Tag Archives: 2 bļembas

Reičela Džoisa „Harolda Fraja neticamais svētceļojums„ – galerta nenotikusī atmoda

Atceraties kā Forests Gamps skrēja šķērsām visai Amerikai no okeāna līdz okeānam? Iespējams to atcerējās arī Reičela Džoisa, rakstot Harolda Fraja stāstu.

frajs

Izdevniecība Zvaigzne ABC 272 lpp.

Pensionārs Harolds Frajs dzīvo kādā Anglijas ciematā kopā ar savu sievu Morīnu, kuru kaitina pilnīgi viss, ko Harolds dara. Visas dienas līdzinās cita citai, līdz kādu rītu pa pastu pienāk vēstule, kas adresēta Haroldam. To ir rakstījusi sieviete, kuru viņš nav redzējis jau divdesmit gadu. Kvīnija Henesija atrodas hospisā un ir rakstījusi šo vēstuli, lai atvadītos uz mūžu. Harolds steigšus uzraksta atbildi un dodas iemest savu vēstuli tuvākajā pastkastītē. Taču, kā jau mēdz notikt vislabākajos romānos, Haroldu gaida nejauša satikšanās, kas pārliecina viņu, ka šī vēstule ir jānogādā Kvīnijai personiski, lai tur lūst vai plīst.

Šādi sākas neticamais svētceļojums, par kuru vēsta Reičelas Džoisas neparastais debijas romāns. Harolds Frajs nolemj noiet kājām tūkstoš kilometru līdz Bervikai pie Tvīdas, ticēdams: kamēr viņš ies, Kvīnija dzīvos.

Harolds Frajs ir nepatīkams cilvēks. Viņš ir galerts, kas visu mūžu nav spējis pārspļaut pār lūpu, vienīgajā reizi, kad viņš uz kaut ko ir saņēmies –pieiet disenē pie skaistules – viņš ir ticis pie sievas. Visu pārējo mūžu viņš ir baidījies no visa un visiem (grāmatā tas tiek mīļi dēvēts par „anglisko biklumu”). Nu viņš ir 63 gadus, kā tagad pieņemts teikt, jauns, no kuriem pēdējos 20 dzīvo ar savu sievu kā svešinieki. Bezdibenis to starpā ir tik liels, ka nekādiem vārdiem vairs nav nozīmes, vismaz tā Harolds domā. Kādu dienu Harolds saņem vēstuli no bijušās kolēģes Kvīnijas, kas, gulēdama uz nāves gultas, raksta viņam atvadas. Nesot savu atbildes vēstuli uz pastu, Harolds nejaušības un īsta mūsdienu pozitīvisma garā notic tam, ka a domu spēku spēs izdziedēt paliatīvā aprūpē esošo Kvīniju, un ar kājām dodas ceļā pie viņas pāri visai Anglijai, lai ceļojuma laikā ar savām domām nodotos dziedniecībai.

Jau grāmatas sākumā mēs uzzinām divas lietas – ka Kvīnija ir izdarījusi Haroldam kādu pakalpojumu, par ko viņš jūtas viņai šo ceļojumu parādā un ka Harolda un Morīnas starpā ir noticis kas tāds, kas viņu starpā ir pavēris šo bezdibeni. Vienīgais iemesls, kādēļ mēs neuzzinām kādu – lai būtu iemesls šo diezgan bezsakarīgo grāmatu lasīt līdz beigām. Ņemot vērā, ka lielākā daļa naratīva ir no Harolda perspektīvas, tad diez ko loģiski tas nav. Turklāt traģēdija ir tika acīmredzama un lieka, ka neatliek nekas cits, kā priecāties par autores brutālo un primitīvo spēlēšanos ar labticīgo lasītāju jūtām.
Pirmā grāmatas puse, kamēr Harolds viens pats klumburē, pārdomā savu dzīvi, sastop dažādus cilvēkus un lēnā garā atbrīvojas no savām domu važām ir tīri tā neko, bet aptuveni grāmatas vidū, kad viņš kļūst par zvaigzni un svētceļojumam pievienojas sekotāju pulks (gluži kā Forestam Gampam), tad grāmata tukšo lapu aizpildīšanas nolūkos apmaldās bezjēdzīgi liekās sižeta līnijās. Un noslēdzošā daļa, kurā Harolda iekšējā atmoda uzkaras, viņš praktiski kļūst par dabas sanitāru un nodarbojas ar frigānismu (ēd no miskastēm) ,un beigās ir faktiski tas pats Harolds, kas grāmatas sākumā, liek uzdot jautājumu, kādēļ tas viss bija vajadzīgs –lai rakstniece pateiktu – mēs visi paliksim veci un mirsim? lielākā daļa no mums neatstās pēc sevis nekādas pēdas? mēs pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm? Uz šo filozofisko atklāsmju fona Koelju šķiet ģēnijs.

