Tag Archives: 1 bļemba

J.Liepnieks un N.Sakss „Nāve – tās nav beigas” – Jurģis & Co strikes back

naveIzdevējs: Zanes grāmatas, 431 lpp

Šis apskats jāsāk ar atzīšanos. Es esmu naivs. Es bieži iekrītu uz reklāmas kampaņām. Sevišķi tas attiecas uz latviešu garadarbiem. Skrēju uz kino, kad Naumanis paziņoja, ka „Seržanta lapiņa atgriešanās” ir labākā latviešu komēdija kopš „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Gāju uz „Rīgas sargiem” cerot… Pirku O.Ozola „Latvieši ir visur”, cerot…

Un tā, brīvdienās Feisbukā izlasot intelektuālā troļļa Zmičeravska postu:

zmey

aiz priekiem pavisam aizmirsu, ka čalis ir trollis, un devos uz veikalu, nopirku un metos lasīt. Nav jau tā, ka abi autori ir patīkami cilvēki, bet nenoliedzami inteliģenti un viens no viņiem skaitās arī talantīgs rakstnieks. Ja nu šoreiz šie būs kā latviešu Orsons Skots Kārds –pilnīgi atsaldēts homofobs, bet tomēr sarakstījis „Endera spēli”. Es atkal cerēju ….

Tā ap 150 lapaspusi mani sāka vajāt pamatīgas aizdomas, ka kaut kas te nav tīrs…..

dr-evil-jurgisLiepniekam ir prātā ienācis trakoti smalks gājiens – kā atriebties tiem kretīniem, kas bojājuši viņa lielisko dzīvi. Jāuzraksta krimiķis par mūsdienu Latviju, turklāt daļu tēlu nosauc reālos vārdos, daļu nekā nenosauc, taču tāpat skaidrs, kas ir kurš, un tad nu nolej kārtīgi ar mēsliem. Turklāt nav svarīgi, vai tā ir patiesība vai nav, jo šaubu sēkla tiks lasītājā sēta jebkurā gadījumā. Šahs un mats.

Rakstīšanai palīgos jāpaņem profesionālais publikas kacinātājs Nils Sakss, un var ķerties klāt.

Sižetam nav nozīmes, tādēļ par to neko nerakstīšu.

Vien gribu atzīmēt „spilgtais tēls” galvenais varonis Pulkvedis krietni vairāk laika pavada drāžoties un domājot par to (ar to laikam domāta tā „detektīva pievienotā vērtība”), turklāt tas aprakstīts tādā īstā „Princeses” pornoprozas stilā. Vai tā ir Saksa kārtējā publikas kaitināšana, vai Liepnieka literārā talanta pīķis, par to grūti spriest. Abi varianti vienlīdz ticami.

Uz vāka ir slavinājums izspiests no nabaga Joņevu Jāņa – „Aizraujoši un erudīti. Lasot dažreiz biju spiests ar plaukstu aizsegt lapas apakšdaļu, jo ļoti gribējās pārlēkt rindām, lai pirms laika uzzinātu, kas notiks. Tieši tā, kā tam jābūt detektīvā. Un uz mirkli pat mazliet nobijos, kas notiek ļoti reti”. Gribētu domāt, ka šajā citātā es esmu starp rindiņām izlasījis pareizi: ar plaukstu aizsegt lapas apakšdaļu (lai nebūtu jālasa par kārtējo kājstarpes laizīšanu) un uz mirkli pat mazliet nobijos (ka viņi tiešām kaut ko nodarīs manai omītei, kuru tie nolaupīja, lai izspiestu no manis šo atsauksmi).

Uz aizmugurējā vāka Berelis priecājas, viņš gan arī grāmatas redaktors un tas jau mums Latvijā pieņemts, ka paši recenzē un slavina savus produktus, tur viss ok.

vienaJā. Tomēr dīvaini divi ļoti inteliģenti cilvēki, teorētiski liels potenciāls, bet ar tādiem tarakāniem, ka bail. Un proza vietumis ir tiešām laba, patīkami lasīt, diemžēl to visu aizēno samazgas.Viena betmenbļemba, par to ka piekāsāt mani, bet es pats vainīgs, bez obid.

Kā teica kāds no Džo Aberkrombija varoņiem –„ Ja tas izskatās kā sūds un smird kā sūds, tad ir liela iespēja, ka tas ir sūds”. Amen.

P.S. Patiks visiem, kas bija sajūsmā par Džeinas Tamuļevičas “pornoskandālu” un citiem tamlīdzīgiem garadarbiem.

Advertisements

25 komentāri

Filed under Uncategorized

Džeisons Gudvins “Janičāru kokš”

Izdevniecība: Zvaigzne ABC, 376 lpp.

Oficiālais apraksts:
Stambula, XIX gadsimts. Galvenais varonis, galma einuhs Jašims, ir saņēmis uzdevumu izmeklēt četru kareivju pazušanu un imperatora konkubīnes nožņaugšanu. Šis neparastais un entuziasma pilnais vīrs, sekodams pa pēdām janičāru sazvērestībai, ievilina lasītāju izmeklēšanas gaitās un pamazām atklāj deviņpadsmitā gadsimta Stambulas burvību un postu, krāšņās Topkapi pils harēma labirintus, kolorītās pilsētas ainas un vēstniecību slepenos gaiteņus. Soli pa solim Jašims ļauj lasītājam ielūkoties tālaika Austrumeiropas centra – Stambulas – šaurajās ieliņās, sultāna dzīves noslēpumos, Lielajā bazārā, austrumu pirtīs un citās Osmaņu impērijas valdzinošajās vietās.
Vēsturiskais fons grāmatā ir izsmalcināts un detaļās bagāts. Džeisons Gudvins ir meistarīgi uzbūris deviņpadsmitā gadsimta turku sadzīves kolorītu. Romānā netrūkst ne slepenu kaislību, ne ainu ar pakaļdzīšanos, ne dramatisku izglābšanos, nedz arī reibinošu garšvielu un turku kafijas aromāta.

