Tag Archives: 4 bļembas

Toms Kreicbergs “Lopu ekspresis” – par dzīvi kapitālismā un kaisli pret revolucionārēm

Pirms divām naktīm sapņos lielveikalā pie kases ar Tomu Kreicbergu pārrunājām viņa jauno grāmatu, viņš bija diezgan lepns par uzrakstīto. Nākamajā rīta nācās iet uz grāmatnīcu un pirkt, lai saprastu, par ko viņš runāja.

Tomu Kreicbergu reizē ar lielāko daļu latviešu lasītāju iepazinu pirms vairākiem gadiem, kad Zvaigzne ABC izdeva viņa fantastikas stāstu krājumu “Dubultnieks un citi stāsti”.  Maz kas ir palicis atmiņām no pašiem stāstiem (galvenokārt lidojošas cūkas), tomēr atceros sajūtu, ka beidzot mums, latviešiem, ir savs vērā ņemams talants fantastikas lauciņā.

Ir pagājuši vairāki gadi un beidzot esam sagaidījuši no Toma nākamo grāmatu – “Lopu ekspresi”, kas, kā pēcvārdā raksta kinorežisore Dzintra Geka – Vaska, “ir labākā grāmata, ko  šim jaunajam autoram ir izdevies uzrakstīt”. Ņemot vērā, ka tas ir viņa pirmais romāns un otrā grāmata vispār, tad var visai droši apgalvot, ka ar savu topu Dzintras kundze nav pārāk alojusies.

300x0_lopu_ekspresis_vakiZvaigzne ABC, 2016. 336 lpp.

Latvija, 20. gadsimta pirmā puse. Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.
Ņujorka, 21. gadsimts. Volstrītas bankas, nauda un arvien vairāk naudas, daudzsološa, spoža, iespēju pārbagāta dzīve.
Laura – meitene no ulmaņlaiku Latvijas, kura pārcietusi izsūtījumu Krasnojarskā, un viņas mazdēls Pēteris – puisis, kurš ar postpadomju bagāžu plecos nokļuvis Volstrītas mahināciju džungļos.
Toms Kreicbergs ir uzcēlis varenu tiltu pāri gadu desmitiem, pāri jūrām un okeāniem, pāri bailēm, izmisumam, vientulībai un iznīcībai, lai Laura un Pēteris – divi trimdinieki uz bezgalīgām vilciena sliedēm – satiktos.

 

Kā jau minēts aprakstā, grāmatā ir divas sižeta līnijas – par Pēteri, gudru lāga zēnu, kurš sirdī ir mākslinieks, bet strādā par analītiķi Volstrītā brīdī, kad tur pienākusi lielā krīze un par Lauru – meiteni no laukiem, un viņas gaitām izsūtījumā uz Sibīriju un atgriežoties pēckara Latvijā. Jāsaka uzreiz, ka Pētera stāsts aizņem ievērojami lielāko daļu un Lauras daļa ir tam pakārtota un tie, kas pirks grāmatu kā Sibīrijas stāstu, iespējams būs neizpratnē.

Jaunā Pētera sirdsdēsti mīlas frontē un sirdsapziņas mokas karjeras sakarā ir tēmas, ar kurām viegli rezonēt, jo mēs katrs tam šādi vai citādi esam gājuši cauri. Es, piemēram, divtūkstošo gadu vidū vairākus gadus nostrādāju par mākleri un aktīvi piedalījos nekustamā īpašuma tirgus burbuļa pūšanā, tā ka tēmas, kas grozās Pētera prātā Volstrītas sakarā man ir visai pazīstamas.

Lauras daļu ne visai veikli ir mēģināts visu laiku sasaistīt ar Pētera mūsdienu pieredzi un apgalvojums, ka visur un vienmēr dzīve lielākoties ir vilciens bija kā uzmācīga bakstīšana ar pirkstu acī.

“Lopu ekspresis” lasās tiešām raiti, taču šajā žanrā ‘par dzīvi’ mums ir pietiekoši daudzi talantīgi rakstnieki, līdz ar to šis ir kārtējais stāsts par jauna cilvēka nobriešanu un savas vietas meklējumiem, un ja reiz šis darbs man ar kaut ko paliks atmiņā, tad ar zinātniski specifiskiem salīdzinājumiem par romantiskām tēmām, piemēram:

Pēterim ienāca prātā, ka varbūt viņu attiecības – tā vietā, lai būtu izaugsme un atklāsmju pilns ceļojums – jau pašā sākumā ir bijušas entropiskas. Varbūt viņi abi kā divi eigenvektori ir sastumti kopā nelineārā transformācijā un viņu iepriekšējās būtības pilnībā atdalīt vairs nekad nebūs iespējams.”

