“Danse Macabre” – Ugunsgrēks muslīnpanka toņos vai tomēr kas vairāk?

muslīnsŠis rudens pārsteidza daudzus pašmāju lasītājus pilnīgi nesagatavotus. Kā Augšlondona uz galvas viņiem nogāzās Lauras Dreižes jaunākā triloģija “Danse Macabre”, kura solīja savus lasītājus izvadāt par Viktorijas laikmeta Britu Impērijas pērli Londonu. Reklāmās šī grāmata bija promoutēta kā latviešu pirmais iebridiens tvaikpankā un alternatīvajā vēsturē, taču pēc izlasītām ~600 lpp jeb divām triloģijas grāmatām ir radies pamatots jautājums – par ko īsti ir šīs grāmatas?

Mans minējums – par visa veida apģērbu piegriezumiem un materiāliem, kā arī par to, kā Viktorija sarkst un bālē, un bola acis, bet Taniels dusmās sažņaudz dūres. Sipnopsēs solītajam stāstam – kas nogalināja tēti, kas glābs krītošo Augšlondonu – pa divām grāmatām kopā ir veltītas labākajā gadījumā 50 lapaspuses. Taču šajā manā mulsumā mani mierināt un apgaismot steidza Latvijas grāmatu blogāres SFF novirziena krusttēvs Ints aka Asmo – ir visnotaļ naivi mēģināt ielikt kaut kādos žanra rāmjos tik alegorijām un simbolismu pārbagātu darbu. Lasot grāmatu un ļaujot prātam sevi vest pa mazākās pretestības ceļu, tikai neuzmanīgs lasītājs noliks grāmatu malā un nodomās – kāds literāri nevērtīgs dēku stāsts. Tādējādi nemaz nepamanot stāstā paslēpto dziļāko jēgu, uz kuru tekstā tiek doti neskaitāmi mājieni un norādās, taču autore paļaujas uz savu lasītāju zinot, ka viņš visu sapratīs pats. Jā, sākumā lasītājs tiek mulsināts ar muslīna kleitu parādi, kas zināmā mērā sasaucas ar triloģijas kopējo nosaukumu, vedinot domāt, ka notiks pamatīga lasītāja izdancināšana. Tas tā arī notiek, kad Viktorija nolemj atklāt sava tēva nāves patiesos iemeslus.

Sekojošais teksts būs MAITEKĻIEM PĀRBAGĀTS mūsu dialoga aptuvens atstāstījums caur laika un emociju prizmu.

A: Stop, pirms mesties iekšā notikumu analīzē, sāksim ar pasauli, kurā risinās šis stāsts – vai tev kā ekspertam Londona šķita pietiekoši alternatīva un tvaikpancīga?

I: Londona nudien nav tāda kā pierastā – centrā bagātnieki un perifērijā nabagi. Šeit tā saules apmirdzēta kā dārgakmens peld gaisā un saucas Augšlondona, kurā dzīvo visi tie Britu impērijas pavalstnieki, kuri ir pietiekoši bagāti. Strādnieku ļaudis savukārt ir spiesti mitināties Apakšlondonā.
Pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, nu un kas tur tik oriģināls, esam jau to redzējuši jau eloi un morloku formā Velsa agrīnajos darbos. Taču atšķirībā no Velsa, kur sabiedrība jau sen ir bijusi tik sašķelta, ka viņai vairs nav izredžu apvienoties tīri fizioloģisku iemeslu dēļ, ir radusies jauna suga. Šeit cilvēki šķirti dzīvo tikai pārsimts gadus. Autore ir veiksmīgi izmantojusi Augšlondonu ne tikai kā sižeta dekorācijas elementu, bet piešķirot šim elementam arī tīri fiziskas īpašības, kas tieši ietekmē Apakšlondonas iedzīvotājus. Viņiem kā Morlokiem ir jādzīvo tumsā un jākalpo saviem saimniekiem, un viņiem tika apsolīts, ka būvējot pilsētu, viņi arī tiks dzīvot tur augšā. Augšlondona viņiem ir kā zaudētā Paradīze, kura ir ne tikai redzama, bet arī tieši gandē viņu ikdienas dzīvi.
Savukārt Augšlondona vārās pati savā sulā, izmantojot apspiesto ļaužu augļus, lai dzīvotu bezrūpīgu dzīvi. Ir skaidrs, ka šādā situācijā neizbēgami sāksies šķiru cīņa. Rūpīgam lasītājam tas kļūs skaidrs jau no pirmajām lapaspusēm, un atliek vien gaidīt sprādzienu. Parasti šādās distopiskās pasaulēs autori izvēlas kādu no apspiestās šķiras pārstāvjiem, lai atainotu cīņu visa tās pilnībā. Šoreiz autore iet ne to vieglāko ceļu, par galveno varoni izvēloties aristokrātijas pārstāvi Viktoriju Elingtoni. Viņa ir augusi izolētā vidē, savu vecāku mājās līdz pilngadības sasniegšanai, jo viņas tēvs vēl pirms nāves bija noliedzis saviem bērniem tuvoties Augšlondonai. Tādējādi ir izaugusi balta lapa, kura ir gatava uzņemt pasaules pārmaiņas ar savam stāvoklim neraksturīgu skatupunktu, tai pat laikā neliedzot viņai augstākās sabiedrības privilēģijas.