     Īsumā – kā teiktu mans iecienītais īru komiķis Dilans Morans – „it was shit!”

     Ja paņem nedaudz plašāk, tad – ļoti labi var just, ka grāmatu, diemžēl, ir sarakstījis nevis profesionāls rakstnieks, bet gan vēsturnieks, kurš ir iedomājies, ka viņš būs rakstnieks. Aptuveni 370 lpp garajā romānā rakstniekam ir izdevies saspiest 136 nodaļas. Vienā nodaļā Jašims no dzīvokļa nokāpj pa trepēm līdz ielai, nākamajā – aiziet līdz tirgum, vēl nākamajā – iepērkas vakariņām, utt.

     Nav jau būtisku iebildumu, ja vēsturiskais un kultūras fons ir tā pamatīgāk aprakstīts, taču šeit bija drusku tā kā par daudz tā visa. Ik pa (biežam) brīdim kāds no varoņiem, klīzdams pa ielu, paceļ acis, ierauga mošeju, kuru pirms 400 gadiem uzcēla … bla bla bla … un tad +/- 2 lpp vēlāk viņš tās acis nolaiž, noskurinās un dodas tālāk.

    Galvenais varonis Jašims , acīmredzot, ir tapis par einuhu, lai viņš tās acis varētu arī pacelt, klīstot pa harēma gaiteņiem. Faktiski visa grāmata ir kā Discovery raidījums par 19.gs Osmaņu impēriju, ar „ēnu spēles” līmeņa detektīvintrigas iestarpinājumiem.

    Kā anotācijā minēts, sākumā notiek divi noziegumi, kurus Jašimam tiek uzdots atrisināt, taču vienu no tiem viņš sāk risināt aptuveni trīsdesmit lapas pirms grāmatas beigām, kas likās tā WFT (why the face). Vēl „why the face” sadaļā nonāk vairāki tēli, kuri grāmatā uzpeld pilnīgi bez jebkāda sakara, piemēram, divi jauni angļu diplomāti, kuri smiedamies, nosmērē savus matus ar kvēpiem, lai izskatītos pēc vietējiem un dodas ielās, nodaļa beidzās un tie tēli parādās tikai pašās grāmatas beigās uz diviem teikumiem, turklāt centrālo notikumu tālā fonā. Kāpēc tas autoram bija vajadzīgs, īsti skaidrs nekļūst.

    Sirdi arī aizķēra tas, ka pēkšņi, tā apmēram trīsdesmit lapaspuses pirms grāmatas beigām autors sāka par epizodiskiem fona tēliem izteikties šādi – „kurpnieks Ibrahims, kurš pēc kāda laika nonāks Amerikā un atvērs tur savu tējas veikaliņu, haosa laikā pazaudēja šalli, kuru atrada zaglis Mustafa, kurš ietinies šajā šallē nomirs pēc 35 gadiem pilnīgā nabadzībā kādā Alžīrijas ciematā” (šeit es improvizēju, taču nepārspīlēju) . Līdz tam par nevienu tēlu šādas īsas formas nākotnes vīzijas netika dotas.

    Jāpaslavē arī grāmatas ļaunuļi, kuri vērpj valsts apvērsumu un, uzzinot, ka uz pēdām nācis atjautīgais Jašims, nesūta viss viņam kādu slepkavu virsū, bet gan mēģina šo nogalēt, ieslēgdami aizmigušu karstā pirtī.

    Nevaru arī nepieminēt grāmatas romantisko aspektu. Jašims, visu pirmo grāmatas pusi jūsmodams par einuhu, transvestītu un citādi seksīgu jaunekļu dibeniem tomēr saņemas un varonīgi iegūst kāda krieva diplomāta sievu, kurai plikai nejauši uzmaldās virsū naktī tumsā un uz sitiena to savaldzina, jo ir pirmais turks ar kuru tā ir runājusi. Var tikai minēt ar kādiem iekšējiem dēmoniem šeit cīnās autors, taču galarezultātā uzvarējusi ir gaisma –  Jānis Šmits, Dimiteru ģimene un citi tikuma sargi var lepni notraukt asaru.

Šai grāmatai būs tas gods kļūt par pirmo, kurai šī bloga īsajā pastāvēšanas vēsturē es piešķiru apaļu vienu betmenbļembu – par interesanto ieskatu janičāru vēsturē. Viss cits, diemžēl,  bija viens liels “vļeh”.
P.S. Man nesaprotamā kārtā šis romāns ir saņēmis lasītāju atsaucību un tādējādi Jašima dēkas jau ir sasnieguši grāmatu sērijas apjomus, no kurām otro , ar nosaukumu “Čūsku akmens” tiko ir izdevusi Zvaigzne. Es atļaušos pasēt…

Komentēt

Filed under Uncategorized