Tag Archives: 5 bļembas

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš” – obligātā literatūra labu piedzīvojumu stāstu cienītājiem

Pavisam klusu un nemanāmi Zvaigzne ABC ir izdevusi viena no mūsdienu fantāzijas spīdekļu – Džo Aberkrombija romānu “Pusķēniņš”, Sašķeltās jūras triloģijas pirmo grāmatu.

Iesākumam neliela liriska atkāpe. 2006. gada otrā puse – 2007. gada sākums skaitās īpašs brīdis 21gs fantāzijas literatūrā – savus pirmos romānus publicē trīs jauni rakstnieki, kas uzreiz izpelnās nedalītu lasītāju un kritiķu mīlestību – Skots Linčs ar Lies of Locke Lamora, Džo Aberkrombijs ar The Blade Itself un Patriks Rotfuss ar Vēja vārdu. Kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi, Linčs un Rotfuss cīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem un izdevuši attiecīgi 2 un 1,2 grāmatas, vienīgi Aberkrombijs (d)rukā kā zirgs un izdod vidēji vienu grāmatu gadā. “Sašķeltā jūra” ir viņa solis young adult lauciņā (zarnu izlaišana bez lamāšanās un seksa). Solis veiksmīgs, jo tieši ar šo triloģiju viņam izdevās izlauzties ASV tirgū.

puskeninsPrincis Jārvi nespēj noturēt vairogu vai vicināt kara cirvi. Ļaužu acīs viņš ir vārgulis. Lai pierādītu, ka ir cienīgs būt par ķēniņu, viņam nākas asināt prātu. Bet ne tikai…

Vispirms princis sastapsies ar nodevību, izcietīs nežēlību, tiks iekalts važās un būs spiests pārvarēt nāvējošos Sašķeltās jūras ūdeņu. Un tas viss būs jāpaveic tikai ar vienu veselu roku.

Atradis savādus draugus atstumto pasaulē, princis saņem no tiem negaidītu palīdzību.

“Viennozīmīgi viena no labākajām šī gada grāmatām, kuru esmu lasījis. Lieku 10 no 10 ballēm. Lasīt obligāti.” Ints Valcis, grāmatu blogeris

“Puskaralis” ir klasisks fantāzijas atriebības stāsts, kurā varonis Jārvi kopā ar raibu biedru brigādi pārvarot elpu aizraujošus šķēršļus cenšas turēt savu zvērestu un atriebties tēva slepkavām. Šajā ziņā Aberkrombijs ir mēģinājis iet maksimāli drošu ceļu, ar mērķi ievilināt žanra lasīšanā pēc iespējas plašāku auditoriju. Tas pats sakāms arī par pasauli – Sašķeltā jūras pasaule ir vikingu pasaule, blakus valstiņas cītīgi dedzina viena otra pierobežas ciemus un kaut kur tālumā Skekenmuižā vai Skekenpilī (par to grāmatas redaktoram tā arī nav izdevies izšķirties) sēž visa ļaunuma sakne – Augstais karalis, kas iekasē bargus nodokļus un cenšas uzspiest pavalstniekiem jaunu reliģiju.

Aberkrombija darbus lasot, es ilgi un dikti mēdzu smaidīt līdz ausīm. Viņa pasaules uztvere un sarkastiskā humora izjūta man ir ļoti tuvas. Un vienkārši burvīga ir viņa spēja pāris rindkopās uzburt pilnasinīgu tēlu, ar saprotamu un ticamu motivāciju. Viņa grāmatas ir pārpilnas ar kolorītiem tēliem, kuri paliek atmiņā vēl ilgi pēc izlasīšanas.

Arī rakstnieka stils ir īpašs, es to sauktu, par poētisku lakonismu, diemžēl tieši tas ir nedaudz pazudis tulkojumā. Par piemēru šis citāts, kas raksturo lielāko daļu Aberkrombija tēlu:

If life has taught me one thing, it’s that there are no villains. Only people, doing their best.

Ja dzīve man vispār ko iemācījusi, tad tā ir pārliecība, ka ļaundaru nemaz nav. Ikviens tikai cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.

Jāsaka, ka viss tulkojums atstāj pavirša darba pieskaņu. Tulka darbs lielākoties ir labs, bet redaktors ir laidis muļķi, vai arī pārāk virspusēji pārzina angļu valodu. Lasi tekstu un brīžiem izsit korķi – ar loģiku kaut kas neiet kopā, bet tas nekas, galvenais, lai komati pareizi. Tāda sajūta, ka – ai šis jau jauniešiem, nav jāiespringst. Taču uz kopējā fona tas ir sīkums, ir jāpriecājas, ka Aberkrombijs ir lasāms latvju mēlē.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngViens no grāmatas varoņiem, bruņinieks vārdā Nekas saka: “Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu, jūs taču zināt.” Un arī tas ir viens no rakstnieka talantiem – kad varoņi neizdzīvo, jūs patiesi skumstat kopā ar dzīvi palikušajiem biedriem. Piecas bļembas.