2 bļembas„Harolda Fraja neticamais svētceļojums” ir klasisks gadījums, kad autoram ideja pietiek stāstam, bet biznesa nolūkos ir jāizspiež romāns. Vismaz nosaukums ir godīgs – svētceļojums tiešām nav ticams. Savukārt grāmatas lielā popularitāte visā pasaulē liek aizdomāties, ka arī TV3 „Ugunsgrēkam” ir eksporta potenciāls. Divas bļembas- katrai noplīsušajai kurpei pa vienai. Ja gribās palasīties kaut ko feinu par senioriem, tad labāk ķerties pie Ūves piedzīvojumiem.

P.S. Pateicoties Brices kundzei, es tagad zināšu, ka ir nevis šokolādes batoniņš, bet stienītis.

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Sallija Grīna „Tumšā puse” – You’ve been punk’d

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 384.lpp.

Romāna darbība risinās mūsdienu Lielbritānijā, kur, izrādās, līdzās cilvēku pasaulei pastāv arī aizraujoša un baisa burvju pasaule, kurā uz dzīvību un nāvi notiek cīņa starp baltasiņu un melnasiņu burvjiem. Šādā sarežģītā vidē aug romāna galvenais varonis Neitans Birns, kurš visur izrādās svešais starp savējiem, jo ir ļoti neparasts zēns – pa pusei baltasinis, pa pusei melnasinis. Zēns ir bārenis – viņa māte ir mirusi, bet savu tēvu viņš nekad nav sastapis. Viņš dzīvo kopā ar vecomāti, pusmāsām Džesiku un Deboru un pusbrāli Aranu. Neitans atrodas ļoti sarežģītā savas dzīves posmā: viņam jāatrod sava identitāte, jāiegūst īpašās burvju spējas un jāiepazīst pirmā mīlestība.

Šīs grāmatas ievadā tiek svinīgi paziņots – Grāmata, kas kļuvusi par pasaules mēroga sensāciju vēl pirms iznākšanas. Šis apgalvojums gan šķiet tāds visai paradoksāls, jo kā gan grāmata var būt pasaules mēroga sensācija, ja tā vēl nav nonākusi pie lasītājiem? Vai sensācija ir saistīta ar autores privāto dzīvi? Varbūt to ir sarakstījis pērtiķis (kas saskaņā ar varbūtības teoriju ir iespējams)? Varbūt tā ir pirmā grāmata, kuru ir sarakstījis robots? Vai varbūt tas ir kārtējais Roulingas pseidonīms (apskatieties taču grāmatas aprakstu!)?

Man gan šķiet, ka vienīgais sensacionālais visā šajā pasākumā ir pasaules mēroga lasītāju apjaajie*s. Iespējams, ka viss sākās kādā Anglijas izdevniecības sapulču telpā, kur īgnie izdevēji kārtējo reizi sūrojās, ka maita Roulinga (piedod, Daini) pēdējam Poteram beigās uzrakstīja to nolādēto epilogu, faktiski nokaujot to zosi, kas dēja XXL izmēra zelta oliņas. Un tad kāds kreatīvais angļu Stendzenieks nāca klajā ar fantastisku ideju – klau, ja nu mēs paņemam kādu Potera pakaļdarinājumu, pasludinām to par sensāciju un izdodam visā pasaulē vienlaicīgi? Vientieši visā pasaulē kā aptrakuši skries un pirks to grāmatu, pirms citi būs paspējuši pacelt trauksmi, ka kaut kas nav īsti tīrs. Ko lai saka – plāns pa rubli, un galvenais ka strādā (vismaz vienu reizi).

