Category Archives: Uncategorized

Svens Kuzmins “Pilsētas šamaņi” – forma pāri saturam

Rakņājos blogā un nejauši uzgāju vienu pagājušā gada decembrī rakstītu, bet nenopublicētu ierakstu. Ļoti labi iederās #lasilatviešus mēnesī, tādēļ aiziet:

Par Svenu Kuzminu es nejauši uzzināju pilnīgi nejauši, uzmaldoties viņa intervijai Satori sarunu kanālā jūtūbā.  Viņa sacītais ieinteresēja un nolēmu apmeklēt kādu no NERTEN izrādēm. Šo svētdien tas veiksmīgi izdevās, un atnācis mājās pēc teātra apmeklējuma paņēmu lasīt Svena šovasar iznākušo debijas stāstu krājumu “Pilsētas šamaņi”

kuzmins

Izdevējs: Dienas Grāmata, 168.lpp.

Izdevēja apraksts:

Svens Kuzmins (1985) ir rakstnieks, mākslinieks un aktieris. Galvenokārt raksta prozu un publicistiku, taču bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Plašākai publikai pazīstams kā viens no etīžu teātra NERTEN autoriem. “Pilsētas šamaņi” ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, grāmatu papildina autora grafikas. Viņa darbi ir tulkoti angļu, krievu un lietuviešu valodā.

“Kopš pašiem tās pirmsākumiem latviešu literatūrā bijis tik daudz laucinieciskuma, ka bez ievērības nav palicis neviens mēģinājums pilsētā radīt literatūru par pilsētu un pilsētniekiem, kas interesētu gan pašus pilsētniekus, gan ziņkārīgus lauciniekus. Taču Svenam Kuzminam, kā šķiet, ar to vien nav gana. Tas, kas lasāms šajos stāstos, ir ne tik daudz latviešu literatūra (rakstīta gan ir latviski, un kur gan lai sprūk) vai pilsētnieciska literatūra, bet visīstākais, ne pārāk senā pagātnē par kaitīgu un izskaužamu uzskatītais kosmopolītisms. Reliģiskā fanātisma piekritējiem, tradicionālo vērtību aizstāvjiem un citiem radikāļiem labāk nelasīt, citādi vēl piemeklēs pēc pašu ieskatiem kas nelabs.”
Pauls Bankovskis

Jāsaka uzreiz, ka ko gribējis pateikt Bankovskis man nav īsti skaidrs, taču par skandalozu vai provokatīvu šo stāstu krājumu es nevarētu saukt. Autors koncepts rakstīt stāstus par cilvēkiem, kuri apzinās sevī kaut kādas spējas (nav teikts, ka viņiem tādas piemīt) un tādi vai citādi ietekmē pasaules modeli, ir skaidrs. Autoraprāt lielākā vai mazākā mērā visos stāstos šādi šamaņi ir, turklāt paši stāsti ir uzrakstīti labi.

Dīvainā kārtā, man patika tieši tie daži stāsti, kuros šamani nespēju saskatīt un īsti arī nebija pilsētas -“Kā es mīlu Raini”, kurā stāstnieks naktī pirms tēva bērēm gremdējas bērnības atmiņās, un “Ihtiologs” par kādu nejaušu romānu ar pūstošu vali fonā, kā arī stāsts “Spēki” par sava veida tauriņa efektu, kur kāda mākslinieka glezna izraisa notikumu ķēdi, kas noved pie lidmašīnas katastrofas. Pārējie 8 stāsti (faktiski gan 6, jo trīs stāsti bija viens sadalīts trīs daļās un izkaisīts starp citiem stāstiem),  labākajā (vai sliktākajā?) gadījumā atstāja vienaldzīgu.

2 bļembas Ir reizes, kad forma pāri saturam man iet pie sirds tīri labi, bet šī nav no tām. Nepamet sajūta, ka lielākajā daļā stāstu kaut kas līdz galam nav, un ar to es nedomāju nobeiguma neesamību. Divas bļembas.

 

P.S. Starp citu, Svenam Kuzminam kopā ar savu NERTEN kompanjonu, dzejinieku  Tomu Treibergu ir lielisks radio raidījums par latviešu literatūru “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru”. Silti iesaku.
Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru

Advertisements

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Pauls Bankovskis “18” – its a crap!

Ja tu esi grāmatas lasošs latviešu vīrietis, tad novembrī tev ir jādara trīs lietas – jāaudzē ūsas, jānēsā piesprausts karodziņš un jālasa latviešu literatūra. Tad, kad dalīja ūsas es nebiju mājās, karodziņu nespraužu filozofisku apsvērumu dēļ, bet vismaz grāmatas es lasu, tai skaitā arī latviešu autorus un šoreiz uzņemšos iniciatīvu un par dažām pat uzrakstīšu savā ar biezu putekļu kārtu klātajā blogā.

Mūsdienās iznākošo latviešu autoru prozu var iedalīt trīs kategorijās – a) sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” romāni, b) bankrota cenu kandidāti, un c) lubenes. XX gadsimta sērijas romāni visi nonāk pārdošanas topos, mīlētākie tajos atrodas pat bezmaz gadu (“Svina garša”, “Mātes piens”). Tie lielākoties tiek plaši slavēti un reklamēti, taču ik pa brīdim gadās tādi, kuru iznākšana paslīd garām klusi un nemanāmi. Šis klusums vienmēr šķiet tāds aizdomīgs – kāpēc tik maz ir rakstu par, piemēram, Repšes “Bogeni” vai Bankovska “18”? Pirmā doma, kas nāk prātā – iespējams grāmata nav diez ko laba. Nupat esmu aizvēris Bankovska grāmatas pēdējo vāku un steidzu jums ziņot, ka aizdomas ir attaisnojušās ar uzviju.