Un noslēgumā – vēstule no paša Džo, par to, kālab ir jālasa fantāzija:

Mīļie lasītāji,
fantāziju raksturo mīti, burvestības, briesmoņi, noslēpumi un brīnumi. Tā ir kā logs uz citām pasaulēm, citiem laikiem, citām realitātēm. Tā paver skatu uz vietām, kas nekad nav eksistējušas un kas nekad nevarētu eksistēt, vienīgi rakstnieka un lasītāja prātos.

Taču fantāzija ir logs arī uz mūsu pasauli. Kā iespēja parunāt par mums pašiem. Par mūsdienu pasauli. Par cilvēcei universāliem jautājumiem. Par mīlestību un naidu, par karu un mieru, par patiesību un meliem, par drošsirdību un gļēvulību, par uzvaru un sakāvi, par taisnīgo un aplamo un par visu to, kas atrodas šo galējību starpā. Par politiku, par bērnu audzināšanu, naudu, vardarbību, progresu, ticību, nodevību, godkāri un triumfu. Par to, ko nozīmē būt varonim. Par to, vai iespējams būt varonim.

Un, protams, fantāzija nebūtu diez ko laba, ja tā nebūtu par apburošiem, smieklīgiem, savādiem, godīgiem, pretrunīgiem cilvēkiem, kas iekuļas šausmīgās nepatikšanās. Un pēc tam izķepurojas no tām. Ja paveicās…

Turpiniet lasīt,
Džo Aberkrombijs

9 komentāri

Filed under Uncategorized

China Mieville “The City & the City” – atredzēt Dvinu

Čaina  Mjevils ir populārs mūsdienu fantastikas autors, viņš ir populārākais tā saucamā New Weird novirziena pārstāvis, un “The city & the city” ir viņa atzītākais darbs – tas ir saņēmis vairākus apbalvojumus, tai skaitā arī 2009.gadā Hugo balvu kā labākais romāns.

New Weird ir 90tajos gados radies SFF novirziens, kura autori sakās smēlušies iedvesmu H.P.Lovkrafta darbos, viņu radītās pasaules, ir dīvainas (kā to sola žanra nosaukums), tajās ir sapludināti fantastikas, fantāzijas un šausmu elementi. Darbība parasti risinās urbānā vidē, pilsētās, kuras līdzās apdzīvo cilvēki un dažnedažādi mošķi un notiek visādas dīvainas lietas.

city-and-city

Izdevniecība Pan Books, 373 lpp.

“The city & the city” gan nekādu mošķu nav, fantastiska ir pati pilsēta. Autors ir paņēmis ideju par dalītajām pilsētām (piemēram, Austrumu un Rietumu Berlīne) un atvasinājis to līdz absurdam. Iedomājaties, ja Rīgas teritorijā būtu divas valstis. Ja, piemēram, Ķengarags un Bolderāja skaitītos vienā valstī, bet Imanta un Purvciems – citā? Ja Brīvības ielas pāra skaitļu puse būtu vienā valstī, bet nepāra – sauktos Ļeņina iela un būtu citā? Ja pusei Rīgas Daugava būtu Daugava, bet otrai – Dvina? Un kas pats interesantākais – vienas valsts iedzīvotāji otrus valsts iedzīvotājus un ēkas neredz, viņi no bērnības ir iemācīti sev apziņā bloķēt (atredzēt) visu, kas skaitās pie otras valsts. Katras valsts iedzīvotājiem ir aizliegtas krāsas, kuras ir iecienītas otras valsts iedzīvotājiem, dažādas valodas, dažādas reliģijas, dažāda gaita. Zvani no vienas valsts uz otru protams ir starptautiski, ceļošanai uz otru valsti ir jākārto vīzas un, protams, abas valstis viena otru neieredz. Un redzēt otru valsti ir noziegums, kolīdz tas tiek fiksēts, tā uzrodas pārstāvji no noslēpumainā Pārkāpuma un aizved pārkāpēju nezināmā virzienā un ar galiem. Kāpēc šī pilsēta ir sadalījusies divās valstīs, neviens vairs neatminas, tā tas vienmēr ir bijis un Pārkārpums kārtīgi sargā, lai tas tā arī paliktu.

