Atskaite par pērnajām e-dāvanām

Šogad biju kārtīgs zēns un izlasīju visas sešas grāmatas, ko man pagājušā gada ziemas svētku e-apdāvināšanā piespēlēja blogeri. Lasot grāmatas brīžiem uzmācās sirdsapziņa, ka grāmata neiet pie sirds  tik ļoti , kā iecerēts, tāpēc jau iepriekš atvainojos, ka tā. Zemāk nedaudz par katru dāvanu:

retribution-falls-coverChris Wooding . Retribution Falls (Tales of the Ketty Jay #1)
Tāds nedaudz pozitīvi oldskūlīgs gabals. Kā Karību jūras pirāti ar lidojošiem kuģiem. Galvenais varonis – Kapteinis Dorians Frejs- stipri atgādināja Kapteini Džeku Zvirbuli. Lieliska salašņu banda, kas grāmatas gaitā kļūst par saliedētu komandu (autors to tik bieži mums uzsver, ka uz beigām jau šķita par daudz). Brīdī, kad saproti, ka nevienu no varoņiem lodes neskar, lai arī kādas nepatikšanas, nedaudz spriedze krīt, bet jebkurā gadījumā – laba izklaide. Domāju, ka sēriju turpināšu.

harmssDaniils Harmss. Prozas izlase
Par šo es uzrakstīju blogā ierakstu:
https://andrislasa.wordpress.com/2015/02/11/daniils-harmss-prozas-izlase-kaut-kads-absurds/

Kā jau izlasē, ir labāki un ir švakāki stāstiņi, bet kopējais iespaids ļoti labs.

 

 

grosbartiJesse Bullington. The Sad Tale of the Brothers Grossbart
Trakoti melna humora pārbagāts stāsts par diviem neģēlīgiem brāļiem, kas, ievērojot dzimtas tradīcijas, darbojas kapu aplaupīšanas biznesā, un nolemj doties kapu laupītāju svētā grāla – Ģiptlandes (Ēģiptes) karalisko kapeņu meklējumos.
Tādu čerņu vēl nebija nācies lasīt, un, lai gan vietām bija pretīgi naturālistiski ķidāšanas apraksti, tomēr vairāk palicis atmiņā, ka vietām smējos līdz asarām un brāļu dīvainā izpratne par kristietības dogmām bija izcila.
Šī no visām dāvanām man gāja pie sirds visvairāk.

neaizskaramais.jpgDžons Benvils. Neaizskaramais
Džona Benvila romāna “Neaizskaramais” galvenā varoņa Viktora Māskela prototips ir reāla persona − mākslas vēstures profesors, Londonas Universitātes pasniedzējs un monarhu pils gleznu kolekcijas kurators Entonijs Blants, kurš 20. gadsimta 30.−50. gados bijis dubultspiegs un darbojies gan Lielbritānijas, gan Padomju Savienības labā.
Skaisti jau raksta Benvils, bet dzīve nav kino un daudz vairāk par spiegošanu bija jūsmošana par citu stulbumu un vīriešu skaistumu. Diezgan garlaicīgs stāts par nepatīkamiem tipāžiem.

vestures_-pietura_kaspars_puce1Kaspars Pūce. Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā
Darbs, kas piesaista ar vēsturisko aspektu. Lasot šo grāmatu, rodas sajūta, ka šo stāstu tev Pūce kā savam čomam stāsta krogā pie galda. Sevišķi interesants bija bērnības posms, ko Inesis (Kaspars) pavadīja Sibīrijā. Šķiet tikai loģiski, ka sevišķi izjusti šajā grāmatā ir ēdienu apraksti.

 

3body.jpgLiu Cixin. The Three-Body Problem (Three Body #1)
Hard Sci-Fi ir fantastikas apakšžanrs, kas mani uzrunā mazāk, droši vien tādēļ mana sajūsma par šo grāmatu ir mazāka nekā citiem lasītājiem (gluži tāpat kā par “Marsieti”).
“The tree-body problem” ir tāds labi stiepts triloģijas ievads. Katrā ziņā ideju, nevis tēlu grāmata, kas visi ir labākajā gadījumā divdimensionāli.
Pirmā ~ceturtdaļa par Ķīnas kultūras revolūciju un tās sekām bija interesanta, tad sekoja bezmaz puse grāmatas ar hard sci-fi un virtuālajām datorspēlēm, kas domātas ģeniāliem zinātniekiem, kas bija visai garlaicīgi. Pēdējā ceturtdaļa bija interesanta un lika pieļaut, ka lasīšu arī turpinājumu.
Grāmata šogad saņēma Hugo balvu, kas, jāsecina, ir bijis politisks žests.

Galvenais secinājums pēc šīs akcijas – jāpiekrīt Sibillai – labākā dāvana grāmatu lasītājam ir grāmatnīcas dāvanu karte 🙂

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Osvalds Zebris”Gaiļu kalna ēnā” – bez sirds un bez rajona

Viss sākās ar dažu blogeru sajūsmu par Bereļa aprakstītajām Tuša dēkām svilinot un grebjot. Iekšā sāka urdīt velniņš, ka jāizlasa man arī. Ar ko tas beidzās – var izlasīt šeit. Lai kā man gāja ar Bereli, taču, lasot to, nācu pie atziņas, ka vajadzētu izlasīt visu ”Mēs. Latvija, XX gadsimts” romānu sēriju – Gundegas Repšes uzrunāti, trīspadsmit latviešu rakstnieki raksta romānus, uzņemoties katrs savu nosacītu Latvijas 20. gs. vēstures periodu. Romānu sērijas kopējā vadlīnija ir rūpīga laikmeta dokumentu, liecību u.c. pieejamu avotu un materiālu izpēte, kas kalpo par pamatu katra individuālajam literārajam redzējumam, necenšoties to iegrožot.

