Tag Archives: 3 bļembas

Gundars Ignats “bez jakas”- talantīgi, bet…

Pirms pāris dienām nejauši ieklīdu Jāņa Rozes grāmatnīcā un no nemirstīgā Rozes apgāda akcijas galda man pretī par malkas cenu (1 EUR) raudzījās jaunā latviešu autora Ignata Gundara 2009. gadā izdotais pirmais un pagaidām vienīgais stāstu krājums “Bez jakas”. Līdz nesenam laikam šī autora vārds man neizteica pilnīgi neko, kamēr Mairita neuzrakstīja visnotaļ jūsmīgu atsauksmi par autora romānu “Pārbaudes laiks”, kurš, kā izrādās, izdošanas gadā ir bijis izvirzīts LaLiGaBas balvai kategorijā labākais prozas darbs , šajā sakarā Gundaru arī ir intervējuši Satori. Tāpēc nebija ilgi jādomā un alus vietā tovakar nopirku stāstu krājumu.

bez-jakas

Izdevniecība Dienas grāmata, 160 lpp.

 

Grāmata ir plāna, klasiskās ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu izdotās 160 lpp. Kādēļ latviešu grāmatas ir tik plānas, es nekādi nespēju iebraukt, vai tas saistīts ar finansējumu, par kuru neko garāku nevar nodrukāt, vai kā, velns viņu zina. Jācer, ka pēc Ogas kunga izpildītā burvju trika ar kapitāla pazušanas elementiem, turpmāk fondam nebūs jāpāriet uz vēl plānāku brošūru atbalstīšanu. Vai varbūt sevi cienošs latviešu rakstnieks jebko garāku par 160 lpp uzskata par grafomāniju? Lai vai kā, krājumā ir satilpuši veseli 17 stāsti, kas, matemātiku nepiemānīsi, nav no to garāko gala.

Kā sola Gundegas Repšes anotācija:

“Gundars Ignats atbrīvo prozu no jebkuriem krāšņumiem, nobrāž to līdz fakta kailumam un pievieno personisko siltumu, panākot aizkustinošu īstenības redzējumu. Šeit valda rūpīga attieksme pret valodu un konceptuāla domāšana, nevis ambicioza, laikmetam izpatīkoša proza.”

Jāsaka, ka, lai arī autora valoda ir ļoti simpātiska un lasās raiti, taču šis “līdz faktam atkailinātais” stāstījuma stils atstāja sajūtu, it kā es skatītos svešu fotogrāfiju albumu, viss ļoti ass un konkrēti ieskicēts, taču svešs un tādēļ atstāj vienaldzīgu. Kā izrāvumi, skices, no kāda plašāka stāsta, lielākoties bez jebkāda nobeiguma, vienkārši apstājas stāstījuma vidū, gluži kā dzīve.

Man vislabāk pie sirds gāja bērnības un agrās jaunības skicītes (Klases vakars, Rokenrols, Bez jakas ), kuras, ļoti ironiski, noskaņas ziņā ir ļoti līdzīgas Joņeva Jelgavai, kuru Gundars satori intervijā piemin kā “nespēju iebraukt kopējā sajūsmā” (aptuvens citāts).

Ir stāsts par dzīvnieku kaušanu lauku sētā (Tev būs nokaut), malkas ciršanu (Malka), frizētavu tipiem (Pie friziera) par dažiem viena reisa pasažieriem (17:45), kuras ir tieši par to un ne kripatiņu vairāk un nav īsti skaidrs, kas man no tā un vai vispār jāizloba.

Un tad ir kukū stāsti, piemēram, par Breda Pita ciemošanos pie autora Valmierā (Četri gada laiki), par čali, kurš vienkārši pazuda (Smēķētāji mirst jauni) par superīgu dāvanu dzimšanas dienā (Astoņpadsmit).

3 bļembasKopējās sajūtas pēc izlasīšanas – talants jūtams, bet krājums izdots tāpēc, ka beidzot ir uztapis pietiekami liels stāstu skaits, lai sanāktu 160 lpp, neviendabīgi . Trīs bļembas.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Guntis Berelis „Vārdiem nebija vietas” – no kā Berelis ķer kaifu

Pēc pirmajām jūsmīgajām atsaucēm par šo grāmatu Latvijas blogārē, es izteicu skepsi par to, ka arī man šī grāmatu varētu patikt. Uz ko atbildē Ints „asmo” Valcis ar vārdiem – es gribu zināt, kāpēc tur nav piecas balles – iešķieba man savu eksemplāru. Izlasīju, un atbilde ir rokā.

bere;isDienas grāmata. 2015. 252 lpp.

“1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?”

„Vārdiem nebija vietas” ir sarakstīta projekta “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ietvaros. 13 latviešu rakstnieki raksta romānus, kuru darbība risinās kāda XX gs. vēstures posmā. Berelim bija ticis 1913. – 1916. gadi, mirklis pirms Pirmā pasaules kara un tā sākums. Vēsturiskais fons Berelim ir padevies varens, valoda, kurā runā un domā tēli, ir lieliski ieturēta to laiku stilā (cik nu es par to varu spriest). Šajā aspektā es Bereļa priekšā noņemu cepuri un pievienojos vispārējai publiskai sajūsmai.

