And now something completely different – Izklausies redzēts S3E01

Labs vakars, jūsmājās! Ir pienācis rudens, kas apglezno Latviju, un TV3 ir sākusies jaunā “Izklausies redzēts” sezona. Tā kā mani bērni ir lieli šova fani, tad man vismaz daļēji arī nākas sekot šim lieliskajam šovam, un kāpēc nepārvērst zobenu izkaptī un neaprakstīt šos jaukos raidījumus savā blogā. Saprotu, sānsolis, bet tomēr labāk nekā klusums. Turpiniet lasīt uz savu atbildību.

Šovu, kā ierasts, vada Lauris “skrienu, tātad esmu” Reiniks, kā teikt, kaut arī sūdīga, bet stabila vērtība. Nemainīgi iedomīgs kā pāvs. Par to, vai tik tas pāvs īstenībā nav sadomājies zvirbulis, šovakar strīdas daudzos bāros.

Arī žūrijā vecās mēbeles – Jānis Šipkēvics, tas kurš trešo reizi precēsies, nevis tas, kurš “pilnīgi viens”. Jānis bikli pastāsta, ka pirms sezonas esot studējis šova Vjetnamiešu versiju, lai gūtu jaunas idejas darbam žūrijā. Nākas secināt, ka ne sūda nav iemācījies – joprojām izplūst garos un “interesantos” aprakstos ala Jānis ’89 no Labvakar, jāsaka, ka šis stils kopš interneta parādīšanās ir outdated, bet lai viņam veicās.

Studijā arī TV3 šovu standartrekvizīts Jana Duļevska. Nezinu, vai pie vainas Užavas alus (produktu izvietojums nejaušs) vai kā, bet Janai šoreiz traki dziļš dekoltē, kas agrāk acīs nav kritis, un rodas pamatots jautājums, vai tas nejauši, vai arī kopš Rodžers kāris slidas vadzī, ir iekrājusies naudiņa par slidu asināšanu un to ir izdevies ieguldīt acu priekos. Par to vēsture klusē.

kivelnieks.jpgKā žūrijas viesi šoreiz abu iepriekšējo šovu uzvarētāji Ralfs Ēlands un Jāzeps Ugunsgrēks. Ralfiņš, kā jau jaunības maksimālismā lietai piegāja traki nopietni, Jāzeps gan bija iesprūdis kaut kādā padebīlā tēlā, humors līdz galam neaizgāja, taču atkal jāatzīmē – varbūt pie vainas Užavas alus.

Un nu jaukākā daļa – jaunais sastāvs. Par laimi, tā ir tikai trešā sezona, un līdz dziedošiem Centim Ūbelem, Solvitai Āboltiņai un iRobotam vēl pāris sezonas japaciešas, pagaidām vēl pietiek ar Ugunsgrēka 4to ešalonu un Eirovizijas atlases regulāriem.

Pirmā nāk Ieva Sutugova, kura ir redzēta Koru karos, bet ar to arī manas zināšanas par mākslinieci ir galā. Jāsaka, ka viņa uzstājās, pirms ienāca prātā šī lieliskā doma aprakstīt redzēto, tāpēc viņas priekšnesums man aizgāja gar ausīm. Taču žūrija viņai deva labas atzīmes, tad jau laikam viss izdevās. Ieva tēloja Agileru.

Tālāk nāk Zirnekļu čalis no Ugunsgrēka, kurš izrādījās ir Emīls Kivelnieks. Viņš mēģināja tēlot Viktoru Lapčenoku. Teikšu godīgi, Lapčenoku neesmu redzējis traki sen, bet nu baigi līdzīgs neizklausījās. Žūrija piekrita un lika viņu kaut kur lejasgalā.

Nākamā, ar sveicienu no Marsa, nāk kādus gadus desmit neredzēta Yana Key, un kā jau rūdīta Eirovīzijas dalībniece tēlo citu Eirovīzijas dalībnieci, kuras vārds man nupat ir aizmirsies – tumsnējo zviedrieti kas dziedāja par Eiforiju. Šis priekšnesums ir kā sveiciens no nākotnes, jo, negūglējot dzimšanas datus, atļaušos minēt, ka Yana par zviedrieti ir vismaz divas reizes vecāka. Kratījās Yana labi; viņas priekšnesuma pievienotā vērtība bija volejbola lauva –Samoilovs (vismaz par to bija pārliecināts mans 7 gadus vecais dēls), kurš Yanai pievienojās dejā. Jāatzīstas, ka rakstot bija jāgūglē, kas uzstājās pēc Zirnekļu džeka, jo, godīgi sakot, šis inčīgais priekšnesums jau bija aizmirsies.

Tālāk seko viena no vakara naglām, jeb laikam jāsaka – vakara naglis – Normunds Pauniņš, kurš bija iejuties sev labi zināmā tēlā – narkotiku atkarīgajā Deivā Gehenā no Depeche Mode, jeb kā Ralfiņš teica – Depeššš Mode. Priekšnesums bija solīds, var redzēt, ka loma studēta gadiem, un čalis zina, kā tas kaifs uz skatuves nāk ārā. Bija forši, visiem patika, žūrijas Jana pat pielēca kājās un applaudēja līdzi, varbūt nebija droša, vai tas dekoltē pamanīts (bet varbūt atkal alus pie vainas). Jāatzīmē arī Pauniņa angļu valoda – tā šovakar bija pārliecinoši latviskākā, es gandrīz noticēju, ka Deiva saknes ir no Baltijas jūras dzintara krastiem.