4 bļembasGrāmatu izlasīju diennakts laikā, tātad aizrāva. Izdevums gan ir kā šokolāde ar gaisa burbuļiem, apjoms ir, bet svara nav – burtiņi reti kā vectēva zobi. Taču tas labi, lapas šķīrās tik ātri, kas ļāva kaut uz mirkli sajusties kā Intam (kurš arī izlasīja šo grāmatu, protams).  Četras bļembas.

Es ceru, ka ar “Lopu ekspresi”un angļu valodā iznākošo “The cat king of Havana” Toms būs izlicis uz papīra visu, kas pagaidām ir sakāms par kaisli pret revolucionārēm un atgriezīsies pie fantastikas. Kaut vai par lidojošām cūkām.

P.S. Grāmatas struktūra man atsauca atmiņā Pētera iecienītā komiksu autora Alana Mūra slavenāko darbu “Watchmen”, kurā bij komikss komiksā – paralēli galvenajam supervaroņu sižetam ik pa brīdim uzpeldēja bildītes ar puiku, kurš lasa komiksu “Tales of the Black Freighter”, kas beigās izrādījās daudz vairāk saistīts ar centrālo stātu kā sākumā varētu likties. Sagadīšanās vai reveranss – tas jājautā Tomam 🙂

P.P.S. Nobeigumā – veca dziesma, kas piekrīt Pētera doma, ka dzīve, iespējams, ir vilciens 🙂

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Vladis Spāre “Tu nevari dabūt visu ko gribi” un citas Villija vecmāmiņas atziņas

Gluži tāpat kā Ints arī es Vlada Spāres romānu „Tu nevari dabūt visu ko gribi” nolēmu izlasīt pēc tam, kad biju pamanījis autora neapmierinātību ar Ievas Melgalves atsauksmi portālā satori.lv, turklāt  romāns bija izvirzīts uz LaLliGaBa balvu kategorijā „labākais prozas darbs”. Grāmata man patika, un mans viedoklis par to visnotaļ sakrīt ar Ievas, tāpēc par Spāres agresīvo uzbrukumu jāsecina, ka ir divi varianti – vai nu tas ir lielisks reklāmas gājiens, un tādā gadījumā es noņemu cepuri viņa priekšā, vai arī autoram galva ir tikpat dziļi pakaļā kā viņa varoņiem.

gribiZvaigzne ABC, 2015. 400 lpp.
Par ko tad īsti ir šis romāns ar tik intriģējošo nosaukumu? Sacīt, ka par visu, būtu nepateikt neko. Par mīlestību, par nāvi, par dzīvi un mums pašiem – tiem, kuri meklē atbildes uz laikam taču neatbildamiem jautājumiem.
Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.

Šajā grāmatā lielos vilcienos patiešām nekas nenotiek, varoņi, kas visi kā viens ir kārtīgi lūzeri – krematorija kurinātājs, neatzīts mākslinieks un masāžas salona (it kā) administratore – kuriem patīk gudri *irst nevis malku cirst. To arī viņi dara visu grāmatu – filozofē, lielākoties par dzīves jēgu, nāvi un mīlestību. Visi grāmatas tēli  un to teksti ir tik absurdi, ka ja arī parādās pa kādai nopietnai domai, tad to vienkārši nav iespējams tā uztvert. Tāpēc es šo grāmatu vērtēju nekā savādāk kā humora gabalu.

Humors ir sarežģīta padarīšana. Daudziem liekas, ka viņi ir lieli asprāši, taču par reti kuru to teiktu arī apkārtējie. Vladis Spāre, nenoliedzami ir asprātīgs un viņa humors ir visnotaļ melns un absurds, kas man ļoti iet pie sirds. Vietumis gan ir sajūta, ka tiek pārkāpta tā smalkā līnija, kad humors pārtop ļaunā, ciniskā apsmīnēšanā, sevišķi tas bija jūtams brīžos, kad tika aprakstītas vecas, vientuļas, un dīvainas tantiņas.