Tomēr, tas ir tikai fons, uz kura risinās Bereļa stāsts. Stāsts par pretekli, izdzimteni, maniaku, sauciet kā vēlaties – Rūdolfu Tušu, kuram ir zelta rokas, biksēs krams, sirdī tukšums un paurī mēsli. Tas noteikti ir pretīgākais tēls, kādu man nācies sastapt latviešu literatūrā, jāatzīst gan, ka pārāk daudz to lasījis un līdz ar to eksperts es neesmu. Tušs operē ar vajadzībām tik zemā līmenī, ka īsti neatšķiras no dzīvnieka un pēc paša izvēles ir kļuvis mēms. Viss, kas viņu interesē ir piesist māgu un nogrūsties un standarta problēmas risināšanas metode ir ar akmeni pa galvu. Ja vēl izdodas kaut kam pēc iespējas lielākam pielaist uguni, tad diena ir pilnībā izdevusies. Stāsts ir sadalīts vairākos posmos – pirmā grāmatas puse ir 1913.gads un Tušs Ventspilī strādā mēmā kino uzņemšanas grupā par dekorāciju meistaru, tad seko īss ieskats 1905.gada notikumos, kur Tušs atklāj savu aizraušanos ar uguni un top mēms, kam seko 1915. gads un Tuša klejojumi pa cilvēku pamestās Kurzemes mežiem un sētām, un pašās beigās kā epilogs ir 1916.gada Tuša noslēgums Nāves salā.

Vairākas epizodes grāmatā, no kurām mazāk spoilerīgi ir minēt porno filmas skatīšanās grafisku aprakstu uz 5-6 lpp. citādi kā publikas kacināšanu es nespēju uztvert. No stāsta viedokļa tieši to pašu mērķi varēja panākti arī ar pāris rindkopām. Es saprotu, ka publikas kacināšana var būt mākslas darba mērķis. Man mākslas kā šokēšanas instrumenta aspekts nekad nav šķitis pārliecinošs. Ja nav ko teikt, tad vismaz parāda pliku pakaļu. Un nepieciešamību intensīvajai rupjību lietošana tekstā es arī īsti nespēju saskatīt. Viss ko es tādos brīžos varu padomāt – nez no kā pats Berelis vairāk ķer kaifu – to visu rakstot vai fantazējot, kā cilvēki reaģē to visu lasot.

3 bļembasŠoreiz darvas karote sabojā medus mucu. Varēja būt ļoti labi, bet ir kā ir un tāpēc 3 bļembas.

P.S. Tagad saprotu, ka tad, kad savā rakstā par Liepnieka un Saksa garadarbu skeptiski izsakoties par Bereļa pozitīvās atsauksmes patiesumu, es kļūdījos. Liepnieka un Saksa Pulkvedis ir bezmaz kā Tuša reinkarnācija, tikai bez piromānisma iezīmēm. Nu es tiešām ticu, ka Berelis bija sajūsmā.

14 komentāri

Filed under Uncategorized

Pīters Svonsons „Līdz nāve mūs šķirs” – kretīnu slaktiņš

Lidznavemusskirs.inddIzdevējs : Kontinents, 400 lpp

Izdevēja apraksts:

Divi svešinieki – vīrietis un sieviete – nejauši sastopas lidostas bārā. Nosprieduši, ka satiekas pirmo un pēdējo reizi dzīvē, viņi atklāj viens otram vairāk, nekā jebkad uzdrīkstētos.
Viņš tikko uzzinājis, ka sieva viņu krāpj. Viņa piedāvā risinājumu. Ideja ir aizraujoša, tāpēc abi sarunā nākamo tikšanos…

Šo grāmatu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kad pirms pāris gadiem pasaulei ar milzu panākumu vilni pārvēlās Gilianas Flinnas „Neatrodamā” (Gone Girl), tad bija skaidrs, ka cilvēkiem tāda veida stāsti patīk un nu tik būs. Grāmatu izdevēji mēģina mūs pārliecināt, ka Svonsona „Līdz nāve mūs šķirs” ir mēģinājums būt par vienu no šiem „nu tik būs”. Spriežot pēc samērā jūsmīgajām atsauksmēm un visai augstā vērtējuma iekš goodreads (avg 3.99 un 4,5k vērtējumi 5 mēnešu laikā) viņam tas ir izdevies.

Tātad – lidostas bārā satiekas divi svešinieki, un puisis (protams) pālī izlemj svešajai dāmai izkratīt sirdi. Pavei, sieva, kuce, krāpj un, skaidra lieta, ka vajag atriebties. Dāma saka – jāžmiedz nost – un čalis saprot, ka tā taču ir lieliska ideja – nebūs jāšķiras un jāatdod sievai daļa no miljoniem. Turklāt svešiniece ir bezgala daiļa un brīvam esot varēs legāli piesist kanti. Tālāk seko plānošana un rīcība, taču kā jau žanram piedienas ne viss noris pēc plāna un … tālāk jālasa pašam.

Kā jau trillerim tas pienākas, grāmata lasās vienā elpas vilcienā, izlasīju to divos piesēdienos. Ir arī pāris (teorētiski) negaidīti pavērsieni, kas tik ļoti iet pie sirds lasītājiem. Ja jūs esat žanra cienītājs, tad šī grāmata jums droši vien patiks un viss ir kārtībā. Vienīgais nevajadzētu sacerēties uz kaut ko līdzīgu „Neatrodamajai”, man viss stāsts drīzāk asociējās ar epizodi no „Kapeņu stāstiņiem”.

„Neuzticamā stāstnieka” šeit nav (kaut ir solīts). Visi stāstnieki pret lasītāju ir godīgi un spēlē atvērtām kārtīm. Visi tēli šajā grāmatā ir kretīni un/vai sociopāti. Lai es varētu kaut nedaudz just līdz tādiem tēliem, minimālā prasība ir melnā humora piešprice, kas šajā grāmatā diemžēl izpaliek. Man bija pilnīgi vienalga kurš, kuru un kā slaktē, jo vadoties pēc viņu pašu filozofijas – nozūmēt mūdzi nav nekas slikts – viņi visi ir pelnījuši nelabu galu. Arī sižeta pavērsienus manuprāt par negaidītiem ir grūti nosaukt, turklāt liela daļa „pārsteigumu” balstās uz sakritībām, dažas no kurām ir stipri aiz matiem pievilktas.