Tālākais teksts ir nedaudz spoilerīgs, tā ka vai turpināt lasīt ir jūsu pašu ziņā.

Pēc šīs nelielās liriskās atkāpes varam pievērsties pašam sensacionālajam romānam. Kurā – sensacionāli – nekas īsti nenotiek.

Tātad – mums ir pasaule, kurā burvji un raganas dzīvo blakus cilvēkiem. Cilvēki gan par viņiem diez ko daudz nezin un neievēro, tāpēc burvji var mierīgi iet ar viņiem vienā skolā. Burvji dalās divās nometnēs – baltasiņu un melnasiņu burvji. Vispār jau visi viņi ir diezgan slikti – kā vācieši (baltie) un krievi (melnie) Otrajā pasaules karā.

Grāmata sākas ar ainiņu, ka mūsu anti-varonis Neitans kā savažots kanārijputniņš sēž būrītī un stāsta mums to, kā viņš līdz būrim nonācis. Neitanam nav paveicies, jo viņa fāteris ir visbīstamākais melnasiņu burvis – Voldemorts, oi, tas ir Markuss. Bet viņa mamma gan nav melnasiņu ragana, nē, tā ir baltā bezvārda ragana, kurai aiz negoda nākas izdarīt pašnāvību, jo Gestapo, oi, es gribēju teikt, balto burvju padome tā liek. Balto burvju padome ir tāds represīvs orgāns, kas nodarbojas ar Neitana cilvēktiesību smagu ierobežošanu un visu viņa vectētiņu lēnu un mokošu zūmēšanu. Padomei ir pakļauta operatīvā vienība aurori, oi, es atvainojos – mednieki. Bet neuztraucieties, es jau alojos, jo mednieki galīgi nav kā aurori – viņi šauj ar pistolēm! Cik noprotams, gandrīz visi jaunie burvji un raganas grāmatā kļūst par medniekiem, neskaitot vienu, kurš ir kļuvis par galdnieku.

Gandrīz pusi grāmatas mēs lasām ap un par Neitana skolas gaitām. Neitans ir īss kā ķīnietis, melnīgsnējs kā čigāns un vēl netīrs kā bezpajumtnieks, jo īpaši nemazgājas, galva arī acīmredzot pagrūta, ja reiz lasīt īsti nav iemācījies līdz 14 gadiem, toties tās tumšās acis … mmmm … ir pilnīgi sensacionālas, kurās, protams iemīlas klases skaistākā meitene, kura pēc dokumentiem diemžēl ir visīstākā āriete, oi, es gribēju teikt – baltasiņu ragana ar dižiem ciltsrakstiem – Annalīsa Malfoja. Turklāt Annalīsai ir arī trīs stalti brašuļi – brāļi, kuri ne tikai sistemātiski no Neitana izklapē pēdējās saprāta paliekas ārā, bet arī dara visādas citādas šausmu lietas, kurās es neiedziļināšos (domājam par filmu “Hostelis”).

Burvju sistēma šajā pasaulē ir tāda, ka katram burvim ir viens talants, turklāt tas manifestē tikai 17 gadu dzimšanas dienā, jaunajam burvim aizsūtot sms uz maksas tālruni saņemot trīs dāvanas un asinis no cita burvja. Viens izrādās dziednieks, cits spļauj uguni, trešais pārvēršas par lielu kaķi un ņaudēdams ēd citu burvju sirdis, u.t.t. Šajā sakarā jāatzīmē, ka man nav īsti skaidrs, no kurienes rodas tās lielākās burvestības, kas, piemēram, aizsargā burvju mājas un ielas no vientiešu, oi, es gribēju teikt tukšasiņu (mūsu) uzmanības, kā tiek aizsargāti mednieki no melnasiņu uzbrukumiem un dažādi citi līdzīgi knifiņi, kur tā kā prasītos kāda plašāka maģiskā sistēma. Tad lūk, otro grāmatas pusi Neitans, izbēdzis no krātiņa bēg pie vienas dikti vecas melnasiņu raganas (kura, iespējams, ir filmējusies Disneja sniegbaltītē), lai no tās saņemtu savas trīs dāvanas jubilejā, jo citādāk gals klāt.