Pirms ķeros Pēterim pie ragiem, neliela atkāpe. Tālajā 2014.gada nogalē biju uzaicināts uz Radio Pieci papļāpāt par fantastiku. Sēdēju radio mājā pie apsarga un gaidīju, kad man atnāks pakaļ kāds no studijas un blakus man sēdēja Pauls Bankovskis. Pie rakstnieka pienāca kāds vīrs un steidza sveikt ar jaunās grāmatas“18” iznākšanu. Autors pateicās un sāka uzreiz bikli taisnoties, ka pats grāmatu vēl nemaz neesot redzējis, viss noticis tik ātri, utt utjp, vienvārdsakot, likās, ka autors par kaut ko taisnojas. Tobrīd man pakaļ atnāca meitene un ainiņa ar rakstnieku aizmirsās, līdz brīdim, kad blogeru uzmundrināts novembrī lasīt latviešus paņēmu lasīt “18”.

bankovskis_18Izdevējs: Dienas Grāmata, 175.lpp.

Izdevēja apraksts:
 Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?”

Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Izlasījāt aprakstu – hā!, šī grāmata nav par to. Patiesībā šī grāmata ir par kokiem, kuri fotogrāfē cilvēkus jo kokiem un fotoaparātiem un vispār visam ir apziņa un brīvā griba. Akmeņiem piemēram ir lielāka brīvā griba kā kokiem, tik brīva, ka robežojas ar pofigismu. Un tā kā mēs visi esam viens vienots vesels, tad reizēm mēs piedzimstam par kokiem, bet reizēm par cilvēkiem, bet tā kā atmiņas un pieredze zemapziņas līmenī pārdzimst, tad var gadīties, ka kāds bērzs jūs sveicina. Savukārt, brīdī, kad cilvēks vīna reibumā sāk kaut ko nesakarīgi gvelzt, iespējams, caur viņu izmisīgi cenšas runāt vīnogulājs. Cilvēki pat dzīves laikā mēdz pārvērsties par kokiem, kad dzīve šos lauž un pirksti paliek līki, kropli un nekustīgi.

Vēl grāmatā ir ļoti gari un plaši ceļojumu apraksti, jo kamēr 21. gadsimta Pauls sēž pie loga un filozofē, tikmēr tas otrs, pirms ~100 gadiem  špago šurpu turpu pa Latvijas un Krievijas ārēm un pieraksta redzētās ainavas un arī cītīgi atskaitās par visu apēsto. Jo tam Paulam, kurš sēž pie loga tik ļoti nepatīk ne lasīt, ne rakstīt dabas aprakstus, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņš tā arī nav pievārējis “Gredzenu pavēlnieku”, un tāpēc viņš ir izlēmis uzlikt sev šo smago uzdevumu saņemties un apspiest šo iekšējo nepatiku, un darīt to tieši rakstot romānu (ideju romānu, kā viņš pats to dēvē) sērijai par XX gadsimtu, kuras ietvaros pats mīļuprāt esot izvēlējies rakstīt par un ap 18. gada notikumiem.

Jā, ko tik Pauls nav sakrāmējis šajā grāmatā… vienu gan ir piemirsis – vēsturi, to, kas ir šīs sērijas pamatā. To paviršo naga melnumu, kas tur ir, to es atļaušos neieskaitīt.

Ļoti patika arī sērijas krustmātes Repšes citāts uz aizmugurējā vāka (bet, iespējams, caur viņu izmisīgi cenšas runāt kartupelis):

„Arheologa apsēstība, zinātnieka pacietība, grāmattārpa rutinētība, latents anarhisms, maigums pret paradoksu un pieklusināti dzīves baudu soļi krēslainās senlaiku celtņu anfilādēs. Tāds man acumirkļa tvērumā parādās Pauls Bankovskis – darbs un pats vienuviet.”

vienaEsmu lasījis Bankovska “Trakos večus” un tāpēc zinu, ka viņš var daudz labāk. “18” ir pamatīga haltūra, kaut kas pusjēls un nenostrādāts un vienīgais veids kā ko tādu nodrukāt ir tikai šīs sērijas ietvaros, jo pasūtīts ir un pie plāna jāturas – simtgade taču!

Vērtējot darbu sērijas kontekstā es nevaru dot vairāk par vienu bļembu. Citējot Ģirtu Rungaini  – kārtīga “brūnas krāsas substance”.

 

P.S. Vienīgais labums no šīs grāmatas izlasīšanas – tā man deva grūdienu uzrakstīt ierakstu blogā. Ceru, ka inerces dzīts uzrtakstīšu vēl pāris rakstus, pirms laisties atpakaļ letarģiskā miegā.

***

Īsi par projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts” – Gundegas Repšes uzrunāti, kopīgā romānu sērijas radīšanā piedalīties piekrita trīspadsmit latviešu rakstnieki, uzņemoties katrs savu nosacītu Latvijas 20. gs. vēstures periodu. Romānu sērijas kopējā vadlīnija ir rūpīga laikmeta dokumentu, liecību u.c. pieejamu avotu un materiālu izpēte, kas kalpo par pamatu katra individuālajam literārajam redzējumam, necenšoties to iegrožot.