Tieši šādas pilsētas ir Beszel un Ul Qoma. Šīs pilsētvalstis valstis atrodas kaut kur Austrumeiropas nomalē, Melnās jūras piekrastē. Grāmatas galvenais varonis ir Beszel policijas detektīvs Tjadors Borlu, kuram uzdots atrisināt kādas mīklainu meitenes slepkavību. Pareizāk sakot, slepkavība uz pirmo acu uzmetienu izskatās pilnīgi parasta, kāds ņēmis un nozūmējis kādu, iespējams, staiguli un neveiksmīgi mēģinājis nobēdzināt līķi. Vienīgais, ka upuri nekādi neizdodas identificēt, līdz anonīmi avoti detektīvam piespēlē informāciju, ka meitene patiesībā ir no Ul Qomas. Un kā gan tas ir iespējams – Ul Quomas meitenes līķis Beszel rajonā, bet Pārkāpums to nav fiksējis? Sākot šķetināt noziegumu, mēs kopā ar detektīvu Borlu rokamies arvien dziļāk abu pilsētu noslēpumos.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngLai gan stāsta kriminālais pavediens ir visai klasisks, tomēr tas ir tikai instruments šīs fantastiskās Mjevila iedomātās pasaules izpētei un par šo pasauli vien viņam pienākas visas bļembas. Ja uzskati sevi par fantastikas cienītāju, tad no visas sirds ieteiktu izlasīt šo grāmatu. Augstākās raudzes fantastika, kura liek kārtīgi padomāt – cik daudz mēs paši savā dzīvē apzināti vai neapzināti izvēlamies atredzēt?

P.S. Intam no asmodeus.lv arī patika

4 komentāri

Filed under Uncategorized

K. J. Parker „The Folding Knife” – LIELISKI!

Ir grāmatas, kuras jālasa līdz beigām kaut pašā nakts melnumā, un tad nevar aiziet gulēt, bet jāiet, jāsēžas pie datora un jāraksta ieraksts blogā, jo domas joņo pa galvu un aizmigt nav izredzes. Biežāk tas ir par aizraujošām, bet sliktām grāmatām, jo galva pilna visādām dzēlīgām piezīmēm. Taču reizēm tā gadās, ja grāmata ir ļoti laba un iekšā viss vārās, jo zini, ka traki grūti būs par to uzrakstīt, bet tā gribās kādu pārliecināt, ka šo grāmatu ir vērts izlasīt. Nē, nav tā, ka jālasa visiem jo tādu grāmatu nav (lai arī reizēm mūs mēģina pārliecināt par pretējo), tomēr, ja jūs, lasot manu blogu, esat uztvēruši kādu radniecīgu stīgu gaumē un lasāt angļu mēlē, tad šo es iesaku no visas sirds un rajona.

The-Folding-KnifeIzdevējs Orbit. 516 lpp.
Basso Lieliskais. Basso Dižais. Basso Viedais. Vesani Republikas Pirmais pilsonis ir neparasts cilvēks.
Viņš ir nežēlīgs, viltīgs, un, galvenais, veiksmīgs. Viņš savai tautai nes bagātību, varu un prestižu. Bet reizē ar varu nāk nevēlama uzmanība, un Basso ir jāaizstāv savu valsti un sevi no ārvalstu un iekšējiem draudiem. Svarīgu lēmumu pārpilnā dzīvē, viņš
ir kļūdījies  tikai vienu reizi.
Ar vienu kļūdu var būt pietiekami.

 Kāds rietumu blogeris savā atsauksmē šo grāmatu ir nosaucis par teicamu Sengrieķu traģēdijas un Šekspīriska vēsturiskā stāsta miksli. Neesmu liels eksperts augstākminētajos žanros, bet sajūtu ziņā izklausās pareizi. Katrā ziņā fantāzija te ir tikai tik daudz, cik izdomāta, bet gluži kā mūsējā, pasaule, maģija nav un lai ari visi nosaukumi svešs, sajūtu ziņā ir skaidrs, kurš ir mūsu pasaules mongolis, kurš moris un kurš Bizantijas imperators.

