Monthly Archives: Septembris 2016

And now something completely different – Izklausies redzēts S3E01

Labs vakars, jūsmājās! Ir pienācis rudens, kas apglezno Latviju, un TV3 ir sākusies jaunā “Izklausies redzēts” sezona. Tā kā mani bērni ir lieli šova fani, tad man vismaz daļēji arī nākas sekot šim lieliskajam šovam, un kāpēc nepārvērst zobenu izkaptī un neaprakstīt šos jaukos raidījumus savā blogā. Saprotu, sānsolis, bet tomēr labāk nekā klusums. Turpiniet lasīt uz savu atbildību.

Šovu, kā ierasts, vada Lauris “skrienu, tātad esmu” Reiniks, kā teikt, kaut arī sūdīga, bet stabila vērtība. Nemainīgi iedomīgs kā pāvs. Par to, vai tik tas pāvs īstenībā nav sadomājies zvirbulis, šovakar strīdas daudzos bāros.

Arī žūrijā vecās mēbeles – Jānis Šipkēvics, tas kurš trešo reizi precēsies, nevis tas, kurš “pilnīgi viens”. Jānis bikli pastāsta, ka pirms sezonas esot studējis šova Vjetnamiešu versiju, lai gūtu jaunas idejas darbam žūrijā. Nākas secināt, ka ne sūda nav iemācījies – joprojām izplūst garos un “interesantos” aprakstos ala Jānis ’89 no Labvakar, jāsaka, ka šis stils kopš interneta parādīšanās ir outdated, bet lai viņam veicās.

Studijā arī TV3 šovu standartrekvizīts Jana Duļevska. Nezinu, vai pie vainas Užavas alus (produktu izvietojums nejaušs) vai kā, bet Janai šoreiz traki dziļš dekoltē, kas agrāk acīs nav kritis, un rodas pamatots jautājums, vai tas nejauši, vai arī kopš Rodžers kāris slidas vadzī, ir iekrājusies naudiņa par slidu asināšanu un to ir izdevies ieguldīt acu priekos. Par to vēsture klusē.

kivelnieks.jpgKā žūrijas viesi šoreiz abu iepriekšējo šovu uzvarētāji Ralfs Ēlands un Jāzeps Ugunsgrēks. Ralfiņš, kā jau jaunības maksimālismā lietai piegāja traki nopietni, Jāzeps gan bija iesprūdis kaut kādā padebīlā tēlā, humors līdz galam neaizgāja, taču atkal jāatzīmē – varbūt pie vainas Užavas alus.

Un nu jaukākā daļa – jaunais sastāvs. Par laimi, tā ir tikai trešā sezona, un līdz dziedošiem Centim Ūbelem, Solvitai Āboltiņai un iRobotam vēl pāris sezonas japaciešas, pagaidām vēl pietiek ar Ugunsgrēka 4to ešalonu un Eirovizijas atlases regulāriem.

Pirmā nāk Ieva Sutugova, kura ir redzēta Koru karos, bet ar to arī manas zināšanas par mākslinieci ir galā. Jāsaka, ka viņa uzstājās, pirms ienāca prātā šī lieliskā doma aprakstīt redzēto, tāpēc viņas priekšnesums man aizgāja gar ausīm. Taču žūrija viņai deva labas atzīmes, tad jau laikam viss izdevās. Ieva tēloja Agileru.

Tālāk nāk Zirnekļu čalis no Ugunsgrēka, kurš izrādījās ir Emīls Kivelnieks. Viņš mēģināja tēlot Viktoru Lapčenoku. Teikšu godīgi, Lapčenoku neesmu redzējis traki sen, bet nu baigi līdzīgs neizklausījās. Žūrija piekrita un lika viņu kaut kur lejasgalā.