A: Jā, triloģijas pirmajā daļā “Deja ar nāvi” Viktorija trakoti raujas noskaidrot sava tēva slepkavu, taču visas viņas darbības, piemēram, kārtīgi pietempties kopā ar veselu baru vīriešu kārtas pārstāvju, nojāties pa skursteni, nomirt, utt, ir tādas pastulbas, kas gan iespējams atbilst tēlam.

I: Tēva nāves izmeklēšanas process liek Viktorijai izšķirties uz radikālu metodi un lauzt pieņemtās dzimumu lomas sabiedrībā. Viņa pārģērbjas par zēnu un iestājas Maģijas Akadēmijā. Tādējādi uzspļaujot patriarhālismam un vīriešu kopienas ekskluzivitātei. Tas savā ziņā simbolizē Maģijas Akadēmijas kā tādas drīzu galu, jo maģija nav no tām lietām, kas pacieš pārmaiņas. Un tas ir pamatoti, maģijas adepti ir zaudējuši jebkādu modrību, viņi baidās atbildēt par savu rīcību un cenšas aizmirst pagātni. Jo pagātne atgādina par sasniegumiem, taču Viktorijas laikmeta maģija ir tikai vāja atblāzma. Pat Augšlondona krīt, jo maģiskajiem motoriem trūkst jaudas. Un līdz ar viņu krīt maģijas prestižs. Maģijas akadēmija ir kļuvusi par tādu kā elitāru klubu, kurā galvenais ir iestāties. Šeit arī Viktorijai rodas aizdomas, ka tēva nāve ir tieši saistīta ar Augšlondonas lēnu krišanu. Augšlondonas krišana ir rūpīgi glabāts noslēpums. Par to zina tikai daži izredzētie, un tie ir tikai pāris cilvēki. Šī iemesla dēļ grāmatā nekad netiek pieminēt barometri un raudzīšanās debesīs, šīs lietas dēļ ir iedibināta sistēma, kur zemākai kārtai nav ļauts iziet ārpus Augšlondonas noēnotās daļas. Tā tiek stingri apsargāta. Viktorijai izdodas ne tikai šo noslēpumu atklāt, bet arī palikt dzīvai – nosacīti dzīvai.

A: Jā, nu to tu skaisti pateici, nebiju tik dziļi aizdomājies. Bet nu jau vairāk kā mēnesi pēc lasīšanas visvairāk man atmiņā tomēr aizķēries nevis Augšlondonas noslēpums, bet gan Viktora sākumā neapzinātā, bet beigās jau klajā jūsmošana par skarbo zēnu Tanielu, kas met pa lampu kā jūras vilks, paralēli studijām piešancē par Nāvi un ik pa laikam Viktoru arī padušī.

