Pauls Bankovskis “18” – its a crap!

Ja tu esi grāmatas lasošs latviešu vīrietis, tad novembrī tev ir jādara trīs lietas – jāaudzē ūsas, jānēsā piesprausts karodziņš un jālasa latviešu literatūra. Tad, kad dalīja ūsas es nebiju mājās, karodziņu nespraužu filozofisku apsvērumu dēļ, bet vismaz grāmatas es lasu, tai skaitā arī latviešu autorus un šoreiz uzņemšos iniciatīvu un par dažām pat uzrakstīšu savā ar biezu putekļu kārtu klātajā blogā.

Mūsdienās iznākošo latviešu autoru prozu var iedalīt trīs kategorijās – a) sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” romāni, b) bankrota cenu kandidāti, un c) lubenes. XX gadsimta sērijas romāni visi nonāk pārdošanas topos, mīlētākie tajos atrodas pat bezmaz gadu (“Svina garša”, “Mātes piens”). Tie lielākoties tiek plaši slavēti un reklamēti, taču ik pa brīdim gadās tādi, kuru iznākšana paslīd garām klusi un nemanāmi. Šis klusums vienmēr šķiet tāds aizdomīgs – kāpēc tik maz ir rakstu par, piemēram, Repšes “Bogeni” vai Bankovska “18”? Pirmā doma, kas nāk prātā – iespējams grāmata nav diez ko laba. Nupat esmu aizvēris Bankovska grāmatas pēdējo vāku un steidzu jums ziņot, ka aizdomas ir attaisnojušās ar uzviju.

Pirms ķeros Pēterim pie ragiem, neliela atkāpe. Tālajā 2014.gada nogalē biju uzaicināts uz Radio Pieci papļāpāt par fantastiku. Sēdēju radio mājā pie apsarga un gaidīju, kad man atnāks pakaļ kāds no studijas un blakus man sēdēja Pauls Bankovskis. Pie rakstnieka pienāca kāds vīrs un steidza sveikt ar jaunās grāmatas“18” iznākšanu. Autors pateicās un sāka uzreiz bikli taisnoties, ka pats grāmatu vēl nemaz neesot redzējis, viss noticis tik ātri, utt utjp, vienvārdsakot, likās, ka autors par kaut ko taisnojas. Tobrīd man pakaļ atnāca meitene un ainiņa ar rakstnieku aizmirsās, līdz brīdim, kad blogeru uzmundrināts novembrī lasīt latviešus paņēmu lasīt “18”.

bankovskis_18Izdevējs: Dienas Grāmata, 175.lpp.

Izdevēja apraksts:
 Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?”

Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Izlasījāt aprakstu – hā!, šī grāmata nav par to. Patiesībā šī grāmata ir par kokiem, kuri fotogrāfē cilvēkus jo kokiem un fotoaparātiem un vispār visam ir apziņa un brīvā griba. Akmeņiem piemēram ir lielāka brīvā griba kā kokiem, tik brīva, ka robežojas ar pofigismu. Un tā kā mēs visi esam viens vienots vesels, tad reizēm mēs piedzimstam par kokiem, bet reizēm par cilvēkiem, bet tā kā atmiņas un pieredze zemapziņas līmenī pārdzimst, tad var gadīties, ka kāds bērzs jūs sveicina. Savukārt, brīdī, kad cilvēks vīna reibumā sāk kaut ko nesakarīgi gvelzt, iespējams, caur viņu izmisīgi cenšas runāt vīnogulājs. Cilvēki pat dzīves laikā mēdz pārvērsties par kokiem, kad dzīve šos lauž un pirksti paliek līki, kropli un nekustīgi.

Vēl grāmatā ir ļoti gari un plaši ceļojumu apraksti, jo kamēr 21. gadsimta Pauls sēž pie loga un filozofē, tikmēr tas otrs, pirms ~100 gadiem  špago šurpu turpu pa Latvijas un Krievijas ārēm un pieraksta redzētās ainavas un arī cītīgi atskaitās par visu apēsto. Jo tam Paulam, kurš sēž pie loga tik ļoti nepatīk ne lasīt, ne rakstīt dabas aprakstus, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņš tā arī nav pievārējis “Gredzenu pavēlnieku”, un tāpēc viņš ir izlēmis uzlikt sev šo smago uzdevumu saņemties un apspiest šo iekšējo nepatiku, un darīt to tieši rakstot romānu (ideju romānu, kā viņš pats to dēvē) sērijai par XX gadsimtu, kuras ietvaros pats mīļuprāt esot izvēlējies rakstīt par un ap 18. gada notikumiem.

