Tag Archives: 5 bļembas

Hugh Howey „Wool Omnibus (Wool #1-5)”

Izdevniecība Broad Reach Publishing, 550.lpp
Tas ir stāsts par cilvēces cīņu par izdzīvošanu, cilvēci uz robežas. Ārpasaule ir kļuvusi neapdzīvojama, un skats uz to ir ierobežots, runāt par to aizliegts. Bet vienmēr ir tie, kuri cer, kuri sapņo. Tie ir bīstami cilvēki, iedzīvotāji, kuri inficē citus ar savu optimismu. Viņu sods ir vienkāršs. Viņiem tiek dots tas, ko tie vēlas visvairāk. Viņi tiek palaisti ārā.

Izlasījis “Pāreju” sajutos uz distopijas viļņa un ķēros klāt jau pasen nolūkotam citam post apokaliptiskam gabalam – “Vilna”. Teorētiski tā skaitās pentoloģija, jo autors to izdeva pa daļām, taču kopumā viss lasās kā viens stāsts. Tātad – visi cilvēki dzīvo pazemē ieraktā ~130 stāvus dziļā elevatorā, ārpasaulē dzīvot nevar, jo gaisā mīt briesmīgi toksīni, kas, pie saskares, cilvēkus fiksi nogalina. Elevatorā ir izveidota pilnībā funkcionējoša sistēma – cilvēks piedzimst, kļūst par kāda ēnu (mācās arodu), pats met ēnu (māca arodu) un mirst. Apglabā cilvēku dārzā (mēslojumam), visi par piemiņu iekož tomātā, iemet apgrauzeni kapā un dzīve turpinās. Tā dzīve rit jau vairākus gadsimtus, atmiņas par ārpasauli ir zudušas, jo pēc pēdējās lielās sacelšanās pirms 150 gadiem visi cieti diski ir izdzēsti.

Grāmata sākas ar to, ka vecais šerifs pieprasa, lai viņu izlaiž ārpasaulē, jo ir vīlies pastāvošajā iekārtā un sauc visu par meliem – vēlēšanās tikt ārā ir lielākais iespējamais grēks un vienīgais iespējamais sods ir – tikt izlaistam. Turklāt izejot ir uzdevums ar vilnas lupatiņu (no šejienes arī grāmatas nosaukums) notīrīt kameras lēcas, caur kurām cilvēki no pazemes var vērot ārpasauli. Ko arī visi kārtīgi izpilda, taču kāpēc to dara pat tie, kas ir zvērējuši tā nedarīt – tas gan visiem pazemē paliekošajiem ir liels noslēpums. Mērs ir spiests meklēt jaunu šerifu un dodas satikt jauno amata kandidāti – kādu meiteni no mehāniķu nodaļas, kura gan ļoti nav pa prātam otrai galvenajai elevatora amatpersonai – IT šefam. Kopā ar jauno šerifu lasītājs arī pamazām atklāj visus elevatora noslēpumus – kas, ko, kāpēc ,utt, utjp.

“Vilna” sevī ievelk ne pa jokam, grāmatu burtiski nav iespējams nolikt malā, un tad, kad tu noliec, tad turpini par to domāt. Visu varoņu – gan labo, gan ne pārāk labo– rīcība un motivācija ir labi saprotama un pamatota, atliekt tik izvēlēties pusi un karst līdzi. Ļoti patika autora radītā slēgtās pasaules iekārta, visi sistēmas darbības principi ir izskaidroti un ticamības moments nezuda (nebija nekādu 100gadīgu konservu). Kad skumji pāršķīru pēdējo lapaspusi un metos tīmeklī meklēt vairāk informācijas par autoru, manam priekam nebija gala, jo – prieks kur tu rodies – ” Vilna” ir tikai iecerētās triloģijas pirmā daļa. Turklāt otrā triloģijas grāmata arī jau gatava, tā gan ir prīkvels un notikumi risinās laikā, kad elevators tika celts un stāsta kādi bija pirmās paaudzes iemītnieku piedzīvojumi. Lieku piecas bļembas, jo grāmatu ar lielu baudu izlasīju bezmaz vienā elpas vilcienā. Nevaru nepiekrist kādam amazon.com recenzentam – “Probably destined to be a Science Fiction Classic”.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

John Irving „Last Night in Twisted River”

Izdevējs Ballantine Books, 592 lpp.

Oficiālais apraksts:

1954.gadā, Ņūhempšīras ziemeļos, kādas mežistrādes un zāģētavas nometnes pavāra mājā, divpadsmit gadus vecs zēns notur vietējā konstebla draudzeni par lāci. Gan divpadsmit gadus vecais zēns, gan viņa tēvs kļūst par bēgļiem, būdami spiesti bēgt no Kūzas apgabala (Coos County) uz Bostonu, pēcāk uz dienvidu Vermontu un uz Toronto, slēpjoties no konstebla nepielūdzamās atriebības. Viņu vienīgais aizsargs ir mežonīgs brīvdomātājs, mežstrādnieks Kečums, kas viņiem palīdz slēpties no atriebības. Stāsta darbība aptver piecus gadu desmitus, attēlojot pēdējā pusgadsimta dzīvi ASV, modelējot to notikumos Kūzas apgabalā, kur lielākoties netiek likti šķēršļi pat nāvējošam naidam un tā izraisītajām sekām.