I: Jā, runājot par Tanielu, Viktorijas mīļoto vīrieti – piekrītu, sākotnējās attiecības nedaudz izskatījās pēc sarežģīta sadomazohistiska rituāla ar žņaugšanu, grūstīšanos un lauztu ribu dziedināšanu. Taniels ir viens no pirmajiem, kurš uzzina Viktorijas noslēpumu, taču kā īstam džentlmenim pienākas meiteni nenodot. Taniela dzīve nav viegla, arī viņam ir slims tēvs, un jau no bērna kājas viņam ir jākalpo kā mirušo dvēseļu pavadītājam. Tādēļ puisis ir nedaudz paskarbs, neizvēlīgs un dzīvē ir redzējis daudz visādu šausmu. Šī spēja viņam vēlāk lieti noder. Taniels ir arī tāds kā nāves simbols, kuram mīlestības dēļ ir jāizšķiras pāriet pretējā pusē, nododot savus amata brāļus un tādējādi topot izraidītam no līdzīgo vidus. Lai lietu sarežģītu vēl vairāk, viņam šāda līmeņa izvēle ir jāpārdzīvo vēl vairākas reizes. No augstmaņa kļūstot par bezvārda Apakšlondonas iedzīvotāju, par cilvēku bez ģimenes. Taču viņš kalpo kā Viktorijas morālais atbalsta punkts grūtos brīžos un tāds kā vīrietis – cietējs. Tāds neraksturīgi latvisks literatūras tēls grāmatā par Londonu, par vīrieti, kuram ir ciets viedoklis, tieksme iedzert, neizlēmība svarīgos brīžos un pašnāvnieciska tieksme uzbrukt traktoram ar mēslu dakšām. Bet viņam nav par ko uztraukties, Viktorija ir stiprā sieviete.

A: Jā, ja tā aizdomājas, tad patiešām, kaut kas latvisks ir tajā Tanielā. Varbūt autore to ir domājusi kā sveicienu visiem tiem latviešiem, kas devušies laimi meklēt Albionas krastos?
Nu labi, jāpiekrīt tev, ka viss nav tik pliki, kā man sākumā šķita, bet tagad pārslēgsimies uz otro sērijas grāmatu, „Zem mākslīgām zvaigznēm”, kura faktiski ir tāds kā atkāpe no pamattēmas (ja mēs joprojām ticam, ka tāda ir) frankenšteinoloģijas teritorijā. Vai tev ir arī kas labs sakāms par to?

I: Jā, otrā grāmata jau no pašām pirmajām lapaspusēm apspēlē Dzīvības un Nāves jautājums. Viktorija iemiesojas rotaļu pērtiķī, tas ir tāds kā starpstāvoklis, Viktorijas dvēseles spēku pietiek tikai, lai animētu rotaļlietu, tādēļ Tanielam ir jāpiedāvā sava azote kā transporta līdzeklis. Tā kā Taniels dzīvē ir daudz ko redzējis, un mīlestībā jau izskats nav galvenais, tad gulēt kopā ar mīksto mantiņu viņam Nerada nekādas problēmas. Viktorija gan nav mierā ar esošo situāciju, un sižets noved pie tā teikt maģijas tumšās puses, ko reprezentē doktors Misteriums.
Misteriums ir maģijas adepts, kas reiz izraidīts no Augšlondonas un pasludināts par ļauno. Taču arī viņu patiesībā vada tikai mīlestība. Tā ir tumša un izkropļota mīlestība. Viņš cer atgūt savu mīļoto ar nekromantijas palīdzību. Viktorija viņam ir tikai eksperimentu objekts. Viņš reprezentē maģijas patieso dabu. Tās adeptam viss cilvēcīgais ir praktiski svešs, viņu interesē tikai paša labums. Savā ziņā viņš jau ir nokritis no Augšlondonas, un zemāk vairs nav kur. Un ir skaidrs, ka arī pārējā maģija viņam drīz pievienosies. Viņš var būt cik vien slīpēts vēlas, taču tas viņam nepalīdzēs. Mistēriumam piemīt šķietamas spējas atgriezt dzīvību cilvēkiem, lai gan patiesībā tas ir tikai maģiskā klonēšana. Un ja vien viņš nebūtu lepnuma apsēsts tips, viņam pašam uzreiz būtu bijis skaidrs, ka pa īstam no aizsaules tikai ar vienpusēju mīlestību vien ir par maz.

A: Nez, man kā ļauno tēlu piekritējam Misteriums no visiem grāmatas tēliem visvairāk gāja pie sirds. Tomēr ar viņa ilgstošo uzkavēšanos stāstā manī arvien vairāk sāka urdīt aizdomas, ka nekāda kopēja stāsta triloģijā nav (ja neskaita klasisko – par to kā dabonās) un autore ir vienkārši peldējusi tur, kur pirksti ved. Šīs aizdomas nocementēja pilnīgi negaidītā un sižetiski nevajadzīgā pirātu pēkšņā parādīšanās grāmatas beigu daļā. Nu jau kļuva skaidrs, ka te mēs esam iebraukuši Ugunsgrēka teritorijā, kur sižeta loģika nav, ka tik kaut kas notiek, jo visi tāpat lasīs.