Kā piektā no burvju lifta parādās, SPOILER ALERT, pirmā koncerta uzvarētāja – vienīgā man nepazīstamā dalībniece, bet runā, ka tā esot meitene, kas “dziedāja piedziedājumu tajā čirkainā džeka vienīgajā slavenajā dziesmā.” Es kā erudīts (700 LVL Prāta bankā) uzreiz sapratu, ka runa ir par Strēlnieci. Vārdiņš gan neaizķērās, bet gan jau ar laiku, meitene tomēr jūtami būs viena no favorītiem. Nu ja, tātad, meiča dziedāja citplanētietes dziesmu no Piektā elementa (par kuru Šikipēdija vāvuļoja kādas 5 minūtes), un Ralfs nebija apmierināts, ka šo dziesmu, kas īstenībā esot taisīta uz kompjūtera, meitene nespēja nodziedāt tik precīzi kā oriģināls. Pasaulē redz esot daži, kas varot. Ak, jaunības maksimālisms! Manām lāča nomītajām ausīm likās ļoti labi, un meitene krietni pārspļāva visus pārējos popielas dalībniekus.

Traki garš jau palags, bet vēl nedaudz jāpaciešas – sestais (trešais no beigām) uzstājas pāraugušais bērnu Eirovīzijas zvaigzne Dzintars Čīča, kurš izbalansē dīvainību ar Yanas padzīvojušo Lorēnu (tā viņu sauca!) un tēlo Kusturicu, kurš droši vien ir kādas trīs reizes vecāks par Dzinču. Par romu dziedāšanas kvalitātēm nerunāsim, tur Čīča ir tip top, bet ar pielīmēto bārdu un pinkaino parūku Dzintars izskatījās pēc kaut kā, kas ir evolucionējis no mūsu brāļa neandertālieša. Bez maz vai – ņem un filmējies Krūdos!

Kā pirmspēdējā mūs priecēja “meitene no laukiem” (Katlakalna, 12km līdz Melngalvju namam), kā viņa pati nosauca, Rūta Dūduma. Dziedāja viņa pa radio līdz vēmienam nodrillēto dziesmu par Meršiem, kuru izpilda Dafija, tā, kura nav pīle. Kā jau meitenei no laukiem pienākas, visa Rūtas “maska” ir parūka un lēcas. Es nezinu, kā izskatās īstā Dafija, bet žūrija teica, ka galīgi neesot līdzīgi. Dziedāja meitene labākajās Eirovīzijas un Fabrikas tradīcijās, tā teikt, kaut kā jau tās astoņas dalībnieku vietas bija jāaizpilda.

Vakara noslēdzošā dziesma piederēja Mārtiņam Ruskim, kurš tēloja Ketlīnu Dženeri, kas tēlo Vili Valo no HIM un dziedāja “Join me”. Ketlīna kā īsta dumpiniece uznāca uz skatuves ar aizdedzinātu cigareti un Ruska balsī nodziedāja dziesmu. Jāsaka, viņa jau nav vainīga, ka Ruskim tik specifiska balss, bet kā ir, tā jādzīvo.

Ar to arī koncerts bija galā, atlika vien visus sarindot pa vietām. Pārliecinoši uzvarēja meitene ar astoņkāji galvā – Strēlniece no piektā elementa, otrais palika Deivs Pauniņš, bet Lapčenoks ar Dūdumu (žūrija tomēr nenoticēja lēcām) toč bija kaut kur apakšā.

Biju tā iegrimis rakstīšanā, ka palaidu garām sadaļu, ko kurš tēlos nākamnedēļ, tādēļ, vienīgais, ko varu teikt puslīdz droši, Dūduma tēlos Dūdumu parūkā.

Viss, tiekamies pēc nedēļas. Padevīgi jūsu, Užavas alus (produktpleisments ir saskaņots ar wordpresu). Over and out.

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Seth Dickinson “The Traitor” un atkal impērijas graušana no iekšpuses, šoreiz – ar skaitīkļiem

Ko lai dara klusā sestdienas vakarā, kad iesāktas kādas piecas grāmatas, bet nevienu no tām negribas lasīt? Pareizi – jāatkorķē alus un jānopūš putekļi no iesūnojušā grāmatu bloga. Starp citu, vai man tikai rādās, vai LV grāmatu blogeru vidū ir iestājies panīkums? Vienīgi asmodeus nepaguris turpina regulāri rakstīt par izlasīto, pārējie kaut kur pačibējuši.