Atsevišķs stāsts ir tas, kā varoņi runā (dzīvē tā neviens nerunā). To teksti ir pārbārstīti ar domu graudiem un metaforām, turklāt rodas iespaids, ka tie viens otru īsti nedzird, jo bieži vien pārsit viens otru pusvārdā, uztverot kādu konkrēta vārdu, nevis teiktā jēgu un turpina sarunu citā virzienā, kas pastiprina visu teksta absurdumu. Kamēr es pieslēdzos šādiem sarunu līkločiem, man smadzenes ne reizi vien uzkārtās, bet jāsaka, ka šīs sarunas rakstnieks ir satamborējis ļoti prasmīgi. Vienlaicīgi tas tekstu padara gandrīz netulkojamu (nesen kādā laikrakstā Kilblokas kundze minēja „Tu nevari dabūt visu ko gribi” kā darbu, ko jātulko un visi pasaules intelektuāļi to novērtēšot).

 

Es viņiem prasu, vai čalis pabija Indijā, redzēja Budas zobu? Šie saka, ka visu laiku esot taisījies un kalis plānus, bet tā arī nav nekur ticis. Indija šim pārāk ciets rieksts esot trāpījies, nav varējis pārkost. Bet kodis esot pamatīgi, kamēr beigās atstiepis pakaļkājas.

 

4 bļembasPriekš diezgan bezsižetīga humorgabala 400 lpp ir drusku tā kā par garu un grāmatas otrajā pusē es nedaudz saguru un nevarēju sagaidīt beigas, bet kopumā rekomendēju, šis ir latviešu autora darbs, kuru var lasīt ne tikai tāpēc, ka latviešu. Četras bļembas.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Daniils Harmss „Prozas izlase” – kaut kāds absurds!

Harmsu man uz ziemassvētkiem iedāvināja Uldis Baltaisruncis. Viņš gan bija minējis stāstiņu krājumu „Gadījumi”, bet tā kā Mansards tikko ņēma un izdeva veselu Harmsa prozas izlasi, un tikai antiņš nesaskatītu zīmi, tad nu ņēmu, nopirku un izlasīju.

harmssIzdevējs: Mansards, 236 lpp.

Izdevēja apraksts:

Krievu rakstnieka Daniila Harmsa (Даниил Хармс, 1905–1942) īsproza, būdama ārēji tik nesaistīta ar sabiedriskiem procesiem, ir ārkārtīgi spēcīgs sociālās kritikas un terapijas instruments. Harmss nepiedāvā vis jaunu sistēmu un neraksta jaunu derību, viņš toties nodarbojas ar bezjēdzīgās realitātes atsegšanu. 1937. gada 31. oktobrī Harmss dienasgrāmatā raksta: “Mani interesē tikai “n i e k i”; tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas. Mani interesē dzīve tikai visās tās nejēdzīgajās izpausmēs. Varonība, patoss, drosme, morāle, higiēna, tikumība, aizkustinājums un azarts – šos vārdus es neieredzu.” Harmss nesniedz pabeigtus stāstus un varoņus, ar ko identificēties, viņš sniedz mums metodi, ar kuras palīdzību var dekonstruēt šo naidīgo, vienaldzīgo mehānisko pasauli. Viņš nevis naivi saceļas pret sistēmu vai aicina uz revolūciju, bet gan rada sīku neprecizitāti, disfunkciju sistēmas mehānismā – un šī novirze liks sistēmai pašai sevi sagraut, noārdīt.

Ko lai saka – pilnīgs absurds tas Harmss. Tik absurds, ka brīžiem jāsmejas skaļā balsī. Te gan viss atkarīgs no humora izjūtas. Ja jums patīk Monty Python, tad liela iespēja, ka arī Harmss jums ies pie sirds.
Bet vispār Harmsu var ļoti labi saprast. Ir šausmīgi grūti dzīvot, ja viss apkārt notiekošais šķiet absurds, turklāt no logiem visu laiku krīt vecenes. Un tieši tādā laikā dzīvoja un nomira Daniils Harmss. Smieklīgi jau viņš raksta. Tik smieklīgi, ka ja sāk domāt, tad paliek skumji.
Noslēgumā viens Harmsa stāstiņš, lai jums vieglāk saprast, par ko ir runa. Šajā gadījumā runa ir par Puškinu.

Par Puškinu

Grūti pastāstīt par Puškinu kaut ko tam, kurš ne ko par viņu nezina. Puškins ir liels dzejnieks. Napoleons nav tik liels kā Puškins. Un Biskmarks salīdzinājumā ar Puškinu ir nekas. Un Aleksandri I, II un III ir vienkārši ziepju burbuļi salīdzinājumā ar Puškinu. Un visi cilvēki salīdzinājumā ar Puškinu ir ziepju burbuļi, vienīgi salīdzinājumā ar Gogoli pats Puškins ir ziepju burbulis.
Tāpēc nevis par Puškinu, bet gan par Gogoli.
Tiesa, Gogolis ir tik liels, ka par viņu neko i uzrakstīt nevar, tāpēc rakstīšanu vien par Puškinu.
Taču pēc Gogoļa rakstīt par Puškinu ir kaut kā tizli. Bet par Gogoli rakstīt nav iespējams. Tāpēc labāk ne par vienu neko nerakstīšu.