Par Džona Ērvinga daiļradi uzzināju nejauši, pirms ~ gadiem 10, kad, šķirstot Kultūras dienu, uzdūros, ja nemaldos, N.Naumaņa recenzijai par tikko izdoto Ērvinga grāmatu “Atraitne uz gadu”. Kā grāmatu lasītājam man tā bija viena no veiksmīgākajām dienām mūžā, jo biju nejauši uzdūries savam autoram. Diemžēl, īsā brīdī izdevusi Ērvinga lielo četrinieku – “Garpa Pasaule”, Lūgšana par Ouenu Mīniju”, “Sidra nama likumi” un “Atraitne uz gadu”- Jumava apstājās un vairs neko nav izdevusi. Tad nu es saņēmos un ķēros klāt angliski vienam no svaigākajiem autora veikumiem “Pēdējā nakts Līkumotajā upē”.

Savā ziņā varētu teikt, ka šī grāmata ir kā rakstnieka “Greatest Hits”, jo galvenā varoņa, rakstnieka Denija, dzīves ritējums ir rotaļīgi līdzīgs paša Ērvinga dzīvei – mācījies tajās pašās skolās, stažējies pie paša Kurta Vonnegūta, arī visu viņa izdoto romānu tematika ir nosacīti līdzīga pašiem autora darbiem. Kā jau ierasts Ērvinga darbos lielākās vai mazākās lomās ir visi klasiskie tēli/tēmas – rakstnieki, lāči, trūkstoši vecāki, lauzšanās, auto avārija, bērna zaudējums, utt utjp. Kā parasti ir pilns ar visādiem dīvaiņiem, daudz laba humora un arī skumju – skaļa smaidīšana un slepusšņukstēšana garantētas. Ērvinga varoņi ir vienkāršie cilvēki, īpatņi ar dažādām fobijām un fetišiem, bet autors tos mums parāda tādā gaismā, ka mēs viņus saprotam un mīlam.

Grāmata sākas ar kādu negadījumu/ pārpratumu, kā rezultātā mazais Denijs notur indiānieti Džeinu par lāci, kurš grib apēst tēti (kaut gan īstenībā – tik vien kā samīļot), un turot godā kādu senu ģimenes leģendu, kurā tētis ar pannu varonīgi no mājas padzinis iemaldījušos lāci, ar to pašu pannu “veiksmīgi” iebliež Džeinai pa pieri, to nositot. Tētis Domeniks pieņem lēmumu tajā pašā naktī pamest pilsētiņu bēgot, lai dotu dēlam iespēju dzīvot normālu dzīvi. Un tā sākas viņu odiseja gandrīz piecdesmit gadu garumā, mainot dzīves vietas un slēpjot savas pēdas no nelietīgā konstebla Karla, kurš daudzus gadus ir uzskatījis sevi par vainīgu Džeinas nāvē, un nu, nejauši uzzinot patiesību, atriebties pavāram ir kļuvis par dzīves mērķi.

Stāsts sākas 1954. un noslēdzas 2005.gadā, grāmatai ir sešas lielās daļas, kuru darbība risinās katra savā vietā un laikā – 1954.gadā Ņūhempšīrā, 1967.g. Bostonā, 1983.g.Vermontā, utt, taču Ērvings visu laiku lēkā šurpu turpu laikā, atklājot svarīgos notikumus, kas ir risinājušies galveno varoņu – pavāra Domenika un rakstnieka Denija – dzīvē. Kā saka Domeniks “šī ir nejaušību pasaule” un, visāda veida nejaušības, gan komiskas, gan traģiskas, caurvijās varoņu dzīvei.

Nevar arī nepieminēt mežstrādnieku Kečumu, kurš ir abu – tēva un dēla – tuvākais draugs un vienīgā saikne ar pagātni. Analfabēts, kurš priekšspēles vietā savām dāmām lūdz viņam palasīt priekšā kādu grāmatu, teiksim, Dostojevska “Idiotu”, vēlāk, iemācījies rakstīt, caurām dienām sūta Denijam ar Domeniku faksus ar savām dzīves atklāsmēm un politiskajiem uzskatiem. Kečums ir svēti apsolījies Denija mātei (gājusi bojā negadījumā, kad Denijam bija divi gadi), ka vienmēr sargās viņas dēlu un vīru, un tur šo solījumu svētu un augstāk par savu dzīvību. Respektīvi, kārtējais lieliskais, mīlamais, Ērvinga īpatnis.

