Monthly Archives: aprīlis 2016

Latvija XXiš gadsimc. Bergs un domātāju akmens.

 

Aizritējušajā nedēļas nogalē Londonā norisinājās ikgadējā grāmatu izstāde, kurā piedalījās arī pārstāvji no Latvijas. Kādā Latvijas delegācijas numuriņā apkopēji atrada aizmirstu piezīmju lapiņu, kas, spriežot pēc satura, varētu būt tāds kā sižeta punktu uzmetums romānam no sērijas Latvija XX gadsimts. Kā gadījās, kā ne, šī lapiņa nonāca mana drauga Luņa Mīlabja rokās. TĀLĀKAIS TEKSTS, IESPĒJAMS, SATUR ŠMOILERUS.

catart02Grāmata sākas ar to, kā Bergs pirmoreiz piedalās un uzvar pagasta strītbola turnīrā un pie reizes izmeklē mīklaino gadījumu ar veco kolhoza piena dzesētāju, kurš pretēji visiem fizikas likumiem patērē 236 kWh paredzēto 120 kWh vietā un Kehra zemnieka Delvera lomu visā tajā, kuru nodeva saņurcīta Kazbeka paciņa.

Aizraujošajiem notikumiem pa starpu, atelpai, Bergs gūst koeljiskas atziņas Dimitera krusta skolā.

No kuras viņš ir spiests aiziet, jo nejauši atklāj, ka Dimiters apzog pats savu baznīcu un Bergu ir pieņēmis tikai tādēļ, lai varētu nelietīgi viņu pārdot masoniem. Bergs nemaz nenojauš, ka viņš ir Ādama, Lāčplēša, Jēzus , Leonardo da Vinči un Ausekļa gēnu nēsātājs, kas viņam nodoti pa pamātes brāļasievas līniju. Viņš pievāc domātāju akmeni un bēg uz Burtnieku ezeru, lai pieslēgtos senču gudrībām.

Pa ceļam uz Burtnieku viņam nākas asiņaini saķerties ar Valmieras grupējumu, ko vēlāk viens no tā līderiem, Grūtups, pirms raidīt sev lodi pierē, apraksta grāmatā “Maniaks”.
Tikmēr paralēlā stāsta sižeta līnijā Dimiters, stiepdams uz uteni baznīcas vitrāžas, nejauši tās sasit un izlaiž tajā ieslodzīto jodu. Viņa sieva sajūk prātā un aizsāk kustību, kuras biedri apmētā cilvēkus ar saviem sūdiem.

Par Dimiteru Bergs uzzina, kad ir jau par vēlu. viņš Burtnieku ezera krastā ir uzņēmis latvju dzīvesziņu tādos apmēros, ka viņu ar pamatīgiem aknu bojājumiem ved uz tuvāko stacionāru, taču ātro palīdzību nolaupa Sorosīti un aizved uz Ventspili. Te viņu ar viltu piespiež spēlēt vietējā basketbola klubā, kamēr fonā Einārs, Andris un Aivars privatizē!

Pēc nerealizēta izšķirošā 3punktu metiena pret Rīgas Dinamo LBL čempionāta fināla 7tās spēles galotnē, Bergs atgriežas pie dzīves ziņas meklējumiem un pārcilājot pērnos kausu uziet noputējušu domātāju akmeni. Nejaušu atgadījumu virknes rezultātā tas atver portālu uz 1913. gada ziemassvētku balli Ventspils kinoteātrī. Tur Bergs sastop mēmu galdnieku, ar kura palīdzību, patriotisku jūtu vadīts, uzmeklē un pieliekt punktu Eināra, Andra un Aivara vecmāmiņu gaitām šaisaulē. Mēmo galdnieku, kurš izrādās pats jods, ar domātāju akmens palīdzību Bergam izdodas ieslodzīt baznīcas vitrāžā.

Šo notikumu radītās trīsas laika ritumā salauž lielo Hadronu paātrinātāju un Rīgā uz Brīvības ielas vairs nedarbojas transdimensionālais portāls. Einars (no citas vecmāmiņas) vairs netiek mājās. Latvijā sāk iedarboties homeopātiskie līdzekļi.

98 gadus vecais Bergs pierunā Aivaru (no citas vecmāmiņas) doties uz Liepājas metalurgu un iemest tā modernākajā krāsnī Domātāju akmeni. Aivaram talkā piesakās arī tulpju tirgotājs Andris (no citas vecmāmiņas) un jaunizceptais bomzis Einars (no citas vecmāmiņas).

Akmens brālībai pa pēdām seko urlu bars kapteiņa Ždanoka, kurā iemiesojies jods, virsvadībā, kas vēlas domātāju akmeni izmantot PSRS atjaunošanai. Bergs stājas viņiem ceļā uz tilta pāri Lorupes gravai, sagraudams to. Visi krīt kopā.

Beigas, turpinājums sērijā XXI gadsimts vai ātrāk (pēc Graubas& Ēķa/ Holivudas pieprasījuma).

 

Advertisements

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Kurts Vonnegūts “Fokss pokuss”- jāsmejas līdz nāvei

Pirms deviņiem gadiem šajā datumā mira izcilais amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts.  Lai godinātu šo faktu, latviešu grāmatu blogeri ir uzrīkojuši akciju, lasot un publicējot apskatus par autora grāmatām. Teorētiski es izvēlējos rakstīt par vienu no autora vēlīnajiem darbiem – 1990.gadā sarakstīto “Fokuss pokuss”. Praktiski es blenžu datorā un nevaru saprast, ko lai raksta. Tā gadās. Viss tālākais ir manī komā esošā blogera mēģinājumi uzrakstīt par vienu no unikālākajiem 20.gs rakstniekiem.