Ja meistarīgi apraksta, kā tikts pie grāmatas, tad ar to var aizņemt  paprāvu rindkopu. Hmm. Ārzemju fantāzijas blogeru vidē par šo grāmatu jūsmīgas atsauces sāka masveidā ienākt jau pagājušā 2015.gada vasarā, kaut pats romāns iznāca tikai rudenī.  Nevarētu teikt, ka sinopse mani uzreiz uzrunāja –  „Nodevēja” ir episks ģeopolitiska fantāzija par vienas sievietes misiju noārdīt impēriju iemācoties,  kā to vadīt. It kā nav slikti, bet, redz, galvenā varone Baru kļūst par… grāmatvedi.  Neizklausās traki aizraujoši ne? Ko tad grāmatvedis var izdarīt? Sabotēt bilanci? Lai vai kā, grāmatu nopirku, tādejādi izpildīdams galveno pienākumu pret potenciāli labu grāmatu, un noliku to plauktā. Bet nepagāja ne gads, un grāmata pati ieslīdēja man rokā, un ķēros pie lasīšanas. Jāsaka uzreiz – labi, ka tā, bet nu par visu pēc kārtas.

traitor1Izdevniecība Tor, 387 lpp.

Grāmata sākas ar autora solījumu:

Šī ir patiesība. Tu to zināsi, jo tā ir sāpīga.

Un, cepuri nost, savu solījumu viņš tur.

Mazā Baru Cormorant dzīvo idillisku bērnību paradīzes saliņā Taranoke kopā ar savu mammu un diviem tētiem, līdz kādu dienu pie horizonta parādās kuģi ar sarkanām burām. Tie ir Masquerade impērijas kuģi, kas atveduši Baru tautai postu. Impērija nāk ar savu bagātību un zālēm (pret slimību, kuru paši ievazā) un sanitāro sistēmu, taču, lai to dabūtu, ir jāpakļaujas impērijas kultūrai. Īsā brīdī notiek maigā okupācija. Svarīgs aspekts impērijas kultūrā ir arī pareiza seksuālā orientācija, citādie tiek ārstēti ar karstu dzelzi vai pazūd, kā notiek ar vienu no Baru tēviem. Lai arī maza, bet ļoti gudra, Baru nolemj impērijai par to atriebties. Viņa nolemj darīt visu, lai impēriju sagrautu un viņas tauta reiz atkal būt brīva.

Baru kopā ar citiem salas bērniem tiek uzņemta impērijas dibinātā skolā, kur iekarotāji ātri vien pamana viņas aso prātu. Baru ir brīnumbērns, un viņai tiek paredzēta spoža nākotne Masquerade varas aparātā. 18 gadu vecumā viņa tiek nosūtīta ieviest kārtību uz citu Impērijas sastāvā esošu republiku, Aurdwynn, strādāt trešajā augstākajā amatā – par impērijas grāmatvedi (augstāki ir tikai gubernators un tiesnesis). Vienīgā problēma ir tāda, ka Aurdwynn ir īsts sazvērnieku čūsku midzenis, tā sastāv no 12 hercogistēm, kurās sacelšanās gars ir mūžam dzīvs. Abi Baru amata priekšteči ir nogalināti – viens par to, ka mēģinājis palīdzēt nemierniekiem, otrs – par to, ka uzstājīgi mēģinājis ar tiem cīnīties. Lielākā grāmatas daļa tad arī risinās šajā Aurdwynn, un lai uzzinātu vai un kā Baru izdosies atrisināt šo gambītu ir jālasa grāmata.

Viss augstāk aprakstītais ir grāmatas pirmā piektdaļa, bet stāstīt par to, kas seko nozīmē maitāt lasīšanas procesu, šī ir no tām grāmatām, par kuru jo mazāk zināsi pirms lasīšanas, jo labāk.traitor2

“The Traitor” lasīšana lasa zināmu piepūli, jo lai arī tā ir patīkami īsa, tomēr darbojošos tēlu ir ļoti daudz un to vārdi lielākoties ir neeiropiski, līdz ar ko sākumā bija pagrūti izsekot kas ir kas. Divpadsmit hercogu vidū ir atrodami tādi skaistuļi kā Lyxaxu (folozofs), Pinjagata (militārists), Unuxekome (pirāts), Vultjag (specializāciju neatceros), u.c. Ļoti labi ir izstrādāta pasaule, tās ekonomika, visas alianses ir loģiskas, kas kuram un kāpēc ir vajadzīgs. Lai gan tāda tīra ekšena praktiski nav, tomēr praktiski visu laiku tiek saglabāta spriedze, un grāmata lasās ļoti labi. Un fantāzija tā skaitās tikai tāpēc, ka tā nav mūsu pasaule, jo maģijas šeit nav.

Es neatceros nevienu citu grāmatu,020413_2026_HughHoweyWo2.png kurā būtu tik skarbi parādīts, ko nozīmē maksāt visaugstāko cenu sava lielā mērķa vārdā. Šīs grāmatas beigu dēļ vien ir vērts to lasīt, tās beigas jums ilgi paliks atmiņā, Džordžs R.R. Mārtins salīdzinājumā ar Dikensonu ir optimists. Rekomendēju, piecas bļembas.