I: Paga paga, nedzen zirgus! Pirāti šai grāmatā kalpo kā apspiesto šķiru reprezentējoši pārstāvji. Viņi nav diez ko gudri, viņiem patīk svētki, un nekas viņu vidū netiek tā vērtēts kā pašnāvnieciska agresivitāte. Taču pirāti jau parāda sabiedrības jaunās vēsmas, te visi ir vienlīdzīgi, un viņu galvenā vadone ir sieviete. Apakšlondonas iedzīvotāju sabiedrība tādējādi kalpo kā pretmets Augšlondonā. Apakšā pirātu vadoņus izvirza demokrātiski balsojot, un priekšgalā izvirzās labākie kadri. Augšā valdniece ir karaliene Viktorija, kuras visi nopelni ir piedzimšana pareizā ģimenē. Apakšā pistolei un zobenam ir daudz praktiskāks pielietojums nekā maģijai.

A:Jā, šķiru cīņa laikam skaitās viens no tvaikpanka elementiem. Ja tā pagriež, tad pirātu ziemassvētki nav kārtējais autores peldējiens gadījuma virzienā, bet gan rūpīgi izstrādāts žanram atbilstošs stāsta elements.

I: Jā, tieši tā. Grāmatas centrālā problēma ir Tehnomaģijas ēras beigas. Triloģijas antivarones marķīzes Vinčesteres galvenais mērķis ir saglābt maģiju un cilvēku ticību tai. Viņa reiz līdzīgi Viktorijai iestājās Maģijas Akadēmijā, taču atšķirībā no Viktorijas viņa nespēja saprast, ka maģijas ēra izdzīvo pēdējās dienas, un ir laiks pievērsties kaut kam nopietnākam. Vinčesterei Viktorija ir tiešs drauds, jo viņa draud iznīcināt tās mūža darbu. Tajā lielais megaplāns bija sekmēt maģijas diskreditāciju, lai ļautu tai atdzimt kā fēniksam no pelniem. Viņa domā, ka sieviešu pieplūdums un vīriešu maģijas monopola sagraušana būs panaceja, taču kā vēlāk redzams. Tas nevainagojas ar panākumiem.

A: Te jau mēs esam lēnām iebraukuši trešās grāmatas, „Debesu lauskas”, teritorijā, kuru es, balsoties kā nu jau sāk izskatīties, kļūdainajos priekšstatos par sižetisko bezjēdzību, izlēmu nelasīt. Vai vari īsumā apstāstīt, ko esmu palaidu garām?

I: Trešajā grāmatā izcelšanas vērta ir sižeta līnija, kurā Viktorija dodas uz Elli, lai glābtu savu iemīļoto Tanielu. Tā ir tāda kā Orfeja un Eiredīkes apgrieztā leģenda, kas ir simetrijas pārbagāta. Šeit liela loma ir Viktorijas mātei Sārai. Māte ir upura simbols, cilvēks, kas gatavs atdot dzīvību par savu bērnu, pat ja tas nozīmē ieniršanu Lētas aukstajos ūdeņos un Terminatora cienīgā žestā izstiept uz augšu roku, lai atdotu Viktorijai elles atslēgu, šoreiz iztiekot bez hrestomātiskās frāzes “I’ll be back”*, kas liecina par upura galējību un nenovēršamību, turklāt vārds Sāra nozīmē gaišā, spožā – gaisma tiek nodzēsta pasaules vistumšākajā upē.
Vārds Taniels ir cēlies no Daniela, kas nozīmē „Dievs ir mans tiesnesis”, un jau no sākta gala ir skaidrs, ka nekādi soģi viņu Ellē nenoturēs, jo viņu var tiesāt tikai Dievs. Un viņa glābēja Viktorija (Uzvara). Ellei nudien tur nav nekādu izredžu šādu trio ellē noturēt, un Sāras nāve simboliski bija acīmredzama jau no sākta gala. Viņai bija neveiksmīgs vārds. Ellē nokāpj divi un atgriežas divi. Misteriums un Sāra tiek apmainīti pret Viktoriju un Tanielu. Postā aiziet maģijas pārstāvji un ārā iznāk jaunās pasaules cilvēki. Jo Taniels no savas maģijas daļas ir atteicies un par to jau izcietis sodu. Tad vēl Deimoss un Foboss – kraukļi, kurus nevīžas varētu noturēt par Odina kraukļiem, bet patiesībā tie ir mājiens un triloģijas patieso dabu, jo Foboss un Deimoss kopā parādās arī Gulivera ceļojumos, kur tā tiek nosaukti vēl neatklātie Marsa pavadoņi. Iespējams, tas ir mājiens, ka Taniels dienās būs varens karavadonis.