Esmu apņēmies izlasīt un arī uzrakstīt par visām sērijas grāmatām, kā arī izveidot savu personīgo topu. Pagaidām tas izskatās šādi:

  1. Arno Jundze “Sarkanais dzīvsudrabs” 5/5
  2. Nora Ikstena “Mātes piens” 5/5
  3. Guntis Berelis “Vārdiem nebija vietas” 3/5
  4. Osvalds Zebris “Gaiļu kalna ēnā” 2/5
  5. Pauls Bankovskis “18” 1/5

20 komentāri

Filed under Uncategorized

Par bloga grūtrakstīšanu un pastaigu naktī

Tikko pabeidzis lasīt jau trešo stāstu krājumu pēc kārtas, es nolēmu sēsties pie datora un uzrakstīt visām trim grāmatām aprakstus – gan sajūsmināties par Daniela Polanska jaunāko veikumu “A city dreaming”, gan pasūdzēt par vilšanos Svena Kuzmina “Pilsētas šamaņos” un nevilšanos Paula Bankovska “Trakajos večos”. Taču jau diezgan ilgi mokos ar bloga grūtrakstīšanas kaiti, jeb “iekšā ir, bet ārā nenāk” sindromu, un pēc pāris stundām pavadītām bezmērķīgos klejojumos interneta dzīlēs un Paniskajos piparos Feisbukā es sapratu, ka atkal nebūs. Sašūmējos, uzmetu plecos praķi un devos paklejot pa naksnīgo Sarkandaugavu.
Brīdī, kad nogājis pa Patversmes ielu līdz Sīmaņu ielai, es nogriezos uz Duntes ielas pusi un devos garām vietējā kolorīta Šanhajai, nodimdinot divpadsmit reizes nakts klusumu pārtrauca Sarkandaugavas kapiem blakus esošās baznīcas zvans. Man priekšā Sīmaņa un Āžu iela krustojumā pret laternas stabu atbalstījies kāds vīrs stāvēja un smēķēja cigareti. Ieraudzījis viņu, es šķērsoju brauktuvi uz mēģināju neuzkrītoši paiet viņam garām pa pretējo ielas pusi.
Knapi biju ticis līdz vīram, kad šis visai skaļā balsī pajautāja: “Hei, saimniek, ko tāds skābs ģīmis?” Nezinu, kas mani raustīja aiz mēles, taču es apstājos, pagriezos un sāku kratīt sirdi par savām nedienām. “Kaut kā blogs nerakstās,” es teicu. “Esmu izlasījis kārtējo grāmatu, nodirnējis visu vakaru pie datora, bet rezultātā kārtējais tukšpadsmits. Kā man būt? Nevar taču visu novelt uz saules ciklu.”
Vīrs, glaudīdams savu bārdu kā tāds kungfu skolotājs, nosmaidīja un sacīja: “Zini ko, atklāšu tev grāmatu apskata rakstīšanas noslēpumu. Sākumā uzraksti kā tu vispār tiki līdz konkrētās grāmatas lasīšanas, tad īsa anotācija. Pēc tam kas tevi grāmatā aizķēra vai vēl labāk nepatika. Tad var pievērsties varoņu analīzei un provēt izlobīt, ko autors ir vēlējies pateikt patiesībā, salīdzināt ar žanru kopumā un beigās ielikt savu vērtējumu.”
Es stāvēju apstulbis ar atvērtu muti, labi ka ziemā nav kukaiņu, kas varētu ieskriet rīklē. Nevarēja taču būt, ka viss ir tik vienkārši, tomēr man gar acīm jau skrēja ieraksta iedomu plāns un galvenie punkti. Es gribēju mesties mājup, sēsties pa datora un sākt drukāt. “Paldies, vecais!”, es teicu. “Tas taču ir sasodīti elementāri, kā es pats nebiju iedomājies. Palieku tev vienu parādā.” Raitā solī devos Tilta ielas virzienā, vien aiz muguras vēl dzirdēju vīru smejam “Neuztraucies, parādā man vēl neviens nav palicis.”

 

6 komentāri

Filed under Uncategorized

Savāds atgadījums ar pildspalvu vakarā – “Izklausies redzēts” So3E09

Sveiki labvakar, uzminiet, kas šeit? Pareizi, Andris vēl pēdējo reizi šosezon ar šova “Izklausies redzēts” apskatu. Šoreiz pusfināls. Pusfināls tas ir tāpēc, ka šova veidotāji to ir izlēmuši tā saukt, patiesībā tas ir vienkārši pēdējais no 9 raidījumiem, kam nākamnedēļ sekos fināls.

zurijaŠovakar mūsu mīļajai žūrijas trīsvienībai – Viedais, princese un āksts pievienojies puisēns, kurš pazaudējis krāsu – Markus Riva, šaurākais publikai pazīstams arī kā Miķelis Ļaksa.

Pirmais šovakar mums uzstājas Emīls Kivlenieks, kurš atveido Frediju Merkūriju. Krūšu apmatojums mākslīgs un niecīgs un skaņa, kā kāds dīrātu kaķēnus. Viedajam Jānim nav patikusi Freža sadziedāšanās ar publiku, jo nav pārāk reāla – Fredijs esot miris. Artis pasaka to, ko mēs domājām visus iepriekšējos astoņus raidījumu – beidzot (atšķirībā no visām iepriekšējām reizēm) ir panākta kaut kāda vizuālā līdzība ar tēlojamo mākslinieku. Miķelis stāsta, ka agrāk esot daudz klausījies šo mākslinieku.
Seko obligātais transgender priekšnesums, šoreiz Ieva Sutugova pārtapusi par grupu Kiss. Nekādi nespēju saprast vajadzību pēc šīm pārvērtībām, bet mums jau kopš senseniem laikiem ir bijušas mīļas Skaidrītes Krāniņas un Mirdziņas Nabiņas. Ievai krūtis ievērojami spalvainākas kā Kivlenieka Fredijam, balss kā jau dāmai, kas tēlo veci. Jānis atzīmē, ka spējis skatīties tikai uz spalvainajām krūtīm un vienīgais, kas viņam pietrūcis pilnīgam autentiskumam ir asiņu spļaušana. Arī Janai patikušas spalvainās krūtis. Artis ir manāmā neizpratnē, kāpēc Laurim Reinikam nav Kiss meikaps. Artim arī patika spalvainās krūtis. Tikai Miķelim nebija nekas sakāms par Sutugovas krūtīm.

