Tag Archives: aizmirsto grāmatu kapsēta

Karloss Ruiss Safons „Debesu gūsteknis”

ImageIzdevējs  Harper, 288 lpp.

Oficiālais apraksts:
Starptautiski pazīstamais New York Times bestselleru autors Karloss Ruiss Safons aizved mūs tumšā, gotiskā Barselonā un rada bagātu, labirintveidīgu stāstu par mīlestību, literatūru, kaislību, un atriebību, kurā „Vēja ēnas” un „Eņģeļa spēle” varoņiem  ir jācīnās ar ienaidnieku, kas draud tos iznīcināt.
Barselona, 1957. Tas ir Ziemassvētku vakars, un Danielam Semperem un viņa sievai, Bea, ir daudz ko svinēt. Viņiem ir skaists, jauns bērniņš  – dēls, nosaukts par Julianu, un to tuvs draugs Fermins Romero de Torres drīz precēties. Bet viņu prieks apdziest, kad noslēpumains svešinieks apmeklē Semperes grāmatnīcu un draud atklāt šausmīgu noslēpumu, kas ir aprakts divus gadu desmitus senā  pilsētas tumšajā pagātnē. Viņa parādīšanās ierauj Ferminu un Danielu bīstamā piedzīvojumā, kas aizvedīs tos atpakaļ uz 1940 gadu, Franko diktatūras  pirmajās dienās. To dienu baismīgie notikumi aizved mūsu varoņus patiesības meklējumos, kas liks uz spēles visu ko viņi mīl, un galu galā pārveidos to dzīvi uz visiem laikiem.

„Debesu gūsteknis” ir Aizmirsto grāmatu kapsētas sērijas trešā grāmata, kuru nācās lasīt angļu valodā, jo latviski droši vien tik drīz tā vēl netiks izdota. Ņemot vērā, ka man ļoti patika abas iepriekšējās grāmatas, turklāt šajā daļā kā galvenais varonis tika izziņots mans sērijas favorīts Fermins de Torres, es no šīs grāmatas sagaidīju ļoti daudz, un , iespējams, tas bija galvenais klupšanas akmens, jo jāatzīst, ka esmu nedaudz vīlies. Vīlies tādēļ, ka manā uztverē šīs grāmatas galvenais uzdevums ir nevis izstāstīt aizraujošu stāstu, kā tas bija ar abām iepriekšējām, bet gan sasaistīt kopā tās abas vienotā stāstā un , tā teikt, sabīdītu kauliņus pozīcijās, sagatavojot tos sērijas  pēdējās grāmatas izšķirošajiem notikumiem.

Līdz ar to, manā uztverē arī „izlido pa logu” autora uzstādījums, ka viņš raksta grāmatas tā, lai tās visas četras varētu lasīt jebkādā secībā un lasītājs tādējādi neko nezaudētu. Lasot „Debesu gūstekni” un  nezinot iepriekšējo materiālu, lasītājs nevarēs uztvert kopēju kontekstu, kas ir ļoti svarīgs.

Līdzīgi, kā „Eņģeļa spēlē” autors rotaļājās ar „Fausta” tēmu, tā šajā kārta ir nākusi „Grāfam Monte Kristo”. Lielākā no grāmatas sižetiskajām līnijām ir veltīta Fermina atmiņu stāstam par to, kā viņš ir izbēdzis no cietuma a la Grāfs Monte Kristo, turklāt šo metodi viņam izmēģināt ieteicis neviens cits, kā kameras biedrs un šizofrēnisks rakstnieks vienā personā – Dāvids Martins.  Kā arī stāsts atklāj patiesību par to, kā mirusi Daniela Semperes māte, kas arī noved pie grāmatas noslēguma, kurš savā ziņā ir cliffhanger a la  „to be continued…”

ImageNeskatoties uz visiem augstāk minētajiem  it-kā-mīnusiem, rakstnieka valoda joprojām ir ļoti baudām un stāsts lasās ļoti raiti. Grāmatu es faktiski izlasīju vienā piesēdienā (grāmata gan atšķirībā no priekšgājējām ir paplāna, knapi 300 lpp), tas jau daudz par ko liecina, jo principā neesmu nekāds ātrlasītājs.  Un tomēr, tāpēc , ka šī, manuprāt, vairāk ir 2,5tā grāmata triloģijā, nevis trešā no četrām, es lieku grāmatai „tikai” četras betmenbļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Karloss Ruiss Safons “Eņģeļa spēle”

Izdevniecība Zvaigzne ABC 680 lpp.