A: Nu labi, elle ir ļoti skaisti, bet kā tad ar Augšlondonas glābšanu?

I: Jā, par glābšanu. Grāmatas nobeigums ir zināma atsauce uz Mormoņu grāmatas rakstīšanas procesu, kurā pazuda pirmās simts lapaspuses. Šeit autore rada iespaidu, ka ir pazudušas kādas piecdesmit lapaspuses. Taču šī zūdība ir tikai šķietamība. Patiesībā viss ir pateikts, pēdējās lapaspusēs maģija aiziet no pasaules uz visiem laikiem, tā nokrīt jūrā, kopā ar tās pēdējo glābēju marķīzi Vinčesteri. Tas ir interesants veids kā tīri senās Romas manierē norādīt, ka ienaidnieka pilsēta pēc iekarošanas ir jānojauc un tās zeme jānokaisa ar sāli. Augšlondonas evakuācija ir arī simboliska plaisas nolīdzināšana starp abu pilsētas daļu iedzīvotājiem, pēc kuras visi var doties pretī gaišajai nākotnei.

A: Paldies, Int, par izvērsto skaidrojumu, tu palīdzēji man ieraudzīt Danse Makabre pavisam citā gaismā. Es ņemu atpakaļ savus vārdus par to, ka kārtējo reizi aiz skaļiem vārdiem ir izdots infantils Ugunsgrēka līmeņa dēku stāsts bez sižetiskā mugurkaula.

 

Noslēgumā varu tikai izteikt sajūsmu, par izdevniecības cieņu un ticību saviem lasītājiem, paļaujoties, ka viņi spēs izlobīt šī stāsta dziļāko jēgu, un spriežot pēc pārsvarā jūsmīgajām atsaucēm tīmeklī, šis solis ir attaisnojies. Diemžēl es nebiju cienīgs un vedu sevi maldu ceļos.
Tagad gan atpakaļ pie grāmatām un līdz nākamai reizei!

 

*es būšu mugura (angļu val.)

 

15 komentāri

Filed under Uncategorized

15 responses to ““Danse Macabre” – Ugunsgrēks muslīnpanka toņos vai tomēr kas vairāk?

  1. Patiešām jauki. Bet es vienalga šito triloģiju netaisos lasīt.🙂
    Asmo gan varētu biežāk izteikties par apslēptajiem zemtekstiem un mītiskajiem simboliem, kas mums parastajiem mirstīgajiem ir nesaredzami iekš it kā banāliem tekstiem.

  2. *glauda bārdu* hmm, jā, mhm, skaidrs, mmh… *aizrijas un sāk redzēt vīzijas par Starplondonu*

  3. Oi, es autores daiļradei pievērstos no psihoanalīzes skatupunkta, ko gan laikam vēl nedrīkst atļauties. Spriežot pēc intervijām un vēl dažiem publiski pieejamiem tekstiem, man ir radies priekšstats, ka viņai ir tēvs, kas liek rakstīt grāmatas vai pārrasties mājās pusdesmitos vakarā, un meita allaž paklausa. Tādā gadījumā būtu labi saprotama gan vēlme pēc sliktā puiša, gan tēva nogalināšana utt.
    (Grāmatas lasījusi neesmu.)

  4. Vienmēr interesanti lasīt Andra domas, kad blogeru pirmais pozitīvisma vilnis ir norimis.

  5. Skrundas Suns

    Naivas rakstnieces naivas grāmatas naiviem cilvēkiem.

  6. Ak jēziņ, esmu gar zemi! Tagad man arī skaidrs, ka visu esmu sapratusi nepareizi.
    Vispār izskatās, ka jums abiem ir daudz brīvā laika🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s