Īsumā tas arī viss, kas notiek pirmajā triloģijas grāmatā. Ar nepacietību gaidām sensacionālu turpinājumu.

Sevišķi patika valoda, kādā šī grāmata sarakstīta. Tā kā šī ir jauniešu auditorijai (young adult) rakstīta grāmata, tad ir pilnīgi saprotams, ka vidējais teikuma garums grāmatā ir ~6 vārdi. Nedod dievs kādu garāku teikumu uzrakstīs, mērķa auditorija vēl nespēs sagremot, kas tur rakstīts.
Aizveru acis. Kad es tās pēc dažām minūtēm atveru, viņš ir prom. Viņš kustas klusi. Tas man viņā patīk.”

Skaisti, Sabaļauskaite lepotos.

Tā kā šī ir jauniešu grāmata, tad ir pilnīgi saprotams, ka tā ir arī ārkārtīgi nežēlīga. Es, kurš savu bērnību pavadīju Pļavniekos, kur bija tikai 28% latvieši, un valdošai sauklis bija “bei gansov”, saprotu, ka šis aspekts grāmatā ir ļoti reāls, gluži kā Ziedoņa “Kurzemīte”. Ļoti pareizi, jāiemāca jau laicīgi, ka labākā aizsardzība pret huligānu ir ar ķieģeli 3x pa galvu, lai neraustās.

Jā, un tad vēl ir Rons, tfu, Gabriels, kurš ir TIK tizls, ka ir pārvērtis sevi par vientiesi un sensacionāli nespēj pārvērsties atpakaļ par burvi. Un vēl viņš ir gejs, turklāt bezcerīgi iemīlējies Harijā, tfu, Severusā, tfu ,atvainojiet, Neitanā. Un būsim godīgi, tā tam bija jābūt, jo pat Roulinga nesen atzina, ka Hermioni bija pelnījis Harijs, nevis kaut kāds tur rižijs tizlenis.

Ar tiem gejiem burvju pasaulē vispār interesanti – Gabriels ir riktīgs hipsteris/māxlinieks – staigā aviator brillēs (ko latviski sauc par lidotāju stila brillēm), lasa Džeku Keruaku un Brontē māsas, mēģina rakstīt dzeju. Ir vēl viens manāmi gejs, padzīvojis švaks burvis/labs mākslinieks, kurš jūsmo par Sezānu un vēlas uzgleznot Netana portretu.  Diemžēl viņu diezgan fiksi savāc padome/gestapo. Un par ko viņu savāca? Par to, ka palīdzēja Neitanam, vai par to, ka bija gejs? Ir par ko aizdomāties – gan par mākslu, gan stereotipiem.

Un last but not the least – vēl ir Hagrids, oi, atvainojiet, Sīlija, turklāt viņa lasa priekšā Neitanam Solžeņicinu (izrādās, ka rietumnieki zin ne tikai Tolstoju!), kamēr šis ēno par kanārijputniņu.  Sajūtu līmenī Solžeņicina darba pieminēšana šādā grāmatā šķiet kā Čaikovska pirmā klavierkoncerta fragmenta atskaņošana klubā “Melnā piektdiena” grupu priekšnesumu starplaikā.

011613_1218_DastinsKron2.pngNeskatoties uz to, ka šī grāmata bija dikti sensacionāla, es to izlasīju divos piesēdienos un tāpēc došu veselas 2,5 bļembas.

P.S. Visi dārgie grāmatu blogeri, kuri ir stāvā sajūsmā par bezmaksas grāmatām – padomājiet, vai jūsu atbildība, rakstot atsauksmi, ir tikai pret šo grāmatu devēju? Kā ir ar bloga lasītājiem?