Piecas betmenbļembas. Ērvings ir jālasa un jāmīl un tā tam būs būt. Pamēģiniet, nopietni, nevilsieties!

Noslēgumā viens jauks citāts:

“We don’t always have a choice how we get to know one another. Sometimes, people fall into our lives cleanly – as if out of the sky, or as if there were a direct flight from Heaven to Earth — the same sudden way we lose people, who once seemed they would always be part of our lives.”


2 komentāri

Filed under Uncategorized

Joe Abercrombie „Red Country”

Izdevējs: Gollancz, 464 lpp.

Oficiālais apraksts:

Tie nodedzināja viņas māju.

Tie nolaupīja viņas brāli un māsu.

Bet atriebība seko..

Šaja Souta (Shy South) cerēja apglabāt savu asiņaino pagātni un aizjāt ar smaidu sejā, taču viņai nāksies iet vecos ceļus, lai atgūtu savu ģimeni un viņa nav no sievietēm, kas izvarās no tā, kas ir jādara. Šaja uzsāk pakaļdzīšanos nolaupītājiem, un viņas vienīgie sabiedrotie ir divi vērši, kas velk ratus un gļēvais patēvs Jērs (Lamb). Taču izrādās, ka arī Jēram ir sava apglabātā asiņainā pagātne. Un Tālajā Valstī, kurā nevalda nekādi likumi, pagātne nekad nepaliek apglabāta.

Viņu ceļojums tos vedīs pāri neauglīgiem līdzenumiem uz pierobežas pilsētu, kuru pārņēmis zelta drudzis, cauri naidam, dueļiem un slaktiņiem, tālu augstu kalnos, kas atrodas aiz kartes robežām, līdz pat rēķinu kārtošanai ar Spokiem (Ghosts). Vēl jo ļaunāk – tas liks viņiem slēgt savienību ar bēdīgi slaveno veiksmes kareivi Nikomo Kosku un viņa bezpalīdzīgo juristu Templu – diviem vīriem, kuram neviens nedrīkstētu uzticēties…

Iesākumā neliela atkāpīte par autoru. Džo Aberkrombijs skaitās viens no modernās fantasy spīdekļiem. Viņa pirmais darbs bija Pirmā likuma triloģija (First Law Trilogy), kurā viņš paņēma klasiskos fantāzijas kvesta kanonus un uzlika uz ausīm. Bija komandā lielais labais burvis, kurš tomēr izrādījās drusku savtīgs mahinators, bija lielais varenais barbars cīnītājs, kurš cīņas karstumā iedegoties noslaktēja arī pa kādam sabiedrotajam, bija zemniekzēns – topošais karalis, kurš beigu galā tomēr izrādījās gļēvulis, utt. Jo, kā saka viens no varoņiem, Logens Deviņpirkstis -Ir jābūt reālam.

Arī turpmākie rakstnieka romāni risinās šajā Pirmā likuma pasaulē, kurā maģija ir vairāk tikai leģendās, nevis ikdienā, līdzīgi kā Džordža Martina “Troņu spēlēs”. Grāmatu stāsti saturiski savā starp nav saistīti, taču tajās ir sastopami iepriekšējās grāmatās satikti varoņi, tādejādi, ja ir lasītas visas grāmatas, tad baudījums ir vēl pilnīgāks.

“Red Country” faktiski ir vesterns, kas risinās Pirmā likuma pasaulē. Ir gan dieva aizmirsta zeltraču pilsētiņa, kurā jau gadiem savā starpā varu mēģina sadalīt divas bandas, gan indiāņi (šeit saukti par Spokiem), kuri mēdz uzbrukt ceļotājiem un par trofeju nogriezt tiem ausis, neizpaliek arī klasiskais fināla stand-off un pat galvenā varoņa aizjāšana saulrietā. Sižetiski stāts ir diezgan lineārs, bez visādiem kūleņiem un pārmetieniem. Stāstījums notiek galvenokārt no diviem skatupunktiem – eks-laupītāja/tagad-fermere ar apgriezieniem – Šaja un dvēselē lādzīgais, tik gaužām neveiksmīgais un likteņa spārdītais plaša profila speciālists/pašreiz jurists – Templs. Ik pa brīdim savu skatupunktu piedāvā arī maznozīmīgāki fona tēli, lai precīzāk ieskicētu notiekošo. Stāstījums ir visnotaļ cinisks, daudz asiņainu cīņu un pārpārēm pamelna humora.

Šis nu reiz ir tas autors, kura darbus lasot es ilgi un dikti mēdzu smaidīt līdz ausīm. Viņa pasaules uztvere un humora izjūta man ir ļoti tuvas. Un vienkārši burvīga ir viņa spēja pāris rindkopās uzburt pilnasinīgu tēlu, ar saprotamu un ticamu motivāciju. Viņa grāmatas ir pārpilnas ar kolorītiem tēliem, kuri paliek atmiņā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Es ļooooti rekomendēju pamēģināt kādu no viņa darbiem, ja vispār lasāt šī žanra grāmatas.

