Tag Archives: 2.5 bļembas

Žoels Dikērs „Patiesība par Harija Kebēra lietu” jeb “N-O-L-A, mīļā Nola, nemeties uz ceļiem!”

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 672 lpp.

Izdevēja apraksts:
1975. gada 30. augusts – diena, kad piecpadsmitgadīgā Nola Kellergena pamanīta iebēgam mežā pirms pazušanas; diena, kas ļoti izmainīja mazu pilsētu Ņūhempšīrā.
Trīsdesmit trīs gadus vēlāk. Markuss Goldmens, slavens un daudzsološs jaunais rakstnieks, ir nonācis strupceļā, jo nav spējīgs uzrakstīt romānu, kuru izdevējs gaida no viņa jau pēc dažiem mēnešiem. Viņš nolemj apciemot savu draugu un skolotāju Hariju Kebēru, šobrīd vienu no slavenākajiem amerikāņu rakstniekiem, lai meklētu palīdzību un atbalstu. Markusa plānus maina sensacionālā ziņa, ka Harijs Kebērs tiek apsūdzēts par Nolas Kellergenas slepkavību, ar kuru, kā zināms, Harijs bijis pazīstams. Markuss pamet visu un dodas pie drauga uz Ņūhempšīru, lai šajā lietā veiktu pats savu izmeklēšanu. Lai pierādītu Harija nevainību, glābtu viņa rakstnieka un pasniedzēja karjeru un galu galā arī pašam sevi, Markusam jāatrod atbildes uz trim jautājumiem, kas visi kaut kādā neizskaidrojamā veidā ir saistīti.
Kurš nogalināja Nolu Kellergenu?
Kas notika Ņūhempšīrā tajā 1975. gada vasaras dienā?
Kā uzrakstīt veiksmīgu un patiesu grāmatu?

Ja reizi visi izsakās par Kebēru, tad visi 🙂

 Sākšu ar pozitīvo – grāmata tiešām aizrauj, un lasās ļoti ātri, neskatoties uz lielo lapaspušu skaitu, kaut gan tas ir nedaudz mānīgs – ir ārkārtīgi daudz dialogu, kur varoņi apmainās ar nepaplašinātiem un knapi paplašinātiem teikumiem, kuri katrs ir salikti kārtīgi savā rindiņā, tā ka lasīšanas ātrums šai grāmatai, vērtējot pēc lpp/h ir krietni virs vidējā.

Otra pozitīvais aspekts šai grāmatai ir autora centieni rast atbildi jautājumam “Kā uzrakstīt veiksmīgu un patiesu grāmatu?” – grāmatas rakstīšanas process un mentora Harija padomi jaunajam māceklim Markusam lielākoties ir baudāmi. Un arī negaidītais, ar grāmatas rakstīšanu saistītais noziegums bija interesants pārsteigums, kuru es nekādi nebiju paredzējis.

Viss pārējais grāmatā, kas attiecas uz Nolas slepkavību un Harija un Nolas aizliegto mīlas stāstu, ir vairāk vai mazāk bēdu ieleja. Viss tiek pastāstīts, nevis parādīts. Mums ir jānotic milzīgai mīlestībai “kāda gadās vienreiz mūžā un arī tad ne katram”, taču vienīgais kā tas tiek parādīts ir nemitīgi dialogi mīlnieku starpā n-variācijās atkārtojot “N-O-L-A mīļā Nola. Mēs nedrīkstam būt kopā!” un “Harij, mīļais mēs būsim laimīgi līdz mūža galam” + nemitīga kaiju barošana, okeāna vērošana un pāris Nolas mīlestību apliecinošas darbības, kuras lika izbolīt acis. Un fragmenti no Kabēra “amerikāņu 20.gs literatūras nozīmīgākā darba” Ļaunuma saknes arī ir tādā pašā garā.

Vispār viss šajā grāmatā iet pa riņķiem – gandrīz visiem pilsētiņas iedzīvotājiem kā tādiem kloniem ir kāds 30 gadus sens noslēpums, kas žņaudz dvēseli, un pilnīgi visi ar vienādu tekstu – “es esmu tik priecīgs, ka beidzot varu to kādam atklāt” + “lūdzu vedat mani taisnīgas tiesas priekšā” metas kratīt sirdi jaunajam rakstniekam/izmeklētājam.

Un pati kriminālā intriga – rakstnieks ir tā aizrāvies ar lasītāja vazāšanu aiz deguna, turklāt lasot ir skaidrs, ka tu tiec vazāts aiz deguna, ka nonākot līdz atrisinājumam viņš pats sevi ir ierakstījis stūrī un atrisinājums izrādās tik ļoti izzīsts no pirksta, ka vienīgais ko varu sacīt ir liels VĻEH.