P.P.S Es atvainojos, ja šis ieraksts ir pārāk nesakarīgs, pulkstenis ir 4:15 no rīta, bet emocijas sit augstu vilni un vajadzēja šo nodrukāt. Rīt nāks jauna diena, varbūt ķeršos pie labojumiem

P.P.S. Dzīvē, gluži tāpat kā Neitana asinīs, viss nav tikai melns vai balts, tāpēc balansam te saites uz dažu cienījamu blogeru daudz pozitīvākiem skatījumiem par šo pašu tēmu:
http://gramatas.wordpress.com/2014/03/25/tumsa-puse-sallija-grina/
http://spigana.wordpress.com/2014/03/24/tumsa-puse-sallija-grina/
http://kurpjukaste.wordpress.com/2014/03/23/sallija-grina-tumsa-puse-pilna-atsauksme/
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/gramata-tumsa-puse/

31 komentāri

Filed under Uncategorized

Adriana Koulija „Sestā atslēga”

Izdevniecība “Dienas grāmata”, 424 lpp.

2012. gada beigās detektīvromānu rakstnieku kāda neparasta vēstule aizved uz Venēcijas Mirušo salu. Tur sākas stāsts, kurā cieši savijas daudzi gadsimti, bet kas šķietami aizsākas un noslēdzas 20. gs. trīsdesmito gadu nogales drūmajās dienās. Tālajā 1938. gadā vēsturnieks, amatieris arheologs un rakstnieks Oto Rāns saņem uzaicinājumu ierasties kādā dzīvoklī Berlīnē. Formā tērptā vīra “piedāvājums” diemžēl nav no tādiem, ko drīkst atraidīt, un Rāna dzīve sagriežas kājām gaisā. Lai arī tikpat biedējošo, cik aizraujošo piedzīvojumu vienkop notur autores fantāzija, romāna pamatā ir reāli notikumi un artefakti, kā arī īstā Oto Rāna dzīve. Ir saprotami, kāpēc Indianas Džonsa filmu veidotāji neatzīst SS oberšturmfīreru Rānu par savu iedvesmas avotu, tomēr — vai tas maz ir svarīgi? Reālā dzīve ir daudz aizgrābjošāka mīkla, un to enerģiski apliecina “Sestā atslēga”.

Šī grāmatas anotācija mani uzķēra, pieminot Indiana Džonsu, pietam, pēc pusotru mēnesi ilgušās cīņas ar “Nožēlojamajiem” prasījās kāds vieglais gabals. Tā nu kopā ar lāgā zēnu Oto Rānu metāmies iekšā kārtējos Svētā Grāla meklējumos. Lai gan iesākums ar paša Hitlera parādīšanos un cilvēku slepkavošanu slepenos SS pagrabos bija diezgan daudzsološs, jo tālāk stāsts risinājās, jo latiņa krita zemāk un zemāk. Nevarētu teikt, ka grāmata bija dikti aizraujoša, ja tas skaitās Indiana Džons, tad drīzāk tāds Poškus variants. Lielāko grāmatas daļu varoņi klīst pa D-Francijas reģiona baznīciņām, intervē vecus abatus un risina “baiso” noslēpumu, pa pēdām dzenas bars ar dažādiem noslēpumainiem slepkavniekiem un citādiem dīvaiņiem, kā saka – viss žanra klasiskajās robežās.

Manā redzējumā, galvenais šādu grāmatu, kuru birumu pie mums aizsāka profesors Lengdons, klupšanas akmens ir – kā beigās visu lielo vēsturisko mistēriju sazīmēt kopā un iebīdīt reālās mūsu pasaules kopainā. Un šajā sadaļā “Sestā atslēga” vienkārši nokrīt uz mutes ar skaļu blākšķi – SPOILER ALERT – pieslēdzas visādas karmiskas padarīšanas, turklāt briesmīgākais, ko ļaunuļi cauri gadsimtiem ir sastrādājuši, izrādās – sabarojuši nabaga cilvēkiem dievmaizītes ar ekskrementu piejaukumiem. Un pa virsu visam beigās vēl tiek uzkarināts nevienam nevajadzīgs nosacīti clifhangers- ja gribat zināt kas būs tālāk, gaidiet “septīto atslēgu”!