Pašpikoju ideju no citiem blogiem, ka jāieliek kāds citātiņš. Varbūt ne tie spilgtākie, bet šie patrāpījās pa rokai un likās ok, lai uztvertu stilu:

“Never own a thing you couldn’t swim a river with, old Corley Ball used to tell me.”
“What happened to him?” asked Shy.
“Drowned, as I understand.”
“Men rarely live by their own lessons”, murmured Lamb, hand resting on the hilt of his sword.

“I won’t let you down, I promise.” He had left a trail of broken promises across half the Circle of the World, after all. One extra would hardly keep him out of heaven.

He was getting the distinct sensation that he had whisked his neck from one noose only to have another whipped tight around it. Looked at with the benefit of hindsight, his life, which at the time had looked like a series of ingenious escapes, resembled rather more closely a succesion of nooses, most of them self-tied. The self-tied ones wil stil hang you, though.

“Severed heads,” Cosca was explaining, “never go out of fashion. Used sparingly and with artistic sensibility, they can make a point a great deal more eloquently than those still attached.””

Viennozīmīgi piecas betmenbļembas.

P.S. Ir ļoti viegli uzrakstīt apņirdzošu bloga rakstu par grāmatu, kura nepatika, taču, kad jāķeras klāt aprakstam par grāmatu, kuru ļoti gribās , lai arī kāds cits izlasa un izbauda, tad bieži vien sanāk pārdegt uz īsti tā arī nepateikt neko tādu, kas varētu pavilkt.  Žēl, bet tā nu viņš ir.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Ian Trigellis „The Coldest War” (Milkweed Tryptich book 2)

Izdevējs: Tor Books , 352 lpp.

Oficiālais apraksts:
Ian Tregillis “Milkweed tryptich”  triloģijas otrajā grāmatā  “The Coldest War” tikai nedrošs spēka līdzsvars saglabā mieru starp Lielbritāniju un PSRS.
Brālis un māsa izbēg no slepenas iestādes, kas atrodas dziļi aiz dzelzs priekškara. Reiz bijuši pakļauti nežēlīgiem nacistu eksperimentiem, kas parastiem cilvēkiem piešķīra pārcilvēciskas spējas, pēc tam kļuvuši par karagūstekņiem un tikuši pakļauti padomju pētniecības centieniem izpētīt nacistu tehnoloģijas, tie dodas uz Angliju.
Jo tur, dzīvo bijušais spiegs Reibulds Maršs. Un Grietiņai, neprātīgajai gaišreģei, priekš viņa ir plāns.
Kad Maršs atkal tiek ierauts slepenās organizācijas Milkweed pasaulē, viņš atklāj, ka Lielbritānijas tumšākās nodarbes nebeidzās līdz ar karu. Un, kamēr viņš cenšas aizsargāt karalieni un valsti, viņš ir spiests pārbaudīt  savu gatavību izcīnīt uzvaru par katru cenu.
Tā kā šī ir otrā grāmata sērijā, ir ārkārtīgi grūti pastāstīt par sižetu, nesaspoilojot lasīt prieku.
Darbība risinās nedaudz vairāk kā divdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem, PSRS kara rezultātā ir kļuvusi par lielvaru, pakļaudama sev visu Eiropas kontinentālo daļu, kā arī daļu Āzijas. Vienīgais, kas to attur no uzbrukuma Lielbritānijai ir bailes no Eidoloniem, pārdabiskām būtnēm, ar kuru palīdzību angļiem izdevās piespiest Vāciju zaudēt otrajā pasaules karā. Taču tad kāds sāk slepkavot burvjus…

Galvenie varoņi ir kļuvuši vecāki, to dzīves ir salauzuši valsts labā kara laikā nestie upuri. Viņu varoņdarbi ir aizmirsti un nu viņi dzīvo diezgan nožēlojamu dzīvi. Un tad pēkšņi uzrodas sens, par mirušu uzskatīts ienaidnieks – Grietiņa,  un ierauj viņus pagātnes murgā, kas vienlaicīgi arī ir varoņu vienīgā iespēja savu grēku izpirkšanas . Ienaidnieks protams ir vēl stiprāks un likmes vēl augstākas. Vienā brīdī pat sāk šķist, ka autors ir vēlreiz izmantojis veco recepti, jo ja reiz pirmā grāmata bija tik laba, tad kādēļ kaut ko mainīt? Taču, par lielu atvieglojumu, tas ir tikai veikls triks uzmanības novēršanai , jo, kad priekškars krīt un atklājas kas ir kas, tad neatliek nekas cits kā pakasīt pakausi un pateikt WOW.
Ja triloģijas pirmā daļa “Bitter Seeds” (apraksts šeit) man šķita vienkārši laba lasāmviela, tad “The Coldest War” savā ziņā “norāva jumtu”. Šī grāmata bija ne tikai labāka par pirmo, bet, arī tās gaismā pirmā daļa kļuva labāka (vismaz četras bļembas) – uzzīmējās lielā kopaina, tā teikt – puzles gabaliņi skaisti salikās vietā – kas visu stāstu padarīja par īstu bombu.
Arī Reibulds, kurš, manuprāt, pirmajā grāmatā bija vājākais posms – ne pārāk simpatizēja, jo likās tāds diezgan kartonisks tēls, kurš par dzimteni un savu taisnību ies pāri visam, tagad ir kļuvis par saprotamu, dziļu tēlu, kuram var just līdz no visas sirds.
Vienīgais lielais mīnus visā šajā padarīšanā ir tas, ka grāmata noslēdzas ar riktīgu „cliffhanger” un tagad jāgaida līdz nākamā gada pavasarim, lai noskaidrotu, ar ko šis lieliskais stāsts noslēgsies, kas, protams, bļembu skaitu nemazina. Milkweed triptihs tik ļooooti aizrauj, ka tā vien šķiet, ka šai grāmatai ir par maz dot piecas betmenbļembas, tapēc šoreiz lieku pa virsu vēl arī robinu.