 Šis ir gadījums, kad rakstn011613_1218_DastinsKron2.pngieks teorētiski ir izdomājis interesantu recepti, kā paņemot pa šķipsniņai no dažādiem daudz reiz lasīties sižetiem, salipināt kopā ko jaunu un interesantu, taču diemžēl “pakaļa ir bijusi par vieglu”, turklāt autora valoda ir ļoti nabadzīga un nebaudāma. Grāmata varēja būt lieliska, ja autors būtu vairāk koncentrējies uz to rakstnieku un rakstīšanas tēmu, taču diemžēl lielākoties jālasa pašvaks krimiķis. Es uzskatu, ka ir jābūt pamatotam iemeslam, lai liktu cilvēkiem lasīt gandrīz 700 lpp garu grāmatu, sevišķi jau krimiķi. Šoreiz tāda nav – 2,5 betmenbļembas.

Advertisements

9 komentāri

Filed under Uncategorized

Vilis Lācītis „Amsterdamas princips”

Izdevniecība Mansards, 276.lpp

Oficiālais apraksts:
Grāmatas darbība nenotiek Amsterdamā, un lielākā daļa varoņu ir cilvēki bez principiem vai gandrīz bez principiem.
Kas tad īsti ir Amsterdamas princips?
Termins nāk no Amsterdamas sarkano lukturu kvartāliem. Kad klients atnāk uz bordeli un izvēlas meiteni, viņš bieži vien maksā par pakalpojumu bargu naudu.
Labākajos no labākajiem iestādījumiem tiek piedāvāti arī papildu pakalpojumi. Viens no tādiem ir iespēja slepeni skatīties uz klientu, kurš paņēmis meiteni. Tas parasti maksā vēl dārgāk.
Taču visdārgāk maksā tas, kurš slepeni skatās uz to, kurš slepeni skatās uz pirmo.
Stāsta morāle vienkārša: uz katru lūriķi var atrasties pa lūriķim.
Tas tad arī ir Amsterdamas princips.

Tā kā V.Lācīša “Stroika ar skatu uz Londonu” patikās, pat ļoti, tad, ilgi nedomājot, ņēmu palasīties autora jauno gara darbu “Amsterdamas princips”.

Trīs vārdos sižets ir sekojošs – no “Preses nama” biznesmenim Andrim Rikam un Jūrmalas mēram Aivaram Beseram, razbainieki maskās ar automātiem un helikopteru, nozog lohatronu (aparātu, ar kuru pa gabalu var zombēt cilvēku domāšanu). Tad nu šie pa slepeniem kanāliem nolīgst bijušo alfieti/cietumnieku Dronu aparāta atrašanai un atgūšanai. Drons aicina palīgā savu čomu/hakeri Šņuri un piedzīvojumi var sākties…

Diemžēl jāsecina, ka rakstniekam šis ir padevies tāds kārtīgs solis atpakaļ. Iespējams, pie vainas tas, ka sižets nav tik ļoti balstīts personīgajā pieredzē, kā tas bija “stroikas” gadījumā, jo šeit sacerētais “asprātīgais” sižets ir bezmaz vai idiotisks. Saprotams, ka apzināti, tomēr vismaz man nelikās smieklīgi.

Netop īsti skaidrs, ko autors ir vēlējies pateikt. Var just, ka ļoti jau sasāpējusies politiskā situācija Latvijā un tautas debilizācijas process, tad nu par šo tēmu arī tiek asprāšots un smīnēts, tikai diemžēl lielākoties ne pārāk smieklīgi.

Runājot par tēliem – Vilis Lācītis pats nāk no underground mūziķu vides, un ir skaidrs, kāpēc viņš raksta par sasvīdušiem garmatainiem pusbomzīga dzīvesveida piekopējiem, taču līdz ar to grāmatas galvenie varoņi, maigi izsakoties, ir nesimpātiski.

Iespējams, ka vaina ir manī, taču papildus visām citām vainām, arī grāmatā esošais reālistiskais sarunu stils “maķ-pere-maķ” smagi grieza acī.

011613_1218_DastinsKron2.pngDiemžēl sāk rādīties, ka Lācītis ir no tiem cilvēkiem, kuram pašam liekas, ka viņš ir asprātīgāks, nekā patiesībā ir, bet tā kā brīžiem tiešām bija smieklīgi, tad dodu 2,5 bļembas. Var lasīt, ja gribās atbalstīt vietējos literāros centienus.

3 komentāri

Filed under Uncategorized

Džastins Kronins „Pāreja”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 854.lpp

Oficiālais apraksts:

Episki vērienīgā apokalipses romāna “Pāreja” darbība aizsākas gandrīz mūsdienās – ļoti tuvā nākotnē. Lasītājs iepazīst neparastu meitenīti Eimiju, kuru atstājusi māte un kurai piemīt savādas spējas, un arī klasiskos varoņus un “nevaroņus” – FIB aģentus, zinātniekus, kas veic slepenus eksperimentus ar nezināmu, Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, un uz nāvi notiesātus noziedzniekus, kas, pašiem to neapjaušot, kļūst par bīstama medicīniska eksperimenta objektiem. Šis eksperiments līdz nepazīšanai pārvērš visu pasauli, un, izrādās, vienīgi Eimijai pēc turpat vai simt gadiem ir pa spēkam glābt izdzīvojušo kolonijas…
Šis darbs ir zinātniskā fantastika – tomēr ne tikai apokalipses un vīrusu mutāciju literatūras cienītājiem. Tas ir vīrišķīgi skarbs un emocionāli atturīgs romāns – tomēr ne tikai vīriešiem. Tā ir ļoti bieza grāmata, bet lai tas lasītāju nebiedē – šo romānu nav iespējams nolikt malā.