Oficiālais apraksts:
Gotiskajā, noslēpumainajā Barselonā, pilsētā, ko veido tumšas ieliņas un ostas piestātnes, seni vecpilsētas nami un smalkas villas ar vējainiem dārziem, jaunais Davids Martins lolo slepenu sapni – kļūt par rakstnieku. Kad liktenis negaidīti piedāvā iespēju publicēt stāstu, šķiet, ka beidzot viņam uzsmaidījusi veiksme.
Davids rada aizraujošu romānu sēriju, kas vairo jaunā autora slavu un palīdz izpelnīties kāda noslēpumaina izdevēja atzinību. Svešinieks piedāvā Davidam iesaistīties ambiciozā iecerē: sarakstīt grāmatu, kas spētu valdīt pār visu laiku lasītājiem un radītu jaunu reliģiju.
Pieņemot priekšlikumu, jārēķinās ar to, ka tam varētu būt neparedzamas sekas. Tā arī notiek – spriedze nemitīgi pieaug, notikumi seko cits citam biedējoši un negaidīti, un Davids kļūst par liecinieku tam, kā vienā veselumā saplūst īstenība, pārdrošākie un skaistākie sapņi un baismākie murgi, taustāmus apveidus iemanto ikvienas, pat visdziļāk slēptās bailes, bet pazīstamā un drošā pasaule zaudē satvaru un izšķīst…

Autora iepriekšējā darba iedvesmots devos uz veikalu un iegādājos otro un uz doto brīdi svaigāko viņa pieejamo grāmatu latviešu valodā – „Eņģeļa spēle”.  Amazon.com gan biju salasījies sasutušu lasītāju atsauksmes, ka pēc lieliskās „Vēja ēnas” šeit autors ņem un uzmet lasītāju, jo esot baigais sviests un atrisinājuma arī īsti neesot. Tā, ar rezervētām, bet lielām cerībām es ķēros pie lasīšanas.

Lai izvairītos no jebkādas spoilerēšanas, sižetā es īpaši negribētu iedziļināties.

Jau grāmatas pirmajā trešdaļā kļūst skaidrs, ka šo grāmatu nav īsti korekti salīdzināt ar „Vēja ēnu”, šim lācītim vēderā ir pilnīgi cits pildījums. Jā, tās darbība risinās tajā pašā mikrouniversā – norises vieta (kas arī ir viens no grāmatas varoņiem) – Barselona –  tā pati, Aizmirsto grāmatu kapsēta  arī ir, daži otrā plāna tēli -tie paši, kā arī stāsta struktūra – varonis izmeklē kādu pagātnes noslēpumu, kas maina viņa paša dzīvi arī sakrīt, taču šī grāmata ir daudz tumšāka, drūmāka, turklāt diezgan ātri iepeld tik mistisku notikumu ūdeņos, ka ir pilnīgi skaidrs, ka loģisks izskaidrojums (atšķirībā no „Vēja ēnas”) šim stāstam nav iespējams.

Un, man par lielu pārsteigumu beigās nebija nekādas vilšanās, pat vēl vairāk – noslēgums bija emocionāli ļoti spēcīgs! Nezinu kāda veida bībelisku apmēru batālijas bija sagaidījuši neapmierināto lasītāju pulki, bet, manuprāt, viss bija lieliski. Un pēcgaršu man šī grāmata arī atstāja spēcīgāku.

Grāmata ir pilna ar garšīgiem citātiem, humoru, intriga ir tieši tik liela, lai vakarā izlasot nodaļu, tu  sevi pierunā uz vēl pēdējo pirms gulēšanas , tad uz tiešām pēdējo, tad pašu pašu pēdējo utt. No grāmatas strāvo autora mīlestība pret literatūru, ir neskaitāmas atsauces uz klasisku, piemēram, ievērojamu lomu grāmatā spēlē Č.Dikensa „Lielās cerības”. Ir arī diezgan daudz autora pārspriedumi par to, kas ir reliģija un kāda ir tās loma cilvēku dzīvē.

Nekādi nespēju neieteikt lasīt šo grāmatu, lai gan pieļauju, ka daļa lasītāju būs vīlušies. Nu tie, kuriem patīk, ka viss ir tik reāli kā, piemēram,  „Ugunsgrēkā”.

Nevaru nelikt piecas betmenbļembas, jo tik garšīgas grāmatas tiešām reti, kad trāpās. Visiem, kas mīl grāmatas šis ir pilnīgs must read. Rekomendēju!!

P.S. Grāmatas iespaidu varā metos meklēt informāciju par autora tālākajiem plāniem. Un izrādās, ka autors šajā Barselonas Aizmirsto grāmatu ciklā autors ir iecerējis 4 romānus, kuri visi savā starpā būs saistīti, taču katrs kā atsevišķs stāsts un šīs grāmatas varēs lasīt jebkādā secībā. Nākamā grāmata būs jau šovasar, sauksies „Debesu gūsteknis” un galvenais tēls būs…. mans visu laiku mīļāko grāmatu tēlu saraksta otrajā vietā nesen ielēkušais Fermins Romero de Torres no „Vēja ēnas” (OMG me so happy!!!!!!) un stāsts būs kā alegorija par „Grāfu Monte Kristo”. Ar muguras smadzenēm jūtu, ka tā būs viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna”

ImageIzdevniecība Zvaigzne ABC 530 lpp.