„The Folding Knife” darbība noris laikā un vietā, kas ļoti atgādina Vidusjūras reģionu mūsu ēras otrā gadu tūkstoša sākumā. Vesani ir republika, kuras galvenais ienākumu avots ir tirdzniecība, un Bassianus Severus Arcadius jeb Basso ir viņu Pirmais pilsonis (dodžs). Basso ir cēlies no senas Vesani dzimtas, viņa tēvs un vectēvs abi ir bijuši Pirmie pilsoņi, līdz ar to viņa nonākšana šajā amatā ir bijusi visnotaļ neizbēgama. Vienlaicīgi Basso ir arī vienas no republikas lielākās bankas īpašnieks, kas viņam lieti noder operācijās republikas naudas līdzekļu apsaimniekošanā. Un tādā latviešiem gluži labi saprotamā garā, vadot valsti kā uzņēmumu, Basso strauji audzē gan savu, gan veiksmīgā kārtā arī valsts labklājību. Viņš pats atzīst, ka lielā bagātība viņam neko nenozīmē, viņa vienīgā ambīcija un dzinulis ir palikt vēstures annālēs ar kādu dižu vārdu, piemēram, Basso Lieliskais.Basso netic vardarbībai, viņaprāt „karš ir neveiksmes atzīšana”, viņš labāk ar visiem sadzīvo pa labam un vēl uz tā rēķina nopelna.

 

Aelius looked at Basso for a while. Then he said, “I think that if someone tried to rob you in the street, you’d pick his pocket, sell him a better knife and probably offer him a job as a tax collector.”

Grāmata ir Basso sāga 40 gadu garumā no pusaudža gadiem, līdz kritienam. Stāsta prologā Basso ir zaudējis visu un inkognito bēg prom no pilsētas, tā ka lasītājam ir skaidrs ar ko šis neticamais veiksmes stāsts beigsies. Tādēļ vēl jo jautrāk ir lasīt šo grāmatu, zinot, ka katra Basso uzvara un veiksme, katra arvien neprātīgākā biznesa/ valsts pārvaldes avantūra ir tikai kārtējais solis pretī augstākām un sāpīgākam kritienam. Vēlme uzzināt kas tieši būs par iemeslu – vai uzradīsies kāds vēl viltīgāks pretinieks, vai kāds draugs trieks dunci mugurā, vai paša neuzvaramības sajūta liks zaudēt – dzen lasītāju uz priekšu vēja spārniem.

 Magnentius said. “…. I learned the hard way. Never back down, never turn your back on a friend.” The second part, Basso reflected, could be interpreted two ways. Both equally valid. 

Basso ir tikai trīs uzticami cilvēki – viņa mentors un bankas vadītājs Antigonus, viņa karaspēka ģenerālis Aelius un māsas dēls Bassano, dialogi ar kuriem ir viena no grāmatas jaukākajām daļām. Savā ziņā Basso ir ideālisti, kurš apzinās, ka viņš ir briesmonis, kurš jebkādiem paņēmieniem mēģina panākt „lielāko labumu” un izveidot tādu valsti, kuru pēc tam varētu vadīt viņa mīļais nesabojātais ideālists Bassano.

From Bassano:

 I’ve come to realise that morality is an illusion, ethics is an intellectual exercise. All that matters is sides: our side, their side. Sides are everything. All I want is for our side to win, no matter what, no matter how bad we have to be.

Everything’s sides, isn’t it? Deep down, where the real reasons are. Your family, your friends, your business, your country–layers of the proverbial onion, of course. As each layer gets peeled off, you make your choices in the next layer. If you’ve got to betray your country or your Bank, you betray your country. If it’s between the Bank and your friends, you choose your friends. If it’s between friends and family, you side with your family. Sides. There’s no logic to it. You can’t even call it a matter of faith or belief; you believe in the Invincible Sun because He embodies all virtue and goodness–if He was an arsehole, you wouldn’t worship him. Sides are more fundamental than that. Sides are what you are. If you’re on the losing side, tough.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngEsmu jau sarakstījis garāko palagu bloga vēsturē un neko neesmu pateicis. Izcila grāmata, teicams autora pasaules redzējums un humora izjūta – visas bļembas. Neskatieties uz aprakstiem (politiskā fantāzija –fui!), pamēģiniet, lielākā daļa noteikti nenožēlosiet.

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Claire North „The First Fifteen Lives of Harry August” – dzīve pa apli

augustsIzdevējs: Orbit, 448 lpp.

Izdevēja apraksts:

Neaizmirstama varoņa neparasts ceļojums – stāsts par draudzību un nodevību, lojalitāti un grēku izpirkšanu, mīlestību un vientulību, un neizbēgamo laika ritējumu.
Harijs Augusts ir uz nāves gultas. Atkal. Nav svarīgi, ko viņš dara, vai kādus lēmumus dzīvē pieņem, pēc nāves Harijs vienmēr atgriežas sākumpunktā – kā bērns ar visām zināšanām par dzīvi, ko viņš jau ir dzīvojis neskaitāmas reizes pirms tam. Nekad nekas nemainās. Līdz šim. Kad Harija vienpadsmitā dzīve tuvojas beigām, slimnīcā pie viņa ierodas maza meitene. “Es gandrīz jūs nokavēju , Doktor August,” viņa saka. “Man vajag nosūtītu ziņu.” Šis ir stāsts par to, ko Harijs dara tālāk, un to, ko viņš darīja agrāk, un kā viņš cenšas saglabāt pagātni, kuru viņš nevar mainīt un nākotni, kuru viņš nedrīkst pieļaut.