Iespējams, no literārās gaumes viedokļa nedaudz mazohistisks projekts, taču, sausajā atlikumā paliek ieguvums – jaunas zināšanas vēsturiskos faktos, jo, kauns atzīt, bet pats savas zināšanas Latvijas vēsturē vērtēju kā virspusējas. Un tā kā pa vēsturisko līniju sērijas konsultants ir Vents Zvaigzne, tad visam jābūt bumbās.

DG_GailuKalnaEna_final

Pirmais nabadziņš, kurš ticis izmests saplosīšanai, ir Osvalds Zebris ar savu “Gaiļa kalna ēnu”.

Dienas grāmata. 2014. 176 lpp.

Romāna darbība risinās gan revolucionāro notikumu piesātinātajā 1905.gadā, gan gadu vēlāk, kad policija pilsētās un soda ekspedīcijas laukos jau atjaunojušas šķietamu kārtību. Caur varoņa atmiņu prizmu vēstījums ietiecas arī senākā pagātnē.

Zemnieka dēls Rūdolfs Reiznieks 1906.gada Ziemassvētkos ierodas Rīgā, lai izpirktu grēku, izlīgtu pats ar sevi, atbrīvotos no vainas apziņas par noziegumu, ko pastrādājis 1905.gada nemieru laikā.

Man kā vidusmēra latvietim par piekto gadu ir visai miglains priekšstats un lielākoties tas saistās ar asins lietus līšanu un visaugstāko priežu nolaušanu. Var just, ka vēsturiskos faktus autors ir izpētījis labi un es tiešām uzzināju šo to jaunu, piemēram, par masveida represijām pret latviešu skolotājiem.

Grāmatas stāsts ir par jauno skolotāju Rūdolfu, kas iesaistījies nemieros, nejauši (?) pastrādājis noziegumu un sirdsapziņas mocīts sagājis sviestā. Lai aptvertu pēc iespējas vairāk vēsturiskā fona (anarhisti, antisemītisma uzplaukums, skolotāju zūmēšana, soda vienības, utt), autors ir sapinis klāt kaudzi apakšsižetu (Rabīnu sapulce, izmeklētāja sapņi par paaugstinājumu, Kuzņecova mazmeita, utt), un beigās vēl mēģinājis to visu sadiegt kopā. Ņemot vērā grāmatas garumu ~160 lpp, tas viss ir (nav) izdevies skiču līmenī – grāmata ir kā ielāpu sega, kas sašūta ar tik baltiem diegiem, ka nevar īsti teikt, ka tā turas kopā. Pats Rūdolfa stāsts ir ieturēts klasiskajās latviešu literatūras par vīriešiem lupatām tradīcijās ar kārtīgu ziepenes mērci. Rūdolfa kaimiņš, bērnības draugs, skaudības un ļaunuma cēlonis, tagad progresīvais latviešu jaunuzņēmējs un nacionālās domas aizstāvis Arvīds Gaiļkalns runā tikai lozungos, tādēļ visai grūti to uztvert nopietni. Pa vidam vēl ir iepīts šis tas no misticisma un gala rezultāts ir tāds kārtīgs kiš miš ar rozīnēm.

011613_1218_DastinsKron2.pngBez sirds un bez rajona- 2,5 bļembas.

 

 

P.S. Mani izbrīna tas superīsais formāts – 4 no 5 iznākušajām sērijas grāmatām ir līdz 200.lpp. garas. Ir jābūt lielai meistarībai, lai tik īsā romānā ieliktu ko vairāk par laikmeta skicēm. Visu cieņu mūsu rakstniekiem, bet tā nedaudz izskatās pēc atšaudīšanās.

8 komentāri

Filed under Uncategorized

No A līdz Z

a-zGrāmatu blogeriem laikam pa laikam patīk citiem atgādināt, kuras ir viņu mīļākās grāmatas un tuvākie autori. Bieži vien fenomenālā kārtā  labākās grāmatas ir lasītas salīdzinoši nesen. Šoreiz neliela anketa angļu alfabēta kārtībā.

Stafetes kociņu saņēmu no Inta, paldies liels viņam par to. Bet visa šīs lietas aizsācēja ir Marta ar savu bloga ierakstu.

Aiziet jūriņā:

Author you’ve read the most books from:

Astrīda Lindgrēna – 14, Sergejs Lukjaņenko, Rodžers Železnijs – 11

Best Sequel Ever:

“Before they are hanged” (First Law #2) by Joe Abercrombie

Currently Reading:

Craft Sequence #2 “Two serpents rise” by Max Gladstone

Drink of Choice While Reading:

Dzeramais ūdens

E-reader or Physical Book?

Es lasu abus, bet priekšroku dodu papīra versijai.

Fictional Character You Probably Would Have Actually Dated In High School:

Frenija no Selindžera daiļrades

Glad You Gave This Book A Chance:

“Galapagu salas” Kurts Vonnegūts

Hidden Gem Book:

“Heroes Die” by Matthew Woodring Stover

Important Moment in your Reading Life:

Internetā uzraku goodreads.com. Tas būtiski uzlaboja lasāmās literatūras kvalitāti.

