Pavisam klusu un nemanāmi Zvaigzne ABC ir izdevusi viena no mūsdienu fantāzijas spīdekļu – Džo Aberkrombija romānu “Pusķēniņš”, Sašķeltās jūras triloģijas pirmo grāmatu.
Iesākumam neliela liriska atkāpe. 2006. gada otrā puse – 2007. gada sākums skaitās īpašs brīdis 21gs fantāzijas literatūrā – savus pirmos romānus publicē trīs jauni rakstnieki, kas uzreiz izpelnās nedalītu lasītāju un kritiķu mīlestību – Skots Linčs ar Lies of Locke Lamora, Džo Aberkrombijs ar The Blade Itself un Patriks Rotfuss ar Vēja vārdu. Kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi, Linčs un Rotfuss cīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem un izdevuši attiecīgi 2 un 1,2 grāmatas, vienīgi Aberkrombijs (d)rukā kā zirgs un izdod vidēji vienu grāmatu gadā. “Sašķeltā jūra” ir viņa solis young adult lauciņā (zarnu izlaišana bez lamāšanās un seksa). Solis veiksmīgs, jo tieši ar šo triloģiju viņam izdevās izlauzties ASV tirgū.
Princis Jārvi nespēj noturēt vairogu vai vicināt kara cirvi. Ļaužu acīs viņš ir vārgulis. Lai pierādītu, ka ir cienīgs būt par ķēniņu, viņam nākas asināt prātu. Bet ne tikai…
Vispirms princis sastapsies ar nodevību, izcietīs nežēlību, tiks iekalts važās un būs spiests pārvarēt nāvējošos Sašķeltās jūras ūdeņu. Un tas viss būs jāpaveic tikai ar vienu veselu roku.
Atradis savādus draugus atstumto pasaulē, princis saņem no tiem negaidītu palīdzību.
“Viennozīmīgi viena no labākajām šī gada grāmatām, kuru esmu lasījis. Lieku 10 no 10 ballēm. Lasīt obligāti.” Ints Valcis, grāmatu blogeris
“Puskaralis” ir klasisks fantāzijas atriebības stāsts, kurā varonis Jārvi kopā ar raibu biedru brigādi pārvarot elpu aizraujošus šķēršļus cenšas turēt savu zvērestu un atriebties tēva slepkavām. Šajā ziņā Aberkrombijs ir mēģinājis iet maksimāli drošu ceļu, ar mērķi ievilināt žanra lasīšanā pēc iespējas plašāku auditoriju. Tas pats sakāms arī par pasauli – Sašķeltā jūras pasaule ir vikingu pasaule, blakus valstiņas cītīgi dedzina viena otra pierobežas ciemus un kaut kur tālumā Skekenmuižā vai Skekenpilī (par to grāmatas redaktoram tā arī nav izdevies izšķirties) sēž visa ļaunuma sakne – Augstais karalis, kas iekasē bargus nodokļus un cenšas uzspiest pavalstniekiem jaunu reliģiju.
Aberkrombija darbus lasot, es ilgi un dikti mēdzu smaidīt līdz ausīm. Viņa pasaules uztvere un sarkastiskā humora izjūta man ir ļoti tuvas. Un vienkārši burvīga ir viņa spēja pāris rindkopās uzburt pilnasinīgu tēlu, ar saprotamu un ticamu motivāciju. Viņa grāmatas ir pārpilnas ar kolorītiem tēliem, kuri paliek atmiņā vēl ilgi pēc izlasīšanas.
Arī rakstnieka stils ir īpašs, es to sauktu, par poētisku lakonismu, diemžēl tieši tas ir nedaudz pazudis tulkojumā. Par piemēru šis citāts, kas raksturo lielāko daļu Aberkrombija tēlu:
If life has taught me one thing, it’s that there are no villains. Only people, doing their best.
Ja dzīve man vispār ko iemācījusi, tad tā ir pārliecība, ka ļaundaru nemaz nav. Ikviens tikai cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.
Jāsaka, ka viss tulkojums atstāj pavirša darba pieskaņu. Tulka darbs lielākoties ir labs, bet redaktors ir laidis muļķi, vai arī pārāk virspusēji pārzina angļu valodu. Lasi tekstu un brīžiem izsit korķi – ar loģiku kaut kas neiet kopā, bet tas nekas, galvenais, lai komati pareizi. Tāda sajūta, ka – ai šis jau jauniešiem, nav jāiespringst. Taču uz kopējā fona tas ir sīkums, ir jāpriecājas, ka Aberkrombijs ir lasāms latvju mēlē.
Viens no grāmatas varoņiem, bruņinieks vārdā Nekas saka: “Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu, jūs taču zināt.” Un arī tas ir viens no rakstnieka talantiem – kad varoņi neizdzīvo, jūs patiesi skumstat kopā ar dzīvi palikušajiem biedriem. Piecas bļembas.
Un noslēgumā – vēstule no paša Džo, par to, kālab ir jālasa fantāzija:
Mīļie lasītāji,
fantāziju raksturo mīti, burvestības, briesmoņi, noslēpumi un brīnumi. Tā ir kā logs uz citām pasaulēm, citiem laikiem, citām realitātēm. Tā paver skatu uz vietām, kas nekad nav eksistējušas un kas nekad nevarētu eksistēt, vienīgi rakstnieka un lasītāja prātos.
Taču fantāzija ir logs arī uz mūsu pasauli. Kā iespēja parunāt par mums pašiem. Par mūsdienu pasauli. Par cilvēcei universāliem jautājumiem. Par mīlestību un naidu, par karu un mieru, par patiesību un meliem, par drošsirdību un gļēvulību, par uzvaru un sakāvi, par taisnīgo un aplamo un par visu to, kas atrodas šo galējību starpā. Par politiku, par bērnu audzināšanu, naudu, vardarbību, progresu, ticību, nodevību, godkāri un triumfu. Par to, ko nozīmē būt varonim. Par to, vai iespējams būt varonim.
Un, protams, fantāzija nebūtu diez ko laba, ja tā nebūtu par apburošiem, smieklīgiem, savādiem, godīgiem, pretrunīgiem cilvēkiem, kas iekuļas šausmīgās nepatikšanās. Un pēc tam izķepurojas no tām. Ja paveicās…
Turpiniet lasīt,
Džo Aberkrombijs
Andris lasa 