Tag Archives: Ērvings

John Irving „The Hotel New Hempshire” – peldošās Skumjas un citi Beriju ģimenes piedzīvojumi

Bija auksta janvāra svētdiena, un 6.maršruta tramvajā iekāpa trīsdesmit jaunieši bez biksēm. Tas tā, ja nu kāds gada beigās atkal sadomā mēneša pirmo teikumu akciju. Gads sācies ar apņemšanos rakstīt blogu cītīgi, vismaz pāris reizes mēnesī. Runā, ka šīs apņemšanās parasti turoties pāris nedēļas līdz pāris mēnešus, laiks rādīs.

Pagājušā gada beigās notika nu jau tradicionālā blogeru apdāvināšanās akcija, kad grāmatu blogeri viens otram mīļi uzmācās ar sev mīļām grāmatām (mana mīļākā nodarbe, lai neteiktu – apsēstība). Šoreiz, neskatoties uz manu pasivitāti blogošanā, tiku pie veselām astoņām grāmatām, kuras visas šogad noteikti izlasīšu (vienu jau paspēju) un šeit aprakstīšu. Taču, arī iepriekšējo gadu es biju ticis pie trīs grāmatām (vismaz tik es atceros), no kurām izlasīju tikai vienu, par ko arī šis ieraksts. Dāvinātāja bija Sibilla, dāvājot „jebkuru Ērvinga grāmatu”.

Šajā gadījumā jebkura izrādījās Džona Ērvinga „Viesnīca Ņūhempšīra”

new hempshireIzdevējs: Black Swan, 520.lpp

Kā saka Džons Berijs – šī stāsta stāstnieks un Beriju ģimenes hronists „Pirmie mūsu tēva maldi bija tādi, ka lācis spētu dzīvot cilvēku dzīvi, un otrie maldi bija tādi, ka cilvēki spēj nodzīvot dzīvi viesnīcā.”

Beriji ir ģimene ar pieciem bērniem un vienu vectēvu, kuru tēvam ir sapnis par savu viesnīcu, ko viņš arī (ne visai veiksmīgi )realizē, no sākuma dzimtajā pilsētā un pēcāk Vīnē. Beriju bērni ir „pilns komplekts”, Džona vārdiem: „Frenks ir pediņš, Frenija – dīvaine, Lilija ir maza un Egs ir ola (Egg is egg)”, un pats Džons ir bezcerīgi iemīlējies Frenijā. Neskatoties uz savām dīvainībām, viņi visi mīl un atbalsta viens otru gan priekos gan bēdās. Ģimenes locekļu savstarpējie dialogi bieži vien ir ārkārtīgi asprātīgi un brīžiem ir jāsmejas pilnā kaklā. Ērvings ir liels komēdijas meistars, viņš māk smalki iesmaidīt par jebko, brīžiem par lietām, par kurām galīgi nešķiet piedienīgi, tomēr ne brīdi nerodas sajūta, ka būtu pārkāptas kādas robežas. Visi kumēdiņi ir ļoti meistarīgi izbalansēti ar sirdi aizkustinošiem un arī traģiskiem mirkļiem. Man ļoti patīk, kā Ērvings raksta par nāvi, tā vienkārši notiek, kāds nomirst, bet dzīve turpinās. Piemēram, viena svarīga personāža nāvei ir atvēlēta aptuveni puse lapaspuses, nekādu lieku gaudu un asaru, tā vienkārši notiek un viss, pārējie dzīvo tālāk. Ir jābauda mirkļi, ko esam kopā, jo neviens nezina, kurš mirklis būs pēdējais, šī atziņa caurvij visus autora darbus.