4 bļembasKā jau izlasē, ir labāki un ir švakāki stāstiņi, bet kopējā pēcgarša ir laba. Starp citu, Harmss ir arī autors stāstam „Vecene”, kurš arī ir iekļauts šajā izlasē un kuru ir iestudējuši un veiksmīgi spēlē Nacionālajā teātrī ar deputātu Kaimiņu titullomā. Ļoti laba izrāde un ļoti laba prozas izlase – iesaku abas. Četras bļembas.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Mira Grant „Parasite” – „Labāk kājās stāvot mirt, nekā uz ceļiem dzīvot” /ģenētiski modificēts lentenis/

Izdevniecība Orbit, 504.lpp

Desmit gadus tālā nākotnē, cilvēce plaukst bez slimībām.
Par savu labo veselību mēs esam parādā pazemīgam parazīts – ģenētiski inženierēts lentenis, ko radījuši ģenētikas pionieri SymboGen korporācija. Implantēts lentenis mūs pasargā no slimībām un uzlabo mūsu imūnsistēmu. Tas ir tik veiksmīgs, ka pārspēj pat zinātnieku pārdrošākos sapņi. Tagad, desmit gadus pēc radīšanas, gandrīz katrā cilvēkā dzīvo SymboGen lentenis.
Bet šie parazīti kļūst nemierīgs. Viņi vēlas savu dzīvi … un darīs visu, lai pie tādas tiktu.

Miras Grantas grāmatu “Parazīts” pamanīju, jo tā ir iekļauta šī gada Hugo balvas nominantu īsajā sarakstā (gluži tāpat kā pēdējos trīs gadus šīs rakstnieces iepriekšējās grāmatas).

Jūs varbūt teiksiet – fui, labprātīgi rīt lenteni, kas par murgiem! Taču šis aspekts rakstniecei ir izdevies visai pārliecinošs, savu teoriju viņa balsta tā saucamajā Higiēnas hipotēzē, ka jo tīrākā pasaulē mēs dzīvojam, jo vājāka kļūst mūsu imūnsistēma (tā ir reāla hipotēze, vairāk par to var palasīt šeit). Līdz ar to tuvā nākotnē, kad cilvēku imūnsistēma ir galīgi atšālējusies, šis implants nāk kā universāls glābējs, kas palīdz cilvēkiem nemocīties ar visādām alerģijām, hroniskām kaitēm un vispār slimībām kā tādām.

Grāmata sākas ar to, ka mūsu galvenā varone Sallija Mitčela pamostas brīdī, kad viņas ģimene ir sanākusi slimnīcā uz skumju procedūru – atslēgt Salliju no dzīvības uzturošām sistēmām, jo Sallija ir trāpījusi smagā autoavārijā, un ārsti ir konstatējuši, ka viņas smadzenes ir mirušas. Taču āreče – Sallija saka nāvei nē un atver acis. Turklāt neatceras neko pirms pamošanās, pat runāt un staigāt jāmācās no jauna. Vienīgais, kā ārsti to spēj skaidrot – brīnumainā “Zarnu miesassarga”™ a.k.a. lenteņa klātbūtne Sallijas organismā.

Nākamā aina – sešus gadus vēlāk – Sallija joprojām neatceras pilnīgi neko no savas pirmsavārijas dzīves, sauc sevi par Selu un apgalvo, ka ir cits cilvēks. Turklāt, kā atzīst apkārtējie, viņa ir kļuvusi daudz patīkamāka persona, nekā bijusi pirms tam. Sallijai ir jauns draugs, kurš pilnīgas nejaušības rezultātā ir ārkārtīgi talantīgs parazitologs Dr. Neitans Kims. Tā kā nejaušībām šajā pasaulē nav ne gala, ne malas, tad Sallijas tēvs ir ASV armijas infekciju slimību medicīniskās izpētes institūta Sanfrancisko nodaļas vadītājs.