121812_1220_TerryPratch2.pngNepieciešamo ikvakara aizmiršanās devu „Līdz nāve mūs šķirs” nodrošina, par to arī trīs bļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Ben Elton „Time and Time Again” – balstīts uz gandrīz patiesiem notikumiem

Kāds ir laika ceļotāju pirmais uzdevums? Pareizi – nogalināt Hitleru. Šoreiz autors ir oriģināls, un sūta laika ceļotāju pēc Gavrilo Principa (iesākutime and timemam).

Izdevējs: Bantam Press, 387 lpp.

Izdevēja apraksts:

Ir 1914.gada 1.jūnijs un Hjū Stentons, izbijis kareivis un slavens piedzīvojumu meklētājs ir vārda tiešā nozīmē vientuļākais cilvēks uz zemes. Neviens ko viņš jebkad ir mīlējis vai pazinis vēl nav dzimis. Varbūt tagad tie nekad nepiedzims. Stentons zina, ka tuvojas liels un šausmīgs karš. Kolektīvas pašnāvības ārprāts, kas iznīcinās Eiropas civilizāciju un radīs ciešanas miljoniem turpmākajā gadsimtā dzīvojošo. Viņš zina, jo viņam tas gadsimts jau ir vēsture. Kaut kā viņam šī vēsture ir jāmaina. Viņam ir jānovērš karš. Karš, kas sāksies ar vienu lodi. Bet vai viena lode patiešām var sabojāt veselu gadsimtu?
Un, ja var, tad vai vēl viena lode spēj šo gadsimtu glābt?

Turpinot iepriekšējā ierakstā aizsākto laika ceļošanas tēmu, šoreiz par Hjū Stentona varonīgajiem centieniem novērst pirmo pasaules karu.

Sers Īzaks Ņūtons ir atklājis šo to par laiku un telpu, kam pasaule vēl viņa laikā nav gatava. Tāpēc viņš ir uzrakstījis vēstuli un nodevis to glabāšanā Kembridžas universitātes, kurā pats skolojies, vadītājam ar norādījumu, ka to jānodod no paaudzes paaudzē un atvērt drīkstēs tikai 2024.gada 1.janvārī. Atverot šo vēstuli norādītajā datumā, profesori uzzina, ka Ņūtons ir izštukojis, ka laiks ir kā spirāle, un aprēķinājis, ka pēc pusgada uz mirkli telpā būs tāds punkts, kurā krustosies laika spirāles, un tajā stāvot kāds varēs nonākt 1914.gada maijā un restartēt vēsturi. Un Kembridžas zinātnieki nolemj, ka viņiem ir jāizmanto šī iespēja un jāsūta kāds vienpatis misijā izmainīt vēsturi un novērst pirmo pasaules karu . Šeit uz skatuves uznāk Hjū Stentons, ideāls kandidāts misijai – izbijis specvienības kareivis un izdzīvošanas realitātes šova zvaigzne, kurš nesen ir zaudējis savu ģimeni autokatastrofā. Turklāt nevainojami runā vācu valodā, respektīvi, izcils kandidāts.

Šo stāstu var sadalīt trīs daļās – Stentona gatavošanās operācijai, pati operācija un tās sekas. Gatavošanās daļa ir intriģējoša un daudzsološa, mums ir interesants varonis – tāds kā Bēra Grilla prototips, ir Kembridžas vēstures profesore, kam šajā grāmatā atvēlēta humorista loma un ir pietiekami interesants (lai gan par oriģinālu to saukt nevarētu) uzstādījums. Taču, kad nokļūstam līdz pašai operācijai. Tad sākas īsta bēdu ieleja. Sauss, neinteresants notikumu atstāstījums turklāt vēl tiek piesaistīta pilnīgi nevajadzīga un stāstam neko nedodoša romantiskā līnija – Stentona dēka ar jaunu, daiļu un trakoti progresīvu sufražisti. Un kad tiekam līdz grāmatas noslēdzošajai daļai, kas diemžēl ir pārāk īsa, lai gan ļoti laba (nevarētu teikt, ka ļoti oriģināla), visa kopējā garša jau ir sapurgāta. Rodas sajūta, ka no laba garstāsta ir mēģināts izstiept romāna izmēra darbu, kā rezultātā sanākusi tāda tizla atšķaidīšana.

010313_0906_EntonijsHor2.pngTāds viduvējs laika ceļošanas gabals ar labu ideju, bet diezgan pašvaku izpildījumu. Par to, vai tiešām viens cilvēks spēj mainīt vēsturi (šajā gadījumā gan Stentons, gan Princips). Trīs bļembas.

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Anthony Ryan „Blood Song „ (Raven’s Shadow #1)

Kindle Edition, 592 lpp.

Šī grāmata pievērsa manu uzmanību, jo bija nonākusi 2013. gada labāko fantāzijas grāmatu topos, turklāt tai bija neredzēti augsti reitingi iekš Goodreads un Amazon.

Vidēja balle 4.63/5 no ~10`000 balsotājiem ir visai iespaidīgi. Turklāt autors pirmsākumos bija grāmatu pats par saviem līdzekļiem publicējis amazones Kindle veikalā, guvis milzu atzinību (gluži kā mana mīļā “Vilna”, kas ,starp citu, nu ir pieejama arī latviešu valodā grāmatnīcās un šeit) , un pēc kā viņu nogrābušas lielās izdevniecības un laidušas grāmatu klajā arī papīra versijā.