P.S. Šai grāmatai ir divi nosaukumi, Amerikas un Anglijas tirgum katram savs – “The Traitor” un “The Traitor Baru Cormorant”.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

China Mieville “The City & the City” – atredzēt Dvinu

Čaina  Mjevils ir populārs mūsdienu fantastikas autors, viņš ir populārākais tā saucamā New Weird novirziena pārstāvis, un “The city & the city” ir viņa atzītākais darbs – tas ir saņēmis vairākus apbalvojumus, tai skaitā arī 2009.gadā Hugo balvu kā labākais romāns.

New Weird ir 90tajos gados radies SFF novirziens, kura autori sakās smēlušies iedvesmu H.P.Lovkrafta darbos, viņu radītās pasaules, ir dīvainas (kā to sola žanra nosaukums), tajās ir sapludināti fantastikas, fantāzijas un šausmu elementi. Darbība parasti risinās urbānā vidē, pilsētās, kuras līdzās apdzīvo cilvēki un dažnedažādi mošķi un notiek visādas dīvainas lietas.

city-and-city

Izdevniecība Pan Books, 373 lpp.

“The city & the city” gan nekādu mošķu nav, fantastiska ir pati pilsēta. Autors ir paņēmis ideju par dalītajām pilsētām (piemēram, Austrumu un Rietumu Berlīne) un atvasinājis to līdz absurdam. Iedomājaties, ja Rīgas teritorijā būtu divas valstis. Ja, piemēram, Ķengarags un Bolderāja skaitītos vienā valstī, bet Imanta un Purvciems – citā? Ja Brīvības ielas pāra skaitļu puse būtu vienā valstī, bet nepāra – sauktos Ļeņina iela un būtu citā? Ja pusei Rīgas Daugava būtu Daugava, bet otrai – Dvina? Un kas pats interesantākais – vienas valsts iedzīvotāji otrus valsts iedzīvotājus un ēkas neredz, viņi no bērnības ir iemācīti sev apziņā bloķēt (atredzēt) visu, kas skaitās pie otras valsts. Katras valsts iedzīvotājiem ir aizliegtas krāsas, kuras ir iecienītas otras valsts iedzīvotājiem, dažādas valodas, dažādas reliģijas, dažāda gaita. Zvani no vienas valsts uz otru protams ir starptautiski, ceļošanai uz otru valsti ir jākārto vīzas un, protams, abas valstis viena otru neieredz. Un redzēt otru valsti ir noziegums, kolīdz tas tiek fiksēts, tā uzrodas pārstāvji no noslēpumainā Pārkāpuma un aizved pārkāpēju nezināmā virzienā un ar galiem. Kāpēc šī pilsēta ir sadalījusies divās valstīs, neviens vairs neatminas, tā tas vienmēr ir bijis un Pārkārpums kārtīgi sargā, lai tas tā arī paliktu.

Tieši šādas pilsētas ir Beszel un Ul Qoma. Šīs pilsētvalstis valstis atrodas kaut kur Austrumeiropas nomalē, Melnās jūras piekrastē. Grāmatas galvenais varonis ir Beszel policijas detektīvs Tjadors Borlu, kuram uzdots atrisināt kādas mīklainu meitenes slepkavību. Pareizāk sakot, slepkavība uz pirmo acu uzmetienu izskatās pilnīgi parasta, kāds ņēmis un nozūmējis kādu, iespējams, staiguli un neveiksmīgi mēģinājis nobēdzināt līķi. Vienīgais, ka upuri nekādi neizdodas identificēt, līdz anonīmi avoti detektīvam piespēlē informāciju, ka meitene patiesībā ir no Ul Qomas. Un kā gan tas ir iespējams – Ul Quomas meitenes līķis Beszel rajonā, bet Pārkāpums to nav fiksējis? Sākot šķetināt noziegumu, mēs kopā ar detektīvu Borlu rokamies arvien dziļāk abu pilsētu noslēpumos.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngLai gan stāsta kriminālais pavediens ir visai klasisks, tomēr tas ir tikai instruments šīs fantastiskās Mjevila iedomātās pasaules izpētei un par šo pasauli vien viņam pienākas visas bļembas. Ja uzskati sevi par fantastikas cienītāju, tad no visas sirds ieteiktu izlasīt šo grāmatu. Augstākās raudzes fantastika, kura liek kārtīgi padomāt – cik daudz mēs paši savā dzīvē apzināti vai neapzināti izvēlamies atredzēt?

P.S. Intam no asmodeus.lv arī patika

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Toms Kreicbergs “Lopu ekspresis” – par dzīvi kapitālismā un kaisli pret revolucionārēm

Pirms divām naktīm sapņos lielveikalā pie kases ar Tomu Kreicbergu pārrunājām viņa jauno grāmatu, viņš bija diezgan lepns par uzrakstīto. Nākamajā rīta nācās iet uz grāmatnīcu un pirkt, lai saprastu, par ko viņš runāja.

Tomu Kreicbergu reizē ar lielāko daļu latviešu lasītāju iepazinu pirms vairākiem gadiem, kad Zvaigzne ABC izdeva viņa fantastikas stāstu krājumu “Dubultnieks un citi stāsti”.  Maz kas ir palicis atmiņām no pašiem stāstiem (galvenokārt lidojošas cūkas), tomēr atceros sajūtu, ka beidzot mums, latviešiem, ir savs vērā ņemams talants fantastikas lauciņā.