Seko reklāmas pauze un notiek kāds nepatīkams atgadījums. Traki sakasās auss, es to drusku pačakarēju ar pildspalvu un televizoram pazūd skaņa. Titru šovam nav un tādēļ nāksies spēlēt mēmo šovu. Tā gadās.

Uz skatuves kāpj Dzintars Čīča, šķiet tēlos Toniju Benetu vai varbūt Džo Peši, grūti saprast. Jana drusku tā kā miedzas, iespējams, ka Dzinča šķībi laiž, lai gan tas ir maz ticams, drīzāk viss notiek diezgan aukstos toņos. Tad jau tomēr Džo Peši. Šipkevicam pirms runāšanas sastingst skatiens un samazinās acu zīlītes – iestartē vikipēdiju. Markus ieraudzījis savu gammas pretmetu un intensīvi žestikulēdams stāsta par iņ un jaņ. Vai arī par to, kā bērnībā skatījies Viens pats mājās, ej nu sazini. Starp citu, jūs esat pamanījuši, cik Janai ir tukšs skatiens?

Nāk Yana Key un tēlo Madonnu, taču tā kā viņu pavada semačku grauzēju pulciņš, tad jāmin, ka tā ir Maša Rasputina. Jānis nezin kāpēc sadomājis demonstrēt anekdoti par gruzīnu, kurš nes divus arbūzus un tad šim uzprasa kā nokļūt uz Džugašvilli prospektu. Šis saka – “paturi arbūzus,” atpleš rokas un “ņezinu!” Lauris intensīvi pēta Yanas kurpes tātad dziedāja par Pelnruškīti. Jana traki krata roku, laikam smagi notirpusi. Markuss reklamē veļas balinātāju Ace.

Uzstājas Rūta Dūduma un tēlo katru blondo Eirovīzijas pusfinālisti no Latvijas ever. Fonā dejotāji izspēlē etīdi no slimnīcas, kurā sanitāri dejo ar pacientēm. Artis atver muti līdz ausīm atgāžas atpakaļ -veldzējas, pil kondicionieris. Jana lipsinco, tad jau būs kas populārs. Markus rāda, cik augstu bija uzcēlis Jengas torni, un kā tas gāzās. Jana intensīvi kasa galvu, laikam sausa āda. Te derētu kāds padoms no Kilblokas kundzes par jaunatklātajiem Dzintara sortimenta bezgalīgajiem labumiem. Artis izmanto iespēju apķerties Janai un ir ļoti apmierināts, tad mēģina jokot un smieties. Jānis par godu 18.novembrim melodeklamē Kamolā tinēju, taču Markus iejaucas ar šķību piedziedājumu un gandrīz atraujas pa mici.

Normunds Pauniņš šovakar arī piedzīvojis neticamas pārvērtības, ticis pie peldcepures, un tēlo ukraini Jaceņuku. Nezināju, ka šis dzied, bet varbūt tas ir kāds politisks steitments, jo visi taču saprot, ka Normundam nav vairs nekādu izredžu tikt finālā. Markus uzsver, ka viņš no Ukrainas pagājušā gada Eirovīzijas atlasē saņēma 12 punktus. Jānis gari runā un beigās izteiksmīgi nodemonstrēt, kā Ukrainā dzēris gorilku no liiiiielām glāzēm, nevis tādām maziņām, kā pie mums.

zurija2Dināra Rudāne tēlo Samantu Tīnu, fonā varen daudz stilīgu piedejotāju un Rasels. Jānis vairākkārt pastiepj roku itkā sveicienam, bet veikli rauj atpakaļ, tādejādi demonstrēdams Radio SWH attieksmi pret latviešu estrādi. Jana ir gatava mainīties ar aksesuāriem, notiek kaulēšanās, bet vienošanās netiek panākta. Artis bikli smaida un ļoti neuzkrītoši atkal bīdās tuvāk Janai. Viņi šova laikā ir jūtami satuvojušies. Nez kas par to ir sakāms Jānim. Un Rodžeram. Markus atzīst, ka uzskata Samantu par savu galveno konkurenti nākamā gada Eirovīzijas kvalifikācijā.

Vakara noslēdzošais priekšnesums ir Mārtiņš Ruskis kā latviešu onehitwonders Andris Ābelīte ar pavadošo Liepājas simfonisko orķestri. Dziesma “Tu mana svētā grēcīgā” aizkustina publiku, džeks no Kiss slauka asaras ar papīra mutautiņu. Gaisā jūtams, ka ir pēdējā koncerta pēdējā dziesma, visi ir saguruši. Jana lauza rokas un šmaukstina muti, intensīvi mirkšķina acis un krata galvu. Matrica uzkārusies. Savukārt Jānis nebēdnīgi piedāvā zālei spēlēt “akmens, šķēres, papīrīts”. Pats spītīgi visu laiku liek akmeni. Markus uz atvadām demonstrē, ka tieši viņš no klātesošajiem ir Krievijā vispopulārākais mākslinieks.

dalibniekiSeko pēdējā punktu dalīšana un uzvar spalvainās Sutugovas krūtis, otrajā vietā atstājot Jaceņuku -Pauniņu, kurš vienīgais tā arī neuzvarēja nevienā šovā un Ūdrīša rehabilitācija palika bez ziedojuma. Tā gadās.

Ir pienācis svinīgais bridīs paziņot konkursa finālistus, jeb, pareizāk sakot – finālistes. Ir uzvarējis pilnīgs girlpowers un visas dāmas ir finālā. Lielos vilcienos tā arī ir taisnīgi, jo puiši šajā metienā bija švaki un meitenes, varbūt neskaitot Yanu – labas.  Ar to es visus mūs arī apsveicu. Un vēl ilgi šodien turpināsies svinības visos Rīgas bāros Prozit – pat Latvijas sievietēm, lai jums arī turpmāk veicas!