Izlasot šo grāmatu, neticami augstās balles man palika noslēpums, taču nu par visu pēc kārtas:

Oficiālais apraksts:

Episkās fantāzija darbs, kas pēta konflikta, lojalitātes un reliģiozās ticības tēmas. Vaelins Al Sorna, Sestā Ordeņa brālis, no bērna kājas ir trenēts cīnīties un nogalināt Ticības vārdā. Viņš ir nopelnījis daudz vārdus un gandrīz tikpat daudz rētas, kā arī ticis pie neglīta suņa un zirga ar nejauku raksturu. Karaļa, kas ir neprātis vai ģēnijs, ievilināts negodīgā karā, Vaelins meklē atbildi jautājumam, kas izšķirs karaļvalsts likteni:… kas ir “tas, kas gaida”?
“Asins dziesma” ir pirmā grāmata jaunā episkās fantāzijas “Kraukļa ēna” triloģijā par karu, intrigām un ticību.

Grāmatas formāts ir, nu jau var teikt, klasisks – sākas ar to, ka Vaelins ir sagūstīts un faktiski tiek vests uz nāves sodu (duelēties ar kādas valsts stiprāko kareivi), un pa ceļam, uz kuģa, kādam hronistam stāsta savu dzīves stāstu. Vaelinu 10 gadu vecumā tēvs nodod apmācībā klosterī, Ticības sestajam ordenim. Ticībai ir seši ordeņi – hronisti, meditētāji, sludinātāji, dziednieki, vienu aizmirsu un sestais ordenis ir asasīni (karavīri – slepkavas). Pati Ticība nav diez ko aprakstīta, cik noprotams, šie vienkārši tic aizgājušajiem, ka pēc nāves mēs visi satiksimies. Visas parējās valstis, kurām ir savas ticības ir ķeceri un ienaidnieki, kuri jāpakļauj īstajai un vienīgajai Ticībai, vai arī…. nu jūs jau atcerieties mūsu pašu vēsturi 😉 . Pirmo grāmatas trešdaļu mēs sekojam, kā mazais Vaelins apgūst visus asasina trikus – zobencīņa, loks un bulta, rukapaška, izdzīvošana salā un sūnās, utt. Vaelins, protams, ir vistalantīgākais un ap viņu veidojas neliels draugu bariņš (pieci gab.), kuram katram ir savs talants –kurš nu labāk jāj ar zirgu, kurš labāk dzen pēdas. Tā nu pamazām šie izaug lieli un stipri, karalis šiem piešķir savu armijas vienību un sūta zēnus apkarot ķecerus, kas slapstās gar valsts robežām un sludina savu ticību. Un izcīnot lielas uzvaras (kuras nemaz tik lielas nelikās) Vaelins pamazām kļūst par leģendāru cīnītāju. Un beigās, kad šis tiek aizsūtīts galīgi pašnāvnieciskā misijā, tad Vaelins krīt gūstā un mēs nonākam punktā, ar ko sākas (bet ne beidzas) grāmata.

Vēl šajā pasaulē pastāv tāda lieta kā Tumsa, ko citās grāmatās dēvē par maģiju. Atsevišķiem cilvēkiem piemīt dažādi talanti – kāds ar pieskārienu dziedē, kāds par vilku pārvēršas- par kuriem gan skaļi nerunā, jo Ticība uz šiem tā pašķībi skatās. Vaelinam ir ļoooti rets talants, ko sauc par Asins dziesmu, kas faktiski ir superintuīcija. Viņš ar “muguras smadzenēm” sajūt kad, vai un no kuras puses tuvojas briesmas, kā arī kur tieši jādodas, kad nezini kur iet, utt. Jāatzīst, ka visai izdevīgs talants, ja jākļūst par leģendāru kareivi. Kamēr ļaunulis tikai grasās izvilkt dūcīti, šim pašam jau duncis ribās, jo Vaelinam čutene nostrādājusi…Šis varoņa supertalants grāmatu padarīja neinteresantāku, nekā tā varēja būt.

Nu ja. Vēl ir mīti par septīto –  tumsas – ordeni. Tumsas ordeņa pirmais noteikums ir nerunāt par tumsas ordeni, tāpēc informācijas kripatiņas par šo noslēpumiem apvīto organizāciju mēs kopā ar Vaeilnu vācam visas grāmatas garumā.

Lai gan stipri otrajā plānā, tomēr nav aizmirsts arī par mīlestību, šoreiz pret mūķeni (protams), un, jāteic, ka par laimi autors nav Višņevskis un šīs slepenās mīlestības dēļ nevienam zem mašīnas nav jāmetas.

Viss augstāk minētais vēl pārliets ar paplānu galma intrigu mērci, tīri labām kaujas ainām, augoša jaunekļa eksistenciālām pārdomām par Ticības patiesumu un būtību, apjausmām, ka ne viss ir melns vai balts, kā arī noslēpumaina vecāku pagātne, kas arī, saprotams, jaunajam Vaelinam par visām varītēm  jānoskaidro. Aprakstā minētais “tas, kas gaida”, gluži kā Voldemorts pirmajā Poterā,  parādās gaužām maz un acīm redzami tiek atstāts nākamajām grāmatām.

3arpusiPieklājīgs fantāzijas žanra romāns, noteikti turpināšu lasīt sēriju, taču tāds uhh un ahhh, kāds bija, lasot, piemēram P.Rotfusa “Vēja vārdu”, man nebija. Rakstot šo ierakstu un pārdomājot izlasīto, kopaina šķiet arvien saulaināka, tāpēc dodu trīs ar pusi betmenbļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Džons O’Farels „Vislabākais vīrietim”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 254 lpp.
No angļu valodas tulkojusi Linda Deičmane.