Harijs Augusts ir kalačakra – cilvēks, kurš savu dzīvi nodzīvo neskaitāmas reizes, pēc nāves katru reizi piedzimstot no jauna, 1919.gada jaungada naktī, kādā Anglijas dzelzceļa stacijā, turklāt atminoties visas savas iepriekšējās dzīves. Grāmata sākas ar Harija vienpadsmitās dzīves nogali, kad pie viņa ierodas maza meitenīte, arī kalačakra, kas nodod viņam ziņu – “Pasaulei pienāk gals, kā tam allaž ir jānotiek. Taču beigas ar katru reizi pienāk ātrāk.” Tomēr, pie šiem notikumiem mēs atgriežamies tikai labi ja grāmatas vidū. Pirmo pusi Harijs mums stāsta par savām iepriekšējām dzīvēm, par to, kā viņš pamazām samierinās domu, ka viņam dzīve jādzīvo no jauna un jauna, par to kā viņš tikai ceturtajā dzīvē uzzina par to, ka nav vienīgais tāds daudzdzīvotājs, un ka viņi sevi sauc par kalačakrām un ir apvienojušies klubā Kronos, par to kā Harijs meklē šo klubu un par tā dažādajiem biedriem un kā tie izmanto savas neskaitāmās dzīves.

Un tā, lēnā garā mēs nonākam pie sākumā apsolītās intrigas par pasaules galu. Kas tuvojas aizvien ātrāk, jo, kā izrādās, kāds mākslīgi steidzina zinātnes progresu – datori piecdesmitajos, mobilie telefoni 70tajos, utt. Kas ko un kāpēc – to jums nāksies noskaidrot pašiem, ja nolemsiet izlasīt šo patiešām labo zinātniskās fantastikas grāmatu. Vienīgais, ko piebildīšu – vienīgais veids, kā apstādināt kalačakru, pārtraukt tā neskaitāmos ciklus, ir nepieļaut tā piedzimšanu. Un tādēļ katra kalačakras lielākais noslēpums ir sava izcelsme…

020413_2026_HughHoweyWo2.pngDaudzās dzīves ir svētība vai lāsts? Kā lai nesajūk prātā? Kā lai paliek labs? Grāmata nav baigais ekšen gabals, tomēr nevienu brīdi nav garlaicīga, tā ir forša, inteliģenta lasāmviela. Ja lasāt angļu mēlē, noteikti rekomendēju. Piecas bļembas.

P.S. Atsevišķi vēl gribu atzīmēt grāmatas vāka bildi. Vienkārši perfekti 🙂

9 komentāri

Filed under Uncategorized

John Irving „The Hotel New Hempshire” – peldošās Skumjas un citi Beriju ģimenes piedzīvojumi

Bija auksta janvāra svētdiena, un 6.maršruta tramvajā iekāpa trīsdesmit jaunieši bez biksēm. Tas tā, ja nu kāds gada beigās atkal sadomā mēneša pirmo teikumu akciju. Gads sācies ar apņemšanos rakstīt blogu cītīgi, vismaz pāris reizes mēnesī. Runā, ka šīs apņemšanās parasti turoties pāris nedēļas līdz pāris mēnešus, laiks rādīs.

Pagājušā gada beigās notika nu jau tradicionālā blogeru apdāvināšanās akcija, kad grāmatu blogeri viens otram mīļi uzmācās ar sev mīļām grāmatām (mana mīļākā nodarbe, lai neteiktu – apsēstība). Šoreiz, neskatoties uz manu pasivitāti blogošanā, tiku pie veselām astoņām grāmatām, kuras visas šogad noteikti izlasīšu (vienu jau paspēju) un šeit aprakstīšu. Taču, arī iepriekšējo gadu es biju ticis pie trīs grāmatām (vismaz tik es atceros), no kurām izlasīju tikai vienu, par ko arī šis ieraksts. Dāvinātāja bija Sibilla, dāvājot „jebkuru Ērvinga grāmatu”.