Just Finished:

Jill McIntosh “Love minus eighty”

Kinds of Books You Won’t Read:

Krēslas un Grejus.

Longest Book You’ve Read:

Les Miserables – “Nožēlojamie” Viktora Igo ~1600.lpp

Major book hangover because of:

Mārtina Džordža RR.”Troņu spēlēs”, kad Neds Starks pazaudēja galvu.

Number of Bookcases You Own:

Numurs liels divi.

One Book You Have Read Multiple Times:

“Okeāns ielas galā” Nīls Geimens

Preferred Place To Read:

Pie galda

Quote that inspires you/gives you all the feels from a book blogs you’ve read:

“Are you kidding? That guy was a mystery wrapped in an enigma and crudely stapled to a ticking fucking time bomb. He was either going to hit somebody or start a blog.”
Lev Grossman, The Magicians

Reading Regret:

Rūgtumu joprojām raisa mans naivums un pieviltās cerības, ko liku uz Liepnieka/ Sakasa “Nāve tās nav beigas”.

Series You Started And Need To Finish(all books are out in series):

Stīvena Kinga “Dark Tower” cikls

Three of your All-Time Favorite Books:

“The Heroes” by Joe Abercrombie

“Trīs Draugi” Ēriks Marija Remarks

“Triumfa arka” Ēriks Marija Remarks

Unapologetic Fanboy For:

Uzurpatoru gāšanai SFF literatūrā

Very Excited For This Release More Than All The Others:

“Vilna” Hjū Hovijs latviešu valodā

Worst Bookish Habit:

Lasot vienlaicīgi vairākas grāmatas, vairākas grāmatas vienlaicīgi atrodas dažādās mājas vietās.

X Marks The Spot: Start at the top left of your shelf and pick the 27th book:

Duglasa Adamsa “Ceļvedis galaktikas stopētājiem”. Dīvaini, ka nebija 42tais…

Your latest book purchase:

“Beyond Redemption” by Michael R.Fletcher  iekš amazon.com

ZZZ-snatcher book (last book that kept you up WAY late):

“Zelta dēls”  Pīrss Brauns – Sarkanās sacelšanās triloģijas otrā grāmata.

8 komentāri

Filed under Uncategorized

Paldies

Paldies tam mīļajam blogerim, kurš mani ir iekļāvis wordpress spama sarakstā, tādējādi aizbāžot man muti visu wordpress blogu komentāru sadaļās. Sen bija laiks to burkšķi aizvērt. Paldies un uz redzēšanos, tiekamies ēnās!

Papildināts ar aizdomās turamo top 5:

  1. Vija Kilbloka
  2. Jurģis Liepnieks/ Nils Sakss
  3. grammar nazi reģionālais pārstāvis
  4. ISIS
  5. sieva

24 komentāri

Filed under Uncategorized

K. J. Parker „The Folding Knife” – LIELISKI!

Ir grāmatas, kuras jālasa līdz beigām kaut pašā nakts melnumā, un tad nevar aiziet gulēt, bet jāiet, jāsēžas pie datora un jāraksta ieraksts blogā, jo domas joņo pa galvu un aizmigt nav izredzes. Biežāk tas ir par aizraujošām, bet sliktām grāmatām, jo galva pilna visādām dzēlīgām piezīmēm. Taču reizēm tā gadās, ja grāmata ir ļoti laba un iekšā viss vārās, jo zini, ka traki grūti būs par to uzrakstīt, bet tā gribās kādu pārliecināt, ka šo grāmatu ir vērts izlasīt. Nē, nav tā, ka jālasa visiem jo tādu grāmatu nav (lai arī reizēm mūs mēģina pārliecināt par pretējo), tomēr, ja jūs, lasot manu blogu, esat uztvēruši kādu radniecīgu stīgu gaumē un lasāt angļu mēlē, tad šo es iesaku no visas sirds un rajona.

The-Folding-KnifeIzdevējs Orbit. 516 lpp.
Basso Lieliskais. Basso Dižais. Basso Viedais. Vesani Republikas Pirmais pilsonis ir neparasts cilvēks.
Viņš ir nežēlīgs, viltīgs, un, galvenais, veiksmīgs. Viņš savai tautai nes bagātību, varu un prestižu. Bet reizē ar varu nāk nevēlama uzmanība, un Basso ir jāaizstāv savu valsti un sevi no ārvalstu un iekšējiem draudiem. Svarīgu lēmumu pārpilnā dzīvē, viņš
ir kļūdījies  tikai vienu reizi.
Ar vienu kļūdu var būt pietiekami.

 Kāds rietumu blogeris savā atsauksmē šo grāmatu ir nosaucis par teicamu Sengrieķu traģēdijas un Šekspīriska vēsturiskā stāsta miksli. Neesmu liels eksperts augstākminētajos žanros, bet sajūtu ziņā izklausās pareizi. Katrā ziņā fantāzija te ir tikai tik daudz, cik izdomāta, bet gluži kā mūsējā, pasaule, maģija nav un lai ari visi nosaukumi svešs, sajūtu ziņā ir skaidrs, kurš ir mūsu pasaules mongolis, kurš moris un kurš Bizantijas imperators.