Ja jūs lasāt angļu valodā, tad nevaru beigt rekomendēt izlasīt šo ciklu. Ja nelasāt – šis iespējams ir labs iemesls sākt 🙂

Komentēt

Filed under Uncategorized

Deivids Mičels „Mākoņu Atlants”

Stāts par šo grāmatu jāsāk ar nelielu atkāpi. Faktiski divām. Pirmkārt – šķiet, ka šogad pavasarī kādā no ziņu portāliem bija raksts par to, ka ir izveidots 21.gs grāmatu tops gan kritiķu, gan lasītāju vidū – (links šeit). Pastudējis sarakstu konstatēju, ka esmu izlasījis precīzi vienu no šīm grāmatām („Korekcijas”-  kritiķu top1) un nolēmu, ka derētu izlasīt vēl šo to, lai būtu lietas kursā par aktuālo labo literatūru. Otrkārt – nesen publiskajā telpā parādījās treileris filmai „Mākoņu atlants” (links), kuru veidos neviens cits kā brāļi Vačovski (Matrix) un kas veidota pēc tāda paša nosaukuma grāmatas (top 4 gan kritiķiem, gan lasītājiem). Tā kā man viedoklis par to, ka vispirms ir jāskatās filma un pēc tam jālasa grāmata, kardināli atšķiras no Agneses Zeltiņas (links) , kura domā, ka jāsāk ar filmu, tad nācās bibliotēkā meklēt grāmatu un ķerties tai klāt.

ImageIzdevējs Zvaigzne ABC, 584 lpp.

Officiālais apraksts:

1850.gadā amerikāņu notārs Ādams Jūings no Jaunzēlandes dodas uz savām mājām Kalifornijā. Ceļojuma laikā viņš iepazīstas ar ārstu Henriju Gūsu, kas viņam diagnosticē dīvainu galvas smadzeņu slimību un uzņemas ārstēšanu. Piepeši romāna darbība pārceļas uz Beļģiju 1931.gadā: komponists Roberts Frobišers iecerējis radīt nepārspējamu skaņdarbu. Gluži kā nevaldāms sacīkšu auto sižeta līnija met kārtējo straujo pagriezienu, šoreiz – ASV divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados: žurnāliste Luīze Reja vēlas atmaskot kādu slepkavību. Turpmāk notikumu pagriezieni un kūleņi iepazīstina gan ar mūsdienu Angliju, gan ar nākotnes supervalsti Koreju, pat ar Havaju salām dzelzs laikmetā… Taču stāsts par varoņu likteņiem vēl nebeidzas, līdz atgriežas savā sākumpunktā.

Grāmata faktiski sastāv no 6 stāstiem, kuri norisinās dažādos laikos (pirmais 19.gs un pēdējais – tālā nākotnē, pēc apokalipses, kad palikušie cilvēki atgriezušies dzelzs laikmetā) un kuri savā starpā ir nosacīti saistīt – kā tieši – nestāstīšu, jo sanāks spoileris. Stāsti ir katrs savā žanrā, ir gan krimiķis, gan komēdija, gan antiutopisks sci-fi. Visnotaļ interesanta ir romāna struktūra, jo katrs no stāstiem sākas, tad pārtrūkst vidū ar nosacītu tā saucamo „cliffhanger” un pārslēdzas uz nākamo stāstu, kurš sanāk hronoloģiskā secībā nākamais. Sestais stāsts ir viss pilnībā un tad seko pārējo stāstu otrās daļas pretējā secībā, respektīvi, sanāk, ka grāmata sākas un beidzas ar 19.gs amerikāņu notāra ceļojuma dienasgrāmatu.