Kādu dienu Sallija ar savu Dr.Kimu pastaigājas pa tuvējo iepirkšanās centru un ierauga meitenīti, kura dīvaini, šļūcoši pārvietojas, it kā būtu miegā (zombiestyle). Izrādās, ka šādi gadījumi jau ir novēroti arī citur, turklāt tie kļūst arvien biežāki. Atbildīgās iestādes netiek gudras, kas ar šiem cilvēkiem notiek, taču aizdomu ēnas par “miega slimības” epidēmijas izraisīšanu krīt uz SymboGen. Tā nu Sallija/Sela kopā ar savu mīļoto metas šķetināt milzīgo noslēpumu, kas un kā.

Es gan neko nesaprotu no mikrobioloģijas un parazītiem, taču, tā kā notikumi risinās tuvā nākotnē (2017-2027) tad uzstādījums tomēr liekas pārāk fantāzisks. Un galvenajai varonei lielākoties gribas spert pa dibenu (jo viņa nesaprot, kas notiek). Vai arī rakstniecei, ja viņai liekas, ka mums būtu reizē ar varoni jānesaprot, kas notiek.
Priekš 500 lpp grāmatā nekas pārāk daudz nenotiek, rodas iespaids, ka grāmata ir speciāli pastiepta, lai varētu to izdot divās daļās.  Nevarētu teikt, ka kopējais uzstādījums ir ļoti noslēpumains, jo principā jau no sākuma lielos vilcienos ir skaidrs, kas ir kas,  un tādu lielu “wow” momentu grāmatā nav. Taču lasījās grāmata raiti, ne par velti taču balvām izvirzīta.
4 bļembasJa jums patika Kronina “Pāreja”, tad šī arī varētu iet pie sirds.
Kad tikko izlasīju grāmatu, tad  man tā likās tāda  so-so , vairāk par 3 bļembām nevelk,  bet laikam ejot piefiksēju, ka arvien mēdzu par to aizdomāties un vispār bija feins gabals. Un priekš-pasūtiju otro daļu. 4 bļembas.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Scott Lynch „Lies of Locke Lamora”

Izdevniecība Bantam Spectra, 504.lpp

Oficiālais apraksts (manā brīvajā tulkojumā):

Savā debijā, Skots Linčs piedāvā aizraujošu stāstu par pārdrošu noziedznieku un viņa uzticīgo krāpnieku komandu. Fantastiskajā Kamorras pilsētā, kurā mīt dekadenti augstmaņi un pārdroši zagļi, risinās piedzīvojumu stāsts par lojalitāti un izdzīvošanu, apburošs stāsts, kas daļēji ir “Robins Huds”, daļēji “Oušena ducis”, un tajā pašā laikā kas pilnībā savs….

Noslēpumainajā salu pilsētā Kamorrā bāreņa dzīve ir skarba un bieži vien īsa. Bet jaunais Loke Lamora izvairās no nāves un verdzības, kļūstot par zagli apdāvināta blēža aizbildniecībā. Kā zagļu bandas, kura pazīstama kā “Džentlmeņi bastardi”, līderis, Loke ir kļuvis tik bezkaunīgs, ka apkrāpj pat pagrīdes kriminālās pasaules vadoni. Bet ēnā slēpjas kāds vēl vērienīgāks un nāvējošs.

Saskaroties ar asiņainu pavērsienu, kas draud iznīcināt visu un visus, kam viņa dzīvē ir nozīme, Loke zvēr uzveikt ienaidnieks viņa paša brutālajā spēlē – vai mirt mēģinot…

Stāsta darbība risinās fantāzijas pasaulē, kas atgādina Venēciju Renesanses laikā. Kamorru- salu pilsētu – sirmsenos laikos ir cēlusi kāda aizmirsta, sveša civilizācija, kas visu būvējusi no stikla – gan milzīgus, debesis skrāpējošus torņus, gan stikla rožu dārzus (kas dzer asinis) un citus jaukumus. Bagāto rajonos valda aristokrāti un pilsētas sardze, savukārt nabadzīgajos rajonos valda baisais kapa Barsavi, kurš ir tāds kā lielais mafijas krusttēvs, un pastāv nerakstīta vienošanās, ka vieni otru dzīvē neiejaucās.