Šī ir klasiska Ērvinga ģimenes sāga, izstāstot plašu posmu ģimenes vēsturē – sākot ar vecāku jaunību un beidzot ar bērnu bērnu dzimšanu. Klasisks gan jāattiecina uz vārdu „Ērvings”, nevis „ģimenes sāga”, jo lai nu kāda bet klasiska tā sāga gan nav. Tā ir kārtējā Ērvinga traģikomiskā dīvainīšu ģimene, kuru dzīvē prieki mijas ar bēdām, smiekli caur asarām un asaras caur smiekliem, viņi nonāk absurdās situācijās un dara trakas lietas, uzvar, zaudē, cieš, utt utjp . Grāmatā ir gan lācis uz motocikla, gan Freids (arī ebrejs, taču nevis psihiatrs, bet gan zvēru dresētājs), gan teroristi, gan punduru cirks, gan citi kolorīti tēli. Sevišķi jāizceļ ģimenes labradors vārdā Skumjas, kurš lielāko daļu grāmatas pavada izbāzts, turklāt ir kā ļauna likteņa vēstnesis, kas uzpeld visneiedomājamākajās vietās un laikos, izraisot ne vienu vien smieklu lēkmi un arī pāris traģiskus mirkļus.

Ērvinga fani ir izveidojuši tabulu, kurā ir uzskatāmi redzams, ka rakstnieks savos darbos atkal un atkal izmanto vienus un tos pašus elementus. Spriežot pēc tabulas, „Viesnīca Ņūhempšīra” ir visērvindziskākais viņa darbs. Iespējams, neslikts punkts, kurā sākt iepazīt autoru (ja lasāt angliski).

chart-irving

020413_2026_HughHoweyWo2.pngIr ļoti grūti rakstīt par Ērvinga darbiem – sirdī sajūsma, bet pār pirkstiem nekas īsti nenāk. Viņš ir jālasa. Ļoti rekomendēju, nenožēlosiet. (Protams) piecas betmenbļembas.

“So we dream on. Thus we invent our lives. We give ourselves a sainted mother, we make our father a hero; and someone’s older brother and someone’s older sister – they become our heroes too. We invent what we love and what we fear. There is always a brave lost brother – and a little lost sister, too. We dream on and on: the best hotel, the perfect family, the resort life. And our dreams escape us almost as vividly as we can imagine them… That’s what happens, like it or not. And because that’s what happens, this is what we need: we need a good, smart bear… Coach Bob knew it all along: you’ve got to get obsessed and stay obsessed. You have to keep passing the open windows.”

4 komentāri

Filed under Uncategorized

John Irving „Last Night in Twisted River”

Izdevējs Ballantine Books, 592 lpp.

Oficiālais apraksts:

1954.gadā, Ņūhempšīras ziemeļos, kādas mežistrādes un zāģētavas nometnes pavāra mājā, divpadsmit gadus vecs zēns notur vietējā konstebla draudzeni par lāci. Gan divpadsmit gadus vecais zēns, gan viņa tēvs kļūst par bēgļiem, būdami spiesti bēgt no Kūzas apgabala (Coos County) uz Bostonu, pēcāk uz dienvidu Vermontu un uz Toronto, slēpjoties no konstebla nepielūdzamās atriebības. Viņu vienīgais aizsargs ir mežonīgs brīvdomātājs, mežstrādnieks Kečums, kas viņiem palīdz slēpties no atriebības. Stāsta darbība aptver piecus gadu desmitus, attēlojot pēdējā pusgadsimta dzīvi ASV, modelējot to notikumos Kūzas apgabalā, kur lielākoties netiek likti šķēršļi pat nāvējošam naidam un tā izraisītajām sekām.

Par Džona Ērvinga daiļradi uzzināju nejauši, pirms ~ gadiem 10, kad, šķirstot Kultūras dienu, uzdūros, ja nemaldos, N.Naumaņa recenzijai par tikko izdoto Ērvinga grāmatu “Atraitne uz gadu”. Kā grāmatu lasītājam man tā bija viena no veiksmīgākajām dienām mūžā, jo biju nejauši uzdūries savam autoram. Diemžēl, īsā brīdī izdevusi Ērvinga lielo četrinieku – “Garpa Pasaule”, Lūgšana par Ouenu Mīniju”, “Sidra nama likumi” un “Atraitne uz gadu”- Jumava apstājās un vairs neko nav izdevusi. Tad nu es saņēmos un ķēros klāt angliski vienam no svaigākajiem autora veikumiem “Pēdējā nakts Līkumotajā upē”.