Jā, ko tik Pauls nav sakrāmējis šajā grāmatā… vienu gan ir piemirsis – vēsturi, to, kas ir šīs sērijas pamatā. To paviršo naga melnumu, kas tur ir, to es atļaušos neieskaitīt.

Ļoti patika arī sērijas krustmātes Repšes citāts uz aizmugurējā vāka (bet, iespējams, caur viņu izmisīgi cenšas runāt kartupelis):

„Arheologa apsēstība, zinātnieka pacietība, grāmattārpa rutinētība, latents anarhisms, maigums pret paradoksu un pieklusināti dzīves baudu soļi krēslainās senlaiku celtņu anfilādēs. Tāds man acumirkļa tvērumā parādās Pauls Bankovskis – darbs un pats vienuviet.”

vienaEsmu lasījis Bankovska “Trakos večus” un tāpēc zinu, ka viņš var daudz labāk. “18” ir pamatīga haltūra, kaut kas pusjēls un nenostrādāts un vienīgais veids kā ko tādu nodrukāt ir tikai šīs sērijas ietvaros, jo pasūtīts ir un pie plāna jāturas – simtgade taču!

Vērtējot darbu sērijas kontekstā es nevaru dot vairāk par vienu bļembu. Citējot Ģirtu Rungaini  – kārtīga “brūnas krāsas substance”.

 

P.S. Vienīgais labums no šīs grāmatas izlasīšanas – tā man deva grūdienu uzrakstīt ierakstu blogā. Ceru, ka inerces dzīts uzrtakstīšu vēl pāris rakstus, pirms laisties atpakaļ letarģiskā miegā.

***

Īsi par projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts” – Gundegas Repšes uzrunāti, kopīgā romānu sērijas radīšanā piedalīties piekrita trīspadsmit latviešu rakstnieki, uzņemoties katrs savu nosacītu Latvijas 20. gs. vēstures periodu. Romānu sērijas kopējā vadlīnija ir rūpīga laikmeta dokumentu, liecību u.c. pieejamu avotu un materiālu izpēte, kas kalpo par pamatu katra individuālajam literārajam redzējumam, necenšoties to iegrožot.

Esmu apņēmies izlasīt un arī uzrakstīt par visām sērijas grāmatām, kā arī izveidot savu personīgo topu. Pagaidām tas izskatās šādi:

  1. Arno Jundze “Sarkanais dzīvsudrabs” 5/5
  2. Nora Ikstena “Mātes piens” 5/5
  3. Guntis Berelis “Vārdiem nebija vietas” 3/5
  4. Osvalds Zebris “Gaiļu kalna ēnā” 2/5
  5. Pauls Bankovskis “18” 1/5
Advertisements

19 komentāri

Filed under Uncategorized

19 responses to “Pauls Bankovskis “18” – its a crap!

  1. Ak, mēs visi tūlīt atkal dabūsim presē lasīt par nožēlojamo grāmatu blogeru lingvistiskajām spazmām. 😀 Šitai sērijai taču ir svētās govs statuss.

  2. Paldies, šis raksts bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai sapurinātos dienas vidū 😀

  3. Izskatās, ka ar Intu kopā lasījāt 🙂

    Es tik traki nenovērtēju, bet ”pateicoties” šai grāmatai, es šo sēriju nelasīšu. Vismaz tuvākajā laikā.

  4. 2013. gadā rakstīja, ka 13 autori būs: Osvalds Zebris, Guntis Berelis, Pauls Bankovskis, Pēteris Pūrītis, Gundega Repše, Māris Bērziņš, Inga Ābele, Nora Ikstena, Dace Rukšāne-Ščipčinska, Andra Manfelde, Kristīne Ulberga, Laima Kota un Arno Jundze 🙂

  5. Dāvis

    Kuram “Pēterim pie ragiem”?

  6. Atpakaļ ziņojums: Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete” | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s