Grāmatas pirmajā trešdaļā mēs tiekam iepazīstināti ar Lokes bandu – Džentlmeņiem bastardiem un kā viņi veic kādu lielu blēdību, izkrāpjot no kāda ietekmīga aristokrātu pāra apjomīgu naudas summu. Tas tiešām ļoti atgādināja Oušena bandu tikai viduslaiku stilā un nevarētu teikt, ka likās ļoti interesanti – kā Slakteris saka, lasīt var, bet nasing spešal. Banda nav liela – pats Loke, kurš ir operāciju smadzenes un galveno lomu spēlētājs, ir Lokes labākais draugs un višibala vienā personā Džīns Tanens, kurš, protams, ir arī labākais cīnītājs pilsētā, un trīs pārējie blēži, plaša profila speciālisti/ otrā plāna tēli.

Un tad pilsētā parādās kāds, kurš sevi dēvē par Pelēko Karali un sāk pa vienam zūmēt nost Barsavi ” galma” cilvēkus – bandu vadoņus jeb garristas. Tā kā arī Loke ir garrista, tad viņš ar saviem Džentlmeņiem tiek ierauts šajā asiņainajā spēlē, un tieši šajā brīdī grāmata paliek patiešām aizraujoša, nolikt malā to ir ļoti grūti. Džentlmeņi pirmo reizi ir satikušies ar pretinieku, kurš ir viltīgāks par viņiem un kā tas viņiem beidzās, to uzzināsit, ja izlasīsiet šo visādā ziņā rekomendējamo grāmatu.

Loke kā varonis ir interesants, savā ziņā man viņš atgādināja tādu kā zagļu Hanibālu Lekteru. Turklāt viņš ir bez gala un malas asprātīgs. Sākumā man Loke galīgi nelikās simpātisks – tāds lecīgs, iedomīgs tipiņš. Tas gan tikai līdz brīdim, kad dzīve šim riktīgi iegāza ar dēli pa zobiem un pamodināja no ilūzijas, tad gan es no visas sirds un rajona tapu par Lokes fanu, viņa brīžiem gandrīz (bet tikai gandrīz) bezcerīgajos atriebības/taisnīguma panākšanas centienos.

Starp nodaļām ir tādās kā intermēdijas, kurās mēs tiekam iepazīstināti ar Lokes un viņa biedru bērnību, par to kā lielais blēdis/priesteris Važu Tēvs viņus apmācījis un izaudzinājis par tiem, kas viņi ir “šodien”. Sākumā tie iestarpinājumi likās visai traucējoši, jo traucēja uzzināt, kas nu būs tālāk, taču jo tuvāk beigām, jo skaistāk savijās kopā visa pagātne un tagadne, un beigās šāds modelis veiksmīgi palīdzēja salikt pareizos akcentus īstajos brīžos.

Atsevišķi gribu atzīmēt divas lietas – 1) Kamorra autoram ir izdevusies ļoti interesanta, turklāt neiegrimstot dziļos un garlaicīgos aprakstos. Ļoti patika dažādas detaļas, piemēram, kāda noziedznieku aprindās populāra izklaide– gladiatoru spēles, kur amazoņu tipa sievietes cīnās ar haizivīm; 2) dialogi – varoņu savstarpējie dialogi čum un mudž no asprātībām, tā ka tiešām ir prieks lasīt un var tīri labi iesmiet. Lai gan brīžiem viņi lamājas par daudz ( jā, es saprotu, ka viņi ir noziedznieki, bet tomēr).

4 bļembas“Lokes Lamora meli” ir tikai pirmā grāmata iecerētā septiņu grāmatu ciklā par Džentlmeņiem bastardiem (uz doto brīdi ir iznākušas jau trīs), taču stāsts ir pilnībā (lieliski) noslēgts, nekādu clifhangeru vai tamlīdzīgu riebeklību. Jāatzīst, ka beigās grāmata izrādījās daudz izklaidējošāka, nekā sākumā tas likās iespējams. Ir ļoti liela iespēja, ka lasīšu arī tālāk. Četras betmenbļembas.

Noslēgumā divi citāti:

Zagļu skolotājs par sešgadīgo gadīgo Loki:

“I’ve got kids that enjoy stealing. I’ve got kids that don’t think about stealing one way or the other, and I’ve got kids that just tolerate stealing because they know they’ve got nothing else to do. But nobody–and I mean nobody–has ever been hungry for it like this boy. If he had a bloody gash across his throat and a physiker was trying to sew it up, Lamora would steal the needle and thread and die laughing. He…steals too much.”

Un kāda no Važu Tēva mācībām:

“There’s no freedom quite like the freedom of being constantly underestimated.”

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Kristīne Želve “Meitene, Kas Nogrieza Man Matus”

Apgāds Mansards, 118.lpp.