„The Folding Knife” darbība noris laikā un vietā, kas ļoti atgādina Vidusjūras reģionu mūsu ēras otrā gadu tūkstoša sākumā. Vesani ir republika, kuras galvenais ienākumu avots ir tirdzniecība, un Bassianus Severus Arcadius jeb Basso ir viņu Pirmais pilsonis (dodžs). Basso ir cēlies no senas Vesani dzimtas, viņa tēvs un vectēvs abi ir bijuši Pirmie pilsoņi, līdz ar to viņa nonākšana šajā amatā ir bijusi visnotaļ neizbēgama. Vienlaicīgi Basso ir arī vienas no republikas lielākās bankas īpašnieks, kas viņam lieti noder operācijās republikas naudas līdzekļu apsaimniekošanā. Un tādā latviešiem gluži labi saprotamā garā, vadot valsti kā uzņēmumu, Basso strauji audzē gan savu, gan veiksmīgā kārtā arī valsts labklājību. Viņš pats atzīst, ka lielā bagātība viņam neko nenozīmē, viņa vienīgā ambīcija un dzinulis ir palikt vēstures annālēs ar kādu dižu vārdu, piemēram, Basso Lieliskais.Basso netic vardarbībai, viņaprāt „karš ir neveiksmes atzīšana”, viņš labāk ar visiem sadzīvo pa labam un vēl uz tā rēķina nopelna.

 

Aelius looked at Basso for a while. Then he said, “I think that if someone tried to rob you in the street, you’d pick his pocket, sell him a better knife and probably offer him a job as a tax collector.”

Grāmata ir Basso sāga 40 gadu garumā no pusaudža gadiem, līdz kritienam. Stāsta prologā Basso ir zaudējis visu un inkognito bēg prom no pilsētas, tā ka lasītājam ir skaidrs ar ko šis neticamais veiksmes stāsts beigsies. Tādēļ vēl jo jautrāk ir lasīt šo grāmatu, zinot, ka katra Basso uzvara un veiksme, katra arvien neprātīgākā biznesa/ valsts pārvaldes avantūra ir tikai kārtējais solis pretī augstākām un sāpīgākam kritienam. Vēlme uzzināt kas tieši būs par iemeslu – vai uzradīsies kāds vēl viltīgāks pretinieks, vai kāds draugs trieks dunci mugurā, vai paša neuzvaramības sajūta liks zaudēt – dzen lasītāju uz priekšu vēja spārniem.

 Magnentius said. “…. I learned the hard way. Never back down, never turn your back on a friend.” The second part, Basso reflected, could be interpreted two ways. Both equally valid. 

Basso ir tikai trīs uzticami cilvēki – viņa mentors un bankas vadītājs Antigonus, viņa karaspēka ģenerālis Aelius un māsas dēls Bassano, dialogi ar kuriem ir viena no grāmatas jaukākajām daļām. Savā ziņā Basso ir ideālisti, kurš apzinās, ka viņš ir briesmonis, kurš jebkādiem paņēmieniem mēģina panākt „lielāko labumu” un izveidot tādu valsti, kuru pēc tam varētu vadīt viņa mīļais nesabojātais ideālists Bassano.

From Bassano:

 I’ve come to realise that morality is an illusion, ethics is an intellectual exercise. All that matters is sides: our side, their side. Sides are everything. All I want is for our side to win, no matter what, no matter how bad we have to be.

Everything’s sides, isn’t it? Deep down, where the real reasons are. Your family, your friends, your business, your country–layers of the proverbial onion, of course. As each layer gets peeled off, you make your choices in the next layer. If you’ve got to betray your country or your Bank, you betray your country. If it’s between the Bank and your friends, you choose your friends. If it’s between friends and family, you side with your family. Sides. There’s no logic to it. You can’t even call it a matter of faith or belief; you believe in the Invincible Sun because He embodies all virtue and goodness–if He was an arsehole, you wouldn’t worship him. Sides are more fundamental than that. Sides are what you are. If you’re on the losing side, tough.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngEsmu jau sarakstījis garāko palagu bloga vēsturē un neko neesmu pateicis. Izcila grāmata, teicams autora pasaules redzējums un humora izjūta – visas bļembas. Neskatieties uz aprakstiem (politiskā fantāzija –fui!), pamēģiniet, lielākā daļa noteikti nenožēlosiet.

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Guntis Berelis „Vārdiem nebija vietas” – no kā Berelis ķer kaifu

Pēc pirmajām jūsmīgajām atsaucēm par šo grāmatu Latvijas blogārē, es izteicu skepsi par to, ka arī man šī grāmatu varētu patikt. Uz ko atbildē Ints „asmo” Valcis ar vārdiem – es gribu zināt, kāpēc tur nav piecas balles – iešķieba man savu eksemplāru. Izlasīju, un atbilde ir rokā.

bere;isDienas grāmata. 2015. 252 lpp.

“1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?”

„Vārdiem nebija vietas” ir sarakstīta projekta “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ietvaros. 13 latviešu rakstnieki raksta romānus, kuru darbība risinās kāda XX gs. vēstures posmā. Berelim bija ticis 1913. – 1916. gadi, mirklis pirms Pirmā pasaules kara un tā sākums. Vēsturiskais fons Berelim ir padevies varens, valoda, kurā runā un domā tēli, ir lieliski ieturēta to laiku stilā (cik nu es par to varu spriest). Šajā aspektā es Bereļa priekšā noņemu cepuri un pievienojos vispārējai publiskai sajūsmai.