Šajā gadījumā jebkura izrādījās Džona Ērvinga „Viesnīca Ņūhempšīra”

new hempshireIzdevējs: Black Swan, 520.lpp

Kā saka Džons Berijs – šī stāsta stāstnieks un Beriju ģimenes hronists „Pirmie mūsu tēva maldi bija tādi, ka lācis spētu dzīvot cilvēku dzīvi, un otrie maldi bija tādi, ka cilvēki spēj nodzīvot dzīvi viesnīcā.”

Beriji ir ģimene ar pieciem bērniem un vienu vectēvu, kuru tēvam ir sapnis par savu viesnīcu, ko viņš arī (ne visai veiksmīgi )realizē, no sākuma dzimtajā pilsētā un pēcāk Vīnē. Beriju bērni ir „pilns komplekts”, Džona vārdiem: „Frenks ir pediņš, Frenija – dīvaine, Lilija ir maza un Egs ir ola (Egg is egg)”, un pats Džons ir bezcerīgi iemīlējies Frenijā. Neskatoties uz savām dīvainībām, viņi visi mīl un atbalsta viens otru gan priekos gan bēdās. Ģimenes locekļu savstarpējie dialogi bieži vien ir ārkārtīgi asprātīgi un brīžiem ir jāsmejas pilnā kaklā. Ērvings ir liels komēdijas meistars, viņš māk smalki iesmaidīt par jebko, brīžiem par lietām, par kurām galīgi nešķiet piedienīgi, tomēr ne brīdi nerodas sajūta, ka būtu pārkāptas kādas robežas. Visi kumēdiņi ir ļoti meistarīgi izbalansēti ar sirdi aizkustinošiem un arī traģiskiem mirkļiem. Man ļoti patīk, kā Ērvings raksta par nāvi, tā vienkārši notiek, kāds nomirst, bet dzīve turpinās. Piemēram, viena svarīga personāža nāvei ir atvēlēta aptuveni puse lapaspuses, nekādu lieku gaudu un asaru, tā vienkārši notiek un viss, pārējie dzīvo tālāk. Ir jābauda mirkļi, ko esam kopā, jo neviens nezina, kurš mirklis būs pēdējais, šī atziņa caurvij visus autora darbus.

Šī ir klasiska Ērvinga ģimenes sāga, izstāstot plašu posmu ģimenes vēsturē – sākot ar vecāku jaunību un beidzot ar bērnu bērnu dzimšanu. Klasisks gan jāattiecina uz vārdu „Ērvings”, nevis „ģimenes sāga”, jo lai nu kāda bet klasiska tā sāga gan nav. Tā ir kārtējā Ērvinga traģikomiskā dīvainīšu ģimene, kuru dzīvē prieki mijas ar bēdām, smiekli caur asarām un asaras caur smiekliem, viņi nonāk absurdās situācijās un dara trakas lietas, uzvar, zaudē, cieš, utt utjp . Grāmatā ir gan lācis uz motocikla, gan Freids (arī ebrejs, taču nevis psihiatrs, bet gan zvēru dresētājs), gan teroristi, gan punduru cirks, gan citi kolorīti tēli. Sevišķi jāizceļ ģimenes labradors vārdā Skumjas, kurš lielāko daļu grāmatas pavada izbāzts, turklāt ir kā ļauna likteņa vēstnesis, kas uzpeld visneiedomājamākajās vietās un laikos, izraisot ne vienu vien smieklu lēkmi un arī pāris traģiskus mirkļus.

Ērvinga fani ir izveidojuši tabulu, kurā ir uzskatāmi redzams, ka rakstnieks savos darbos atkal un atkal izmanto vienus un tos pašus elementus. Spriežot pēc tabulas, „Viesnīca Ņūhempšīra” ir visērvindziskākais viņa darbs. Iespējams, neslikts punkts, kurā sākt iepazīt autoru (ja lasāt angliski).

chart-irving

020413_2026_HughHoweyWo2.pngIr ļoti grūti rakstīt par Ērvinga darbiem – sirdī sajūsma, bet pār pirkstiem nekas īsti nenāk. Viņš ir jālasa. Ļoti rekomendēju, nenožēlosiet. (Protams) piecas betmenbļembas.

“So we dream on. Thus we invent our lives. We give ourselves a sainted mother, we make our father a hero; and someone’s older brother and someone’s older sister – they become our heroes too. We invent what we love and what we fear. There is always a brave lost brother – and a little lost sister, too. We dream on and on: the best hotel, the perfect family, the resort life. And our dreams escape us almost as vividly as we can imagine them… That’s what happens, like it or not. And because that’s what happens, this is what we need: we need a good, smart bear… Coach Bob knew it all along: you’ve got to get obsessed and stay obsessed. You have to keep passing the open windows.”