Grāmatā ar varoņu muti autors daudz spriež par attiecīgā laika cilvēkiem, to vērtībām un īpašībām. Varētu teikt, ka šī ir filozofiska grāmata uzrakstīta „page turner” stilā. Sākums varbūt bija visai lēns, bet sākot jau ar otro stāstu paliek ļoti aizraujoši lasīt un garlaicīgi nav ne mirkli.

Man personīgi vislabāk gāja pie sirds jauna talantīga komponista dēkas stažējoties pie mūzikas korifeja 1930to gadu Brigē un kāda padzīvojuša angļu grāmatu izdevēja nedienas bēgot no saviem kreditoriem mūsdienu Anglijā, abi no kuriem bija ar vislielāko humora devu (sevišķi otrais).

Pirmā doma, izlasot grāmatu bija- jā, ok, laba grāmata, bet kapēc viņa ir tik augstu tajā topa, tas nav skaidrs taču jo vairāk par to domā, jo spēcīgāka rodas pēcgarša, turklāt to gribas uzreiz ķerties lasīt vēlreiz, lai ar jau esošajām zināšanām par stāstu kopumā vēlreiz varētu izbaudīt sākumu.

Vienīgais mīnuss visā šajā padarīšanā bija latviskais tulkojums (tajā gan autoru grūti vainot) tajā brīdī, kad tu izlasi, ka taksometru vada indiānis no Mumbajas, gribās tulkotājam (tulkojusi Īrisa Vīka) iespert pa dibenu .

ImageSākot rakstīt blogu, biju nolēmis likt četras bļembas, bet kamēr esmu ticis līdz beigām, jau lieku piecas 🙂

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Karloss Ruiss Safons “Eņģeļa spēle”

Izdevniecība Zvaigzne ABC 680 lpp.

Oficiālais apraksts:
Gotiskajā, noslēpumainajā Barselonā, pilsētā, ko veido tumšas ieliņas un ostas piestātnes, seni vecpilsētas nami un smalkas villas ar vējainiem dārziem, jaunais Davids Martins lolo slepenu sapni – kļūt par rakstnieku. Kad liktenis negaidīti piedāvā iespēju publicēt stāstu, šķiet, ka beidzot viņam uzsmaidījusi veiksme.
Davids rada aizraujošu romānu sēriju, kas vairo jaunā autora slavu un palīdz izpelnīties kāda noslēpumaina izdevēja atzinību. Svešinieks piedāvā Davidam iesaistīties ambiciozā iecerē: sarakstīt grāmatu, kas spētu valdīt pār visu laiku lasītājiem un radītu jaunu reliģiju.
Pieņemot priekšlikumu, jārēķinās ar to, ka tam varētu būt neparedzamas sekas. Tā arī notiek – spriedze nemitīgi pieaug, notikumi seko cits citam biedējoši un negaidīti, un Davids kļūst par liecinieku tam, kā vienā veselumā saplūst īstenība, pārdrošākie un skaistākie sapņi un baismākie murgi, taustāmus apveidus iemanto ikvienas, pat visdziļāk slēptās bailes, bet pazīstamā un drošā pasaule zaudē satvaru un izšķīst…

Autora iepriekšējā darba iedvesmots devos uz veikalu un iegādājos otro un uz doto brīdi svaigāko viņa pieejamo grāmatu latviešu valodā – „Eņģeļa spēle”.  Amazon.com gan biju salasījies sasutušu lasītāju atsauksmes, ka pēc lieliskās „Vēja ēnas” šeit autors ņem un uzmet lasītāju, jo esot baigais sviests un atrisinājuma arī īsti neesot. Tā, ar rezervētām, bet lielām cerībām es ķēros pie lasīšanas.

Lai izvairītos no jebkādas spoilerēšanas, sižetā es īpaši negribētu iedziļināties.

Jau grāmatas pirmajā trešdaļā kļūst skaidrs, ka šo grāmatu nav īsti korekti salīdzināt ar „Vēja ēnu”, šim lācītim vēderā ir pilnīgi cits pildījums. Jā, tās darbība risinās tajā pašā mikrouniversā – norises vieta (kas arī ir viens no grāmatas varoņiem) – Barselona –  tā pati, Aizmirsto grāmatu kapsēta  arī ir, daži otrā plāna tēli -tie paši, kā arī stāsta struktūra – varonis izmeklē kādu pagātnes noslēpumu, kas maina viņa paša dzīvi arī sakrīt, taču šī grāmata ir daudz tumšāka, drūmāka, turklāt diezgan ātri iepeld tik mistisku notikumu ūdeņos, ka ir pilnīgi skaidrs, ka loģisks izskaidrojums (atšķirībā no „Vēja ēnas”) šim stāstam nav iespējams.

Un, man par lielu pārsteigumu beigās nebija nekādas vilšanās, pat vēl vairāk – noslēgums bija emocionāli ļoti spēcīgs! Nezinu kāda veida bībelisku apmēru batālijas bija sagaidījuši neapmierināto lasītāju pulki, bet, manuprāt, viss bija lieliski. Un pēcgaršu man šī grāmata arī atstāja spēcīgāku.