Oficiālais apraksts:
Maikls Adamss raksta mūziku reklāmām, mitinās īrētā dzīvoklī kopā ar trijiem trīsdesmit gadus veciem vīriešiem, pavada laiku, bezrūpīgi gulšņājot, spēlējot datorspēles un šad tad mazliet pastrādājot. Tā ir dzīve, par kādu lielākā daļa vīriešu var tikai sapņot. Taču šī nav Maikla vienīgā dzīve, jo viņš ir ne tikai mūzikas radītājs reklāmām, bet arī vīrs un tēvs, kuram garlaicīgā ikdiena, ģimenes pienākumu rutīna šķiet neizturama. Tāpēc viņš, apgalvojot sievai, ka smagi strādā, patveras īrētajā dzīvoklī. Maikls domā, ka šādu dubultu dzīvi varēs turpināt mūžīgi, taču noslēpums nāk gaismā.

Šis romāniņš man trāpa kategorijā “kolēģi iedeva izlasīt”. Pats par tādu nebiju dzirdējis un nez vai arī būtu lasījis, ja nebūtu solīts, ka esot labs izklaides gabals. Jāatzīst, ka izklaide tiešām bija laba, vietām smējos kā kutināts. Tas ir pie nosacījuma, ka izdodas ignorēt dzīves gudrības mācības, kas tiek iepītas ik pa brīdim, kuras gan nav nekādas pārāk advancētas, vairāk tādā “ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalīti” līmenī.

Grāmatas humors slēpjas apstāklī, ka pilnīgi visi vīrieši šajā grāmatā ir lielākā vai mazākā mērā infantili jefiņi. Un autoram ir lieliski izdevies uzpīt šo idiotu sadzīves ainiņas, kurās klasiskajai loģikai, protams, nav vietas. Vakari tiek pavadīti spēlējot erudīcijas spēles (kura futbola kluba nosaukumā nav neviena burta, ko var iekrāsot ar flomāsteru), domājot savai mūzikas grupai nosaukumu (piemēram – uzmanību: produkta sastāvā ir rieksti) un tādā garā. Un pa vidu vēl regulāra sūrošanās par tēmu, cik ļoti liels uzmetiens vīrietim ir tikt pie bērna, ka tādām lietām neviens nevar būt gatavs, dzīve ir galā utt utjp.

Miega traucēšana ir efektīva metode, ko pielieto Indonēzijas slepenpolicija un mazi bērni.

Vēl kāda ainiņa – Maikls pirmsdzemdību kursos, kurs apmeklē jau trešo reizi apgaismo jaunus vīriešus, kuri par tēvu gatavojas kļūt pirmo reizi:

Neviens no klātesošajiem vīriešiem vēl līdz šim nebija kļuvis par tēvu, tāpēc viņi uzlūkoja mani kā kara izkropļotu veterānu, kas atgriezies no kaujas un tagad atstāsta tēvu frontē pieredzētās šausmas.

Strīds ar sievu:

Kopš dzīvoju viens pats, biju pavadījis neskaitāmas stundas, sacerot argumentus, ko šādos gadījumos varētu netīšām pieminēt, gluži kā Ziemeļamerikas indiānis, kas pirms izšķirošās kaujas gatavo skaistas, izgreznotas bultas. Un tad gluži kā ASV armija ieradās Ketrīna, izvilka savu milzīgo lielgabalu un uzspridzināja mani ar visām bultām.

Kopumā šis darbs atgādina stand-up komēdiju “Alu cilvēks” – visi sēž un smejas, būtībā, par sevi, par mazām puspatiesībiņām, kas tiek pārspīlēti kariķētas. Arī O’Farela grāmatā ir atrodamas kaudzēm šādas smieklīgas puspatiesībiņas, par kurām iesmiet. Ja jums tāda tipa humors patīk, tad droši varat lasīt arī “Vislabākais vīrietim”.

Vienā brīdī man uzmācās doma, ka tie 30gadīgie džeki, kas joprojām dzīvo pie vecākiem (vai pie sievām, bet tiek apkopti kā bērni) un spēlē kompjūterspēles, šo grāmatu varētu uztvert par savas subkultūras “Alķīmiķi”.

010313_0906_EntonijsHor2.pngMan šī grāmata patika, sevišķi pirmās divas trešdaļas, kamēr idiotiem netraucēja āzēties pēc pilnas programmas, un viņus pārāk neapgrūtināja apgaismības atklāsmes. Divus vakarus biju kārtīgi izsmējies un jutos labi izklaidēts. Idiotiem 5 zvaigznes, apgaismībai 1,5 un vidēji sanāk pelnītas trīs betmenbļembas.

P.S. Pašā noslēgumā sveiciens tulkotāju komandai – Pēc pusstundas viņš mums bezgalīgi pakalpoja, noguļot pusotru stundu. Uz spilvena pie viņa mutes rēgojās mazs gabaliņš salvijas. SALVIJAS!?! Tiešām???

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Džefrijs Jūdžinides „Laulību sižets”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 480.lpp

Izdevēja apraksts:
Pabeiguši studijas, jaunieši kā līksmes pārpilns zvirbuļu bars šaujas augšup dzīvē. Mičels Grammatikus, nopietnais reliģijas pētnieks, mistiķis un mīlētājs dodas apceļot pasauli – Grieķijā, Francijā un Kalkutas drūmākajos nostūros meklējot sevi pašu un cerot uz dievišķu atklāsmi vai vismaz Madlīnas mīlestību. Madlīna sūta pieteikumus maģistrantūras studijām Jeilā un uz citām prestižām universitātēm, bet augšup viņu ceļ mīlestība pret Leonardu. Leonards ir saņēmis stipendiju darbam zinātniskā laboratorijā Keipkodā un cīnās ar iekšējiem dēmoniem sevī un citos.