Officiālais apraksts:
Kādā 1945. gada agrā rītā zēns dodas līdzi tēvam uz kādu noslēpumainu vietu, kas paslēpusies vecpilsētas sirdī: Aizmirsto Grāmatu Kapsētu. Tur Daniels Sempere atrod neparastu grāmatu, kas krasi maina viņa dzīvi un ievilina intrigās un noslēpumos, ko slēpj pilsētas tumšā dvēselē. “Vēja ēna” ir literāra mistērija, kuras darbība norisinās Barselonā, XX gadsimta pirmajā pusē.
Apvienojot paņēmienus, kuri raksturīgi asa sižeta stāstam, vēsturiskam romānam un raksturu komēdijai, “Vēja ēna” galvenokārt ir traģisks mīlas stāsts, kura atbalss izskan cauri laikam. Ar lielisku stāstnieka talantu apveltītais autors vij sižeta pavedienus un mīklas, vēstot mums neaizmirstamu stāstu par sirds noslēpumiem un grāmatu burvību. Intriga saglabājas līdz pēdējai lappusei.

Šī grāmata jau kādu laiku meta man ar aci no veikala plaukta. Pēc pāris mēnešu koķetēšanas es padevos un to iegādājos. Un izlasīju to divos piegājienos. Ņemot vērā, ka grāmatai ir 500+ lpp, tas ir viens no maniem “career high” sniegumiem.

Grāmata ievadā tēvs aizved 10-gadīgo Danielu uz Aizmirsto Grāmatu Kapsētu, kurā liek viņam izvēlēties vienu grāmatu, kas būs viņam jāglabā visu dzīvi. Daniels paņem Huliana Karaksa  „Vēja Ēnu”, izlasa to vienā naktī un vēlas izlasīt arī citus autora darbus. Izrādās, ka tie nav pieejami, jo kāds tos visus ir sadedzinājis. Lai uzzināto ko vairāk par autoru,  un viņa grāmatām Daniels sāk izmeklēšanu, kas maina viņa dzīvi.

Faktiski šī grāmata ir divi stāsti vienā – pirmais par Danielu un viņa meklējumiem, un otrais – Huliana Karaksa stāsts, kurš pamazām atšķetinās, uzzinot jaunus faktus par viņa dzīvi. Protams , ka ir gan noslēpumains ļaundaris, gan negaidīti pavērsieni  un centrā visam – mīlas stāsts, šajā gadījumā pat veseli divi.

Sevišķi šajā grāmatā gribētu izcelt divus darbojošos varoņus – pirmais ir Fermins de Torres, savā ziņā Daniela „saidkiks” izmeklēšanā, Spānijas pilsoņu revolūcijas upuris, bijušais drošībnieks, tagad – dzīves pabērns. Katru otro viņa sacīto  teikumu varētu citēt kā domu graudu – viņa asprātības, salīdzinājumi un citi izteiksmes līdzekļi, ir vienkārši perfekti, faktiski viņš uzreiz iekļuva manu visu laiku mīļāko grāmatu tēlu saraksta otrajā vietā , elpojot pakausī doktoram Lārčam no „Cidra nama likumiem”.

Otrs nozīmīgais tēls ir pilsēta – Barselona – liela daļa noskaņas grāmatā tiek radīta tieši ar pilsētas aprakstiem.  Citi varbūt tos sauktu par drūmiem, taču būtu jocīgi, ja pēckara laikā tie būtu savādāki. Savā ziņā man šie pilsētas skati izraisīja līdzīgu vēlmi, kādas, kā esmu dzirdējis „Da Vinči kods” izraisīja saviem apjūsmotājiem – vēlmi doties uz pilsētu un apmeklēt tās vietas, kurās risinās romāna darbība, kā, piemēram, kafejnīcu „ Četri kaķi” (Els Quatre Gats).

ImageLai grāmatu būtu pilnīgi ideāla, man nedaudz traucēja pārāk „Holivudiski -ekšeniskais” fināls, taču pa lielam, tā jau laikam ir matu skaldīšana. Šis pilnīgi noteikti ir tas gadījums, kad ir ļoti skumji, ka grāmata beidzas un ir jāšķiras no varoņiem.  Tāpēc,  neatliek nekas cits, kā piešķirt piecas betmenbļembas – rekomendēju!!!

Komentēt

Filed under Uncategorized