Grāmata ir pilna ar garšīgiem citātiem, humoru, intriga ir tieši tik liela, lai vakarā izlasot nodaļu, tu  sevi pierunā uz vēl pēdējo pirms gulēšanas , tad uz tiešām pēdējo, tad pašu pašu pēdējo utt. No grāmatas strāvo autora mīlestība pret literatūru, ir neskaitāmas atsauces uz klasisku, piemēram, ievērojamu lomu grāmatā spēlē Č.Dikensa „Lielās cerības”. Ir arī diezgan daudz autora pārspriedumi par to, kas ir reliģija un kāda ir tās loma cilvēku dzīvē.

Nekādi nespēju neieteikt lasīt šo grāmatu, lai gan pieļauju, ka daļa lasītāju būs vīlušies. Nu tie, kuriem patīk, ka viss ir tik reāli kā, piemēram,  „Ugunsgrēkā”.

Nevaru nelikt piecas betmenbļembas, jo tik garšīgas grāmatas tiešām reti, kad trāpās. Visiem, kas mīl grāmatas šis ir pilnīgs must read. Rekomendēju!!

P.S. Grāmatas iespaidu varā metos meklēt informāciju par autora tālākajiem plāniem. Un izrādās, ka autors šajā Barselonas Aizmirsto grāmatu ciklā autors ir iecerējis 4 romānus, kuri visi savā starpā būs saistīti, taču katrs kā atsevišķs stāsts un šīs grāmatas varēs lasīt jebkādā secībā. Nākamā grāmata būs jau šovasar, sauksies „Debesu gūsteknis” un galvenais tēls būs…. mans visu laiku mīļāko grāmatu tēlu saraksta otrajā vietā nesen ielēkušais Fermins Romero de Torres no „Vēja ēnas” (OMG me so happy!!!!!!) un stāsts būs kā alegorija par „Grāfu Monte Kristo”. Ar muguras smadzenēm jūtu, ka tā būs viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna”

ImageIzdevniecība Zvaigzne ABC 530 lpp.

Officiālais apraksts:
Kādā 1945. gada agrā rītā zēns dodas līdzi tēvam uz kādu noslēpumainu vietu, kas paslēpusies vecpilsētas sirdī: Aizmirsto Grāmatu Kapsētu. Tur Daniels Sempere atrod neparastu grāmatu, kas krasi maina viņa dzīvi un ievilina intrigās un noslēpumos, ko slēpj pilsētas tumšā dvēselē. “Vēja ēna” ir literāra mistērija, kuras darbība norisinās Barselonā, XX gadsimta pirmajā pusē.
Apvienojot paņēmienus, kuri raksturīgi asa sižeta stāstam, vēsturiskam romānam un raksturu komēdijai, “Vēja ēna” galvenokārt ir traģisks mīlas stāsts, kura atbalss izskan cauri laikam. Ar lielisku stāstnieka talantu apveltītais autors vij sižeta pavedienus un mīklas, vēstot mums neaizmirstamu stāstu par sirds noslēpumiem un grāmatu burvību. Intriga saglabājas līdz pēdējai lappusei.

Šī grāmata jau kādu laiku meta man ar aci no veikala plaukta. Pēc pāris mēnešu koķetēšanas es padevos un to iegādājos. Un izlasīju to divos piegājienos. Ņemot vērā, ka grāmatai ir 500+ lpp, tas ir viens no maniem “career high” sniegumiem.

Grāmata ievadā tēvs aizved 10-gadīgo Danielu uz Aizmirsto Grāmatu Kapsētu, kurā liek viņam izvēlēties vienu grāmatu, kas būs viņam jāglabā visu dzīvi. Daniels paņem Huliana Karaksa  „Vēja Ēnu”, izlasa to vienā naktī un vēlas izlasīt arī citus autora darbus. Izrādās, ka tie nav pieejami, jo kāds tos visus ir sadedzinājis. Lai uzzināto ko vairāk par autoru,  un viņa grāmatām Daniels sāk izmeklēšanu, kas maina viņa dzīvi.

Faktiski šī grāmata ir divi stāsti vienā – pirmais par Danielu un viņa meklējumiem, un otrais – Huliana Karaksa stāsts, kurš pamazām atšķetinās, uzzinot jaunus faktus par viņa dzīvi. Protams , ka ir gan noslēpumains ļaundaris, gan negaidīti pavērsieni  un centrā visam – mīlas stāsts, šajā gadījumā pat veseli divi.