Tomēr, tas ir tikai fons, uz kura risinās Bereļa stāsts. Stāsts par pretekli, izdzimteni, maniaku, sauciet kā vēlaties – Rūdolfu Tušu, kuram ir zelta rokas, biksēs krams, sirdī tukšums un paurī mēsli. Tas noteikti ir pretīgākais tēls, kādu man nācies sastapt latviešu literatūrā, jāatzīst gan, ka pārāk daudz to lasījis un līdz ar to eksperts es neesmu. Tušs operē ar vajadzībām tik zemā līmenī, ka īsti neatšķiras no dzīvnieka un pēc paša izvēles ir kļuvis mēms. Viss, kas viņu interesē ir piesist māgu un nogrūsties un standarta problēmas risināšanas metode ir ar akmeni pa galvu. Ja vēl izdodas kaut kam pēc iespējas lielākam pielaist uguni, tad diena ir pilnībā izdevusies. Stāsts ir sadalīts vairākos posmos – pirmā grāmatas puse ir 1913.gads un Tušs Ventspilī strādā mēmā kino uzņemšanas grupā par dekorāciju meistaru, tad seko īss ieskats 1905.gada notikumos, kur Tušs atklāj savu aizraušanos ar uguni un top mēms, kam seko 1915. gads un Tuša klejojumi pa cilvēku pamestās Kurzemes mežiem un sētām, un pašās beigās kā epilogs ir 1916.gada Tuša noslēgums Nāves salā.

Vairākas epizodes grāmatā, no kurām mazāk spoilerīgi ir minēt porno filmas skatīšanās grafisku aprakstu uz 5-6 lpp. citādi kā publikas kacināšanu es nespēju uztvert. No stāsta viedokļa tieši to pašu mērķi varēja panākti arī ar pāris rindkopām. Es saprotu, ka publikas kacināšana var būt mākslas darba mērķis. Man mākslas kā šokēšanas instrumenta aspekts nekad nav šķitis pārliecinošs. Ja nav ko teikt, tad vismaz parāda pliku pakaļu. Un nepieciešamību intensīvajai rupjību lietošana tekstā es arī īsti nespēju saskatīt. Viss ko es tādos brīžos varu padomāt – nez no kā pats Berelis vairāk ķer kaifu – to visu rakstot vai fantazējot, kā cilvēki reaģē to visu lasot.

3 bļembasŠoreiz darvas karote sabojā medus mucu. Varēja būt ļoti labi, bet ir kā ir un tāpēc 3 bļembas.

P.S. Tagad saprotu, ka tad, kad savā rakstā par Liepnieka un Saksa garadarbu skeptiski izsakoties par Bereļa pozitīvās atsauksmes patiesumu, es kļūdījos. Liepnieka un Saksa Pulkvedis ir bezmaz kā Tuša reinkarnācija, tikai bez piromānisma iezīmēm. Nu es tiešām ticu, ka Berelis bija sajūsmā.

14 komentāri

Filed under Uncategorized

Reičela Džoisa „Harolda Fraja neticamais svētceļojums„ – galerta nenotikusī atmoda

Atceraties kā Forests Gamps skrēja šķērsām visai Amerikai no okeāna līdz okeānam? Iespējams to atcerējās arī Reičela Džoisa, rakstot Harolda Fraja stāstu.

frajs

Izdevniecība Zvaigzne ABC 272 lpp.

Pensionārs Harolds Frajs dzīvo kādā Anglijas ciematā kopā ar savu sievu Morīnu, kuru kaitina pilnīgi viss, ko Harolds dara. Visas dienas līdzinās cita citai, līdz kādu rītu pa pastu pienāk vēstule, kas adresēta Haroldam. To ir rakstījusi sieviete, kuru viņš nav redzējis jau divdesmit gadu. Kvīnija Henesija atrodas hospisā un ir rakstījusi šo vēstuli, lai atvadītos uz mūžu. Harolds steigšus uzraksta atbildi un dodas iemest savu vēstuli tuvākajā pastkastītē. Taču, kā jau mēdz notikt vislabākajos romānos, Haroldu gaida nejauša satikšanās, kas pārliecina viņu, ka šī vēstule ir jānogādā Kvīnijai personiski, lai tur lūst vai plīst.

Šādi sākas neticamais svētceļojums, par kuru vēsta Reičelas Džoisas neparastais debijas romāns. Harolds Frajs nolemj noiet kājām tūkstoš kilometru līdz Bervikai pie Tvīdas, ticēdams: kamēr viņš ies, Kvīnija dzīvos.

Harolds Frajs ir nepatīkams cilvēks. Viņš ir galerts, kas visu mūžu nav spējis pārspļaut pār lūpu, vienīgajā reizi, kad viņš uz kaut ko ir saņēmies –pieiet disenē pie skaistules – viņš ir ticis pie sievas. Visu pārējo mūžu viņš ir baidījies no visa un visiem (grāmatā tas tiek mīļi dēvēts par „anglisko biklumu”). Nu viņš ir 63 gadus, kā tagad pieņemts teikt, jauns, no kuriem pēdējos 20 dzīvo ar savu sievu kā svešinieki. Bezdibenis to starpā ir tik liels, ka nekādiem vārdiem vairs nav nozīmes, vismaz tā Harolds domā. Kādu dienu Harolds saņem vēstuli no bijušās kolēģes Kvīnijas, kas, gulēdama uz nāves gultas, raksta viņam atvadas. Nesot savu atbildes vēstuli uz pastu, Harolds nejaušības un īsta mūsdienu pozitīvisma garā notic tam, ka a domu spēku spēs izdziedēt paliatīvā aprūpē esošo Kvīniju, un ar kājām dodas ceļā pie viņas pāri visai Anglijai, lai ceļojuma laikā ar savām domām nodotos dziedniecībai.