Kādu dienu biju nonācis grāmatnīcā ar dāvanu karti, kurai bija pēdējā diena derīguma termiņam. Biju par šo autoru dzirdējis lieliskas atsauksmes par “Midlseksu”, kura man noteikti patikšot, tāpēc “Laulību sižets” likās tīri labs risinājums.

Kā uzzināju Sibillas grāmatās, izrādās šī romāna sižets ir balstīts paša autora jaunības atmiņās, un Mičels Grammatikus tas pats Džefrijs Jūdžinides vien ir. Labi ka tā, jo tas vismaz ievieš skaidrību, kādēļ šī grāmata ir tāda kā ir, jo pirmā doma pēc izlasīšanas bija, ka grāmata ir nekāda. Nē, nepārprotiet, tā nav neinteresanta – lasījās raiti, valoda un tulkojums ir baudāmi ,un viss ir kārtībā. Tikai pats stāsts – par jauniešu sevis un mīlestības meklējumiem – galīgi neuzrunāja. Cik noprotu, tad grāmatas sižets ir ieturēts līdzīgā stilā, ka 19.gs. literatūrā populārajā “laulību sižeta” žanrā, kura pazīstamākā pārstāve ir Džeina Ostina. Tā kā tādas grāmatas lasījis neesmu, tad šis aspekts man paslīdēja garām un tā piedāvātos jaukumus baudīt nespēju.

No trīs galvenajiem varoņiem vienīgais kaut cik simpātiskais bija ar maniakālo depresiju slimais Leonards, kurš ar prātu apzinās savu slimību un mēģina ar to cīnīties savām metodēm. Diemžēl viņam ir veltīta tikai viena nodaļa, kamēr pārējiem – Mičelam un Madlīnai – ir tikušas vairākas. Madlīna ir jauna dāma, kuras dzīvē nekad nav bijušas grūtības, dzīvojusi kā niere taukos, nav pilnīgi nekādas nojēgas ko no dzīves grib, studē angļu literatūru (jo to studē visi, kas nezin ko studēt) un pēkšņi tad atradusi savas dzīves jēgu – glābt Leonardu. Savukārt Mičels vispār ir jampampiņš, kurš dzīvo savās fantāzijās, taisās glābt pasauli un pie reizes jau ir izplānojis savu laimi ar Madlēnu.

Taču visiem varoņiem labās domas un sapņi sabrūk pēc īsas saskarsmes ar realitāti, jo, kā saka viens no grāmatas tēliem – cilvēks nevar glābt citu cilvēku, tas var glābt tikai sevi – jeb, kā mēdz teikt postpadomju telpā – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.

121812_1220_TerryPratch2.pngEs pieļauju, ja būtu grāmatu lasījis vecumā, kādā ir paši varoņi, tad man tā būtu vairāk gājusi pie sirds, jo varoņu rīcība nešķistu tik naiva. Taču tagad nākas dot tikai trīs bļembas, no kurām viena ir pašam autoram par atļaušanos iesmīnēt par sevi.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Petter Higgins „Wolfhound Century”

Izdevniecība Orbit, 303.lpp.

Oficiālais apraksts:

Izmeklētājs Vissarions Loms ir uzaicināts uz galvaspilsētu, lai noķertu teroristu, turklāt, viņam ir uzdots ziņot pa tiešo slepenpolicijas vadītājam.

Totalitārai, nebeidzama kara nomocītai valstij ir jādemonstrē dzelzs dūre, apspiežot pašmāju nemierniekus. Bet Loms atklāj, ka Mirgoroda ir vairāk korumpēta nekā viņš iedomājies: drūma pasaule, pilna ar slepenpolicijas, revolucionāru, kabarē klubu un nolemtu mākslinieku noslēpumiem.

Loms tika izvēlēts tāpēc, ka viņš ir no ārpasaules un nav iesaistīti cīņā par varu. Kā arī tāpēc, ka viņa galvā ir implantēta eņģeļa akmens skaida.

Grāmatas darbība risinās alternatīvā pasaulē, tādā kā totalitārā 20.gs. pirmās puses Padomju Savienībā, kuru šeit sauc par Vlast (tak jau domāts “Vlasķ”). Pasaules karš ir ieildzis un turpinās jau vairākus simtus gadus, kurā varenā Vlast karo ar arhipelāga valstīm, Mēness ir sašķelts divās daļās, jo to krītot ir pārsitis eņģelis. Jā, uz zemes ik pa laikam nokrīt pa kādam beigtam eņģelim, kuru mirušajai ādai piemīt pārdabiskas īpašības un to tad Vlast zinātnieki cītīgi izmanto savos biotehnoloģiskajos eksperimentos. Viena tāds eksperimenta upuris arī ir mūsu galvenais varonis Vissarions, kuram pierē implantēta maza eņģeļa daļiņa, kas viņam dod īpašus talantus. Viens no tiem ir ļoti noderīgs policijas darbā – pratinot ar domu spēku var izvilkt no pratināmā visu patiesību.