Nebija arī īsti skaidra jēga no nodaļu epigrāfiem, kuros bija citāti no “Dona Kihota” un Šerloka Holmsa stāstiem, sevišķi ņemot vērā ka tie lielākoties ir primitīvi, piemēram – “Ķeriet nodevēju” /M.Servantess “Donts Kihots”/.

2 bļembasEs tiešām šoreiz biju nolēmis būt labs un likt trīs bļembas, tomēr beigas bija tik šķības, ka nākas likt šim žanram mana bloga ietvaros tik tradicionālās divas bļembas. Nerekomendēju.

P.S. Man nav īsti skaidrs, kāpēc lielākajā daļā šī žanra grāmatu tiek meklēts Svētais Grāls. Vai varbūt mums tiek tulkotas tikai grālīgās mistērijas?

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Jānis Valks “Verķumāte”

Viss sākās ar šādu ierakstu draugiem.lv domubiedru grupā par grāmatu lasīšanu:

Atļaušos ieteikt pats savu grāmatu – Jānis Valks “Verķumāte” – nacionālā fantāzija postmoderni pseidotautiskā romantisma garā
Šis varētu būt  pa pusei spams. Jo iesaku grāmatu, bet reklamēju to jo labi, pat pārāk labi, pazīstu autoru. Pirms dažām dienām Lata romāna sērijā iznāca mana grāmata “Verķumāte”. Reklamēju jo šī ir viena no tām grāmatām kas “lec” ārā no Lata romāna rāmjiemi. Arī vāks diemžēl galīgi neatbilst saturam un tā jau ir izdevniecības kļūda, bet toties saturs varētu likties interesants tiem kam patīk humors, ironija, šis tas no vēstures, šis tas no folkloras, parapasauliskām mistērijām, savdabīgas fantāzijas un tas viss pasniegts ar smieklu mērci – piedevām superīgi Gata Šļūkas zīmējumi.

Izdevniecība Lauku Avīze 208 lpp.

Oficiālais apraksts –  “Jaunā rakstnieka Jāņa Valka darbs Lata romānu konkursā guvis īpašas vērtētāju simpātijas, jo uz latviešu un Latvijas vēsturi raugās caur neparasta tēla – Verķumātes logu un dvēseli. Pie viņas iknedēļ sērst Dieviņš, abi stāv pāri laikiem un notikumiem un ar varenu humora devu izved lasītāju caur paralēlo pasauļu šīszemes atbalsu džungļiem, cērtot laika taku no 10.gadsimta līdz nesenai pagātnei.”

Es kā patriotiski noskaņots fantāzijas un humora žanru cienītājs devos uz veikalu un iegādājos šo garadarbu (beep -FAIL).

Tātad īsumā par ko tur īsti ir – viena ragana (Verķumāte) dzīvo savā meža namiņā kopā ar visādiem mošķiem – ala sumpurņi, troļļi un otrās kategorijas velni, pa ceturtdienām dzer kafiju ar Dieviņu, Un fonā viņas dzīvei risinās latviešu tautas (un ne tikai) vēsturiskie notikumi, sākot ar 10.gs. līdz pat mūsu dienām.

Jāsāk ar labo – slavējama ir autora orientēšanās latviešu mitoloģijā, folklorā, utt. Arī valoda bija raita un labi lasījās. Kā arī (kā draugu komentāros ir minējis kāds asprātis) autoram ir stilīga bārda.

Tagad par pārējo – diemžēl, pati grāmata, manuprāt, nav nekas vairāk kā – un šeit citēju pašu autoru : “notikumos savirknētas asprātības, gluži kā lēts humora šovs”. Šeit gan jāpiebilst, ka tas, kas asprātīgs liekas pašam, ne vienmēr arī citiem tā šķitīs.

