs Ventspilī strādā mēmā kino uzņemšanas grupā par dekorāciju meistaru, tad seko īss ieskats 1905.gada notikumos, kur Tušs atklāj savu aizraušanos ar uguni un top mēms, kam seko 1915. gads un Tuša klejojumi pa cilvēku pamestās Kurzemes mežiem un sētām, un pašās beigās kā epilogs ir 1916.gada Tuša noslēgums Nāves salā.

Vairākas epizodes grāmatā, no kurām mazāk spoilerīgi ir minēt porno filmas skatīšanās grafisku aprakstu uz 5-6 lpp. citādi kā publikas kacināšanu es nespēju uztvert. No stāsta viedokļa tieši to pašu mērķi varēja panākti arī ar pāris rindkopām. Es saprotu, ka publikas kacināšana var būt mākslas darba mērķis. Man mākslas kā šokēšanas instrumenta aspekts nekad nav šķitis pārliecinošs. Ja nav ko teikt, tad vismaz parāda pliku pakaļu. Un nepieciešamību intensīvajai rupjību lietošana tekstā es arī īsti nespēju saskatīt. Viss ko es tādos brīžos varu padomāt – nez no kā pats Berelis vairāk ķer kaifu – to visu rakstot vai fantazējot, kā cilvēki reaģē to visu lasot.

3 bļembasŠoreiz darvas karote sabojā medus mucu. Varēja būt ļoti labi, bet ir kā ir un tāpēc 3 bļembas.

P.S. Tagad saprotu, ka tad, kad savā rakstā par Liepnieka un Saksa garadarbu skeptiski izsakoties par Bereļa pozitīvās atsauksmes patiesumu, es kļūdījos. Liepnieka un Saksa Pulkvedis ir bezmaz kā Tuša reinkarnācija, tikai bez piromānisma iezīmēm. Nu es tiešām ticu, ka Berelis bija sajūsmā.

13 komentāri

Filed under Uncategorized

Reičela Džoisa „Harolda Fraja neticamais svētceļojums„ – galerta nenotikusī atmoda

Atceraties kā Forests Gamps skrēja šķērsām visai Amerikai no okeāna līdz okeānam? Iespējams to atcerējās arī Reičela Džoisa, rakstot Harolda Fraja stāstu.

frajs

Izdevniecība Zvaigzne ABC 272 lpp.

Pensionārs Harolds Frajs dzīvo kādā Anglijas ciematā kopā ar savu sievu Morīnu, kuru kaitina pilnīgi viss, ko Harolds dara. Visas dienas līdzinās cita citai, līdz kādu rītu pa pastu pienāk vēstule, kas adresēta Haroldam. To ir rakstījusi sieviete, kuru viņš nav redzējis jau divdesmit gadu. Kvīnija Henesija atrodas hospisā un ir rakstījusi šo vēstuli, lai atvadītos uz mūžu. Harolds steigšus uzraksta atbildi un dodas iemest savu vēstuli tuvākajā pastkastītē. Taču, kā jau mēdz notikt vislabākajos romānos, Haroldu gaida nejauša satikšanās, kas pārliecina viņu, ka šī vēstule ir jānogādā Kvīnijai personiski, lai tur lūst vai plīst.

Šādi sākas neticamais svētceļojums, par kuru vēsta Reičelas Džoisas neparastais debijas romāns. Harolds Frajs nolemj noiet kājām tūkstoš kilometru līdz Bervikai pie Tvīdas, ticēdams: kamēr viņš ies, Kvīnija dzīvos.

Harolds Frajs ir nepatīkams cilvēks. Viņš ir galerts, kas visu mūžu nav spējis pārspļaut pār lūpu, vienīgajā reizi, kad viņš uz kaut ko ir saņēmies –pieiet disenē pie skaistules – viņš ir ticis pie sievas. Visu pārējo mūžu viņš ir baidījies no visa un visiem (grāmatā tas tiek mīļi dēvēts par „anglisko biklumu”). Nu viņš ir 63 gadus, kā tagad pieņemts teikt, jauns, no kuriem pēdējos 20 dzīvo ar savu sievu kā svešinieki. Bezdibenis to starpā ir tik liels, ka nekādiem vārdiem vairs nav nozīmes, vismaz tā Harolds domā. Kādu dienu Harolds saņem vēstuli no bijušās kolēģes Kvīnijas, kas, gulēdama uz nāves gultas, raksta viņam atvadas. Nesot savu atbildes vēstuli uz pastu, Harolds nejaušības un īsta mūsdienu pozitīvisma garā notic tam, ka a domu spēku spēs izdziedēt paliatīvā aprūpē esošo Kvīniju, un ar kājām dodas ceļā pie viņas pāri visai Anglijai, lai ceļojuma laikā ar savām domām nodotos dziedniecībai.

Jau grāmatas sākumā mēs uzzinām divas lietas – ka Kvīnija ir izdarījusi Haroldam kādu pakalpojumu, par ko viņš jūtas viņai šo ceļojumu parādā un ka Harolda un Morīnas starpā ir noticis kas tāds, kas viņu starpā ir pavēris šo bezdibeni. Vienīgais iemesls, kādēļ mēs neuzzinām kādu – lai būtu iemesls šo diezgan bezsakarīgo grāmatu lasīt līdz beigām. Ņemot vērā, ka lielākā daļa naratīva ir no Harolda perspektīvas, tad diez ko loģiski tas nav. Turklāt traģēdija ir tika acīmredzama un lieka, ka neatliek nekas cits, kā priecāties par autores brutālo un primitīvo spēlēšanos ar labticīgo lasītāju jūtām.
Pirmā grāmatas puse, kamēr Harolds viens pats klumburē, pārdomā savu dzīvi, sastop dažādus cilvēkus un lēnā garā atbrīvojas no savām domu važām ir tīri tā neko, bet aptuveni grāmatas vidū, kad viņš kļūst par zvaigzni un svētceļojumam pievienojas sekotāju pulks (gluži kā Forestam Gampam), tad grāmata tukšo lapu aizpildīšanas nolūkos apmaldās bezjēdzīgi liekās sižeta līnijās. Un noslēdzošā daļa, kurā Harolda iekšējā atmoda uzkaras, viņš praktiski kļūst par dabas sanitāru un nodarbojas ar frigānismu (ēd no miskastēm) ,un beigās ir faktiski tas pats Harolds, kas grāmatas sākumā, liek uzdot jautājumu, kādēļ tas viss bija vajadzīgs –lai rakstniece pateiktu – mēs visi paliksim veci un mirsim? lielākā daļa no mums neatstās pēc sevis nekādas pēdas? mēs pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm? Uz šo filozofisko atklāsmju fona Koelju šķiet ģēnijs.

2 bļembas„Harolda Fraja neticamais svētceļojums” ir klasisks gadījums, kad autoram ideja pietiek stāstam, bet biznesa nolūkos ir jāizspiež romāns. Vismaz nosaukums ir godīgs – svētceļojums tiešām nav ticams. Savukārt grāmatas lielā popularitāte visā pasaulē liek aizdomāties, ka arī TV3 „Ugunsgrēkam” ir eksporta potenciāls. Divas bļembas- katrai noplīsušajai kurpei pa vienai. Ja gribās palasīties kaut ko feinu par senioriem, tad labāk ķerties pie Ūves piedzīvojumiem.

P.S. Pateicoties Brices kundzei, es tagad zināšu, ka ir nevis šokolādes batoniņš, bet stienītis.

7 komentāri

Filed under Uncategorized