Ir pagājuši vairāki gadi un beidzot esam sagaidījuši no Toma nākamo grāmatu – “Lopu ekspresi”, kas, kā pēcvārdā raksta kinorežisore Dzintra Geka – Vaska, “ir labākā grāmata, ko  šim jaunajam autoram ir izdevies uzrakstīt”. Ņemot vērā, ka tas ir viņa pirmais romāns un otrā grāmata vispār, tad var visai droši apgalvot, ka ar savu topu Dzintras kundze nav pārāk alojusies.

300x0_lopu_ekspresis_vakiZvaigzne ABC, 2016. 336 lpp.

Latvija, 20. gadsimta pirmā puse. Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.
Ņujorka, 21. gadsimts. Volstrītas bankas, nauda un arvien vairāk naudas, daudzsološa, spoža, iespēju pārbagāta dzīve.
Laura – meitene no ulmaņlaiku Latvijas, kura pārcietusi izsūtījumu Krasnojarskā, un viņas mazdēls Pēteris – puisis, kurš ar postpadomju bagāžu plecos nokļuvis Volstrītas mahināciju džungļos.
Toms Kreicbergs ir uzcēlis varenu tiltu pāri gadu desmitiem, pāri jūrām un okeāniem, pāri bailēm, izmisumam, vientulībai un iznīcībai, lai Laura un Pēteris – divi trimdinieki uz bezgalīgām vilciena sliedēm – satiktos.

 

Kā jau minēts aprakstā, grāmatā ir divas sižeta līnijas – par Pēteri, gudru lāga zēnu, kurš sirdī ir mākslinieks, bet strādā par analītiķi Volstrītā brīdī, kad tur pienākusi lielā krīze un par Lauru – meiteni no laukiem, un viņas gaitām izsūtījumā uz Sibīriju un atgriežoties pēckara Latvijā. Jāsaka uzreiz, ka Pētera stāsts aizņem ievērojami lielāko daļu un Lauras daļa ir tam pakārtota un tie, kas pirks grāmatu kā Sibīrijas stāstu, iespējams būs neizpratnē.

Jaunā Pētera sirdsdēsti mīlas frontē un sirdsapziņas mokas karjeras sakarā ir tēmas, ar kurām viegli rezonēt, jo mēs katrs tam šādi vai citādi esam gājuši cauri. Es, piemēram, divtūkstošo gadu vidū vairākus gadus nostrādāju par mākleri un aktīvi piedalījos nekustamā īpašuma tirgus burbuļa pūšanā, tā ka tēmas, kas grozās Pētera prātā Volstrītas sakarā man ir visai pazīstamas.

Lauras daļu ne visai veikli ir mēģināts visu laiku sasaistīt ar Pētera mūsdienu pieredzi un apgalvojums, ka visur un vienmēr dzīve lielākoties ir vilciens bija kā uzmācīga bakstīšana ar pirkstu acī.

“Lopu ekspresis” lasās tiešām raiti, taču šajā žanrā ‘par dzīvi’ mums ir pietiekoši daudzi talantīgi rakstnieki, līdz ar to šis ir kārtējais stāsts par jauna cilvēka nobriešanu un savas vietas meklējumiem, un ja reiz šis darbs man ar kaut ko paliks atmiņā, tad ar zinātniski specifiskiem salīdzinājumiem par romantiskām tēmām, piemēram:

Pēterim ienāca prātā, ka varbūt viņu attiecības – tā vietā, lai būtu izaugsme un atklāsmju pilns ceļojums – jau pašā sākumā ir bijušas entropiskas. Varbūt viņi abi kā divi eigenvektori ir sastumti kopā nelineārā transformācijā un viņu iepriekšējās būtības pilnībā atdalīt vairs nekad nebūs iespējams.”

4 bļembasGrāmatu izlasīju diennakts laikā, tātad aizrāva. Izdevums gan ir kā šokolāde ar gaisa burbuļiem, apjoms ir, bet svara nav – burtiņi reti kā vectēva zobi. Taču tas labi, lapas šķīrās tik ātri, kas ļāva kaut uz mirkli sajusties kā Intam (kurš arī izlasīja šo grāmatu, protams).  Četras bļembas.

Es ceru, ka ar “Lopu ekspresi”un angļu valodā iznākošo “The cat king of Havana” Toms būs izlicis uz papīra visu, kas pagaidām ir sakāms par kaisli pret revolucionārēm un atgriezīsies pie fantastikas. Kaut vai par lidojošām cūkām.