Stāstu cikla “Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro. Mēs bijām pārdzīvojuši sociālismu, bet vēl nepratām sadzīvot ar mežonīgo kapitālismu, mēs dzīvojām nost, dzērāmies nost, mirām nost un gaidījām pasaules galu, kuram bija jāatnāk Millēniumā jeb 2000. gadā… Pasaules gals neatnāca, un tiem, kas bija izdzīvojuši, nācās vien dzīvot tālāk. (Kristīne Želve)

Šo Kristīnes Želves stāstu krājumu man uz vienu vakaru piespēlēja kolēģe ar vārdiem – “negribi palasīt stāstiņus, ko sarakstījusi tā meitene, kas vada “100g kultūras”? Es nezināju, ka viņa tā forši raksta.”

Krājumā ir 7 stāsti, kuros ar smaidīgu skatu autore mums stāsta dažādas savas un draugu dzīves ainiņas, ej nu mini, cik tur taisnības un cik fikcijas.

Tā kā Kristīne ir grozījusies 90to gadu undergraund sabiedrībā, tad tēli lielākoties ir kolorīti, prieks lasīt. Ir dažādi mākslinieki, viens , kurš nemazgājas, toties slacinās ar dārgām smaržām, cits atkal iztērē $2000, lai draudzenes jaunajam mīļākajam pa telefonu pateiktu fuck you, ir arī krievu tantiņa, kas īsti neiziet no komunālās istabas, un, kad viņai atnes pensiju repšikos nevis rubļos, pārsteigti brīnās – kas tie par papīrīšiem?

Pirmajā brīdī šķiet, ka lielākā daļa stāstiņu paliek tā kā gaisā karājoties – uzbur tēlus, situāciju, sajūtas un tad pēkšņi beigas –tā teikt paņem un norauj pienu. Bezmaz gribās prasīt – un ko viņa ar to gribēja pateikt? Taču tad tu attopies, ka tieši šādu pašu jautājumu kādā no stāstiem uzdod viens no tēliem, kurš pilnīgi neko nesaprot no mākslas. Tajā brīdī paliek kauns un tu tomēr atceries, ka reizēm ceļš ir daudz svarīgāks par galamērķi.

Man ļoti patika autores valoda, sevišķi ņemot vērā, ka šī ir viņas pirmā grāmata un acīmredzami stilā vēl šis tas ir slīpējams, taču talants ir nenoliedzams, lai neteiktu vairāk.

Noteikti ir vērts izlasīt šo īso grāmatiņu, taču ja slinkums lasīt visu, tad noteikti iesaku izlasīt stāstu par to, kā izvēršas kāda šampāniešu balle – “Likvidators, Trakā cilvēka brālis”. Tas ir pieejams arī internetā: http://www.pietura.lv/nsrd/?grupa=nsrd&tkst=2005_jukushie_draugi.htm . Šis stāsts ir patiess dimants, es nespēju atcerēties nevienu citu stāstu, kuru lasot būtu tik traki smējies, beigās tecēja asaras un nevarēja vairs palasīt. Stāstu autore ir veltījusi savam draugam, nelaiķim Hardijam Lediņam.

4 bļembasJa rēķinātu vidējo aritmētisko visiem stāstiņiem, tad droši vien liktu trīs, bet sirdsapziņa neļauj to darīt, ja grāmatā ir stāsts par Trako cilvēku. Tāpēc iekšējais kompromiss un četras bļembas.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Terijs Prečets „Brīnumainā Morisa dēkas”

Izdevniecība: Zvaigzne ABC, 216 lpp.

Ar šo grāmatu iznāca interesanti – nopirku to Zvaigznē uz atlaidēm, lai lasītu saviem puikām pirms miega kā pasaciņu, jo tā skaitās bērnu grāmata. Taču, sācis to bērniem lasīt, pēc ~20lpp aizrāvies ar lasīšanu pārvācos uz savu istabu, jo zēni jau aiz garlaicības bija aizmiguši un ~4h vēlāk, smaidīdams līdz ausīm noliku grāmatu izlasītu. Bērnu grāmata gan tā ir tikai teorētiski, jo jā, tā ir pasaka par runājošiem blēdīgu kaķi un žurkām, taču mani māc dziļas aizdomas, ka bērniem, kas neuztvers grāmatā viscaur esošo sarkasmu un filozofiju, nez vai šī grāmata liksies dikti interesanta. Turklāt esmu lasījis arī šo to citu no Prečeta un īstu atšķirību starp viņa “bērnu” un “pieaugušo” literatūru nesajutu.