Pirmais trauksmes signāls jau noskan pašā sākumā, kad kā liels joks tiek paziņots, ka mērkaķi ir cēlušies no kāda sasirguša kaķa, kuru Verķumāte nejauši aplipina ar mēri. Mēr-kaķis – get it?? LOL ROFL (NOT).
Iespējams, ka tiem, kuri (atkal citēju autoru) savu vērtīgo brīvo laiku nosit bezjēdzīgi iedziļinoties ziepju operās, bezgala smieklīgi šķitīs, ka, piemēram , grāmatas garākajā sērijā (tā autors dēvē nodaļas) kura ir veltīta Krišjānim Baronam, autors vienkārši ir ievietojis ~50 rupjās dainas un pa vidam tik norāda, ka Krišjānim, pierakstot sarkst bārda, vai arī humors par to, ka Blaumanis ir bijis neviens cits, kā Tālavas taurētāja reinkarnācija, turklāt papildinot “sēriju” ar pilnu attiecīgo Blaumaņa dzejoli.

Turklāt smejot un asprāšojot par visu pēc kārtas, ik pa brīdim autoram sagribas gudri pafilozofēt (jeb kā pats saka – pabakstīt ar baļķi acīs), piemēram, par holokausta patiesajiem apmēriem, vai pionieru pazaudēto bērnību. Šeit gribētos vilkt paralēles ar amerikāņu komēdijām, kur neskatoties uz to, ka visu filmu tiek drātēti pīrāgi un tamlīdzīgas jēlības, beigās vienmēr atradīsies brīdis kādai sirdsšķīstai pamācībai par īstu mīlestību un cilvēciskajām vērtībām.

Kopumā grāmata ir kā kāds tās tēls – pusrēgs, kurš ir ne-līdz-galam-reinkarnējies Konfūcijs, kas dzīvo šķūnaugšā (vai tamlīdzīgā vietā), kaut ko gudri runā savā mēlē, bet neviens jau īsti nevar saprast ko, jo nesaprot to ķīnīzeru valodu. Taču, iespējams, ka visa vaina tajā, ka arī šī bloga autors, gluži tāpat kā Verķumāte gluži vienkārši nesaprot to ķīniešu valodu, kurā sarakstīta šī grāmata un ko – iespējams viedu – autors/Konfūcijs mēģina mums pateikt.

P.S. Jāatzīst, ka grāmatu līdz galam nespēju izlasīt, paliku pie pionieru masveida aplipināšanas ar kaut kādu nelāgu skrejamo kaiti (pievārēju aptuveni 3/4 grāmatas).

Divas no piecām  Betmenbļembām – viena autoram par pirmo darbu un otra par centieniem neizkoptā lauciņā.

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Mihaels Peinkofers “Rūnu brālība”

Izdevniecība Zvaigzne ABC 488 lpp. Oficiālais PR teksts – 19.gadsimts, Skotija. Noslēpumainos apstākļos iet bojā rakstnieka sera Valtera Skota līdzstrādnieks un sākas virkne mistisku notikumu. Sers Valters nolemj ķerties pie izmeklēšanas, taču atduras pret klusēšanas mūri. Ko slēpj no Londonas atsūtītais karaļnama inspektors? Kādu gadsimtiem senu noslēpumu glabā Kelso mūki? Un kādēļ sera Valtera vadītajai izmeklēšanai ceļā arvien gadās nelaimi nesošā zobena rūna? Tāltālā pagātnē aizsākušies liktenīgie notikumi nav apturami…

Jāatzīst, ka jau ilgāku laiku biju metis uz šo grāmatu acis veikalu plauktos un, kad kādā sarunā ar darba kolēģi noskaidrojās, ka viņš šo gara darbu jau iegādājies, pēc dažām dienām jau ķēros tai klāt. Uzreiz jāsaka, ka jau pēc pirmajām aptuveni 50 lpp bija sajūta „uhh, labi, ka pats nenopirku!”, kura tā arī nepazuda līdz grāmatas beigām.