P.S. Grāmatas struktūra man atsauca atmiņā Pētera iecienītā komiksu autora Alana Mūra slavenāko darbu “Watchmen”, kurā bij komikss komiksā – paralēli galvenajam supervaroņu sižetam ik pa brīdim uzpeldēja bildītes ar puiku, kurš lasa komiksu “Tales of the Black Freighter”, kas beigās izrādījās daudz vairāk saistīts ar centrālo stātu kā sākumā varētu likties. Sagadīšanās vai reveranss – tas jājautā Tomam 🙂

P.P.S. Nobeigumā – veca dziesma, kas piekrīt Pētera doma, ka dzīve, iespējams, ir vilciens 🙂

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Vladis Spāre “Tu nevari dabūt visu ko gribi” un citas Villija vecmāmiņas atziņas

Gluži tāpat kā Ints arī es Vlada Spāres romānu „Tu nevari dabūt visu ko gribi” nolēmu izlasīt pēc tam, kad biju pamanījis autora neapmierinātību ar Ievas Melgalves atsauksmi portālā satori.lv, turklāt  romāns bija izvirzīts uz LaLliGaBa balvu kategorijā „labākais prozas darbs”. Grāmata man patika, un mans viedoklis par to visnotaļ sakrīt ar Ievas, tāpēc par Spāres agresīvo uzbrukumu jāsecina, ka ir divi varianti – vai nu tas ir lielisks reklāmas gājiens, un tādā gadījumā es noņemu cepuri viņa priekšā, vai arī autoram galva ir tikpat dziļi pakaļā kā viņa varoņiem.

gribiZvaigzne ABC, 2015. 400 lpp.
Par ko tad īsti ir šis romāns ar tik intriģējošo nosaukumu? Sacīt, ka par visu, būtu nepateikt neko. Par mīlestību, par nāvi, par dzīvi un mums pašiem – tiem, kuri meklē atbildes uz laikam taču neatbildamiem jautājumiem.
Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.

Šajā grāmatā lielos vilcienos patiešām nekas nenotiek, varoņi, kas visi kā viens ir kārtīgi lūzeri – krematorija kurinātājs, neatzīts mākslinieks un masāžas salona (it kā) administratore – kuriem patīk gudri *irst nevis malku cirst. To arī viņi dara visu grāmatu – filozofē, lielākoties par dzīves jēgu, nāvi un mīlestību. Visi grāmatas tēli  un to teksti ir tik absurdi, ka ja arī parādās pa kādai nopietnai domai, tad to vienkārši nav iespējams tā uztvert. Tāpēc es šo grāmatu vērtēju nekā savādāk kā humora gabalu.

Humors ir sarežģīta padarīšana. Daudziem liekas, ka viņi ir lieli asprāši, taču par reti kuru to teiktu arī apkārtējie. Vladis Spāre, nenoliedzami ir asprātīgs un viņa humors ir visnotaļ melns un absurds, kas man ļoti iet pie sirds. Vietumis gan ir sajūta, ka tiek pārkāpta tā smalkā līnija, kad humors pārtop ļaunā, ciniskā apsmīnēšanā, sevišķi tas bija jūtams brīžos, kad tika aprakstītas vecas, vientuļas, un dīvainas tantiņas.

Atsevišķs stāsts ir tas, kā varoņi runā (dzīvē tā neviens nerunā). To teksti ir pārbārstīti ar domu graudiem un metaforām, turklāt rodas iespaids, ka tie viens otru īsti nedzird, jo bieži vien pārsit viens otru pusvārdā, uztverot kādu konkrēta vārdu, nevis teiktā jēgu un turpina sarunu citā virzienā, kas pastiprina visu teksta absurdumu. Kamēr es pieslēdzos šādiem sarunu līkločiem, man smadzenes ne reizi vien uzkārtās, bet jāsaka, ka šīs sarunas rakstnieks ir satamborējis ļoti prasmīgi. Vienlaicīgi tas tekstu padara gandrīz netulkojamu (nesen kādā laikrakstā Kilblokas kundze minēja „Tu nevari dabūt visu ko gribi” kā darbu, ko jātulko un visi pasaules intelektuāļi to novērtēšot).

 

Es viņiem prasu, vai čalis pabija Indijā, redzēja Budas zobu? Šie saka, ka visu laiku esot taisījies un kalis plānus, bet tā arī nav nekur ticis. Indija šim pārāk ciets rieksts esot trāpījies, nav varējis pārkost. Bet kodis esot pamatīgi, kamēr beigās atstiepis pakaļkājas.

 

4 bļembasPriekš diezgan bezsižetīga humorgabala 400 lpp ir drusku tā kā par garu un grāmatas otrajā pusē es nedaudz saguru un nevarēju sagaidīt beigas, bet kopumā rekomendēju, šis ir latviešu autora darbs, kuru var lasīt ne tikai tāpēc, ka latviešu. Četras bļembas.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Latvija XXiš gadsimc. Bergs un domātāju akmens.

 

Aizritējušajā nedēļas nogalē Londonā norisinājās ikgadējā grāmatu izstāde, kurā piedalījās arī pārstāvji no Latvijas. Kādā Latvijas delegācijas numuriņā apkopēji atrada aizmirstu piezīmju lapiņu, kas, spriežot pēc satura, varētu būt tāds kā sižeta punktu uzmetums romānam no sērijas Latvija XX gadsimts. Kā gadījās, kā ne, šī lapiņa nonāca mana drauga Luņa Mīlabja rokās. TĀLĀKAIS TEKSTS, IESPĒJAMS, SATUR ŠMOILERUS.

catart02Grāmata sākas ar to, kā Bergs pirmoreiz piedalās un uzvar pagasta strītbola turnīrā un pie reizes izmeklē mīklaino gadījumu ar veco kolhoza piena dzesētāju, kurš pretēji visiem fizikas likumiem patērē 236 kWh paredzēto 120 kWh vietā un Kehra zemnieka Delvera lomu visā tajā, kuru nodeva saņurcīta Kazbeka paciņa.