Tā nu mūsu varonis V.Loms tiek izsaukts uz galvaspilsētu Mirgorodu (mūsu pasaulē pazīstama kā Piķer) noķert teroristu Josifu Kantoru, kura organizētie terorakti nomoka visu pilsētu. Tā kā slepenpolicijas šefs Krogs zina, ka ticēt nevar nevienam un pat sienām ir ausis, tad Vissarionam jādarbojas dziļā pagrīdē un jāziņo tikai un vienīgi pašam šefam. Nu var sākties tāds interesants konspirācijas trilleris ar pamatīgu fantasy un krievu folkloras piešprici, kurš beigās pārvēršas kārtējā episkajā stāstā, kas nezin kāpēc man likās velk uz Matrix pusi, kaut gan nekādas acīmredzamas līdzības nav. Savukārt pati Vlast pasaule sajūtu līmenī man atgādināja Č.Melvila Bas-Lāga pasauli (tas ir kompliments). Folkloras daļa pārsvarā nāk no milzīgā meža, kurš atrodas Vlast teritorijā un kurā iekšā neviens līst nemēģina, jo tajā valda dažādas mistiskas būtnes, no kurām pat Vožģam nāk bailes.

Tā kā grāmatu lasīju angliski, bija diezgan dīvaini lasīt krievu vārdus angļu mēlē, kurus autors lieto netulkojot, piemēram – lodka, droška, pirogi, u.c., kā arī , ņemot vērā manas pašvakās zināšanas krievu mitoloģijā man līdz galam neizdevās uztvert, kuri folkloras tēli ir īsti un kuri autora izdomāti. Ja rusalku un vurdalaku es vēl atpazinu, tad kas, piemēram, ir paluba vai pollandora, man nebija ne mazākās nojausmas.

Stāsts ir visnotaļ spraigs, vienīgi žēl, ka beidzas gandrīz pusvārdā, jo, kā izrādās, “Wolfhound Century” ir tikai pirmā daļa garākā grāmatu sērijā. Tas arī izskaidro ne līdz 3 bļembasgalam izskaidroto pasaules mitoloģiju, šo to līdz galam tā īsti pat nevar saprast. Pagaidām izskatās, ka lielos vilcienos tas ir stāsts, par to kā pati daba cīnās pret svešo, kas to ir pakļāvis un dzen iznīcībā. Gaidām kas sekos tālāk, sākums ir diezgan daudzsološs. Dodu trīs bļembas.

P.S. Homo Sovetikus manī ir pilnīgā starā par to, ka galveno dāmu šai stāstā sauc  Marusja 🙂

Komentēt

Filed under Uncategorized

Entonijs Horovics „Zīda nams”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 294 lpp.

Sentimenta vadīts nolēmu izlasīt šo noveli, jo, kā jau lielai daļai pusaugu zēnu, arī man pirms aptuveni divdesmit gadiem Šerloks Holms bija mīļākais literārais varonis un visus viņa piedzīvojumus tiku gan izlasījis, gan vienmēr pa TV skatījos PSRS seriālu ar lieliskajiem Vasīliju Ļivanovu un Vitāliju Solominu.

Lai gan pēdējās simtgades laikā tapuši daudzi neautorizēti darbi, kuros atdzīvināts slavenais detektīvs, tikai “Zīda nams” ir sera A. Konana Doila biedrības (Conan Doyle Estate) atzīts autorizēts turpinājums (šo atļāvos nokopēt no Zvaigznes mājas lapas). Šis protams ir veikls mārketinga triks, lai naudiņa skaisti ripotu pa pareizajām renēm, jo mēs ļoti labi atceramies, kāds bija oficiāli autorizētais Vinnija Pūka turpinājums.

Tātad īsi par saturu – pie Holmsa ierodas kāds angļu džentelmenis, kurš ir pārliecināts, ka viņu izseko un grib nozūmēt kāds nelietis/īru bandīts, kuram godājamais kungs tālajā Amerikā, atbildīgs pilsonis būdams, ir izkārtojis lielas nepatikšanas. Kad Holmss ar Vatsonu uzmeklē nelieti, šim jau kaklā iesprausts dūcītis un piedzīvojumi var sākties.

Nevarētu teikt, ka piegāju grāmatai ar lielām ekspektācijām, taču jāatzīst, ka nebiju vīlies. Lasījās raiti, intriga bija uzburta pietiekami laba un stāstījums likās diezgan autentisks, kas ļāva ik pa brīdim pie sevis nosmaidīt, miglaini atceroties bērnības prieku, lasot Šerloka piedzīvojumus. Ir jūtams, ka autors ir pamatīgi izanalizējis Konana Doila darbus (esot rakstījis veselus astoņus gadus) un, lai gan brīžiem pārāk tehniski, uzcepis pietiekoši līdzīgu darbu, lai pēc jauniem Holmsa piedzīvojumiem izsalkušie lasītāji būtu apmierināti un gribētu vēl.

Brīžiem gan likās, ka Vatsons Holmsu apjūsmo tik pat stipri, kā Bella Edvardu, kas drusku tā kā kaitināja, neatceros, vai Konanam Doilam bija tikpat traki – iespējams, ka bija, tik ar jaunības nekritisko aci nepamanīju. Taču tajā pašā laikā brīdī, kad Holmss tiek vainots briesmīgā noziegumā, Vatsonā iezogas šaubu mirklis, ka varbūt tomēr Holmss ir vainīgs. Lai gan mirklis bija īss, man tas likās galīgi garām. Galu galā pat blakus esošais inspektors Lestreids ne brīdi nešaubās par Holmsa nevainību. Nepatika arī, ka autors brīžiem mēģināja skaidrot un pat pārlabot Konana Doila rakstīto, piemēram, Lestreda gadījumā Vatsons atvainojas, ka viņa agrākajos stāstos inspektors nepelnīti parādīts tādā pamuļķa gaismā, jo, redziet, uz Holmsa fona jau visi tādi izskatās – tas jau uzprasās uz riktīgu Why The Face komentāru.