Tātad – dzīvojas reiz žurku kolonija Burvju Universitātes atkritumu kaudzē. Saēdās kaut kādu burvju zāļu atkritumus un notika evolūcija – žurkām parādījās saprāts, tās sāka runāt, iemācījās lasīt, utt. Protams, sākumā viņas lasīja un nesaprata īsti ko lasa, tāpēc salika sev vārdus no atkritumos izlasāmajiem vārdiem – tā nu barvedi sauca pa Malto Gaļu, galveno ģenerāli par Tumšo Rumu, vecā viedā baltā žurka kļuva par Asajiem Pipariem, vēl bija Sardīne, Svaigais, Derīguma termiņš, Lielā Ekonomija un dažādi citi jautri īpašvārdi. Tajā pašā apkaimē, noslēpumainos apstākļos, arī kāds kaķis, vārdā Moriss, kurš faktiski ir tāds kā kaķu Ostaps Benders, pēkšņi piedzīvo tādu pašu evolūciju kā žurkas.

Kad runcis sastop kādu padumjā paskata zēnu vārdā Kīts, kurš uz ielas spēlē stabuli, Morisam dzimst biznesa plāns – gudrās žurkas terorizē pilsētu, pilsētnieki krīt izmisumā, pilsētā pēkšņi parādās zēns ar kaķi un burvju stabuli , ar kuras palīdzību var žurkas izvest no pilsētas. Pilsētnieki pateicībā maksā naudu, kuru pēc tam kaķis ar žurkām sadala uz pusēm – Kītam naudu nevajag, viņam ka tik stabuli paspēlēt. Viss iet kā pa sviestu, līdz jautrā kompānija ierodas Badblincā – pilsētā, kuru jau it kā ir skārusi žurku sērga, taču izrādās, ka nevienas žurkas pazemē nav…

Ļoti simpātiski Prečets ir parādījis žurku intelektuālo evolūciju kā viņas ieguvušas apziņu spriež par dvēseles esamību (kas notiek ar to žurkas daļu, kas redz sapņus, pēc nāves?), žurku dievu, attieksmi pret parastajām, nerunājošajām žurkām (vai tās var ēst?) , grāmatā arī ir žurku zīmējumi, kas atgādina senos alu zīmējumus. Un paralēli žurku apziņai ļoti jauki arī evolucionē Morisa sirdsapziņa.

Vienīgais mans iebildums pret šo grāmatu, kas man faktiski ir bijis arī visās (divās) citās Prečeta grāmatās, kuras esmu lasījis – lai cik burvīgs būtu viņa humors un satīriskais sociālais komentārs, viss kopējais stāsts, tuvojoties kulminācijai, kaut kādā brīdī aiziet nedaudz pa sviesta taku. Arī šeit, kad nu beidzot tiek atklāts lielais ļaunais, tad, godīgi sakot, es pat ne visai iebraucu tajā, kā tas viss īsti notikās – skan sviestaini, saprotu, bet negribu spoilēt.

Vēl jāpiemin, ka šoreiz tulkojums likās tiešām labs esam, jo ne brīdi nebija sajūtas, ka kāds joks būtu aiztulkots šķērsām (netulkojamās vārdu spēles bija godīgi atzītas un paskaidrotas lapas apakšā zem strīpas). Tā ka pozitīvs sveiciens tulkotājam Uldim Sīlim.

4 bļembasNoteikti rekomendēju šo grāmatu arī citiem, domāju ka smaidi un smiekli garantēti ikkatram, kuram ir kaut mazākā humora sajūta. Četras betmenbļembas.

Nobeigumā neliels citātiņš par manu favorītžurku – Sardīni, kas kādu laiku ir padzīvojis teātrī un ir liels stepa cienītājs/meistars. Šo prasmi viņš veiksmīgi pielieto cilvēku baidīšanā:

Sardīne no mugursomas bija izvilcis savu salmu platmali. Rokā viņam bija neliels pastaigu spieķis. Pat Morisam nācās atzīt, ka tas bija labs ieradums. Dažas pilsētas žurku stabulnieku bija sākušas meklēt jau pēc pirmās reizes, kad Sardīne tā izdarīja. Cilvēki varēja pieciest žurkas krējumā, jumtā un tējkannā, taču stepa dejošana visam pielika punktu. Ja tu redzi stepu dejojošas žurkas, tev ir nelielas nepatikšanas. Moriss lēsa, ka tad, ja žurkas prastu vēl arī spēlēt akordeonu, viņas varētu apstrādāt divas pilsētas dienā.

4 komentāri

Filed under Uncategorized