Jau grāmatas sākumā mēs uzzinām divas lietas – ka Kvīnija ir izdarījusi Haroldam kādu pakalpojumu, par ko viņš jūtas viņai šo ceļojumu parādā un ka Harolda un Morīnas starpā ir noticis kas tāds, kas viņu starpā ir pavēris šo bezdibeni. Vienīgais iemesls, kādēļ mēs neuzzinām kādu – lai būtu iemesls šo diezgan bezsakarīgo grāmatu lasīt līdz beigām. Ņemot vērā, ka lielākā daļa naratīva ir no Harolda perspektīvas, tad diez ko loģiski tas nav. Turklāt traģēdija ir tika acīmredzama un lieka, ka neatliek nekas cits, kā priecāties par autores brutālo un primitīvo spēlēšanos ar labticīgo lasītāju jūtām.
Pirmā grāmatas puse, kamēr Harolds viens pats klumburē, pārdomā savu dzīvi, sastop dažādus cilvēkus un lēnā garā atbrīvojas no savām domu važām ir tīri tā neko, bet aptuveni grāmatas vidū, kad viņš kļūst par zvaigzni un svētceļojumam pievienojas sekotāju pulks (gluži kā Forestam Gampam), tad grāmata tukšo lapu aizpildīšanas nolūkos apmaldās bezjēdzīgi liekās sižeta līnijās. Un noslēdzošā daļa, kurā Harolda iekšējā atmoda uzkaras, viņš praktiski kļūst par dabas sanitāru un nodarbojas ar frigānismu (ēd no miskastēm) ,un beigās ir faktiski tas pats Harolds, kas grāmatas sākumā, liek uzdot jautājumu, kādēļ tas viss bija vajadzīgs –lai rakstniece pateiktu – mēs visi paliksim veci un mirsim? lielākā daļa no mums neatstās pēc sevis nekādas pēdas? mēs pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm? Uz šo filozofisko atklāsmju fona Koelju šķiet ģēnijs.

2 bļembas„Harolda Fraja neticamais svētceļojums” ir klasisks gadījums, kad autoram ideja pietiek stāstam, bet biznesa nolūkos ir jāizspiež romāns. Vismaz nosaukums ir godīgs – svētceļojums tiešām nav ticams. Savukārt grāmatas lielā popularitāte visā pasaulē liek aizdomāties, ka arī TV3 „Ugunsgrēkam” ir eksporta potenciāls. Divas bļembas- katrai noplīsušajai kurpei pa vienai. Ja gribās palasīties kaut ko feinu par senioriem, tad labāk ķerties pie Ūves piedzīvojumiem.

P.S. Pateicoties Brices kundzei, es tagad zināšu, ka ir nevis šokolādes batoniņš, bet stienītis.

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Claire North „Touch” – mūžīgā dzīve vol.2

Ar Klēras Nortas daiļradi iepazinos pagājušā vasarā, izlasot „Harija Augusta piecpadsmit dzīves”, kas man dikti gāja pie sirds. Izlasot autores nākamās grāmatas „Touch” (Pieskāriens) sinopsi, nebija divu domu un kad pie tās tiku, tā ķēros uzreiz klāt.

touchIzdevējs Orbit Books 432 lpp.

Keplers nekad nebija domājis, ka būs jāmirt šādā veidā – tumšā alejā, klaidoņa nežēlīgi piekautam līdz nāvei . Taču savos pēdējos dzīves mirkļos, sniedzoties pretī savam slepkavam pēc glābiņa, pēkšņi notiek pārslēgšanās.
Tagad Keplers pats caur slepkavas acīm noraugās salauztā un izpostītā ķermenī, kas guļ netīrajā alejā.
Tā vietā, lai mirtu, Keplers ir ieguvusi spēju klīst no viena ķermeņa uz otru, ielēkt citu cilvēka ādā un redzēt caur viņu acīm, dzīvot viņu dzīvi – vai tas būtu uz dažām minūtēm, dažiem mēnešiem vai visu mūžu.
Keplers šiem ķermeņiem nevēl ļaunu – pat sāk tos mīlēt kā savus mīļotākos. Bet, kad viena no viņa ķermeņiem, Žofefīne Cebula, tiek brutāli noslepkavota, Keplers uzsāk misiju, lai noskaidrotu patiesību un atriebtu Žozefīnes nāvi.

Arī šajā Nortas grāmatā centrālā tēma ir nemirstība. Ja Harija Augusta mūžīgā dzīve bija cikliska, viņš savu dzīvi dzīvoja pa riņķi no jauna un jauna, tad Keplera nemirstība ir lineāra, viņa dvēsele/gars pārvietojas no ķermeņa uz citu paša izvēlētu ķermeni un turpina dzīvot tālāk.

