Kurts Vonnegūts “Fokss pokuss”- jāsmejas līdz nāvei

Pirms deviņiem gadiem šajā datumā mira izcilais amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts.  Lai godinātu šo faktu, latviešu grāmatu blogeri ir uzrīkojuši akciju, lasot un publicējot apskatus par autora grāmatām. Teorētiski es izvēlējos rakstīt par vienu no autora vēlīnajiem darbiem – 1990.gadā sarakstīto “Fokuss pokuss”. Praktiski es blenžu datorā un nevaru saprast, ko lai raksta. Tā gadās. Viss tālākais ir manī komā esošā blogera mēģinājumi uzrakstīt par vienu no unikālākajiem 20.gs rakstniekiem.

Jo augstāks intelekts, jo vairāk apkārt muļķu. Kurtam Vonnegūtam nepaveicās būs intelektuālim, turklāt Amerikā, kur absolūtajās vienībās muļķu ir daudz vairāk nekā, piemēram, pie mums. Savus novērojumus par cilvēku stulbumu, kas pasauli dzen uz galu viņš ir pierakstījis un ekstrapolējis dažādos iespējamos un neiespējamos scenārijos, kas liek smieklos raudāt un tajā pašā laikā aizdomāties lasītājiem visā pasaulē.

Daudziem patīk pasmieties par citu stulbumu, bet reti kuram tas izdodas tik gaumīgi kā Vonnegūtam. Viņa humors lielākoties ir ļoti melns, un situācijas pēc būtības ir traģiskas, bet tas absurdais veids, kā tas tiek pasniegts liek smieties skaļā balsī.

Vonnegūta varonis parasti ir cilvēks parastais, kas diezgan bezkaislīgi atskatās gan uz vēsturiski patiesiem, gan autora izdomātiem absurdiem notikumiem pārpilno dzīvi, jo „tā gadās”. Rakstnieka stils ir unikāls, viņš vienā teikumā var runāt par nopietnām tēmām un pārslēgties uz pilnīgu sviestu, tā, ka tas viss liekas dabiski.

 

fokussIzdevniecība Tapals, izdota 2002.gadā, 312.lpp

Ja ticam uz vārda, šo romānu 2001. gadā raksta kāds izbijis amerikāņu pulkvedis, Vjetnamas kara veterāns, atpalikušu bērnu un cietumnieku skolotājs, gādīgs vīrs un azartisks mīlnieks.
Pulkveža domāšanu stipri iespaidojuši “Tralfamadoras gudro protokoli” stāsts par saprātīgiem enerģijas pavedieniem, kas ir vairākus triljonus gaismas gadu gari un grib visumā izplatīt mirstīgas pašvairojošās dzīvības formas…
Kurts Vonnegūts apgalvo, ka viņš esot tikai šīs grāmatas redaktors…

 Šī ir astotā rakstnieka grāmata, ko esmu izlasījis un nav ne tuvākā (Galapagu salas, Māte nakts), ne tālākā (Kaķa šūpulis, Čempionu brokastis). „Fokuss pokuss” ir ieturēts klasiskā Vonnegūta stilā – ir 2001.gads, amerikāņu bagātnieki ir visu valsti notirgojuši japāņu korporācijām un paši bankrotējuši, ieguldot dažādās finanšu piramīdās, daba ir smagi piesārņota un viss ir slikti. Galvenais varonis Jūdžins Debss Hartke sēž cietumā un kopā ar lasītāju atskatās uz savu dzīvi. Hartke ir izbijis Vjetnamas kara varonis,  pēc kara strādājis par pasniedzēju Tārkingtonas koledžā, kurā mācās bagātu vecāku garīgi atpalikušie bērni, pēcāk strādājis par pasniedzēju blakus esošajā cietumā, taču, kad cietumā norisinās bēgšana, viņš kļūdas pēc tiek uzskatīts par organizētāju un pats nonāk aiz restēm.

Domāju, ka nav lielas jēgas stāstīt par “Fokuss pokuss” sižetu, jo lielā daļā Vonnegūta grāmatu tas ir tikai formāls fons uz kura iesmiet par visu aplamo visapkārt. Teorētiski grāmatas centrālais notikums ir cietumnieku dumpis, kuras rezultātā tiek apslaktēta lielākā daļa blakus esošās universitātes pilsētiņas iedzīvotāju. ASV cietumos tiek ievērota segregācija, tādēļ visi cietumnieki ir melnādainie un tie, sava līdera Altona Darvina vadībā, ir nolēmuši ieņemt blakus ciematiņu  un izveidot tajā savu neatkarīgu, labāku valsti. Ciematiņa iedzīvotāji gan tam pretojas, piemēram, koledžas rektors, uzkāpis zvanu tornī ar šauteni varonīgi atšaudās no cietumniekiem, par ko vēlāk tiek notverts un sists krustā. Rektors ar precīzu šāvienu no liela attāluma nošauj dumpja vadītāju Darvinu, un Hartke rektora šaušanas prasmi atzīst kā izcilu, ar piebildi – ja vien rektors tiešām tēmēja pa cietumnieku vadoni, nevis, piemēram, Hartki, kuram bijis ilgstošs romāns ar rektora sievu. Pie reizes Hartke paslavē arī Osvalda teicamo šāvienu Dalasā. Jāsmejas līdz nāvei (tas ir šīs grāmatas kroņa teiciens, kas tiek lietots biezā slānī).

Nobeigumā vien jāpiebilst, ka lai gan Vonnegūts par mūsu sugas izdzīvošanas izredzēm nebija noskaņots pārāk optimistiski, tomēr, kamēr mēs lasām un baudām viņa darbus, tikmēr kaut kādas izredzes vēl mums ir. Un ka, atšķirībā no sava varoņa Kilgora Trauta, Kurts Vonnegūts nav nekāds zinātniskās fantastikas rakstnieks, lai arī kā viņam cenšas to piedēvēt.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s