Sers Valters Skots ir reāla vēsturiska persona, rakstnieks, vairāku populāru piedzīvojumu romānu autors, varētu teikt – skotu A.Dimā (tēvs). Varbūt tā ir kāda modes lieta – likt par galvenajiem varoņiem reālas personas, vismaz grāmatas Latvijā pēdējā laikā ir izdotas vairākas (drīzumā, kad saņemšos pabeigt, uzrakstīšu par kādu citu šī sub-žanra „meistarstiķi”, kur galvenais personāžs ir neviens cits kā O.Vailds).

Tātad, sers V.Skots un viņa bezgala tizlais, taču ļoti attapīgais krustdēls Kventins tiek ierauti notikumu virpulī, kad kādā klostera bibliotēkā tiek nožmiegts viens studentiņš, kurš ievāca vēsturisku informāciju sera Valtera nākamajam romānam. Pašrocīgi apsekojot slepkavības vietu,  tizlais krustdēls nejauši nomaucas uz dēļiem kā rezultātā lāpa paripo zem plaukta, kur šis (mirkli pirms seno grāmatu krātuve pazūd liesmās) paspēj pamanīt kādu noslēpumainu zīmi. Par laimi, turpat klāt ir arī maskētais žmiedzējs, uz kuru tad var arī novelt vainu par lielo ugunsnelaimi un mesties iekšā „galvu reibinošos”  piedzīvojumos/izmeklēšanā.

Kā otra sižetiskā līnija paralēli risinās kādas jaunas augstdzimušas Mērijas piedzīvojumi, kura, pa ceļam uz izprecināšanu ar kādu skotu augstmani, pilnīgi nejauši tiek gandrīz nozūmēta inscenētā ceļu satiksmes negadījumā (ar dievu kučieri, tavs uznāciens bija īss, bet spilgts), kas tiek organizēts kā atentāts pret seru Valteru. Turklāt uzminiet kurš ir jaunavas mīļākais rakstnieks un varētu pat teikt – morālā kompasa ideoloģiskais tēvs?

Un tādā garā, kamēr attapīgais Kventins ar saviem izcili deduktīvajiem minējumiem un ierosinājumiem  (a la – pirms pirksim pienu Rimi, varbūt nočekosim cenas Maksimā), slavenā tēvoča apbrīnas saucienu uzmundrināts, tuvojas mīklas atminējumam ņo viena gala, un daiļā Mērija, kura tīri sižeta attīstības nolūkos, sapņos skatās senas skotu vēstures ainiņas, kurās figurē pat Mels Gibsons Edgars „Drošsirdis” Volless, tuvojas risinājumam no otra, mēs arī nonākam pie lielā noslēpuma, kas tiek šķetināts aptuveni 500 lpp garumā. Pa vidu tam visam vēl īru mūki, kuri kaujas mākslas apguvuši pie amata brāļiem Tibetā, bezgala ļauni ļaundari, kuri slēpjas aiz koka maskām un dedzina visu, kas pagadās pa rokai, aukstasiņu izdzimeteņi skotu augstmaņi/lielmuižnieki, kuri nesaprot, ka augstdzimušai līgavai sadzert miestiņu kalpu kāzās ar kalēju ir tikai un vienīgi cilvēcīgi, un tamlīdzīgi jauki tēli.

Jāatzīst, ka lielākais iebildumi šajā darbā bija pret valodu, kura acīmredzot pēc autora ieceres (vai varbūt „teicama” tulkojuma rezultātā) bija gaužām nebaudāma. Intuitīvā līmenī nojaušu, ka autors ir mēģinājis imitēt tā laika runas stilu un manieri, bet kaut kā tas viss nelīmējās kopā un bija patiešām kaitinoši.

Noslēgumā jāsecina, ka pateicoties Denam Braunam, mēs tiekam un tiksim apgādāti ar kaudzi šādu stāstu, kas nebūt nav tas sliktākais laika kavēklis brīžos, kad smadzenes grib atslēgties no ikdienas.

Divas no piecām Betmenbļembām. Viena mūkiem par cīņu prasmēm un otra Melam Gibsonam.

Komentēt

Filed under Uncategorized