Keplers ir viena no būtnēm, kas sevi paši sauc par gariem. Viņi ir dabas anomālija, kas rodas brīdī kad cilvēkam mirstot dzīves alkas ir tik spēcīgas, ka pieskaroties citam cilvēkam tā dvēsele pārlec otra ķermenī. Ķermenī esošā dvēsele uz to brīdi tiek atstumta malā, viss laiks, ko ķermenī pavada gars cilvēkam šķiet kā mirklis, garam to pametot tas vienkārši attopas citā laikā un vietā, nesaprotot, kas noticis. Paši gari par ķermeņiem izsakās kā par apģērbu – “She was wearing a young black woman with warm round cheeks and a shaven head”.

Dažādi gari izmanto šo savu talantu dažādi – Keplers uzmeklē dzīves pabērnus (klaidoņus, narkomānus, staigules, utt) un, apmaiņā pret atrunātu laiku viņu ķermenī piedāvā tiem sakārtot dzīvi. Taču ne visi ir tādi humānisti, citi bauda dzīvi – vienmēr jauni, skaisti un bagāti, piemēram, nedēļas nogale Merlinas Monro ādā – kāpēc ne? Un protams, daži ir arī ļauni, kas dara pāri ķermeņiem, kuros nonāk.

Gara lēkāšana starp ķermeņiem ir interesants koncepts. piemēram, bēgot no vajātājiem pārpildītā metro, Keplers var nomainīt 5-6 ķermeņus pāris lapaspušu laikā, kā rezultātā veidojas kišmiš, bet pie tā ātri pierod un lasīšanai netraucē.

Keplers daudz lieto vārdu ‘mīlestība’, viņš mīl visus savus ķermeņus, visi cilvēki ir skaisti. Mīlestība ir garu vājais punkts – kā tapt mīlētam, kā panākt, lai mīl tevi, nevis to, kā ķermenī tu atrodies? Vai ir vērts dzīvot mūžīgi bez mīlestības? Savā ziņā mīlestības aspekts bija grāmatas vājais punkts, un tāpēc arī beigas nešķita tik spēcīgas kā pārējā grāmata.

„Touch” struktūra ir līdzīga kā iepriekšējā autores darbā, grāmata sākas ar galveno notikumu – tiek nogalināta Keplera tā brīža ķermeņa saimniece un gars metas atriebības misijā. Taču, paralēli šim notikuma visu laiku mijas nodaļas no Keplera pagātnes, lai mēs labāk saprastu, kas viņš un viņam līdzīgie ir par putniem, šie īsie stāstiņi tiek pasniegti hronoloģiski jauktā secība kā mozaīkas gabaliņi, kas grāmatas laikā skaisti savelkas kopā un beigās veido jauku bildi.

4 bļembasVēl šajā grāmatā ir slepena organizācija, kuras uzdevums ir iznīcināt visus garus, uzņēmēji, kuri pelna naudu ar sava ķermeņa iznomāšanu gariem, kaujas garu starpā, kur šie cīņas laikā lēkā starp ķermeņiem un vēl kaudzēm visādu aizraujošu lietu. Ļoti rekomendēju. Klēra Norta ar šo darbu manās acīs nostiprina savu talantu un nonāk to rakstnieku sarakstā, kuru darbus cenšos izlasīt uzreiz pēc izdošanas. 4 bļembas.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Frēdriks Bakmans „Vīrs, vārdā Ūve” – Ja dzīve tevi paņem priekšā, tad jau laikam Tu viņai patīc

ūveJāņa Rozes apgāds, 326.lpp.

Ūvem ir 59. Viņš brauc ar Saab. Kaimiņi viņu dēvē par kašķīgo rūgumpodu. Ik rītu Ūve dodas inspekcijas gājienā pa savu rindu māju kvartālu, lai pārbaudītu, vai kāds nav nevietā atstājis velosipēdu vai pienācīgi sašķirojis atkritumus. Lai gan viņš sen vairs nav iedzīvotāju kooperatīva priekšsēdis, kādam galu galā arī jākontrolē, vai viss tiek darīts kā nākas! Taču kādā novembra rītā sāktais ķīviņš ar jaunajiem kaimiņiem izvēršas par negaidītu draudzību, un šī vīra attiecības ar apkārtējiem nekad vairs nebūs tādas kā agrāk… Frēdrika Bakmana romāns par pikto vīru vienlaikus ir daudziem atpazīstamu smieklīgu situāciju virkne un stāsts par cilvēku, kura tiešums un godīgums ne visiem ir pa prātam.

Šo grāmatu saņēmu no apgāda apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pēdējo gadu laikā pār latviešu mēlē lasošajiem veļās skandināvu literatūras tulkojumu vilnis un tā noteikti ir tikai sagadīšanās, ka skandināvu valstis savu rakstnieku grāmatu popularizēšanai sedz tulkošanas izdevumus. Tas tā, lirisks ievads, kam nav tieša sakara ar šo feino grāmatu.

Ūve latviešiem noteikti ies pie sirds. Viņš ir tipisks mūsu platuma grādu burkšķis. Viņš vienīgais zina, kas un kā ir pareizi, un tie kas domā savādāk, protams, ir antiņi. Katrs vismaz vienu tādu pazīst. Jaukākais viņa burkšķēšanā ir tas, ka lielai daļai viņa teiktā var no visas sirds piekrist, un tāpēc tas ir jo smieklīgāk. Savos iekšējos monologos Ūve raksturo cilvēku tipāžus bieži vien tāpat, kā es pats to būtu darījis. Nevarētu teikt, ka smiešanās bija līdz asarām, taču smaids uz lūpām bija plats un bieži.