P.S. Bonusā – Emīls Kivlenieks priecājas par neiekļūšanu finalā:

kivelnieks

8 komentāri

Filed under Uncategorized

Vakars, kad Jana nepieturējās pie plāna – “Izklausies redzēts” So3E06

Labs vakars jūsmājās, šovakar mūsu zilajos ekrānos jau sestais “Izklausies redzēts” trešās sezonas koncerts. Kārtējo reizi saņēmos drosmi (šoreiz sadarbībā ar Selgas cepumiem) un noskatījos šo aizraujošo pārraidi jūsu vietā, par ko tagad arī steidzu rakstīt.

nutellaJāsaka uzreiz, ja interesantākais visa koncerta laikā ir skatītāja, kas kaut ko sajaukusi un krēma vietā ieziedusies ar kurpju smēru, tas ir drošs signāls, ka pārraide nebija diez ko aizraujoša.

Kā ierasts, vakars sākas ar iepazīstināšanu ar (mūsu profesionālo) žūriju. Rodas zināmas aizdomas, ka kāds ir lasījis un ārkārtīgi pozitīvi interpretējis manu blogu, jo Šipkēvics tiek stādīts priekšā kā sentēvs, kurš nokauj ar erudīciju (skatītāju viedoklis). Jana apgalvo, ka šovakar neplāno neko teikt, tas ir kā neliels saulesstariņš šajā rudenīgajā vakarā, taču ilgi tam spīdēt nav lemts. Vēl žūrijā humorists Artis un Ieva Pļavniece.

Pirmais priekšnesums ir kā īsa epifānija par visu šovu kopumā – tiek solīts visu laiku izaicinošākais un šokējošākais priekšnesums, bet čiks vien sanāk. Mans favorīts Normunds Pauniņš tēlo čali, kurš dziedāja “Sweet Harmony” un klipā bija pliks kopā ar daudz plikām meitenēm. Pauniņš, protams, tikai tēlo, ka ir pliks un arī meitenes ir apģērbtākas kā pagājušās nedēļas Šēra un Gaga, tāda “liela brēka – maza vilna” vien sanāk. Starp citu, Pauniņam tā pati maska, kas bija, tēlojot Deivu Gahanu, tikai bez krusta uz pleca. Sentēvs steidz “pliko” Pauniņu saukt par Romeo – baigais romantiķis. Jana atzīst, ka ļoti cerējusi, ka viss būs pliki, bet kas tev to dos – Normundam visi papīri esot tīri. Artis saka, ka īsti ieskaitīts nebūs (jo nebija pliki). Arī Ieva nožēlo, ka Normunds tikai “pliks”.

yanaOtrā uzstājas Yana Key, kurai, nabadzītei, jau otro reizi jātēlo vīrietis, šoreiz Džamirakvai. Indiāņu spalvas uz galvas bija labas, bet ar to arī visa līdzība beidzās. Jānis metas stāstīt par indiāņiem, jo Džamirakua popularizējot irokēzu kultūru (tiešām?), kamēr Jana apgalvo, ka Yanai lieliski padodas tēlot vīriešus. Melo.

Nākamais uz skatuves kāpj Dzinča Cīča un dzied par nosu nosu. Uz skatuves arī vīrs ar akordeonu, kas ļauj piesardzīgi prognozēt labu vietu, taču tā kā Jānis ir no SWH, nevis LR2, tad manas prognozes izrādās greizas. Šipkēvics saka, ka rezultāts bija (kā vēlāk izrādās – tas nozīmē 6.vieta). Jana nez kāpēc ir traki aizelsusies, laikam no plaudēšanas – acīmredzami vāja fiziskā sagatavotība. No hokejista sievas būtu gaidījis vairāk. Artis savukārt dod žetonu un sauc Čīču par poliglotu.

Dināra Rudāne turpina priecēt ar kvalitatīvi izpildītām man svešām dziesmām, šoreiz viņai izdevies tādu atrast Bejonses repertuārā. Jana gan zina dziesmu un aizrautīgi kustina līdzi lūpas, kaut gan iespējams, ka vienkārši pa kluso kaut ko uzkož. Ieva Pļavniece veikli sapin smadzenes mezglā, pasakot, ka būtu gribējies nevainīgākas dejotājas, kuras būtu vairāk vainīgas. Jana atzīst, ka šī nav no viņas mīļākajām Bejonses dziesmām, tātad tomēr ēda. Vēl publiski Jana pieprasa Dinārai apstiprināt viņas draudzības aicinājumu Instagramā. Jānis analizē Dināras/Bejonses priekšnesumu, sadalot to trīs daļās, šajā brīdī aiz sienas dzirdu ko šāvienam līdzīgu, iespējams, ka kāds no kaimiņiem neizturēja analīzi un nošāvās. Dināra Šipkēvicu nosauc par vecu un zālē atskan neviltotas ovācijas. Jānis plati smaida. Dināra vēl nezina, ka viņas dziesmas nekad neatskaņos Radio SWH viļņos. Artis izmisīgi mēģina būt asprātīgs un nopelna žetonu. Par centību.

ahaSeko vakara pozitīvākais priekšnesums, Mārtiņš Ruskis tēlo A-HA. Savu uzstāšanos viņš piesaka ar vārdiem “Man ļoti patīk jau sen grupa A-HA, bet tieši viena dziesma”. Kad Ruskis mēģina paņemt augšas, Pļavniece tā saraujas, kā kāds vilktu ar naglu pa stiklu. Pēc uzstāšanās Ruskis ir neticami runīgs un aušīgs un visu laiku smejas. Nav īsti skaidrs, vai tas ir nervu sabrukums pēc švakā priekšnesuma, vai kaut kas ir paņemts drosmei. Jautrība un humors studijā sit augstu vilni. Uz jautājumu, vai Jānis ar Janu ies uz nākamo Mārtiņa koncertu (“tagad uzprasi mums, vai mēs iesim”), viņi vienbalsīgi atbild “Ahā!” Lauris šlipsē slauka smieklu asaras. Artis manāmi sašļūk, ka viņam pirmajam prātā nav iešāvies šis varenais joks.