Jo augstāks intelekts, jo vairāk apkārt muļķu. Kurtam Vonnegūtam nepaveicās būs intelektuālim, turklāt Amerikā, kur absolūtajās vienībās muļķu ir daudz vairāk nekā, piemēram, pie mums. Savus novērojumus par cilvēku stulbumu, kas pasauli dzen uz galu viņš ir pierakstījis un ekstrapolējis dažādos iespējamos un neiespējamos scenārijos, kas liek smieklos raudāt un tajā pašā laikā aizdomāties lasītājiem visā pasaulē.

Daudziem patīk pasmieties par citu stulbumu, bet reti kuram tas izdodas tik gaumīgi kā Vonnegūtam. Viņa humors lielākoties ir ļoti melns, un situācijas pēc būtības ir traģiskas, bet tas absurdais veids, kā tas tiek pasniegts liek smieties skaļā balsī.

Vonnegūta varonis parasti ir cilvēks parastais, kas diezgan bezkaislīgi atskatās gan uz vēsturiski patiesiem, gan autora izdomātiem absurdiem notikumiem pārpilno dzīvi, jo „tā gadās”. Rakstnieka stils ir unikāls, viņš vienā teikumā var runāt par nopietnām tēmām un pārslēgties uz pilnīgu sviestu, tā, ka tas viss liekas dabiski.

 

fokussIzdevniecība Tapals, izdota 2002.gadā, 312.lpp

Ja ticam uz vārda, šo romānu 2001. gadā raksta kāds izbijis amerikāņu pulkvedis, Vjetnamas kara veterāns, atpalikušu bērnu un cietumnieku skolotājs, gādīgs vīrs un azartisks mīlnieks.
Pulkveža domāšanu stipri iespaidojuši “Tralfamadoras gudro protokoli” stāsts par saprātīgiem enerģijas pavedieniem, kas ir vairākus triljonus gaismas gadu gari un grib visumā izplatīt mirstīgas pašvairojošās dzīvības formas…
Kurts Vonnegūts apgalvo, ka viņš esot tikai šīs grāmatas redaktors…

 Šī ir astotā rakstnieka grāmata, ko esmu izlasījis un nav ne tuvākā (Galapagu salas, Māte nakts), ne tālākā (Kaķa šūpulis, Čempionu brokastis). „Fokuss pokuss” ir ieturēts klasiskā Vonnegūta stilā – ir 2001.gads, amerikāņu bagātnieki ir visu valsti notirgojuši japāņu korporācijām un paši bankrotējuši, ieguldot dažādās finanšu piramīdās, daba ir smagi piesārņota un viss ir slikti. Galvenais varonis Jūdžins Debss Hartke sēž cietumā un kopā ar lasītāju atskatās uz savu dzīvi. Hartke ir izbijis Vjetnamas kara varonis,  pēc kara strādājis par pasniedzēju Tārkingtonas koledžā, kurā mācās bagātu vecāku garīgi atpalikušie bērni, pēcāk strādājis par pasniedzēju blakus esošajā cietumā, taču, kad cietumā norisinās bēgšana, viņš kļūdas pēc tiek uzskatīts par organizētāju un pats nonāk aiz restēm.

Domāju, ka nav lielas jēgas stāstīt par “Fokuss pokuss” sižetu, jo lielā daļā Vonnegūta grāmatu tas ir tikai formāls fons uz kura iesmiet par visu aplamo visapkārt. Teorētiski grāmatas centrālais notikums ir cietumnieku dumpis, kuras rezultātā tiek apslaktēta lielākā daļa blakus esošās universitātes pilsētiņas iedzīvotāju. ASV cietumos tiek ievērota segregācija, tādēļ visi cietumnieki ir melnādainie un tie, sava līdera Altona Darvina vadībā, ir nolēmuši ieņemt blakus ciematiņu  un izveidot tajā savu neatkarīgu, labāku valsti. Ciematiņa iedzīvotāji gan tam pretojas, piemēram, koledžas rektors, uzkāpis zvanu tornī ar šauteni varonīgi atšaudās no cietumniekiem, par ko vēlāk tiek notverts un sists krustā. Rektors ar precīzu šāvienu no liela attāluma nošauj dumpja vadītāju Darvinu, un Hartke rektora šaušanas prasmi atzīst kā izcilu, ar piebildi – ja vien rektors tiešām tēmēja pa cietumnieku vadoni, nevis, piemēram, Hartki, kuram bijis ilgstošs romāns ar rektora sievu. Pie reizes Hartke paslavē arī Osvalda teicamo šāvienu Dalasā. Jāsmejas līdz nāvei (tas ir šīs grāmatas kroņa teiciens, kas tiek lietots biezā slānī).

Nobeigumā vien jāpiebilst, ka lai gan Vonnegūts par mūsu sugas izdzīvošanas izredzēm nebija noskaņots pārāk optimistiski, tomēr, kamēr mēs lasām un baudām viņa darbus, tikmēr kaut kādas izredzes vēl mums ir. Un ka, atšķirībā no sava varoņa Kilgora Trauta, Kurts Vonnegūts nav nekāds zinātniskās fantastikas rakstnieks, lai arī kā viņam cenšas to piedēvēt.

Komentēt

Filed under Uncategorized