Nākamā, ar sveicienu no Marsa, nāk kādus gadus desmit neredzēta Yana Key, un kā jau rūdīta Eirovīzijas dalībniece tēlo citu Eirovīzijas dalībnieci, kuras vārds man nupat ir aizmirsies – tumsnējo zviedrieti kas dziedāja par Eiforiju. Šis priekšnesums ir kā sveiciens no nākotnes, jo, negūglējot dzimšanas datus, atļaušos minēt, ka Yana par zviedrieti ir vismaz divas reizes vecāka. Kratījās Yana labi; viņas priekšnesuma pievienotā vērtība bija volejbola lauva –Samoilovs (vismaz par to bija pārliecināts mans 7 gadus vecais dēls), kurš Yanai pievienojās dejā. Jāatzīstas, ka rakstot bija jāgūglē, kas uzstājās pēc Zirnekļu džeka, jo, godīgi sakot, šis inčīgais priekšnesums jau bija aizmirsies.

Tālāk seko viena no vakara naglām, jeb laikam jāsaka – vakara naglis – Normunds Pauniņš, kurš bija iejuties sev labi zināmā tēlā – narkotiku atkarīgajā Deivā Gehenā no Depeche Mode, jeb kā Ralfiņš teica – Depeššš Mode. Priekšnesums bija solīds, var redzēt, ka loma studēta gadiem, un čalis zina, kā tas kaifs uz skatuves nāk ārā. Bija forši, visiem patika, žūrijas Jana pat pielēca kājās un applaudēja līdzi, varbūt nebija droša, vai tas dekoltē pamanīts (bet varbūt atkal alus pie vainas). Jāatzīmē arī Pauniņa angļu valoda – tā šovakar bija pārliecinoši latviskākā, es gandrīz noticēju, ka Deiva saknes ir no Baltijas jūras dzintara krastiem.

Kā piektā no burvju lifta parādās, SPOILER ALERT, pirmā koncerta uzvarētāja – vienīgā man nepazīstamā dalībniece, bet runā, ka tā esot meitene, kas “dziedāja piedziedājumu tajā čirkainā džeka vienīgajā slavenajā dziesmā.” Es kā erudīts (700 LVL Prāta bankā) uzreiz sapratu, ka runa ir par Strēlnieci. Vārdiņš gan neaizķērās, bet gan jau ar laiku, meitene tomēr jūtami būs viena no favorītiem. Nu ja, tātad, meiča dziedāja citplanētietes dziesmu no Piektā elementa (par kuru Šikipēdija vāvuļoja kādas 5 minūtes), un Ralfs nebija apmierināts, ka šo dziesmu, kas īstenībā esot taisīta uz kompjūtera, meitene nespēja nodziedāt tik precīzi kā oriģināls. Pasaulē redz esot daži, kas varot. Ak, jaunības maksimālisms! Manām lāča nomītajām ausīm likās ļoti labi, un meitene krietni pārspļāva visus pārējos popielas dalībniekus.

Traki garš jau palags, bet vēl nedaudz jāpaciešas – sestais (trešais no beigām) uzstājas pāraugušais bērnu Eirovīzijas zvaigzne Dzintars Čīča, kurš izbalansē dīvainību ar Yanas padzīvojušo Lorēnu (tā viņu sauca!) un tēlo Kusturicu, kurš droši vien ir kādas trīs reizes vecāks par Dzinču. Par romu dziedāšanas kvalitātēm nerunāsim, tur Čīča ir tip top, bet ar pielīmēto bārdu un pinkaino parūku Dzintars izskatījās pēc kaut kā, kas ir evolucionējis no mūsu brāļa neandertālieša. Bez maz vai – ņem un filmējies Krūdos!

Kā pirmspēdējā mūs priecēja “meitene no laukiem” (Katlakalna, 12km līdz Melngalvju namam), kā viņa pati nosauca, Rūta Dūduma. Dziedāja viņa pa radio līdz vēmienam nodrillēto dziesmu par Meršiem, kuru izpilda Dafija, tā, kura nav pīle. Kā jau meitenei no laukiem pienākas, visa Rūtas “maska” ir parūka un lēcas. Es nezinu, kā izskatās īstā Dafija, bet žūrija teica, ka galīgi neesot līdzīgi. Dziedāja meitene labākajās Eirovīzijas un Fabrikas tradīcijās, tā teikt, kaut kā jau tās astoņas dalībnieku vietas bija jāaizpilda.