Grāmatas ievadā Vatsons raksta, ka šī ir Holmsa tumšākā mistērija un tāpēc viņš to ir nodevis saviem mantiniekiem publicēt pēc 100 gadiem, jo tā laika Anglija neesot tam gatava – var daļēji piekrist, taču tajā laikā, kad tapa oriģināli par tādu tēmu autors vienkārši nebūtu rakstījis. Turklāt arī viss lielais noziegums un noslēpums nebija nemaz tik sarežģīti, cik šokējošs, vismaz tāds noteikti ir bijis autora mērķis.

Tā kā grāmata bija diezgan patīkama, viegla lasāmviela un uz neko vairāk nepretendē tad es sliecos piešķirt trīs bļembas.

P.S. Gribēju nosūtīt īpašu sveicienu Zvaigznei ABC, kas grāmatas aprakstā uz aizmugurējā vāka astoņās rindiņās ir pamanījusies nospoilēt tieši pusi grāmatas (150 no 290 lpp). Malači! Es gan brīnumainā kārtā veiksmīgi nebiju to nemaz izlasījis un manu lasīšanas prieku viņiem sabojāt neizdevās 🙂

Pašās beigās fragments no Dr.Moriartija teiktā:
“Es Jums teicu, ka esmu noziedznieks, bet ko tas īsi nozīmē? Tikai to, ka pastāv noteikti likumi, kuri pārvalda sabiedrību, bet kurus es uzskatu par traucēkļiem un tāpēc izvēlos ignorēt. Esmu sastapis daudzus godājamus baņķierus un advokātus, kuri apgalvo tieši to pašu. Tas viss ir pakāpes jautājums”

Komentēt

Filed under Uncategorized

Terry Pratchett „Reaper Man”

Izdevniecība HarperTorch, 384.lpp

Būdams uz “Morisa dēku” viļņa, diezgan neplānot pieķēros vēl vienai Prečeta grāmatai, šoreiz izvēloties grāmatu, kuras centrālais tēls ir Nāve, kam, tīri intuitīvi, būtu jābūt vienam no Prečeta labākajiem varoņiem.

Tātad – realitātes auditori (eņģeļi) nolemj, ka Nāve, neskatoties uz to, ka ir dabas spēks, kļūst par personību (sāk par daudz domāt) un līdz ar to vairs nav derīgs darbam. Nāvei pateicībā par darbu tiek piešķirts Zelta pulkstenis, kurā plūst viņa, nu jau mirstīgas būtnes, laiks, kā arī uzticamais zirgs Binkijs, un viņi tiek uzraidīti uz zemi, dzīvot laicīgo dzīvi. Tā sākas Nāves ceļojums cilvēku pasaulē, kurā viņš kļūst par fermeri ,jo viss ko viņš prot ir pļaut, un cilvēcisko vērtību un mirstības iepazīšana. Tas viss Nāvei, kā būtnei ārpus laika un telpas, protams, ir pilnīgi jauns un šeit Prečets spīd ar saviem satīriskajiem, taču ļoti precīzajiem, novērojumiem par cilvēka dabu.

Formāli šīs grāmatas galvenais varonis skaitās Nāve, kurš, nenoliedzami, ir ļoti simpātisks tēls, taču, daudz lielāka grāmatas daļa ir veltīta otrajam stāstam, kurš man likās pamatīgs sviests. Tā kā līdz ar Nāves prombūtni līdzsvars dabā ir izjaukts, pasaule sāk pārpildīties ar dzīvības spēku (suvenīra stikla ložu un pēcāk iepirkumu ratiņu formā) , un šo anomāliju un tās sekas paralēli izmeklē viens svaigi miris/tagad zombijs (jo nāves taču nav) 130 gadus vecs burvis Vindls Pūns ar dažādu mošķu saidkiku baru un Burvju Universitātes pieci vadošie, viens par otru ekscentriskāki, burvji.

Pēc grāmatas izlasīšanas nepamet sajūta, ka pirms šī stāsta rakstīšanas Prečets uzvilcis kādu stiprāku dūmu, noskatījies Aliens un Monty Python un radusies iedvesma. Es pieļauju, ka šis tas man gāja secen, jo tēli jau acīmredzot ir iepriekšējās Diskzemes (manis nelasītās) grāmatās sastapti, bet man kā lasītājam šis viss balagāns likās par traku. Nepamet sajūta, ka kopējais stāsts ir patiešām no pirksta izzīsts, uzsvaru liekot uz atsevišķiem tēliem, asprātīgiem jokiem un satīrisku sociālo komentāru. Jā, bija smieklīgi, brīžiem pat ļoti, taču kopumā izlasot šo grāmatu es nevarētu to rekomendēt kādam citam, kurš nav pazīstams ar autora daiļradi. Protams, redzot vispārējo sajūsmu par Pračetu gan amazon gan goodreads komentāros, es neatļaujos likt mazāk kā trīs bļembas, kaut gan pirksti niez likt mazāk.

P.S. Varbūt jūs man varētu ieteikt, kādu no Prečeta grāmatām, kura varētu kliedēt manas šaubas, ka viņš tomēr nav priekš manis 🙂 Esmu lasījis Mortu, Piramīdas, Morisa dēkas un šo garadarbu.

P.P.S Beigās pāris jauki citāti:

*You can’t be loony and rich. You’ve got to be eccentric if you’re rich.

*Why are you called One-Man-Bucket”?
…In my tribe we’re traditionaly named after the first thing the mother sees when she looks out of the teepee atfer the birth. It’s short for One-Man-Pouring-a-Bucket-of-Water-over-Two-Dogs.
“That’s pretty unfortunate,” said Windle.
it’s not too bad, said One-Man-Bucket. It was my twin brother you had to feel sorry for. She looked out ten seconds before me to give him his name.

5 komentāri

Filed under Uncategorized