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Īans Tregilliss „Visaukstākais karš” (Asinszāles triptihs. Otrā grāmata)

Par šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, tad publicēju atkārtotu ieraksta versiju, lai pievērstu jūsu uzmanību šai lieliskajai grāmatai.

Izdevējs: Prometejs, 384 lpp.

Oficiālais apraksts:
Jau divdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara angļu burvji ir vienīgais Britu impērijas glābiņš no Padomju Savienības – lielvaras, kuras teritorija sniedzas no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Katra burvja nāve ir kā trieciens britu nacionālajai aizsardzībai.
Tikmēr kāds brālis un māsa, kas nežēlīga nacistu eksperimenta rezultātā ir ieguvuši pārcilvēciskas spējas, izbēg no dziļi aiz dzelzs priekškara noslēptas slepenas bāzes un dodas uz Angliju.
Jo tajā dzīvo bijušais spiegs Reibolds Māršs. Un Grētai, vājprātīgajai gaišreģei, attiecībā uz viņu ir savi plāni.
Tiekot atkal ierautam Asinszāles pasaulē, Māršs atklāj, ka, beidzoties karam, Lielbritānijas tumšajiem darbiem netika pielikts punkts. Un, kamēr viņš cenšas aizsargāt karalieni un valsti, vissmagākā cīņa viņam ir jāizcīna pašam ar sevi.

Tā kā šī ir otrā grāmata triloģijā, ir ārkārtīgi grūti pastāstīt par sižetu, nesabojājot lasītprieku.
Darbība risinās nedaudz vairāk kā divdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem, PSRS kara rezultātā ir kļuvusi par lielvaru, pakļaudama sev visu Eiropas kontinentālo daļu, kā arī daļu Āzijas. Vienīgais, kas to attur no uzbrukuma Lielbritānijai ir bailes no Eidoloniem, pārdabiskām būtnēm, ar kuru palīdzību angļiem izdevās piespiest Vāciju zaudēt otrajā pasaules karā. Taču tad kāds sāk slepkavot burvjus…

Galvenie varoņi ir kļuvuši vecāki, to dzīves ir salauzuši valsts labā kara laikā nestie upuri. Viņu varoņdarbi ir aizmirsti un nu viņi dzīvo diezgan nožēlojamu dzīvi. Un tad pēkšņi uzrodas sens, par mirušu uzskatīts ienaidnieks – Grēta,  un ierauj viņus pagātnes murgā, kas vienlaicīgi arī ir varoņu vienīgā iespēja izpirkt savus grēkus. Ienaidnieks, protams, ir vēl stiprāks un likmes vēl augstākas. Vienā brīdī pat sāk šķist, ka autors ir vēlreiz izmantojis veco recepti, jo ja reiz pirmā grāmata bija tik laba, tad kādēļ kaut ko mainīt? Taču, par lielu atvieglojumu, tas ir tikai veikls triks uzmanības novēršanai , jo, kad priekškars krīt un atklājas kas ir kas, tad neatliek nekas cits kā pakasīt pakausi un pateikt WOW.
Ja triloģijas pirmā daļa “Rūgtās sēklas” (apraksts šeit) man šķita vienkārši laba lasāmviela, tad “Visaukstākais karš” savā ziņā “norāva jumtu”. Šī grāmata bija ne tikai labāka par pirmo, bet, arī tās gaismā pirmā daļa kļuva labāka – uzzīmējās lielā kopaina, tā teikt – puzles gabaliņi skaisti salikās vietā – kas visu stāstu padarīja par īstu bombu.
Arī Reibolds, kurš, manuprāt, pirmajā grāmatā bija vājākais posms – ne pārāk simpatizēja, jo likās tāds diezgan kartonisks tēls, kurš par dzimteni un savu taisnību ies pāri visam, tagad ir kļuvis par saprotamu, dziļu tēlu, kuram var just līdz no visas sirds.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no labākajām grāmatām (un arī visa triloģija kopā), kādu man ir nācies lasīt. Tajā nav nekā lieka, non–stop spriedze 350+ lapaspušu garumā, saprotami, dziļi varoņi, kuriem līdzpārdzīvot, lieliska valoda un atmiņā uz ilgu laiku paliekošs stāsts.
Vienīgais lielais mīnus visā šajā padarīšanā ir tas, ka grāmata noslēdzas ar pamatīgu “cliffhanger” un tagad jāgaida, lai noskaidrotu, ar ko šis lieliskais stāsts noslēgsies, kas, protams, bļembu skaitu nemazina. Asinszāles triptihs tik ļooooti aizrauj, ka tā vien šķiet, ka šai grāmatai ir par maz dot piecas betmenbļembas, tāpēc šoreiz lieku pa virsu vēl arī robinu.

