Svens Kuzmins “Pilsētas šamaņi” – forma pāri saturam

Rakņājos blogā un nejauši uzgāju vienu pagājušā gada decembrī rakstītu, bet nenopublicētu ierakstu. Ļoti labi iederās #lasilatviešus mēnesī, tādēļ aiziet:

Par Svenu Kuzminu es uzzināju pilnīgi nejauši, uzmaldoties viņa intervijai Satori sarunu kanālā jūtūbā.  Viņa sacītais ieinteresēja un nolēmu apmeklēt kādu no NERTEN izrādēm. Šo svētdien tas veiksmīgi izdevās, un atnācis mājās pēc teātra apmeklējuma paņēmu lasīt Svena šovasar iznākušo debijas stāstu krājumu “Pilsētas šamaņi”

Izdevējs: Dienas Grāmata, 168.lpp.

Izdevēja apraksts:

Svens Kuzmins (1985) ir rakstnieks, mākslinieks un aktieris. Galvenokārt raksta prozu un publicistiku, taču bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Plašākai publikai pazīstams kā viens no etīžu teātra NERTEN autoriem. “Pilsētas šamaņi” ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, grāmatu papildina autora grafikas. Viņa darbi ir tulkoti angļu, krievu un lietuviešu valodā.

“Kopš pašiem tās pirmsākumiem latviešu literatūrā bijis tik daudz laucinieciskuma, ka bez ievērības nav palicis neviens mēģinājums pilsētā radīt literatūru par pilsētu un pilsētniekiem, kas interesētu gan pašus pilsētniekus, gan ziņkārīgus lauciniekus. Taču Svenam Kuzminam, kā šķiet, ar to vien nav gana. Tas, kas lasāms šajos stāstos, ir ne tik daudz latviešu literatūra (rakstīta gan ir latviski, un kur gan lai sprūk) vai pilsētnieciska literatūra, bet visīstākais, ne pārāk senā pagātnē par kaitīgu un izskaužamu uzskatītais kosmopolītisms. Reliģiskā fanātisma piekritējiem, tradicionālo vērtību aizstāvjiem un citiem radikāļiem labāk nelasīt, citādi vēl piemeklēs pēc pašu ieskatiem kas nelabs.”
Pauls Bankovskis

Jāsaka uzreiz, ka ko gribējis pateikt Bankovskis man nav īsti skaidrs, taču par skandalozu vai provokatīvu šo stāstu krājumu es nevarētu saukt. Autors koncepts rakstīt stāstus par cilvēkiem, kuri apzinās sevī kaut kādas spējas (nav teikts, ka viņiem tādas piemīt) un tādi vai citādi ietekmē pasaules modeli, ir skaidrs. Autoraprāt lielākā vai mazākā mērā visos stāstos šādi šamaņi ir, turklāt paši stāsti ir uzrakstīti labi.

Dīvainā kārtā, man patika tieši tie daži stāsti, kuros šamani nespēju saskatīt un īsti arī nebija pilsētas -“Kā es mīlu Raini”, kurā stāstnieks naktī pirms tēva bērēm gremdējas bērnības atmiņās, un “Ihtiologs” par kādu nejaušu romānu ar pūstošu vali fonā, kā arī stāsts “Spēki” par sava veida tauriņa efektu, kur kāda mākslinieka glezna izraisa notikumu ķēdi, kas noved pie lidmašīnas katastrofas. Pārējie 8 stāsti (faktiski gan 6, jo trīs stāsti bija viens sadalīts trīs daļās un izkaisīts starp citiem stāstiem),  labākajā (vai sliktākajā?) gadījumā atstāja vienaldzīgu.

Ir reizes, kad forma pāri saturam man iet pie sirds tīri labi, bet šī nav no tām. Nepamet sajūta, ka lielākajā daļā stāstu kaut kas līdz galam nav, un ar to es nedomāju nobeiguma neesamību. Divas ar pusi bļembas.

P.S. Starp citu, Svenam Kuzminam kopā ar savu NERTEN kompanjonu, dzejinieku  Tomu Treibergu ir lielisks radio raidījums par latviešu literatūru “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru”. Silti iesaku.
Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru