Monthly Archives: novembris 2015

Osvalds Zebris”Gaiļu kalna ēnā” – bez sirds un bez rajona

Viss sākās ar dažu blogeru sajūsmu par Bereļa aprakstītajām Tuša dēkām svilinot un grebjot. Iekšā sāka urdīt velniņš, ka jāizlasa man arī. Ar ko tas beidzās – var izlasīt šeit. Lai kā man gāja ar Bereli, taču, lasot to, nācu pie atziņas, ka vajadzētu izlasīt visu ”Mēs. Latvija, XX gadsimts” romānu sēriju – Gundegas Repšes uzrunāti, trīspadsmit latviešu rakstnieki raksta romānus, uzņemoties katrs savu nosacītu Latvijas 20. gs. vēstures periodu. Romānu sērijas kopējā vadlīnija ir rūpīga laikmeta dokumentu, liecību u.c. pieejamu avotu un materiālu izpēte, kas kalpo par pamatu katra individuālajam literārajam redzējumam, necenšoties to iegrožot.

Iespējams, no literārās gaumes viedokļa nedaudz mazohistisks projekts, taču, sausajā atlikumā paliek ieguvums – jaunas zināšanas vēsturiskos faktos, jo, kauns atzīt, bet pats savas zināšanas Latvijas vēsturē vērtēju kā virspusējas. Un tā kā pa vēsturisko līniju sērijas konsultants ir Vents Zvaigzne, tad visam jābūt bumbās.

DG_GailuKalnaEna_final

Pirmais nabadziņš, kurš ticis izmests saplosīšanai, ir Osvalds Zebris ar savu “Gaiļa kalna ēnu”.

Dienas grāmata. 2014. 176 lpp.

Romāna darbība risinās gan revolucionāro notikumu piesātinātajā 1905.gadā, gan gadu vēlāk, kad policija pilsētās un soda ekspedīcijas laukos jau atjaunojušas šķietamu kārtību. Caur varoņa atmiņu prizmu vēstījums ietiecas arī senākā pagātnē.

Zemnieka dēls Rūdolfs Reiznieks 1906.gada Ziemassvētkos ierodas Rīgā, lai izpirktu grēku, izlīgtu pats ar sevi, atbrīvotos no vainas apziņas par noziegumu, ko pastrādājis 1905.gada nemieru laikā.

Man kā vidusmēra latvietim par piekto gadu ir visai miglains priekšstats un lielākoties tas saistās ar asins lietus līšanu un visaugstāko priežu nolaušanu. Var just, ka vēsturiskos faktus autors ir izpētījis labi un es tiešām uzzināju šo to jaunu, piemēram, par masveida represijām pret latviešu skolotājiem.

Grāmatas stāsts ir par jauno skolotāju Rūdolfu, kas iesaistījies nemieros, nejauši (?) pastrādājis noziegumu un sirdsapziņas mocīts sagājis sviestā. Lai aptvertu pēc iespējas vairāk vēsturiskā fona (anarhisti, antisemītisma uzplaukums, skolotāju zūmēšana, soda vienības, utt), autors ir sapinis klāt kaudzi apakšsižetu (Rabīnu sapulce, izmeklētāja sapņi par paaugstinājumu, Kuzņecova mazmeita, utt), un beigās vēl mēģinājis to visu sadiegt kopā. Ņemot vērā grāmatas garumu ~160 lpp, tas viss ir (nav) izdevies skiču līmenī – grāmata ir kā ielāpu sega, kas sašūta ar tik baltiem diegiem, ka nevar īsti teikt, ka tā turas kopā. Pats Rūdolfa stāsts ir ieturēts klasiskajās latviešu literatūras par vīriešiem lupatām tradīcijās ar kārtīgu ziepenes mērci. Rūdolfa kaimiņš, bērnības draugs, skaudības un ļaunuma cēlonis, tagad progresīvais latviešu jaunuzņēmējs un nacionālās domas aizstāvis Arvīds Gaiļkalns runā tikai lozungos, tādēļ visai grūti to uztvert nopietni. Pa vidam vēl ir iepīts šis tas no misticisma un gala rezultāts ir tāds kārtīgs kiš miš ar rozīnēm.

011613_1218_DastinsKron2.pngBez sirds un bez rajona- 2,5 bļembas.

 

 

P.S. Mani izbrīna tas superīsais formāts – 4 no 5 iznākušajām sērijas grāmatām ir līdz 200.lpp. garas. Ir jābūt lielai meistarībai, lai tik īsā romānā ieliktu ko vairāk par laikmeta skicēm. Visu cieņu mūsu rakstniekiem, bet tā nedaudz izskatās pēc atšaudīšanās.

Advertisements

8 komentāri

Filed under Uncategorized