Vakara noslēdzošā dziesma piederēja Mārtiņam Ruskim, kurš tēloja Ketlīnu Dženeri, kas tēlo Vili Valo no HIM un dziedāja “Join me”. Ketlīna kā īsta dumpiniece uznāca uz skatuves ar aizdedzinātu cigareti un Ruska balsī nodziedāja dziesmu. Jāsaka, viņa jau nav vainīga, ka Ruskim tik specifiska balss, bet kā ir, tā jādzīvo.

Ar to arī koncerts bija galā, atlika vien visus sarindot pa vietām. Pārliecinoši uzvarēja meitene ar astoņkāji galvā – Strēlniece no piektā elementa, otrais palika Deivs Pauniņš, bet Lapčenoks ar Dūdumu (žūrija tomēr nenoticēja lēcām) toč bija kaut kur apakšā.

Biju tā iegrimis rakstīšanā, ka palaidu garām sadaļu, ko kurš tēlos nākamnedēļ, tādēļ, vienīgais, ko varu teikt puslīdz droši, Dūduma tēlos Dūdumu parūkā.

Viss, tiekamies pēc nedēļas. Padevīgi jūsu, Užavas alus (produktpleisments ir saskaņots ar wordpresu). Over and out.

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Seth Dickinson “The Traitor” un atkal impērijas graušana no iekšpuses, šoreiz – ar skaitīkļiem

Ko lai dara klusā sestdienas vakarā, kad iesāktas kādas piecas grāmatas, bet nevienu no tām negribas lasīt? Pareizi – jāatkorķē alus un jānopūš putekļi no iesūnojušā grāmatu bloga. Starp citu, vai man tikai rādās, vai LV grāmatu blogeru vidū ir iestājies panīkums? Vienīgi asmodeus nepaguris turpina regulāri rakstīt par izlasīto, pārējie kaut kur pačibējuši.

Ja meistarīgi apraksta, kā tikts pie grāmatas, tad ar to var aizņemt  paprāvu rindkopu. Hmm. Ārzemju fantāzijas blogeru vidē par šo grāmatu jūsmīgas atsauces sāka masveidā ienākt jau pagājušā 2015.gada vasarā, kaut pats romāns iznāca tikai rudenī.  Nevarētu teikt, ka sinopse mani uzreiz uzrunāja –  „Nodevēja” ir episks ģeopolitiska fantāzija par vienas sievietes misiju noārdīt impēriju iemācoties,  kā to vadīt. It kā nav slikti, bet, redz, galvenā varone Baru kļūst par… grāmatvedi.  Neizklausās traki aizraujoši ne? Ko tad grāmatvedis var izdarīt? Sabotēt bilanci? Lai vai kā, grāmatu nopirku, tādejādi izpildīdams galveno pienākumu pret potenciāli labu grāmatu, un noliku to plauktā. Bet nepagāja ne gads, un grāmata pati ieslīdēja man rokā, un ķēros pie lasīšanas. Jāsaka uzreiz – labi, ka tā, bet nu par visu pēc kārtas.

traitor1Izdevniecība Tor, 387 lpp.

Grāmata sākas ar autora solījumu:

Šī ir patiesība. Tu to zināsi, jo tā ir sāpīga.

Un, cepuri nost, savu solījumu viņš tur.