Aizraujošajiem notikumiem pa starpu, atelpai, Bergs gūst koeljiskas atziņas Dimitera krusta skolā.

No kuras viņš ir spiests aiziet, jo nejauši atklāj, ka Dimiters apzog pats savu baznīcu un Bergu ir pieņēmis tikai tādēļ, lai varētu nelietīgi viņu pārdot masoniem. Bergs nemaz nenojauš, ka viņš ir Ādama, Lāčplēša, Jēzus , Leonardo da Vinči un Ausekļa gēnu nēsātājs, kas viņam nodoti pa pamātes brāļasievas līniju. Viņš pievāc domātāju akmeni un bēg uz Burtnieku ezeru, lai pieslēgtos senču gudrībām.

Pa ceļam uz Burtnieku viņam nākas asiņaini saķerties ar Valmieras grupējumu, ko vēlāk viens no tā līderiem, Grūtups, pirms raidīt sev lodi pierē, apraksta grāmatā “Maniaks”.
Tikmēr paralēlā stāsta sižeta līnijā Dimiters, stiepdams uz uteni baznīcas vitrāžas, nejauši tās sasit un izlaiž tajā ieslodzīto jodu. Viņa sieva sajūk prātā un aizsāk kustību, kuras biedri apmētā cilvēkus ar saviem sūdiem.

Par Dimiteru Bergs uzzina, kad ir jau par vēlu. viņš Burtnieku ezera krastā ir uzņēmis latvju dzīvesziņu tādos apmēros, ka viņu ar pamatīgiem aknu bojājumiem ved uz tuvāko stacionāru, taču ātro palīdzību nolaupa Sorosīti un aizved uz Ventspili. Te viņu ar viltu piespiež spēlēt vietējā basketbola klubā, kamēr fonā Einārs, Andris un Aivars privatizē!

Pēc nerealizēta izšķirošā 3punktu metiena pret Rīgas Dinamo LBL čempionāta fināla 7tās spēles galotnē, Bergs atgriežas pie dzīves ziņas meklējumiem un pārcilājot pērnos kausu uziet noputējušu domātāju akmeni. Nejaušu atgadījumu virknes rezultātā tas atver portālu uz 1913. gada ziemassvētku balli Ventspils kinoteātrī. Tur Bergs sastop mēmu galdnieku, ar kura palīdzību, patriotisku jūtu vadīts, uzmeklē un pieliekt punktu Eināra, Andra un Aivara vecmāmiņu gaitām šaisaulē. Mēmo galdnieku, kurš izrādās pats jods, ar domātāju akmens palīdzību Bergam izdodas ieslodzīt baznīcas vitrāžā.

Šo notikumu radītās trīsas laika ritumā salauž lielo Hadronu paātrinātāju un Rīgā uz Brīvības ielas vairs nedarbojas transdimensionālais portāls. Einars (no citas vecmāmiņas) vairs netiek mājās. Latvijā sāk iedarboties homeopātiskie līdzekļi.

98 gadus vecais Bergs pierunā Aivaru (no citas vecmāmiņas) doties uz Liepājas metalurgu un iemest tā modernākajā krāsnī Domātāju akmeni. Aivaram talkā piesakās arī tulpju tirgotājs Andris (no citas vecmāmiņas) un jaunizceptais bomzis Einars (no citas vecmāmiņas).

Akmens brālībai pa pēdām seko urlu bars kapteiņa Ždanoka, kurā iemiesojies jods, virsvadībā, kas vēlas domātāju akmeni izmantot PSRS atjaunošanai. Bergs stājas viņiem ceļā uz tilta pāri Lorupes gravai, sagraudams to. Visi krīt kopā.

Beigas, turpinājums sērijā XXI gadsimts vai ātrāk (pēc Graubas& Ēķa/ Holivudas pieprasījuma).

 

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Kurts Vonnegūts “Fokss pokuss”- jāsmejas līdz nāvei

Pirms deviņiem gadiem šajā datumā mira izcilais amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts.  Lai godinātu šo faktu, latviešu grāmatu blogeri ir uzrīkojuši akciju, lasot un publicējot apskatus par autora grāmatām. Teorētiski es izvēlējos rakstīt par vienu no autora vēlīnajiem darbiem – 1990.gadā sarakstīto “Fokuss pokuss”. Praktiski es blenžu datorā un nevaru saprast, ko lai raksta. Tā gadās. Viss tālākais ir manī komā esošā blogera mēģinājumi uzrakstīt par vienu no unikālākajiem 20.gs rakstniekiem.

