Monthly Archives: Decembris 2016

Par bloga grūtrakstīšanu un pastaigu naktī

Tikko pabeidzis lasīt jau trešo stāstu krājumu pēc kārtas, es nolēmu sēsties pie datora un uzrakstīt visām trim grāmatām aprakstus – gan sajūsmināties par Daniela Polanska jaunāko veikumu “A city dreaming”, gan pasūdzēt par vilšanos Svena Kuzmina “Pilsētas šamaņos” un nevilšanos Paula Bankovska “Trakajos večos”. Taču jau diezgan ilgi mokos ar bloga grūtrakstīšanas kaiti, jeb “iekšā ir, bet ārā nenāk” sindromu, un pēc pāris stundām pavadītām bezmērķīgos klejojumos interneta dzīlēs un Paniskajos piparos Feisbukā es sapratu, ka atkal nebūs. Sašūmējos, uzmetu plecos praķi un devos paklejot pa naksnīgo Sarkandaugavu.
Brīdī, kad nogājis pa Patversmes ielu līdz Sīmaņu ielai, es nogriezos uz Duntes ielas pusi un devos garām vietējā kolorīta Šanhajai, nodimdinot divpadsmit reizes nakts klusumu pārtrauca Sarkandaugavas kapiem blakus esošās baznīcas zvans. Man priekšā Sīmaņa un Āžu iela krustojumā pret laternas stabu atbalstījies kāds vīrs stāvēja un smēķēja cigareti. Ieraudzījis viņu, es šķērsoju brauktuvi uz mēģināju neuzkrītoši paiet viņam garām pa pretējo ielas pusi.
Knapi biju ticis līdz vīram, kad šis visai skaļā balsī pajautāja: “Hei, saimniek, ko tāds skābs ģīmis?” Nezinu, kas mani raustīja aiz mēles, taču es apstājos, pagriezos un sāku kratīt sirdi par savām nedienām. “Kaut kā blogs nerakstās,” es teicu. “Esmu izlasījis kārtējo grāmatu, nodirnējis visu vakaru pie datora, bet rezultātā kārtējais tukšpadsmits. Kā man būt? Nevar taču visu novelt uz saules ciklu.”
Vīrs, glaudīdams savu bārdu kā tāds kungfu skolotājs, nosmaidīja un sacīja: “Zini ko, atklāšu tev grāmatu apskata rakstīšanas noslēpumu. Sākumā uzraksti kā tu vispār tiki līdz konkrētās grāmatas lasīšanas, tad īsa anotācija. Pēc tam kas tevi grāmatā aizķēra vai vēl labāk nepatika. Tad var pievērsties varoņu analīzei un provēt izlobīt, ko autors ir vēlējies pateikt patiesībā, salīdzināt ar žanru kopumā un beigās ielikt savu vērtējumu.”
Es stāvēju apstulbis ar atvērtu muti, labi ka ziemā nav kukaiņu, kas varētu ieskriet rīklē. Nevarēja taču būt, ka viss ir tik vienkārši, tomēr man gar acīm jau skrēja ieraksta iedomu plāns un galvenie punkti. Es gribēju mesties mājup, sēsties pa datora un sākt drukāt. “Paldies, vecais!”, es teicu. “Tas taču ir sasodīti elementāri, kā es pats nebiju iedomājies. Palieku tev vienu parādā.” Raitā solī devos Tilta ielas virzienā, vien aiz muguras vēl dzirdēju vīru smejam “Neuztraucies, parādā man vēl neviens nav palicis.”

 

Advertisements

6 komentāri

Filed under Uncategorized