Mazā Baru Cormorant dzīvo idillisku bērnību paradīzes saliņā Taranoke kopā ar savu mammu un diviem tētiem, līdz kādu dienu pie horizonta parādās kuģi ar sarkanām burām. Tie ir Masquerade impērijas kuģi, kas atveduši Baru tautai postu. Impērija nāk ar savu bagātību un zālēm (pret slimību, kuru paši ievazā) un sanitāro sistēmu, taču, lai to dabūtu, ir jāpakļaujas impērijas kultūrai. Īsā brīdī notiek maigā okupācija. Svarīgs aspekts impērijas kultūrā ir arī pareiza seksuālā orientācija, citādie tiek ārstēti ar karstu dzelzi vai pazūd, kā notiek ar vienu no Baru tēviem. Lai arī maza, bet ļoti gudra, Baru nolemj impērijai par to atriebties. Viņa nolemj darīt visu, lai impēriju sagrautu un viņas tauta reiz atkal būt brīva.

Baru kopā ar citiem salas bērniem tiek uzņemta impērijas dibinātā skolā, kur iekarotāji ātri vien pamana viņas aso prātu. Baru ir brīnumbērns, un viņai tiek paredzēta spoža nākotne Masquerade varas aparātā. 18 gadu vecumā viņa tiek nosūtīta ieviest kārtību uz citu Impērijas sastāvā esošu republiku, Aurdwynn, strādāt trešajā augstākajā amatā – par impērijas grāmatvedi (augstāki ir tikai gubernators un tiesnesis). Vienīgā problēma ir tāda, ka Aurdwynn ir īsts sazvērnieku čūsku midzenis, tā sastāv no 12 hercogistēm, kurās sacelšanās gars ir mūžam dzīvs. Abi Baru amata priekšteči ir nogalināti – viens par to, ka mēģinājis palīdzēt nemierniekiem, otrs – par to, ka uzstājīgi mēģinājis ar tiem cīnīties. Lielākā grāmatas daļa tad arī risinās šajā Aurdwynn, un lai uzzinātu vai un kā Baru izdosies atrisināt šo gambītu ir jālasa grāmata.

Viss augstāk aprakstītais ir grāmatas pirmā piektdaļa, bet stāstīt par to, kas seko nozīmē maitāt lasīšanas procesu, šī ir no tām grāmatām, par kuru jo mazāk zināsi pirms lasīšanas, jo labāk.traitor2

“The Traitor” lasīšana lasa zināmu piepūli, jo lai arī tā ir patīkami īsa, tomēr darbojošos tēlu ir ļoti daudz un to vārdi lielākoties ir neeiropiski, līdz ar ko sākumā bija pagrūti izsekot kas ir kas. Divpadsmit hercogu vidū ir atrodami tādi skaistuļi kā Lyxaxu (folozofs), Pinjagata (militārists), Unuxekome (pirāts), Vultjag (specializāciju neatceros), u.c. Ļoti labi ir izstrādāta pasaule, tās ekonomika, visas alianses ir loģiskas, kas kuram un kāpēc ir vajadzīgs. Lai gan tāda tīra ekšena praktiski nav, tomēr praktiski visu laiku tiek saglabāta spriedze, un grāmata lasās ļoti labi. Un fantāzija tā skaitās tikai tāpēc, ka tā nav mūsu pasaule, jo maģijas šeit nav.

Es neatceros nevienu citu grāmatu,020413_2026_HughHoweyWo2.png kurā būtu tik skarbi parādīts, ko nozīmē maksāt visaugstāko cenu sava lielā mērķa vārdā. Šīs grāmatas beigu dēļ vien ir vērts to lasīt, tās beigas jums ilgi paliks atmiņā, Džordžs R.R. Mārtins salīdzinājumā ar Dikensonu ir optimists. Rekomendēju, piecas bļembas.

P.S. Šai grāmatai ir divi nosaukumi, Amerikas un Anglijas tirgum katram savs – “The Traitor” un “The Traitor Baru Cormorant”.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

China Mieville “The City & the City” – atredzēt Dvinu

Čaina  Mjevils ir populārs mūsdienu fantastikas autors, viņš ir populārākais tā saucamā New Weird novirziena pārstāvis, un “The city & the city” ir viņa atzītākais darbs – tas ir saņēmis vairākus apbalvojumus, tai skaitā arī 2009.gadā Hugo balvu kā labākais romāns.

New Weird ir 90tajos gados radies SFF novirziens, kura autori sakās smēlušies iedvesmu H.P.Lovkrafta darbos, viņu radītās pasaules, ir dīvainas (kā to sola žanra nosaukums), tajās ir sapludināti fantastikas, fantāzijas un šausmu elementi. Darbība parasti risinās urbānā vidē, pilsētās, kuras līdzās apdzīvo cilvēki un dažnedažādi mošķi un notiek visādas dīvainas lietas.

city-and-city

Izdevniecība Pan Books, 373 lpp.

“The city & the city” gan nekādu mošķu nav, fantastiska ir pati pilsēta. Autors ir paņēmis ideju par dalītajām pilsētām (piemēram, Austrumu un Rietumu Berlīne) un atvasinājis to līdz absurdam. Iedomājaties, ja Rīgas teritorijā būtu divas valstis. Ja, piemēram, Ķengarags un Bolderāja skaitītos vienā valstī, bet Imanta un Purvciems – citā? Ja Brīvības ielas pāra skaitļu puse būtu vienā valstī, bet nepāra – sauktos Ļeņina iela un būtu citā? Ja pusei Rīgas Daugava būtu Daugava, bet otrai – Dvina? Un kas pats interesantākais – vienas valsts iedzīvotāji otrus valsts iedzīvotājus un ēkas neredz, viņi no bērnības ir iemācīti sev apziņā bloķēt (atredzēt) visu, kas skaitās pie otras valsts. Katras valsts iedzīvotājiem ir aizliegtas krāsas, kuras ir iecienītas otras valsts iedzīvotājiem, dažādas valodas, dažādas reliģijas, dažāda gaita. Zvani no vienas valsts uz otru protams ir starptautiski, ceļošanai uz otru valsti ir jākārto vīzas un, protams, abas valstis viena otru neieredz. Un redzēt otru valsti ir noziegums, kolīdz tas tiek fiksēts, tā uzrodas pārstāvji no noslēpumainā Pārkāpuma un aizved pārkāpēju nezināmā virzienā un ar galiem. Kāpēc šī pilsēta ir sadalījusies divās valstīs, neviens vairs neatminas, tā tas vienmēr ir bijis un Pārkārpums kārtīgi sargā, lai tas tā arī paliktu.

Tieši šādas pilsētas ir Beszel un Ul Qoma. Šīs pilsētvalstis valstis atrodas kaut kur Austrumeiropas nomalē, Melnās jūras piekrastē. Grāmatas galvenais varonis ir Beszel policijas detektīvs Tjadors Borlu, kuram uzdots atrisināt kādas mīklainu meitenes slepkavību. Pareizāk sakot, slepkavība uz pirmo acu uzmetienu izskatās pilnīgi parasta, kāds ņēmis un nozūmējis kādu, iespējams, staiguli un neveiksmīgi mēģinājis nobēdzināt līķi. Vienīgais, ka upuri nekādi neizdodas identificēt, līdz anonīmi avoti detektīvam piespēlē informāciju, ka meitene patiesībā ir no Ul Qomas. Un kā gan tas ir iespējams – Ul Quomas meitenes līķis Beszel rajonā, bet Pārkāpums to nav fiksējis? Sākot šķetināt noziegumu, mēs kopā ar detektīvu Borlu rokamies arvien dziļāk abu pilsētu noslēpumos.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngLai gan stāsta kriminālais pavediens ir visai klasisks, tomēr tas ir tikai instruments šīs fantastiskās Mjevila iedomātās pasaules izpētei un par šo pasauli vien viņam pienākas visas bļembas. Ja uzskati sevi par fantastikas cienītāju, tad no visas sirds ieteiktu izlasīt šo grāmatu. Augstākās raudzes fantastika, kura liek kārtīgi padomāt – cik daudz mēs paši savā dzīvē apzināti vai neapzināti izvēlamies atredzēt?

P.S. Intam no asmodeus.lv arī patika

4 komentāri

Filed under Uncategorized