Jo augstāks intelekts, jo vairāk apkārt muļķu. Kurtam Vonnegūtam nepaveicās būs intelektuālim, turklāt Amerikā, kur absolūtajās vienībās muļķu ir daudz vairāk nekā, piemēram, pie mums. Savus novērojumus par cilvēku stulbumu, kas pasauli dzen uz galu viņš ir pierakstījis un ekstrapolējis dažādos iespējamos un neiespējamos scenārijos, kas liek smieklos raudāt un tajā pašā laikā aizdomāties lasītājiem visā pasaulē.

Daudziem patīk pasmieties par citu stulbumu, bet reti kuram tas izdodas tik gaumīgi kā Vonnegūtam. Viņa humors lielākoties ir ļoti melns, un situācijas pēc būtības ir traģiskas, bet tas absurdais veids, kā tas tiek pasniegts liek smieties skaļā balsī.

Vonnegūta varonis parasti ir cilvēks parastais, kas diezgan bezkaislīgi atskatās gan uz vēsturiski patiesiem, gan autora izdomātiem absurdiem notikumiem pārpilno dzīvi, jo „tā gadās”. Rakstnieka stils ir unikāls, viņš vienā teikumā var runāt par nopietnām tēmām un pārslēgties uz pilnīgu sviestu, tā, ka tas viss liekas dabiski.

 

fokussIzdevniecība Tapals, izdota 2002.gadā, 312.lpp

Ja ticam uz vārda, šo romānu 2001. gadā raksta kāds izbijis amerikāņu pulkvedis, Vjetnamas kara veterāns, atpalikušu bērnu un cietumnieku skolotājs, gādīgs vīrs un azartisks mīlnieks.
Pulkveža domāšanu stipri iespaidojuši “Tralfamadoras gudro protokoli” stāsts par saprātīgiem enerģijas pavedieniem, kas ir vairākus triljonus gaismas gadu gari un grib visumā izplatīt mirstīgas pašvairojošās dzīvības formas…
Kurts Vonnegūts apgalvo, ka viņš esot tikai šīs grāmatas redaktors…

 Šī ir astotā rakstnieka grāmata, ko esmu izlasījis un nav ne tuvākā (Galapagu salas, Māte nakts), ne tālākā (Kaķa šūpulis, Čempionu brokastis). „Fokuss pokuss” ir ieturēts klasiskā Vonnegūta stilā – ir 2001.gads, amerikāņu bagātnieki ir visu valsti notirgojuši japāņu korporācijām un paši bankrotējuši, ieguldot dažādās finanšu piramīdās, daba ir smagi piesārņota un viss ir slikti. Galvenais varonis Jūdžins Debss Hartke sēž cietumā un kopā ar lasītāju atskatās uz savu dzīvi. Hartke ir izbijis Vjetnamas kara varonis,  pēc kara strādājis par pasniedzēju Tārkingtonas koledžā, kurā mācās bagātu vecāku garīgi atpalikušie bērni, pēcāk strādājis par pasniedzēju blakus esošajā cietumā, taču, kad cietumā norisinās bēgšana, viņš kļūdas pēc tiek uzskatīts par organizētāju un pats nonāk aiz restēm.

Domāju, ka nav lielas jēgas stāstīt par “Fokuss pokuss” sižetu, jo lielā daļā Vonnegūta grāmatu tas ir tikai formāls fons uz kura iesmiet par visu aplamo visapkārt. Teorētiski grāmatas centrālais notikums ir cietumnieku dumpis, kuras rezultātā tiek apslaktēta lielākā daļa blakus esošās universitātes pilsētiņas iedzīvotāju. ASV cietumos tiek ievērota segregācija, tādēļ visi cietumnieki ir melnādainie un tie, sava līdera Altona Darvina vadībā, ir nolēmuši ieņemt blakus ciematiņu  un izveidot tajā savu neatkarīgu, labāku valsti. Ciematiņa iedzīvotāji gan tam pretojas, piemēram, koledžas rektors, uzkāpis zvanu tornī ar šauteni varonīgi atšaudās no cietumniekiem, par ko vēlāk tiek notverts un sists krustā. Rektors ar precīzu šāvienu no liela attāluma nošauj dumpja vadītāju Darvinu, un Hartke rektora šaušanas prasmi atzīst kā izcilu, ar piebildi – ja vien rektors tiešām tēmēja pa cietumnieku vadoni, nevis, piemēram, Hartki, kuram bijis ilgstošs romāns ar rektora sievu. Pie reizes Hartke paslavē arī Osvalda teicamo šāvienu Dalasā. Jāsmejas līdz nāvei (tas ir šīs grāmatas kroņa teiciens, kas tiek lietots biezā slānī).

Nobeigumā vien jāpiebilst, ka lai gan Vonnegūts par mūsu sugas izdzīvošanas izredzēm nebija noskaņots pārāk optimistiski, tomēr, kamēr mēs lasām un baudām viņa darbus, tikmēr kaut kādas izredzes vēl mums ir. Un ka, atšķirībā no sava varoņa Kilgora Trauta, Kurts Vonnegūts nav nekāds zinātniskās fantastikas rakstnieks, lai arī kā viņam cenšas to piedēvēt.

Komentēt

Filed under Uncategorized