Ko lai saka – klaji meli! Šo grāmatu ir pat ļoti iespējams nolikt malā. Tik ilgi es sen nebiju grāmatu mocījis, turklāt pa vidu pamanījos izlasīt piecas citas grāmatas. Sajūtu līmenī Kronina garadarbs ir pamatīgs Stīvena Kinga “The Stand” un filmu/spēļu “Resident Evil” copy+paste mikslis. Protams, var saprast Stīvenu Kingu, kurš bija stāvā sajūsmā par “Pāreju”- kuram gan nepatīk, ka tevi tik plaši citē. Gribētos gan apšaubīt, vai uz grāmatas aizmugurējā vāka Kings ir citēts precīzi – “Jau pēc piecpadsmit lappusēm jūs būsiet šī darba pārņemts, bet pēc trīsdesmit – kļuvis par tā gūstekni, un nevarēsiet beigt lasīt līdz vēlai naktij”. Ir aizdomas, tulkojumā varētu būt pazudis nobeigums – “..vēl pēc sešdesmit jūs saldi gulēsiet”.

Faktiski “Pāreja” ir divas grāmatas – pirmās ~250 lpp darbība risinās līdz vampīru apokalipsei (par ko arī tiekam informēti grāmatas anotācijā), un tad pēkšņi tas pārmetas 100 gadus uz priekšu, (gandrīz) visi varoņi ir sen izbeigušies un mums liek priekšā jaunu tēlu plejādi, praktiski sākoties pilnīgi jaunai grāmatai. Turklāt, skumjā ziņa ir tāda, ka, manuprāt, vienīgais grāmatas tēls, kurš ir kaut nedaudz dziļāks nekā zupas šķīvis – aģents Volgāsts – mūs skumji pamet apokalipses rītausmā.

Šī grāmata pilnīgi noteikti ir daudz par biezu – rakstnieks mūs nevajadzīgi uzstājīgi iepazīstina ar otrā un pat trešā plāna tēlu jūru, acīmredzot, lai lasītājam būtu lielāks līdzpārdzīvojums, kad šie nesvarīgie varoņi tiek nežēlīgi slaktēti. Tiek veidota ilūzija, ka nav pasargāts neviens, taču (bez šaubām) galveno varoņu pulciņš ugunī nedeg un ūdenī neslīkst.

Es saprotu, ka ir muļķīgi piesieties loģikai vampīru apokalipses grāmatā, taču, grūti pievērt acis uz tādiem brīnumiem, kā konserviem, kuri ir ēdami joprojām pēc 100 gadu stāvēšanas noliktavā, vai arī inženieris, kurš, dzīvodams 100 gadus pēc modernās pasaules beigām, spēj salabot automobili un pat vilcienu ieraugot to pirmo reizi dzīvē, un, protams, visi, kuri savā dzīvē ir redzējuši tikai zirgus, ar auto jau nebēdnīgi brauc pēc pāris dienu treniņiem.

Jāatzīst, ka, neskatoties uz lētu klišeju blāķiem, aptuveni pēdējās 250-300 lpp grāmatā lasījās vienā elpas vilcienā, neļaujot izslēgt iespēju, ka lasīšu arī turpinājumu.

Viena neliela remarka par tulkojumu – nezinu kāpēc, bet grieza acī “Babcock and his Many” latviskā versija – “Babkoks un viņa Kopums”.

Es tīri labi saprotu latviešu lasītājus, kuri jūsmo par šo grāmatu, jo mūsu mēlē žanra piedāvājums ir tik nabadzīgs, ka ar sajūsmu nākas ņemt pretī visu, ko dod, tomēr… Stāsta atvēziens ir episks, bet izpildījums, diemžēl, pieklibo. Ja grāmata būtu bijusi par kādām 200-300 lpp lapām īsāka, droši vien liktu 3 bļembas, bet tā – 2,5/5.

P.S. Šī ir viena no retajām reizēm, kad filmai (kuru drīz taisās filmēt) vajadzētu būt labākai par grāmatu, jo laika ierobežotības dēļ viss liekas organiski tiks atmests.

P.P.S. Ļoti apšaubu, vai tie, kas salīdzina “Pāreju” ar Džordža Martina “Ledus un Uguns Dziesmu” sēriju , pēdējo vispār ir lasījuši.

14 komentāri

Filed under Uncategorized