Kā sestā nāk Rūta Dūduma, kurai arī šodien nākas tēlot stiprā dzimuma pārstāvi, Džastinu Bīberu. Rūta viltīgi paņēmusi dziesmu, ko zēns dziedājis pirms balss lūzuma un izklausās visai līdzīgi. Taču, tā kā Bībers visiem riebj, tad izredzes uz uzvaru šovakar minimālas. Artis uzspēlēti smejas par saviem jokiem, nav vēl pēc Ahā atguvies.

ramstein.jpgKā pirmspēdējais šovakar uzstājas Emīls Kivelnieks ar Ramšteina “Sonne”. Šī ir viena no retajām reizēm, kad man jāsaka – cepuri nost, lielisks priekšnesums ar Sniegbaltīti un operdziedātāju, dzied Emīls arī labi, cik nu labi vispār var Tilu atdarināt. Patika visiem un pelnīta uzvara šodienas koncertā.

Koncertu noslēdz Ieva Sutugova ar dziesmu no mūzikla “Čikāga”. Teorētiski viņa tēlo Katrīnu Zetu Džonsu, taču, kā atzīmē Ieva Pļavniece, tā tikpat labi varēja būt Renē Zelvēgere, jo galīgi neizskatījās ne pēc vienas, ne otras. Jānis ilgi domā, ko lai neinteresantu pastāsta, un izrok atmiņā faktu, ka “Čikāgu” Kirkorovs esot mēģinājis iestudēt Krievijā un bankrotējis.

Seko atzīmju likšana, pēdējais paliek Ruskis “Ahā!” un Yana “HA!” (klasisks indiāņu teiciens), savukārt uzvar Emīls Ramšteins. Izskatās, ka Emīls ir iešūpojies un jau piesardzīgi var sākt prognozēt viņa uzvaru šovā, jo balso vairāk sievietes un tāpēc parasti uzvar vīrieši, turklāt Emīls ir no Ugunsgrēka.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Vakars, kad daži bija labāki par oriģinālu – “Izklausies redzēts” So3E05

Labvakar dārgie lasītāji, pēc divu nedēļu pārtraukuma esmu atgriezies, lai strādātu. Šovakar jau piektais “Izklausies redzēts 3” koncerts.

Vakars sākas ar Reinika sirsnīgu atzīšanos, ka viņš mīl Šipkēvicu dēļ tā zināšanām, uz ko Šipkēvics aizkustinājumā atbild, ka viņš ir kaut kas pa vidu starp Donaldu Trampu un Donaldu Daku. Par Janu mēs uzzinām, ka izrādās viņa ir aktrise, kas studējusi Ņujorkā. Savukārt Artis ir stažējies meistarklasēs Brodvejā. Kā ceturtais šoreiz Atis Fleims Roltons.

ruskisKā pirmais šovakar uzstājas Mārtiņš Ruskis, kurš atgādina par Helovīna tuvošanos un tēlo disko Frediju Krjūgeru, pag… nē, tomēr zombiju Miku Džegeru, kuram priekšnesuma laikā krīt nost sejas gabali. Jāsaka, ka šeit šova vadītāji ir palaiduši garām iespēju kādu citu nokāstot par Deivu Boviju un iestudēt šo burvīgo priekšnesumu. Vispār man nav skaidrs, kāpēc dalībnieki izvēlas tēlot māksliniekus sev neatbilstošā vecumā – Ruskis vecu Džegeru, vai, piemēram, Pauniņš pagājušajā raidījumā Igo jaunībā. Lai vai kā, slikti jums, jautri mums.

Otrā uzstājas Ieva Sutugova kā adekvāti pusplika Lēdija Gaga ar priekšnesumu Greja nokrāsu cienītājiem. Šipkēvics steidz stāstīt, ka viņam mājās ir veselas divas grāmatas par Gagu un šī priekšnesuma laikā viņš ir domājis par viņas mirstošo vecotēvu, kam veltīta šī dziesma. Kas par raksturu!

pauninsKā trešais uz skatuves kāpj mans favorīts Normunds Pauniņš. Šoreiz viņš ir pārtapis par Mr.Bīnu ar sirmu bārdu un izpilda “Ave Maria”, tādejādi īstenodams savu sapni, dziedāt šo dziesmu publikas priekšā. Žūrija lišķīgi slavē Normunda akadēmisko dziedājumu un kārtējo reizi atstāj viņu pēdējā vietā – tāda ir sapņa īstenošanas cena. Bet Normundam pajāt, jo nākamgad Otrai pusei būs 25 gadu jubilejas tūre.

Reinim Laurikam laikam nav pateikuši, ka raidījumu televīzijā rāda ierakstā, jo pēc kārtējās reklāmas pauzes viņš paziņo, ka tā ir bijusi tik īsa, ka neesot paspējis to pat pamanīt. Nu nez, es paspēju gan uz tualeti aiziet, gan bērniem maizītes sasmērēt.