Savā ziņā varētu teikt, ka šī grāmata ir kā rakstnieka “Greatest Hits”, jo galvenā varoņa, rakstnieka Denija, dzīves ritējums ir rotaļīgi līdzīgs paša Ērvinga dzīvei – mācījies tajās pašās skolās, stažējies pie paša Kurta Vonnegūta, arī visu viņa izdoto romānu tematika ir nosacīti līdzīga pašiem autora darbiem. Kā jau ierasts Ērvinga darbos lielākās vai mazākās lomās ir visi klasiskie tēli/tēmas – rakstnieki, lāči, trūkstoši vecāki, lauzšanās, auto avārija, bērna zaudējums, utt utjp. Kā parasti ir pilns ar visādiem dīvaiņiem, daudz laba humora un arī skumju – skaļa smaidīšana un slepusšņukstēšana garantētas. Ērvinga varoņi ir vienkāršie cilvēki, īpatņi ar dažādām fobijām un fetišiem, bet autors tos mums parāda tādā gaismā, ka mēs viņus saprotam un mīlam.

Grāmata sākas ar kādu negadījumu/ pārpratumu, kā rezultātā mazais Denijs notur indiānieti Džeinu par lāci, kurš grib apēst tēti (kaut gan īstenībā – tik vien kā samīļot), un turot godā kādu senu ģimenes leģendu, kurā tētis ar pannu varonīgi no mājas padzinis iemaldījušos lāci, ar to pašu pannu “veiksmīgi” iebliež Džeinai pa pieri, to nositot. Tētis Domeniks pieņem lēmumu tajā pašā naktī pamest pilsētiņu bēgot, lai dotu dēlam iespēju dzīvot normālu dzīvi. Un tā sākas viņu odiseja gandrīz piecdesmit gadu garumā, mainot dzīves vietas un slēpjot savas pēdas no nelietīgā konstebla Karla, kurš daudzus gadus ir uzskatījis sevi par vainīgu Džeinas nāvē, un nu, nejauši uzzinot patiesību, atriebties pavāram ir kļuvis par dzīves mērķi.

Stāsts sākas 1954. un noslēdzas 2005.gadā, grāmatai ir sešas lielās daļas, kuru darbība risinās katra savā vietā un laikā – 1954.gadā Ņūhempšīrā, 1967.g. Bostonā, 1983.g.Vermontā, utt, taču Ērvings visu laiku lēkā šurpu turpu laikā, atklājot svarīgos notikumus, kas ir risinājušies galveno varoņu – pavāra Domenika un rakstnieka Denija – dzīvē. Kā saka Domeniks “šī ir nejaušību pasaule” un, visāda veida nejaušības, gan komiskas, gan traģiskas, caurvijās varoņu dzīvei.

Nevar arī nepieminēt mežstrādnieku Kečumu, kurš ir abu – tēva un dēla – tuvākais draugs un vienīgā saikne ar pagātni. Analfabēts, kurš priekšspēles vietā savām dāmām lūdz viņam palasīt priekšā kādu grāmatu, teiksim, Dostojevska “Idiotu”, vēlāk, iemācījies rakstīt, caurām dienām sūta Denijam ar Domeniku faksus ar savām dzīves atklāsmēm un politiskajiem uzskatiem. Kečums ir svēti apsolījies Denija mātei (gājusi bojā negadījumā, kad Denijam bija divi gadi), ka vienmēr sargās viņas dēlu un vīru, un tur šo solījumu svētu un augstāk par savu dzīvību. Respektīvi, kārtējais lieliskais, mīlamais, Ērvinga īpatnis.

Piecas betmenbļembas. Ērvings ir jālasa un jāmīl un tā tam būs būt. Pamēģiniet, nopietni, nevilsieties!

Noslēgumā viens jauks citāts:

“We don’t always have a choice how we get to know one another. Sometimes, people fall into our lives cleanly – as if out of the sky, or as if there were a direct flight from Heaven to Earth — the same sudden way we lose people, who once seemed they would always be part of our lives.”


2 komentāri

Filed under Uncategorized