Sevišķi šajā grāmatā gribētu izcelt divus darbojošos varoņus – pirmais ir Fermins de Torres, savā ziņā Daniela „saidkiks” izmeklēšanā, Spānijas pilsoņu revolūcijas upuris, bijušais drošībnieks, tagad – dzīves pabērns. Katru otro viņa sacīto  teikumu varētu citēt kā domu graudu – viņa asprātības, salīdzinājumi un citi izteiksmes līdzekļi, ir vienkārši perfekti, faktiski viņš uzreiz iekļuva manu visu laiku mīļāko grāmatu tēlu saraksta otrajā vietā , elpojot pakausī doktoram Lārčam no „Cidra nama likumiem”.

Otrs nozīmīgais tēls ir pilsēta – Barselona – liela daļa noskaņas grāmatā tiek radīta tieši ar pilsētas aprakstiem.  Citi varbūt tos sauktu par drūmiem, taču būtu jocīgi, ja pēckara laikā tie būtu savādāki. Savā ziņā man šie pilsētas skati izraisīja līdzīgu vēlmi, kādas, kā esmu dzirdējis „Da Vinči kods” izraisīja saviem apjūsmotājiem – vēlmi doties uz pilsētu un apmeklēt tās vietas, kurās risinās romāna darbība, kā, piemēram, kafejnīcu „ Četri kaķi” (Els Quatre Gats).

ImageLai grāmatu būtu pilnīgi ideāla, man nedaudz traucēja pārāk „Holivudiski -ekšeniskais” fināls, taču pa lielam, tā jau laikam ir matu skaldīšana. Šis pilnīgi noteikti ir tas gadījums, kad ir ļoti skumji, ka grāmata beidzas un ir jāšķiras no varoņiem.  Tāpēc,  neatliek nekas cits, kā piešķirt piecas betmenbļembas – rekomendēju!!!

Komentēt

Filed under Uncategorized

Salamans Rušdi “Klauns Šalimars”

ImageIzdevniecība Atēna 400 lpp.

Oficiālais apraksts:

Losandželosa, 1991. gads. Maksimilians Ophulss, viens no modernās pasaules likteņu lēmējiem, gaišā dienas laikā tiek nodurts ceļā pie savas ārlaulības meitas Indijas. Slepkava ir Maksa Ophulsa šoferis indietis, noslēpumains cilvēks, kas dēvējas par klaunu Šalimaru. Episkais stāstījums aizved lasītāju no Kalifornijas uz Franciju, Angliju un, galvenais, uz Kašmiru, šo paradīzi zemes virsū ar firziķu dārziem un medus bitēm, kalniem un ezeriem, zaļacainām sievietēm un slepkavības domu apsēstiem vīriešiem. Aptverot visu zemeslodi un traucoties cauri laikiem, Salmana Rušdi majestātiskais stāstījums apbur lasītāju, liekot spilgti sajust trauksmaina laikmeta garu.

Pavilkt uz zoba kādu vieglās literatūras darbu ir viegli, bet tiklīdz jāuzcep kas nopietnāks, tā uzreiz stīvi pirksti un mute sausa. Man ļoti gribētos šeit uzrakstīt, cik ļoti man patika šī grāmata, bet ja nesanāk pārāk sakarīgi – neņemiet ļaunā, sacerējumi  nekad nav bijuši mana stiprā puse.

Izsakoties divos vārdos – perfekta grāmata. Salamans Rušdi, kurš skaitās viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem nepieviļ. Burvīga valoda, aizraujošs, simboliem pilns, stāsts, dziļi, skaisti tēli, Rušdi raksturīgais maģiskais reālisms –  tas viss te ir pārpārēm.

Stāsta centrā ir divi indiešu jaunieši, musulmanis un hinduiste (vai ir tāds vārds latviešu valodā?) , viņu mīlestība, tās nodevība, nāve un to pat globāla mēroga sekām.  Ir arī otrais pasaules karš, franču pretošanās kustība, islama fundamentālisti/teroristi ar Al Quaede priekšgalā, un citi aizraujoši stāsti.

Taču patiesībā  stāsts ir par Kašmiru – reģionu Indijā, paradīzi zemes virsū, kuru nopostījis un turpina plosīt arī mūsdienās nesamierināmais reliģiju naids (hinduisti vs musulmaņi, Indija vs Pakistāna). Šis konflikts ir pavisam reāls, nepareizas reliģiskās piederības dēļ tiek noslaucīti no zemes veseli ciemi, upuru skaits konflikta laikā (1947-mūsdienas) ir mērāms simtos tūkstošu.  Sāpe par šo bezjēdzīgo konfliktu smeldz cauri visam skumji skaistajam stāstam.

Šo grāmatu ir vērts izlasīt kaut vai tamdēļ, lai iepazītu mums pilnīgi svešo zemi Kašmiru, tās vēsturi un paražas. Un tik skaistā valodā to citur nav iespējams izlasīt. Es pieļauju, ka šo grāmatu varētu būt grūti uzsākt lasīt, jo pie autora valodas ir jāpierod, bet tas viennozīmīgi ir to vērts!

Image

Piecas no piecām  Betmenbļembām , jo labāk nemēdz būt.

3 komentāri

Filed under Uncategorized