Nākamā uzstājas lauku skuķis Rūta Dūduma ar 90to sākuma Dāmu popa Rajeckas versiju, kas kopēja 80to gadu rietumu zvaigžņu stilu. Jāsaka, ka šis bija simpātiskākais Olgas dupsis, kādu nācies redzēt, ar dziedājumu arī viss esot bijis lieliski, žūrija aplaudē stāvus. Pēc priekšnesuma Jana izpilda gājienu ar zirdziņu – saka, ka viņai trūkst vārdu, taču vārās divas minūtes. Jānis, kā jau bagāti pieredzējis precēšanās jautājumos, uzsver, ka šajā konkrētajā dziesmā tā ir nevis Olga Rajecka, bet gan Migliniece. Artis arī cenšas būt lādzīgs, bet kārtējo reizi liek sērīgi nopūsties par Subatnieka iztrūkumu šovā.

Nākamo priekšnesumu Lauris piesaka ar pamatīgu joku – Ārklova nav Latgalē. Aiz smiekliem izkrītu no krēsla, kad pieceļos, Yana Key jau dzied pilnā sparā. Viņa šovakar atveido krievu literatūras skolotāju Rozīnu Moloko, kas tēlo princesi klasiskā slāvu ziemassvētku pasakā. Šīvakara topā drošs kandidāts uz pēdējo vietu. Jana atkal dziesmas laikā taisa mēmo līdzdziedāšanu. Starp citu, jūs esat pamanījuši, ka Jana māk pilnīgi visas dziesmas un ļoti aktīvi dzied tās līdzi? Vai arī Ņujorkas aktierskola? Kad jākomentē priekšnesums, Jana kārtējo reizi meistarīgi nepasaka neko (Ņujorka?), taču Jānim uznāk vaļsirdības mirklis un viņš atzīstās, ka ja viņš būtu dīdžejs, tad sapņotu par sievieti diskobumbu. Savukārt Artis šķiet ir bijis iesnaudies un pirms runāšanas tiek modināts. Atis bilst, ka šo dziesmu savā laikā ir dzirdējis skanam austiņās.

Kā sestais uzstājas čalis ar klasisko jaunatnes “pie kājas” attieksmi Dzintars Čīča. Šoreiz Dzinčam ir tik ļoti pie kājas, ka viņš izvēlas dziesmu, kuras laikā ir vienkārši jāguļ dīvānā. Priekšnesuma laikā Čīča-Iglesias izlaidies dīvānā skumst par pazudušu TV pulti un hipnotizē žūrijas locekli Janu. Ierodas 4 eņģeļi ar izbāztiem papagaiļiem un krīt priekškars. Dziesma saucās Dūja. Jana sarkst un bālē un ir skaidrs, ka, ja viņa nelieks 12, tad ir liekule (ielika 9 – liekule!). Pirmo piecu dziesmu laikā Jānis bija diezgan varonīgi turējis sevi rokās, taču visam ir savas robežas un beidzot visi korķi izšauj un viņš iegrimst atmiņās par sava dēla dzimšanu un sauso likumu Padomju savienībā. Artis demonstrē savu komisko talantu un smejas pats par saviem jokiem.

Nākamie uzstājas Dināra Rudāne ar Juri Tēraudu, tēlodami Lorinu Hilu un Vaiklifu Džīnu. Kā ierasts, nav kur piesieties, viss ir tip top. Šipkēvics, kurš beidzot ir iegājis ritmā, izmanto iespēju pastāstīt, ka kādreiz ir sācis spēlēt ģitāru. Taču “Pilnīgi viens” uz gičas diez ko neizklausījās un nācās mest mieru. Un nebija jau arī viens, bija vēl Inkēns un Rubenis. Artis apsveic Dināru ar Lorinas Hilas sešiem bērniem. Janai jau otro reizi šovakar ir licies, ka skan labāk kā oriģinālā….

kivelnieks.jpgNoslēgumā vakara nagla – Emīla Kivelnieka Šēra. Kā jau šovā ierasts, drag queen priekšnesumi ir ļoti atzīti, arī šis neliek vilties. Šēris cenšas ko var un izdodas lieliski. Žēl tik ka nav oriģinālais klipa tērps, tas kurš iepriekšējā sezonā bija Elzai, tad būtu jādod visi 13 punkti. Fleims aiz priekiem novelk sev abas kurpes un uzliek uz galda. Jana iekož sev mēlē, lai nepateiktu, ka bija labāk kā oriģinālā, bet acīs nolasāms, ka bija. Savukārt Jānis izšauj dupletā – Emīla nedarbi būs jānošēro! Hā, labais, šis sit pušu Skuteļa standapu! Smejos un slauku asaras visu Laurim nemanāmo reklāmas pauzi.

Seko atzīmju likšana un žūrija ir vienisprātis, ka Bīnam labāk nedziedāt, un liek viņu pēdējajā vietā, savukārt pirmajās divās vietās ir Emīla Šēra un Dūdumas Olīte. Dūduma, kā jau nepieredzējusi aktrise, aizraujas ar jokošanos un kādas 5 reizes par daudz pasaka Paldies itkāolgas balsī.

Visi ir laimīgi, skatītāji pamet telpas, Lauris tīksminās par savu atspulgu diskobumbā, Jānis atlaidies krēslā lasa grāmatu par Gagas vectēvu, savukārt Artis guļ.

Dziest gaismas. Līdz nākamajai reizei, lai arī kad tā būtu. Over and out.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš” – obligātā literatūra labu piedzīvojumu stāstu cienītājiem

Pavisam klusu un nemanāmi Zvaigzne ABC ir izdevusi viena no mūsdienu fantāzijas spīdekļu – Džo Aberkrombija romānu “Pusķēniņš”, Sašķeltās jūras triloģijas pirmo grāmatu.

Iesākumam neliela liriska atkāpe. 2006. gada otrā puse – 2007. gada sākums skaitās īpašs brīdis 21gs fantāzijas literatūrā – savus pirmos romānus publicē trīs jauni rakstnieki, kas uzreiz izpelnās nedalītu lasītāju un kritiķu mīlestību – Skots Linčs ar Lies of Locke Lamora, Džo Aberkrombijs ar The Blade Itself un Patriks Rotfuss ar Vēja vārdu. Kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi, Linčs un Rotfuss cīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem un izdevuši attiecīgi 2 un 1,2 grāmatas, vienīgi Aberkrombijs (d)rukā kā zirgs un izdod vidēji vienu grāmatu gadā. “Sašķeltā jūra” ir viņa solis young adult lauciņā (zarnu izlaišana bez lamāšanās un seksa). Solis veiksmīgs, jo tieši ar šo triloģiju viņam izdevās izlauzties ASV tirgū.

puskeninsPrincis Jārvi nespēj noturēt vairogu vai vicināt kara cirvi. Ļaužu acīs viņš ir vārgulis. Lai pierādītu, ka ir cienīgs būt par ķēniņu, viņam nākas asināt prātu. Bet ne tikai…

Vispirms princis sastapsies ar nodevību, izcietīs nežēlību, tiks iekalts važās un būs spiests pārvarēt nāvējošos Sašķeltās jūras ūdeņu. Un tas viss būs jāpaveic tikai ar vienu veselu roku.

Atradis savādus draugus atstumto pasaulē, princis saņem no tiem negaidītu palīdzību.

“Viennozīmīgi viena no labākajām šī gada grāmatām, kuru esmu lasījis. Lieku 10 no 10 ballēm. Lasīt obligāti.” Ints Valcis, grāmatu blogeris

“Puskaralis” ir klasisks fantāzijas atriebības stāsts, kurā varonis Jārvi kopā ar raibu biedru brigādi pārvarot elpu aizraujošus šķēršļus cenšas turēt savu zvērestu un atriebties tēva slepkavām. Šajā ziņā Aberkrombijs ir mēģinājis iet maksimāli drošu ceļu, ar mērķi ievilināt žanra lasīšanā pēc iespējas plašāku auditoriju. Tas pats sakāms arī par pasauli – Sašķeltā jūras pasaule ir vikingu pasaule, blakus valstiņas cītīgi dedzina viena otra pierobežas ciemus un kaut kur tālumā Skekenmuižā vai Skekenpilī (par to grāmatas redaktoram tā arī nav izdevies izšķirties) sēž visa ļaunuma sakne – Augstais karalis, kas iekasē bargus nodokļus un cenšas uzspiest pavalstniekiem jaunu reliģiju.

Aberkrombija darbus lasot, es ilgi un dikti mēdzu smaidīt līdz ausīm. Viņa pasaules uztvere un sarkastiskā humora izjūta man ir ļoti tuvas. Un vienkārši burvīga ir viņa spēja pāris rindkopās uzburt pilnasinīgu tēlu, ar saprotamu un ticamu motivāciju. Viņa grāmatas ir pārpilnas ar kolorītiem tēliem, kuri paliek atmiņā vēl ilgi pēc izlasīšanas.

Arī rakstnieka stils ir īpašs, es to sauktu, par poētisku lakonismu, diemžēl tieši tas ir nedaudz pazudis tulkojumā. Par piemēru šis citāts, kas raksturo lielāko daļu Aberkrombija tēlu:

If life has taught me one thing, it’s that there are no villains. Only people, doing their best.

Ja dzīve man vispār ko iemācījusi, tad tā ir pārliecība, ka ļaundaru nemaz nav. Ikviens tikai cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.

Jāsaka, ka viss tulkojums atstāj pavirša darba pieskaņu. Tulka darbs lielākoties ir labs, bet redaktors ir laidis muļķi, vai arī pārāk virspusēji pārzina angļu valodu. Lasi tekstu un brīžiem izsit korķi – ar loģiku kaut kas neiet kopā, bet tas nekas, galvenais, lai komati pareizi. Tāda sajūta, ka – ai šis jau jauniešiem, nav jāiespringst. Taču uz kopējā fona tas ir sīkums, ir jāpriecājas, ka Aberkrombijs ir lasāms latvju mēlē.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngViens no grāmatas varoņiem, bruņinieks vārdā Nekas saka: “Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu, jūs taču zināt.” Un arī tas ir viens no rakstnieka talantiem – kad varoņi neizdzīvo, jūs patiesi skumstat kopā ar dzīvi palikušajiem biedriem. Piecas bļembas.

Un noslēgumā – vēstule no paša Džo, par to, kālab ir jālasa fantāzija:

Mīļie lasītāji,
fantāziju raksturo mīti, burvestības, briesmoņi, noslēpumi un brīnumi. Tā ir kā logs uz citām pasaulēm, citiem laikiem, citām realitātēm. Tā paver skatu uz vietām, kas nekad nav eksistējušas un kas nekad nevarētu eksistēt, vienīgi rakstnieka un lasītāja prātos.

Taču fantāzija ir logs arī uz mūsu pasauli. Kā iespēja parunāt par mums pašiem. Par mūsdienu pasauli. Par cilvēcei universāliem jautājumiem. Par mīlestību un naidu, par karu un mieru, par patiesību un meliem, par drošsirdību un gļēvulību, par uzvaru un sakāvi, par taisnīgo un aplamo un par visu to, kas atrodas šo galējību starpā. Par politiku, par bērnu audzināšanu, naudu, vardarbību, progresu, ticību, nodevību, godkāri un triumfu. Par to, ko nozīmē būt varonim. Par to, vai iespējams būt varonim.

Un, protams, fantāzija nebūtu diez ko laba, ja tā nebūtu par apburošiem, smieklīgiem, savādiem, godīgiem, pretrunīgiem cilvēkiem, kas iekuļas šausmīgās nepatikšanās. Un pēc tam izķepurojas no tām. Ja paveicās…

Turpiniet lasīt,
Džo Aberkrombijs

10 komentāri

Filed under Uncategorized