Grāmata pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Iespējams, nākamā fantastikas klasika – Hjū Hovijs “Vilna”

WOOL-LATPar šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, un ir viena no labākajām fantastikas grāmatām, kādu nācies lasīt, tad publicēju ierakstu atkārtoti.

Izdevniecība Prometejs, 528.lpp
Tas ir stāsts par cilvēces cīņu par izdzīvošanu, cilvēci uz robežas. Ārpasaule ir kļuvusi neapdzīvojama, un skats uz to ir ierobežots, runāt par to aizliegts. Bet vienmēr ir tie, kas cer, kas sapņo. Tie ir bīstami cilvēki, iedzīvotāji, kas inficē citus ar savu optimismu. Viņu sods ir vienkāršs. Viņiem tiek dots tas, ko tie vēlas visvairāk. Viņi tiek palaisti ārā.

Izlasījis “Pāreju” sajutos uz distopijas viļņa un ķēros klāt jau pasen nolūkotam citam post apokaliptiskam gabalam – “Vilna”. Teorētiski tā skaitās pentoloģija, jo autors to izdeva pa daļām, taču kopumā viss lasās kā viens stāsts. Tātad – visi cilvēki dzīvo pazemē ieraktā ~130 stāvus dziļā elevatorā, ārpasaulē dzīvot nevar, jo gaisā mīt briesmīgi toksīni, kas, pie saskares, cilvēkus fiksi nogalina. Elevatorā ir izveidota pilnībā funkcionējoša sistēma – cilvēks piedzimst, kļūst par kāda ēnu (mācās arodu), pats met ēnu (māca arodu) un mirst. Apglabā cilvēku dārzā (mēslojumam), visi par piemiņu iekož tomātā, iemet apgrauzeni kapā un dzīve turpinās. Tā dzīve rit jau vairākus gadsimtus, atmiņas par ārpasauli ir zudušas, jo pēc pēdējās lielās sacelšanās pirms 150 gadiem visi informāciju par pagātni saturošie cieti diski ir iztīrīti tukši.

Grāmata sākas ar to, ka vecais šerifs pieprasa, lai viņu izlaiž ārpasaulē, jo ir vīlies pastāvošajā iekārtā un sauc visu par meliem – vēlēšanās tikt ārā ir lielākais iespējamais grēks un vienīgais iespējamais sods ir – tikt izlaistam. Turklāt izejot ārā ir uzdevums ar vilnas lupatiņu (no šejienes arī grāmatas nosaukums) notīrīt kameras lēcas, caur kurām cilvēki no pazemes var vērot ārpasauli. Ko arī visi kārtīgi izpilda, taču kāpēc to dara pat tie, kas ir zvērējuši tā nedarīt – tas gan visiem pazemē paliekošajiem ir liels noslēpums. Mērs ir spiests meklēt jaunu šerifu un dodas satikt jauno amata kandidāti – kādu meiteni no mehāniķu nodaļas, kura gan ļoti nav pa prātam otrai galvenajai elevatora amatpersonai – IT šefam. Kopā ar jauno šerifu lasītājs arī pamazām atklāj visus elevatora noslēpumus – kas, ko, kāpēc ,utt, utjp.

“Vilna” sevī ievelk ne pa jokam, grāmatu burtiski nav iespējams nolikt malā, un tad, kad tu noliec, tad turpini par to domāt. Visu varoņu – gan labo, gan ne pārāk labo– rīcība un motivācija ir labi saprotama un pamatota, atliekt tik izvēlēties pusi un karst līdzi. Ļoti patika autora radītā slēgtās pasaules iekārta, visi sistēmas darbības principi ir izskaidroti un ticamības moments nezuda (nebija nekādu 100gadīgu konservu). Kad skumji pāršķīru pēdējo lapaspusi un metos tīmeklī meklēt vairāk informācijas par autoru, manam priekam nebija gala, jo – prieks kur tu rodies – ” Vilna” ir tikai iecerētās triloģijas pirmā daļa. Turklāt otrā triloģijas grāmata arī jau gatava, tā gan ir prīkvels un notikumi risinās laikā, kad elevators tika celts un stāsta kādi bija pirmās paaudzes iemītnieku piedzīvojumi. Lieku piecas bļembas, jo grāmatu ar lielu baudu izlasīju bezmaz vienā elpas vilcienā. Nevaru nepiekrist kādam amazon.com recenzentam – “Probably destined to be a Science Fiction Classic”.

Grāmata jau pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

7 komentāri

Filed under Uncategorized