Lai viss nebūtu pārāk saldi, autors mums ir piespēlējis Ūves pagātnes ainiņas, kas izskaidro, kādēļ Ūve ir tāds burkšķis. Ja grāmatas sākumā tas šķita spēcīgi un labs gājiens, tad vienā brīdī likās jau par traku. Ar tādu karmu jājautā, ko Ūve ir sastrādājis iepriekšējās dzīvēs. Ir aizdomas, ka kā minimums piedalījies masu slaktiņos. Un vēl ir Ūves sieva Sonja, zelta cilvēks, tāda kā mātes Terēzes un Koelju krustojums, taču ak vai, jādomā, ka tajos slaktiņos iepriekšējā dzīvē viņa Ūvem ir devusi komandas.

Grāmatas sākumā mēs uzzinām, ka Sonja jau ir pametusi šo pasauli un tā kā viņa bija vienīgā, kas Ūvi saprata un kuras dēļ bija vērts cīnīties ar milzu netaisnībās visapkārt, tad Ūve ir nolēmis sakārtot laicīgās lietas un saviem spēkiem Sonjai pievienoties. Taču ak vai, kaimiņos ievācas jauna ģimene ar maziem bērniem un vispār rajonā sākas tāds trādirīdis, ka Ūvem visu laiku kāds patraucē pielikt sev rokas – jāiet kādam kaimiņam saimniecībā izlīdzēt vai uz slimnīcu jāaizved. Labi ka tā, savādāk grāmata būtu dikti īsa. Vienu brīdi tas darbības algoritms likās pārāk uzkrītošs, taču tas viss ir skābās vīnogas.

4 bļembasGrāmata kārtīgi izsmīdina, vietām saraudina un pāršķirot pēdējo lapu ir sajūta, ka lasīšanai atvēlētais laiks nav velti iztērēts. Četras bļembas.

3 komentāri

Filed under Uncategorized

Pīters Svonsons „Līdz nāve mūs šķirs” – kretīnu slaktiņš

Lidznavemusskirs.inddIzdevējs : Kontinents, 400 lpp

Izdevēja apraksts:

Divi svešinieki – vīrietis un sieviete – nejauši sastopas lidostas bārā. Nosprieduši, ka satiekas pirmo un pēdējo reizi dzīvē, viņi atklāj viens otram vairāk, nekā jebkad uzdrīkstētos.
Viņš tikko uzzinājis, ka sieva viņu krāpj. Viņa piedāvā risinājumu. Ideja ir aizraujoša, tāpēc abi sarunā nākamo tikšanos…

Šo grāmatu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kad pirms pāris gadiem pasaulei ar milzu panākumu vilni pārvēlās Gilianas Flinnas „Neatrodamā” (Gone Girl), tad bija skaidrs, ka cilvēkiem tāda veida stāsti patīk un nu tik būs. Grāmatu izdevēji mēģina mūs pārliecināt, ka Svonsona „Līdz nāve mūs šķirs” ir mēģinājums būt par vienu no šiem „nu tik būs”. Spriežot pēc samērā jūsmīgajām atsauksmēm un visai augstā vērtējuma iekš goodreads (avg 3.99 un 4,5k vērtējumi 5 mēnešu laikā) viņam tas ir izdevies.

Tātad – lidostas bārā satiekas divi svešinieki, un puisis (protams) pālī izlemj svešajai dāmai izkratīt sirdi. Pavei, sieva, kuce, krāpj un, skaidra lieta, ka vajag atriebties. Dāma saka – jāžmiedz nost – un čalis saprot, ka tā taču ir lieliska ideja – nebūs jāšķiras un jāatdod sievai daļa no miljoniem. Turklāt svešiniece ir bezgala daiļa un brīvam esot varēs legāli piesist kanti. Tālāk seko plānošana un rīcība, taču kā jau žanram piedienas ne viss noris pēc plāna un … tālāk jālasa pašam.

Kā jau trillerim tas pienākas, grāmata lasās vienā elpas vilcienā, izlasīju to divos piesēdienos. Ir arī pāris (teorētiski) negaidīti pavērsieni, kas tik ļoti iet pie sirds lasītājiem. Ja jūs esat žanra cienītājs, tad šī grāmata jums droši vien patiks un viss ir kārtībā. Vienīgais nevajadzētu sacerēties uz kaut ko līdzīgu „Neatrodamajai”, man viss stāsts drīzāk asociējās ar epizodi no „Kapeņu stāstiņiem”.

„Neuzticamā stāstnieka” šeit nav (kaut ir solīts). Visi stāstnieki pret lasītāju ir godīgi un spēlē atvērtām kārtīm. Visi tēli šajā grāmatā ir kretīni un/vai sociopāti. Lai es varētu kaut nedaudz just līdz tādiem tēliem, minimālā prasība ir melnā humora piešprice, kas šajā grāmatā diemžēl izpaliek. Man bija pilnīgi vienalga kurš, kuru un kā slaktē, jo vadoties pēc viņu pašu filozofijas – nozūmēt mūdzi nav nekas slikts – viņi visi ir pelnījuši nelabu galu. Arī sižeta pavērsienus manuprāt par negaidītiem ir grūti nosaukt, turklāt liela daļa „pārsteigumu” balstās uz sakritībām, dažas no kurām ir stipri aiz matiem pievilktas.

121812_1220_TerryPratch2.pngNepieciešamo ikvakara aizmiršanās devu „Līdz nāve mūs šķirs” nodrošina, par to arī trīs bļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized