Tag Archives: fantasy

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš” – obligātā literatūra labu piedzīvojumu stāstu cienītājiem

Pavisam klusu un nemanāmi Zvaigzne ABC ir izdevusi viena no mūsdienu fantāzijas spīdekļu – Džo Aberkrombija romānu “Pusķēniņš”, Sašķeltās jūras triloģijas pirmo grāmatu.

Iesākumam neliela liriska atkāpe. 2006. gada otrā puse – 2007. gada sākums skaitās īpašs brīdis 21gs fantāzijas literatūrā – savus pirmos romānus publicē trīs jauni rakstnieki, kas uzreiz izpelnās nedalītu lasītāju un kritiķu mīlestību – Skots Linčs ar Lies of Locke Lamora, Džo Aberkrombijs ar The Blade Itself un Patriks Rotfuss ar Vēja vārdu. Kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi, Linčs un Rotfuss cīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem un izdevuši attiecīgi 2 un 1,2 grāmatas, vienīgi Aberkrombijs (d)rukā kā zirgs un izdod vidēji vienu grāmatu gadā. “Sašķeltā jūra” ir viņa solis young adult lauciņā (zarnu izlaišana bez lamāšanās un seksa). Solis veiksmīgs, jo tieši ar šo triloģiju viņam izdevās izlauzties ASV tirgū.

puskeninsPrincis Jārvi nespēj noturēt vairogu vai vicināt kara cirvi. Ļaužu acīs viņš ir vārgulis. Lai pierādītu, ka ir cienīgs būt par ķēniņu, viņam nākas asināt prātu. Bet ne tikai…

Vispirms princis sastapsies ar nodevību, izcietīs nežēlību, tiks iekalts važās un būs spiests pārvarēt nāvējošos Sašķeltās jūras ūdeņu. Un tas viss būs jāpaveic tikai ar vienu veselu roku.

Atradis savādus draugus atstumto pasaulē, princis saņem no tiem negaidītu palīdzību.

“Viennozīmīgi viena no labākajām šī gada grāmatām, kuru esmu lasījis. Lieku 10 no 10 ballēm. Lasīt obligāti.” Ints Valcis, grāmatu blogeris

“Puskaralis” ir klasisks fantāzijas atriebības stāsts, kurā varonis Jārvi kopā ar raibu biedru brigādi pārvarot elpu aizraujošus šķēršļus cenšas turēt savu zvērestu un atriebties tēva slepkavām. Šajā ziņā Aberkrombijs ir mēģinājis iet maksimāli drošu ceļu, ar mērķi ievilināt žanra lasīšanā pēc iespējas plašāku auditoriju. Tas pats sakāms arī par pasauli – Sašķeltā jūras pasaule ir vikingu pasaule, blakus valstiņas cītīgi dedzina viena otra pierobežas ciemus un kaut kur tālumā Skekenmuižā vai Skekenpilī (par to grāmatas redaktoram tā arī nav izdevies izšķirties) sēž visa ļaunuma sakne – Augstais karalis, kas iekasē bargus nodokļus un cenšas uzspiest pavalstniekiem jaunu reliģiju.

Aberkrombija darbus lasot, es ilgi un dikti mēdzu smaidīt līdz ausīm. Viņa pasaules uztvere un sarkastiskā humora izjūta man ir ļoti tuvas. Un vienkārši burvīga ir viņa spēja pāris rindkopās uzburt pilnasinīgu tēlu, ar saprotamu un ticamu motivāciju. Viņa grāmatas ir pārpilnas ar kolorītiem tēliem, kuri paliek atmiņā vēl ilgi pēc izlasīšanas.

Arī rakstnieka stils ir īpašs, es to sauktu, par poētisku lakonismu, diemžēl tieši tas ir nedaudz pazudis tulkojumā. Par piemēru šis citāts, kas raksturo lielāko daļu Aberkrombija tēlu:

If life has taught me one thing, it’s that there are no villains. Only people, doing their best.

Ja dzīve man vispār ko iemācījusi, tad tā ir pārliecība, ka ļaundaru nemaz nav. Ikviens tikai cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.

Jāsaka, ka viss tulkojums atstāj pavirša darba pieskaņu. Tulka darbs lielākoties ir labs, bet redaktors ir laidis muļķi, vai arī pārāk virspusēji pārzina angļu valodu. Lasi tekstu un brīžiem izsit korķi – ar loģiku kaut kas neiet kopā, bet tas nekas, galvenais, lai komati pareizi. Tāda sajūta, ka – ai šis jau jauniešiem, nav jāiespringst. Taču uz kopējā fona tas ir sīkums, ir jāpriecājas, ka Aberkrombijs ir lasāms latvju mēlē.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngViens no grāmatas varoņiem, bruņinieks vārdā Nekas saka: “Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu, jūs taču zināt.” Un arī tas ir viens no rakstnieka talantiem – kad varoņi neizdzīvo, jūs patiesi skumstat kopā ar dzīvi palikušajiem biedriem. Piecas bļembas.

Un noslēgumā – vēstule no paša Džo, par to, kālab ir jālasa fantāzija:

Mīļie lasītāji,
fantāziju raksturo mīti, burvestības, briesmoņi, noslēpumi un brīnumi. Tā ir kā logs uz citām pasaulēm, citiem laikiem, citām realitātēm. Tā paver skatu uz vietām, kas nekad nav eksistējušas un kas nekad nevarētu eksistēt, vienīgi rakstnieka un lasītāja prātos.

Taču fantāzija ir logs arī uz mūsu pasauli. Kā iespēja parunāt par mums pašiem. Par mūsdienu pasauli. Par cilvēcei universāliem jautājumiem. Par mīlestību un naidu, par karu un mieru, par patiesību un meliem, par drošsirdību un gļēvulību, par uzvaru un sakāvi, par taisnīgo un aplamo un par visu to, kas atrodas šo galējību starpā. Par politiku, par bērnu audzināšanu, naudu, vardarbību, progresu, ticību, nodevību, godkāri un triumfu. Par to, ko nozīmē būt varonim. Par to, vai iespējams būt varonim.

Un, protams, fantāzija nebūtu diez ko laba, ja tā nebūtu par apburošiem, smieklīgiem, savādiem, godīgiem, pretrunīgiem cilvēkiem, kas iekuļas šausmīgās nepatikšanās. Un pēc tam izķepurojas no tām. Ja paveicās…

Turpiniet lasīt,
Džo Aberkrombijs

10 komentāri

Filed under Uncategorized

K. J. Parker „The Folding Knife” – LIELISKI!

Ir grāmatas, kuras jālasa līdz beigām kaut pašā nakts melnumā, un tad nevar aiziet gulēt, bet jāiet, jāsēžas pie datora un jāraksta ieraksts blogā, jo domas joņo pa galvu un aizmigt nav izredzes. Biežāk tas ir par aizraujošām, bet sliktām grāmatām, jo galva pilna visādām dzēlīgām piezīmēm. Taču reizēm tā gadās, ja grāmata ir ļoti laba un iekšā viss vārās, jo zini, ka traki grūti būs par to uzrakstīt, bet tā gribās kādu pārliecināt, ka šo grāmatu ir vērts izlasīt. Nē, nav tā, ka jālasa visiem jo tādu grāmatu nav (lai arī reizēm mūs mēģina pārliecināt par pretējo), tomēr, ja jūs, lasot manu blogu, esat uztvēruši kādu radniecīgu stīgu gaumē un lasāt angļu mēlē, tad šo es iesaku no visas sirds un rajona.

The-Folding-KnifeIzdevējs Orbit. 516 lpp.
Basso Lieliskais. Basso Dižais. Basso Viedais. Vesani Republikas Pirmais pilsonis ir neparasts cilvēks.
Viņš ir nežēlīgs, viltīgs, un, galvenais, veiksmīgs. Viņš savai tautai nes bagātību, varu un prestižu. Bet reizē ar varu nāk nevēlama uzmanība, un Basso ir jāaizstāv savu valsti un sevi no ārvalstu un iekšējiem draudiem. Svarīgu lēmumu pārpilnā dzīvē, viņš
ir kļūdījies  tikai vienu reizi.
Ar vienu kļūdu var būt pietiekami.

 Kāds rietumu blogeris savā atsauksmē šo grāmatu ir nosaucis par teicamu Sengrieķu traģēdijas un Šekspīriska vēsturiskā stāsta miksli. Neesmu liels eksperts augstākminētajos žanros, bet sajūtu ziņā izklausās pareizi. Katrā ziņā fantāzija te ir tikai tik daudz, cik izdomāta, bet gluži kā mūsējā, pasaule, maģija nav un lai ari visi nosaukumi svešs, sajūtu ziņā ir skaidrs, kurš ir mūsu pasaules mongolis, kurš moris un kurš Bizantijas imperators.

„The Folding Knife” darbība noris laikā un vietā, kas ļoti atgādina Vidusjūras reģionu mūsu ēras otrā gadu tūkstoša sākumā. Vesani ir republika, kuras galvenais ienākumu avots ir tirdzniecība, un Bassianus Severus Arcadius jeb Basso ir viņu Pirmais pilsonis (dodžs). Basso ir cēlies no senas Vesani dzimtas, viņa tēvs un vectēvs abi ir bijuši Pirmie pilsoņi, līdz ar to viņa nonākšana šajā amatā ir bijusi visnotaļ neizbēgama. Vienlaicīgi Basso ir arī vienas no republikas lielākās bankas īpašnieks, kas viņam lieti noder operācijās republikas naudas līdzekļu apsaimniekošanā. Un tādā latviešiem gluži labi saprotamā garā, vadot valsti kā uzņēmumu, Basso strauji audzē gan savu, gan veiksmīgā kārtā arī valsts labklājību. Viņš pats atzīst, ka lielā bagātība viņam neko nenozīmē, viņa vienīgā ambīcija un dzinulis ir palikt vēstures annālēs ar kādu dižu vārdu, piemēram, Basso Lieliskais.Basso netic vardarbībai, viņaprāt „karš ir neveiksmes atzīšana”, viņš labāk ar visiem sadzīvo pa labam un vēl uz tā rēķina nopelna.

 

Aelius looked at Basso for a while. Then he said, “I think that if someone tried to rob you in the street, you’d pick his pocket, sell him a better knife and probably offer him a job as a tax collector.”

Grāmata ir Basso sāga 40 gadu garumā no pusaudža gadiem, līdz kritienam. Stāsta prologā Basso ir zaudējis visu un inkognito bēg prom no pilsētas, tā ka lasītājam ir skaidrs ar ko šis neticamais veiksmes stāsts beigsies. Tādēļ vēl jo jautrāk ir lasīt šo grāmatu, zinot, ka katra Basso uzvara un veiksme, katra arvien neprātīgākā biznesa/ valsts pārvaldes avantūra ir tikai kārtējais solis pretī augstākām un sāpīgākam kritienam. Vēlme uzzināt kas tieši būs par iemeslu – vai uzradīsies kāds vēl viltīgāks pretinieks, vai kāds draugs trieks dunci mugurā, vai paša neuzvaramības sajūta liks zaudēt – dzen lasītāju uz priekšu vēja spārniem.

 Magnentius said. “…. I learned the hard way. Never back down, never turn your back on a friend.” The second part, Basso reflected, could be interpreted two ways. Both equally valid. 

Basso ir tikai trīs uzticami cilvēki – viņa mentors un bankas vadītājs Antigonus, viņa karaspēka ģenerālis Aelius un māsas dēls Bassano, dialogi ar kuriem ir viena no grāmatas jaukākajām daļām. Savā ziņā Basso ir ideālisti, kurš apzinās, ka viņš ir briesmonis, kurš jebkādiem paņēmieniem mēģina panākt „lielāko labumu” un izveidot tādu valsti, kuru pēc tam varētu vadīt viņa mīļais nesabojātais ideālists Bassano.

From Bassano:

 I’ve come to realise that morality is an illusion, ethics is an intellectual exercise. All that matters is sides: our side, their side. Sides are everything. All I want is for our side to win, no matter what, no matter how bad we have to be.

Everything’s sides, isn’t it? Deep down, where the real reasons are. Your family, your friends, your business, your country–layers of the proverbial onion, of course. As each layer gets peeled off, you make your choices in the next layer. If you’ve got to betray your country or your Bank, you betray your country. If it’s between the Bank and your friends, you choose your friends. If it’s between friends and family, you side with your family. Sides. There’s no logic to it. You can’t even call it a matter of faith or belief; you believe in the Invincible Sun because He embodies all virtue and goodness–if He was an arsehole, you wouldn’t worship him. Sides are more fundamental than that. Sides are what you are. If you’re on the losing side, tough.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngEsmu jau sarakstījis garāko palagu bloga vēsturē un neko neesmu pateicis. Izcila grāmata, teicams autora pasaules redzējums un humora izjūta – visas bļembas. Neskatieties uz aprakstiem (politiskā fantāzija –fui!), pamēģiniet, lielākā daļa noteikti nenožēlosiet.

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Īans Tregilliss „Visaukstākais karš” (Asinszāles triptihs. Otrā grāmata)

Par šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, tad publicēju atkārtotu ieraksta versiju, lai pievērstu jūsu uzmanību šai lieliskajai grāmatai.

Izdevējs: Prometejs, 384 lpp.

Oficiālais apraksts:
Jau divdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara angļu burvji ir vienīgais Britu impērijas glābiņš no Padomju Savienības – lielvaras, kuras teritorija sniedzas no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Katra burvja nāve ir kā trieciens britu nacionālajai aizsardzībai.
Tikmēr kāds brālis un māsa, kas nežēlīga nacistu eksperimenta rezultātā ir ieguvuši pārcilvēciskas spējas, izbēg no dziļi aiz dzelzs priekškara noslēptas slepenas bāzes un dodas uz Angliju.
Jo tajā dzīvo bijušais spiegs Reibolds Māršs. Un Grētai, vājprātīgajai gaišreģei, attiecībā uz viņu ir savi plāni.
Tiekot atkal ierautam Asinszāles pasaulē, Māršs atklāj, ka, beidzoties karam, Lielbritānijas tumšajiem darbiem netika pielikts punkts. Un, kamēr viņš cenšas aizsargāt karalieni un valsti, vissmagākā cīņa viņam ir jāizcīna pašam ar sevi.

Tā kā šī ir otrā grāmata triloģijā, ir ārkārtīgi grūti pastāstīt par sižetu, nesabojājot lasītprieku.
Darbība risinās nedaudz vairāk kā divdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem, PSRS kara rezultātā ir kļuvusi par lielvaru, pakļaudama sev visu Eiropas kontinentālo daļu, kā arī daļu Āzijas. Vienīgais, kas to attur no uzbrukuma Lielbritānijai ir bailes no Eidoloniem, pārdabiskām būtnēm, ar kuru palīdzību angļiem izdevās piespiest Vāciju zaudēt otrajā pasaules karā. Taču tad kāds sāk slepkavot burvjus…

Galvenie varoņi ir kļuvuši vecāki, to dzīves ir salauzuši valsts labā kara laikā nestie upuri. Viņu varoņdarbi ir aizmirsti un nu viņi dzīvo diezgan nožēlojamu dzīvi. Un tad pēkšņi uzrodas sens, par mirušu uzskatīts ienaidnieks – Grēta,  un ierauj viņus pagātnes murgā, kas vienlaicīgi arī ir varoņu vienīgā iespēja izpirkt savus grēkus. Ienaidnieks, protams, ir vēl stiprāks un likmes vēl augstākas. Vienā brīdī pat sāk šķist, ka autors ir vēlreiz izmantojis veco recepti, jo ja reiz pirmā grāmata bija tik laba, tad kādēļ kaut ko mainīt? Taču, par lielu atvieglojumu, tas ir tikai veikls triks uzmanības novēršanai , jo, kad priekškars krīt un atklājas kas ir kas, tad neatliek nekas cits kā pakasīt pakausi un pateikt WOW.
Ja triloģijas pirmā daļa “Rūgtās sēklas” (apraksts šeit) man šķita vienkārši laba lasāmviela, tad “Visaukstākais karš” savā ziņā “norāva jumtu”. Šī grāmata bija ne tikai labāka par pirmo, bet, arī tās gaismā pirmā daļa kļuva labāka – uzzīmējās lielā kopaina, tā teikt – puzles gabaliņi skaisti salikās vietā – kas visu stāstu padarīja par īstu bombu.
Arī Reibolds, kurš, manuprāt, pirmajā grāmatā bija vājākais posms – ne pārāk simpatizēja, jo likās tāds diezgan kartonisks tēls, kurš par dzimteni un savu taisnību ies pāri visam, tagad ir kļuvis par saprotamu, dziļu tēlu, kuram var just līdz no visas sirds.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no labākajām grāmatām (un arī visa triloģija kopā), kādu man ir nācies lasīt. Tajā nav nekā lieka, non–stop spriedze 350+ lapaspušu garumā, saprotami, dziļi varoņi, kuriem līdzpārdzīvot, lieliska valoda un atmiņā uz ilgu laiku paliekošs stāsts.
Vienīgais lielais mīnus visā šajā padarīšanā ir tas, ka grāmata noslēdzas ar pamatīgu “cliffhanger” un tagad jāgaida, lai noskaidrotu, ar ko šis lieliskais stāsts noslēgsies, kas, protams, bļembu skaitu nemazina. Asinszāles triptihs tik ļooooti aizrauj, ka tā vien šķiet, ka šai grāmatai ir par maz dot piecas betmenbļembas, tāpēc šoreiz lieku pa virsu vēl arī robinu.

Grāmata pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Sallija Grīna „Tumšā puse” – You’ve been punk’d

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 384.lpp.

Romāna darbība risinās mūsdienu Lielbritānijā, kur, izrādās, līdzās cilvēku pasaulei pastāv arī aizraujoša un baisa burvju pasaule, kurā uz dzīvību un nāvi notiek cīņa starp baltasiņu un melnasiņu burvjiem. Šādā sarežģītā vidē aug romāna galvenais varonis Neitans Birns, kurš visur izrādās svešais starp savējiem, jo ir ļoti neparasts zēns – pa pusei baltasinis, pa pusei melnasinis. Zēns ir bārenis – viņa māte ir mirusi, bet savu tēvu viņš nekad nav sastapis. Viņš dzīvo kopā ar vecomāti, pusmāsām Džesiku un Deboru un pusbrāli Aranu. Neitans atrodas ļoti sarežģītā savas dzīves posmā: viņam jāatrod sava identitāte, jāiegūst īpašās burvju spējas un jāiepazīst pirmā mīlestība.

Šīs grāmatas ievadā tiek svinīgi paziņots – Grāmata, kas kļuvusi par pasaules mēroga sensāciju vēl pirms iznākšanas. Šis apgalvojums gan šķiet tāds visai paradoksāls, jo kā gan grāmata var būt pasaules mēroga sensācija, ja tā vēl nav nonākusi pie lasītājiem? Vai sensācija ir saistīta ar autores privāto dzīvi? Varbūt to ir sarakstījis pērtiķis (kas saskaņā ar varbūtības teoriju ir iespējams)? Varbūt tā ir pirmā grāmata, kuru ir sarakstījis robots? Vai varbūt tas ir kārtējais Roulingas pseidonīms (apskatieties taču grāmatas aprakstu!)?

Man gan šķiet, ka vienīgais sensacionālais visā šajā pasākumā ir pasaules mēroga lasītāju apjaajie*s. Iespējams, ka viss sākās kādā Anglijas izdevniecības sapulču telpā, kur īgnie izdevēji kārtējo reizi sūrojās, ka maita Roulinga (piedod, Daini) pēdējam Poteram beigās uzrakstīja to nolādēto epilogu, faktiski nokaujot to zosi, kas dēja XXL izmēra zelta oliņas. Un tad kāds kreatīvais angļu Stendzenieks nāca klajā ar fantastisku ideju – klau, ja nu mēs paņemam kādu Potera pakaļdarinājumu, pasludinām to par sensāciju un izdodam visā pasaulē vienlaicīgi? Vientieši visā pasaulē kā aptrakuši skries un pirks to grāmatu, pirms citi būs paspējuši pacelt trauksmi, ka kaut kas nav īsti tīrs. Ko lai saka – plāns pa rubli, un galvenais ka strādā (vismaz vienu reizi).

Tālākais teksts ir nedaudz spoilerīgs, tā ka vai turpināt lasīt ir jūsu pašu ziņā.

Pēc šīs nelielās liriskās atkāpes varam pievērsties pašam sensacionālajam romānam. Kurā – sensacionāli – nekas īsti nenotiek.

Tātad – mums ir pasaule, kurā burvji un raganas dzīvo blakus cilvēkiem. Cilvēki gan par viņiem diez ko daudz nezin un neievēro, tāpēc burvji var mierīgi iet ar viņiem vienā skolā. Burvji dalās divās nometnēs – baltasiņu un melnasiņu burvji. Vispār jau visi viņi ir diezgan slikti – kā vācieši (baltie) un krievi (melnie) Otrajā pasaules karā.

Grāmata sākas ar ainiņu, ka mūsu anti-varonis Neitans kā savažots kanārijputniņš sēž būrītī un stāsta mums to, kā viņš līdz būrim nonācis. Neitanam nav paveicies, jo viņa fāteris ir visbīstamākais melnasiņu burvis – Voldemorts, oi, tas ir Markuss. Bet viņa mamma gan nav melnasiņu ragana, nē, tā ir baltā bezvārda ragana, kurai aiz negoda nākas izdarīt pašnāvību, jo Gestapo, oi, es gribēju teikt, balto burvju padome tā liek. Balto burvju padome ir tāds represīvs orgāns, kas nodarbojas ar Neitana cilvēktiesību smagu ierobežošanu un visu viņa vectētiņu lēnu un mokošu zūmēšanu. Padomei ir pakļauta operatīvā vienība aurori, oi, es atvainojos – mednieki. Bet neuztraucieties, es jau alojos, jo mednieki galīgi nav kā aurori – viņi šauj ar pistolēm! Cik noprotams, gandrīz visi jaunie burvji un raganas grāmatā kļūst par medniekiem, neskaitot vienu, kurš ir kļuvis par galdnieku.

Gandrīz pusi grāmatas mēs lasām ap un par Neitana skolas gaitām. Neitans ir īss kā ķīnietis, melnīgsnējs kā čigāns un vēl netīrs kā bezpajumtnieks, jo īpaši nemazgājas, galva arī acīmredzot pagrūta, ja reiz lasīt īsti nav iemācījies līdz 14 gadiem, toties tās tumšās acis … mmmm … ir pilnīgi sensacionālas, kurās, protams iemīlas klases skaistākā meitene, kura pēc dokumentiem diemžēl ir visīstākā āriete, oi, es gribēju teikt – baltasiņu ragana ar dižiem ciltsrakstiem – Annalīsa Malfoja. Turklāt Annalīsai ir arī trīs stalti brašuļi – brāļi, kuri ne tikai sistemātiski no Neitana izklapē pēdējās saprāta paliekas ārā, bet arī dara visādas citādas šausmu lietas, kurās es neiedziļināšos (domājam par filmu “Hostelis”).

Burvju sistēma šajā pasaulē ir tāda, ka katram burvim ir viens talants, turklāt tas manifestē tikai 17 gadu dzimšanas dienā, jaunajam burvim aizsūtot sms uz maksas tālruni saņemot trīs dāvanas un asinis no cita burvja. Viens izrādās dziednieks, cits spļauj uguni, trešais pārvēršas par lielu kaķi un ņaudēdams ēd citu burvju sirdis, u.t.t. Šajā sakarā jāatzīmē, ka man nav īsti skaidrs, no kurienes rodas tās lielākās burvestības, kas, piemēram, aizsargā burvju mājas un ielas no vientiešu, oi, es gribēju teikt tukšasiņu (mūsu) uzmanības, kā tiek aizsargāti mednieki no melnasiņu uzbrukumiem un dažādi citi līdzīgi knifiņi, kur tā kā prasītos kāda plašāka maģiskā sistēma. Tad lūk, otro grāmatas pusi Neitans, izbēdzis no krātiņa bēg pie vienas dikti vecas melnasiņu raganas (kura, iespējams, ir filmējusies Disneja sniegbaltītē), lai no tās saņemtu savas trīs dāvanas jubilejā, jo citādāk gals klāt.

Īsumā tas arī viss, kas notiek pirmajā triloģijas grāmatā. Ar nepacietību gaidām sensacionālu turpinājumu.

Sevišķi patika valoda, kādā šī grāmata sarakstīta. Tā kā šī ir jauniešu auditorijai (young adult) rakstīta grāmata, tad ir pilnīgi saprotams, ka vidējais teikuma garums grāmatā ir ~6 vārdi. Nedod dievs kādu garāku teikumu uzrakstīs, mērķa auditorija vēl nespēs sagremot, kas tur rakstīts.
Aizveru acis. Kad es tās pēc dažām minūtēm atveru, viņš ir prom. Viņš kustas klusi. Tas man viņā patīk.”

Skaisti, Sabaļauskaite lepotos.

Tā kā šī ir jauniešu grāmata, tad ir pilnīgi saprotams, ka tā ir arī ārkārtīgi nežēlīga. Es, kurš savu bērnību pavadīju Pļavniekos, kur bija tikai 28% latvieši, un valdošai sauklis bija “bei gansov”, saprotu, ka šis aspekts grāmatā ir ļoti reāls, gluži kā Ziedoņa “Kurzemīte”. Ļoti pareizi, jāiemāca jau laicīgi, ka labākā aizsardzība pret huligānu ir ar ķieģeli 3x pa galvu, lai neraustās.

Jā, un tad vēl ir Rons, tfu, Gabriels, kurš ir TIK tizls, ka ir pārvērtis sevi par vientiesi un sensacionāli nespēj pārvērsties atpakaļ par burvi. Un vēl viņš ir gejs, turklāt bezcerīgi iemīlējies Harijā, tfu, Severusā, tfu ,atvainojiet, Neitanā. Un būsim godīgi, tā tam bija jābūt, jo pat Roulinga nesen atzina, ka Hermioni bija pelnījis Harijs, nevis kaut kāds tur rižijs tizlenis.

Ar tiem gejiem burvju pasaulē vispār interesanti – Gabriels ir riktīgs hipsteris/māxlinieks – staigā aviator brillēs (ko latviski sauc par lidotāju stila brillēm), lasa Džeku Keruaku un Brontē māsas, mēģina rakstīt dzeju. Ir vēl viens manāmi gejs, padzīvojis švaks burvis/labs mākslinieks, kurš jūsmo par Sezānu un vēlas uzgleznot Netana portretu.  Diemžēl viņu diezgan fiksi savāc padome/gestapo. Un par ko viņu savāca? Par to, ka palīdzēja Neitanam, vai par to, ka bija gejs? Ir par ko aizdomāties – gan par mākslu, gan stereotipiem.

Un last but not the least – vēl ir Hagrids, oi, atvainojiet, Sīlija, turklāt viņa lasa priekšā Neitanam Solžeņicinu (izrādās, ka rietumnieki zin ne tikai Tolstoju!), kamēr šis ēno par kanārijputniņu.  Sajūtu līmenī Solžeņicina darba pieminēšana šādā grāmatā šķiet kā Čaikovska pirmā klavierkoncerta fragmenta atskaņošana klubā “Melnā piektdiena” grupu priekšnesumu starplaikā.

011613_1218_DastinsKron2.pngNeskatoties uz to, ka šī grāmata bija dikti sensacionāla, es to izlasīju divos piesēdienos un tāpēc došu veselas 2,5 bļembas.

P.S. Visi dārgie grāmatu blogeri, kuri ir stāvā sajūsmā par bezmaksas grāmatām – padomājiet, vai jūsu atbildība, rakstot atsauksmi, ir tikai pret šo grāmatu devēju? Kā ir ar bloga lasītājiem?

P.P.S Es atvainojos, ja šis ieraksts ir pārāk nesakarīgs, pulkstenis ir 4:15 no rīta, bet emocijas sit augstu vilni un vajadzēja šo nodrukāt. Rīt nāks jauna diena, varbūt ķeršos pie labojumiem

P.P.S. Dzīvē, gluži tāpat kā Neitana asinīs, viss nav tikai melns vai balts, tāpēc balansam te saites uz dažu cienījamu blogeru daudz pozitīvākiem skatījumiem par šo pašu tēmu:
http://gramatas.wordpress.com/2014/03/25/tumsa-puse-sallija-grina/
http://spigana.wordpress.com/2014/03/24/tumsa-puse-sallija-grina/
http://kurpjukaste.wordpress.com/2014/03/23/sallija-grina-tumsa-puse-pilna-atsauksme/
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/gramata-tumsa-puse/

31 komentāri

Filed under Uncategorized

Anthony Ryan „Blood Song „ (Raven’s Shadow #1)

Kindle Edition, 592 lpp.

Šī grāmata pievērsa manu uzmanību, jo bija nonākusi 2013. gada labāko fantāzijas grāmatu topos, turklāt tai bija neredzēti augsti reitingi iekš Goodreads un Amazon.

Vidēja balle 4.63/5 no ~10`000 balsotājiem ir visai iespaidīgi. Turklāt autors pirmsākumos bija grāmatu pats par saviem līdzekļiem publicējis amazones Kindle veikalā, guvis milzu atzinību (gluži kā mana mīļā “Vilna”, kas ,starp citu, nu ir pieejama arī latviešu valodā grāmatnīcās un šeit) , un pēc kā viņu nogrābušas lielās izdevniecības un laidušas grāmatu klajā arī papīra versijā.

Izlasot šo grāmatu, neticami augstās balles man palika noslēpums, taču nu par visu pēc kārtas:

Oficiālais apraksts:

Episkās fantāzija darbs, kas pēta konflikta, lojalitātes un reliģiozās ticības tēmas. Vaelins Al Sorna, Sestā Ordeņa brālis, no bērna kājas ir trenēts cīnīties un nogalināt Ticības vārdā. Viņš ir nopelnījis daudz vārdus un gandrīz tikpat daudz rētas, kā arī ticis pie neglīta suņa un zirga ar nejauku raksturu. Karaļa, kas ir neprātis vai ģēnijs, ievilināts negodīgā karā, Vaelins meklē atbildi jautājumam, kas izšķirs karaļvalsts likteni:… kas ir “tas, kas gaida”?
“Asins dziesma” ir pirmā grāmata jaunā episkās fantāzijas “Kraukļa ēna” triloģijā par karu, intrigām un ticību.

Grāmatas formāts ir, nu jau var teikt, klasisks – sākas ar to, ka Vaelins ir sagūstīts un faktiski tiek vests uz nāves sodu (duelēties ar kādas valsts stiprāko kareivi), un pa ceļam, uz kuģa, kādam hronistam stāsta savu dzīves stāstu. Vaelinu 10 gadu vecumā tēvs nodod apmācībā klosterī, Ticības sestajam ordenim. Ticībai ir seši ordeņi – hronisti, meditētāji, sludinātāji, dziednieki, vienu aizmirsu un sestais ordenis ir asasīni (karavīri – slepkavas). Pati Ticība nav diez ko aprakstīta, cik noprotams, šie vienkārši tic aizgājušajiem, ka pēc nāves mēs visi satiksimies. Visas parējās valstis, kurām ir savas ticības ir ķeceri un ienaidnieki, kuri jāpakļauj īstajai un vienīgajai Ticībai, vai arī…. nu jūs jau atcerieties mūsu pašu vēsturi 😉 . Pirmo grāmatas trešdaļu mēs sekojam, kā mazais Vaelins apgūst visus asasina trikus – zobencīņa, loks un bulta, rukapaška, izdzīvošana salā un sūnās, utt. Vaelins, protams, ir vistalantīgākais un ap viņu veidojas neliels draugu bariņš (pieci gab.), kuram katram ir savs talants –kurš nu labāk jāj ar zirgu, kurš labāk dzen pēdas. Tā nu pamazām šie izaug lieli un stipri, karalis šiem piešķir savu armijas vienību un sūta zēnus apkarot ķecerus, kas slapstās gar valsts robežām un sludina savu ticību. Un izcīnot lielas uzvaras (kuras nemaz tik lielas nelikās) Vaelins pamazām kļūst par leģendāru cīnītāju. Un beigās, kad šis tiek aizsūtīts galīgi pašnāvnieciskā misijā, tad Vaelins krīt gūstā un mēs nonākam punktā, ar ko sākas (bet ne beidzas) grāmata.

Vēl šajā pasaulē pastāv tāda lieta kā Tumsa, ko citās grāmatās dēvē par maģiju. Atsevišķiem cilvēkiem piemīt dažādi talanti – kāds ar pieskārienu dziedē, kāds par vilku pārvēršas- par kuriem gan skaļi nerunā, jo Ticība uz šiem tā pašķībi skatās. Vaelinam ir ļoooti rets talants, ko sauc par Asins dziesmu, kas faktiski ir superintuīcija. Viņš ar “muguras smadzenēm” sajūt kad, vai un no kuras puses tuvojas briesmas, kā arī kur tieši jādodas, kad nezini kur iet, utt. Jāatzīst, ka visai izdevīgs talants, ja jākļūst par leģendāru kareivi. Kamēr ļaunulis tikai grasās izvilkt dūcīti, šim pašam jau duncis ribās, jo Vaelinam čutene nostrādājusi…Šis varoņa supertalants grāmatu padarīja neinteresantāku, nekā tā varēja būt.

Nu ja. Vēl ir mīti par septīto –  tumsas – ordeni. Tumsas ordeņa pirmais noteikums ir nerunāt par tumsas ordeni, tāpēc informācijas kripatiņas par šo noslēpumiem apvīto organizāciju mēs kopā ar Vaeilnu vācam visas grāmatas garumā.

Lai gan stipri otrajā plānā, tomēr nav aizmirsts arī par mīlestību, šoreiz pret mūķeni (protams), un, jāteic, ka par laimi autors nav Višņevskis un šīs slepenās mīlestības dēļ nevienam zem mašīnas nav jāmetas.

Viss augstāk minētais vēl pārliets ar paplānu galma intrigu mērci, tīri labām kaujas ainām, augoša jaunekļa eksistenciālām pārdomām par Ticības patiesumu un būtību, apjausmām, ka ne viss ir melns vai balts, kā arī noslēpumaina vecāku pagātne, kas arī, saprotams, jaunajam Vaelinam par visām varītēm  jānoskaidro. Aprakstā minētais “tas, kas gaida”, gluži kā Voldemorts pirmajā Poterā,  parādās gaužām maz un acīm redzami tiek atstāts nākamajām grāmatām.

3arpusiPieklājīgs fantāzijas žanra romāns, noteikti turpināšu lasīt sēriju, taču tāds uhh un ahhh, kāds bija, lasot, piemēram P.Rotfusa “Vēja vārdu”, man nebija. Rakstot šo ierakstu un pārdomājot izlasīto, kopaina šķiet arvien saulaināka, tāpēc dodu trīs ar pusi betmenbļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Īans Tregilliss „Rūgtās sēklas” (Asinszāles triptihs. Pirmā grāmata)

Par šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, turklāt tajā procesā es pats esmu iesaistīts, tad publicēju atkārtotu, mazāk “spoilerētu” ieraksta versiju, reklāmas nolūkos.

Izdevniecība Prometejs, 352 lpp

Oficiālais apraksts:

Ir otrā pasaules kara sākums, un britu slepeno aģentu Reiboldu Māršu vajā atmiņas par kaut ko savādu, ko redzējis savas Spānijas Pilsoņu kara misijas laikā: vācieti ar galvā ieurbtiem vadiem, kas skatījusies uz viņu tā, it kā būtu pazīstami. Kad nacisti sāk sūtīt misijās cilvēkus ar nedabiskām spējām — sievieti, kas spēj kļūt neredzama, vīrieti, kas staigā caur sienām un sievieti, ko Māršs redzējis Spānijā un kas, izmantojot savas zināšanas par nākotni, var sagrozīt tagadni — Māršs ir tas vīrs, kam jāstājas viņiem pretī. Reibolds būs spiests vērsties pie tumšajiem spēkiem, lai atvairītu gaidāmo iebrukumu. Taču darījumiem ar okultajiem spēkiem ikreiz ir noteikta cena. Un šī cena ir jāmaksā ar asinīm. Īana Tregillisa «Rūgtās sēklas» ir nervus stindzinošs meistardarbs — stāsts par gluži kā mūsējo, bet pilnīgi citādu divdesmito gadsimtu.

Grāmatas darbība risinās alternatīvās realitātes pasaulē, kurā arī ir pienācis 1939.gads, friči sākuši otro pasaules karu un grāmatas galvenais varonis – angļu spiegs Reibolds Maršs, spiegodams nacistu uzbrukumus Spānijā, ierauga friču jauno superieroci – pārcilvēkus.  Viens staigā cauri sienām, cits dedzina ar skatienu, utt. Tad nu Reibolds nogrābj vienu šādu superdāmu aiz čupra un aizlaiž mājup uz Angliju analizēt kas un kā. Angļi, sapratuši, ka ar ierastajām metodēm šādus super Ansīšus un Grietiņas neapturēt, ir spiesti vērsties pie tumšiem spēkiem pēc palīdzības…

Kad nejauši kādā angļu blogā uzzināju par šo grāmatu, tad uzstādījums šķita tik ļoti kick-ass (vācu pārcilvēki pret angļu burvjiem Otrajā pasaules karā), ka nebija variantu nelasīt.

Grāmatas notikumi risinās no trīs skatupunktiem – angļu spiegs Reibolds (cilvēks parastais), Vils (Reibolda čomaks, kā arī burvis) un Klauss (vācu pārcilvēks, kura uzdevums gan vairāk ir lasītājus iepazīstināt ar savas māsas Grētas –pārcilvēks – gaišreģe ar Dieva kompleksu – izgājieniem). Visi varoņi ir attēloti cilvēcīgi, nav izteiktu labo vai ļauno tēlu –katrs pats var izlemt, kam just līdzi – Lielbritānijas spiegam (un viņa neatlaidībai sasniegt mērķi), dižciltīgajam burvim (kas nesavtīgi palīdz, upurēdams sevi, lai glābtu daudzus) vai vācu pārcilvēkiem (zem, kuru pārcilvēcīgo spēju čaulas slēpjas parasti cilvēki un viņos ieslodzītās dusmas un kāre pēc atzinības).

Jāatzīmē, ka interesants ir burvju koncepts – viņi nevis burās, bet sazinās un ved pārrunas ar pārlaicīgām būtnēm “eidoloniem”, kam mēs esam tik vien kā mikrobi vai baktērijas, un kas par saviem pārdabiskajiem pakalpojumiem prasa samaksu, kā jūs domājiet kā? Protams, ka asinīs.

Stāsta būtība ir izteikta vienā no grāmatas epigrāfa citātiem – Nav lielu vīru, ir vien lieli izaicinājumi, kurus apstākļi liek paveikt parastiem vīriem.(Admirālis Viljams Halsijs). Par to kā atsevišķu cilvēku personīgā motivācijā dzimuši lēmumi var ietekmēt vēstures gaitu. Tas viss, protams, ir kārtīgā action mērcē, un grāmatu nolikt malā ir visnotaļ grūti. Man arī ļoti patika, ka grāmatā, atšķirībā no mūsdienās populārajiem “ķieģeļiem”, nav lieku teikumu, pat ne vārdu uzrakstītu tāpat vien, lai aizpildītu grāmatas lappuses.

“Rūgtās sēklas” ir Asinszāles triptiha (triloģijas) pirmā grāmata, taču gluži pusvārdā nekas neuzkaras, kā tas mēdz gadīties grāmatām ar turpinājumiem. Taču pa īstam novērtēt Īana Tregillisa meistardarba vērienu var tikai izlasot visu Azisnzāles triptihu, tādēļ darbs pie otrā grāmatas – “Visaukstākais karš” latviešu izdevuma rit jau pilnā sparā.

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Scott Lynch „Lies of Locke Lamora”

Izdevniecība Bantam Spectra, 504.lpp

Oficiālais apraksts (manā brīvajā tulkojumā):

Savā debijā, Skots Linčs piedāvā aizraujošu stāstu par pārdrošu noziedznieku un viņa uzticīgo krāpnieku komandu. Fantastiskajā Kamorras pilsētā, kurā mīt dekadenti augstmaņi un pārdroši zagļi, risinās piedzīvojumu stāsts par lojalitāti un izdzīvošanu, apburošs stāsts, kas daļēji ir “Robins Huds”, daļēji “Oušena ducis”, un tajā pašā laikā kas pilnībā savs….

Noslēpumainajā salu pilsētā Kamorrā bāreņa dzīve ir skarba un bieži vien īsa. Bet jaunais Loke Lamora izvairās no nāves un verdzības, kļūstot par zagli apdāvināta blēža aizbildniecībā. Kā zagļu bandas, kura pazīstama kā “Džentlmeņi bastardi”, līderis, Loke ir kļuvis tik bezkaunīgs, ka apkrāpj pat pagrīdes kriminālās pasaules vadoni. Bet ēnā slēpjas kāds vēl vērienīgāks un nāvējošs.

Saskaroties ar asiņainu pavērsienu, kas draud iznīcināt visu un visus, kam viņa dzīvē ir nozīme, Loke zvēr uzveikt ienaidnieks viņa paša brutālajā spēlē – vai mirt mēģinot…

Stāsta darbība risinās fantāzijas pasaulē, kas atgādina Venēciju Renesanses laikā. Kamorru- salu pilsētu – sirmsenos laikos ir cēlusi kāda aizmirsta, sveša civilizācija, kas visu būvējusi no stikla – gan milzīgus, debesis skrāpējošus torņus, gan stikla rožu dārzus (kas dzer asinis) un citus jaukumus. Bagāto rajonos valda aristokrāti un pilsētas sardze, savukārt nabadzīgajos rajonos valda baisais kapa Barsavi, kurš ir tāds kā lielais mafijas krusttēvs, un pastāv nerakstīta vienošanās, ka vieni otru dzīvē neiejaucās.

Grāmatas pirmajā trešdaļā mēs tiekam iepazīstināti ar Lokes bandu – Džentlmeņiem bastardiem un kā viņi veic kādu lielu blēdību, izkrāpjot no kāda ietekmīga aristokrātu pāra apjomīgu naudas summu. Tas tiešām ļoti atgādināja Oušena bandu tikai viduslaiku stilā un nevarētu teikt, ka likās ļoti interesanti – kā Slakteris saka, lasīt var, bet nasing spešal. Banda nav liela – pats Loke, kurš ir operāciju smadzenes un galveno lomu spēlētājs, ir Lokes labākais draugs un višibala vienā personā Džīns Tanens, kurš, protams, ir arī labākais cīnītājs pilsētā, un trīs pārējie blēži, plaša profila speciālisti/ otrā plāna tēli.

Un tad pilsētā parādās kāds, kurš sevi dēvē par Pelēko Karali un sāk pa vienam zūmēt nost Barsavi ” galma” cilvēkus – bandu vadoņus jeb garristas. Tā kā arī Loke ir garrista, tad viņš ar saviem Džentlmeņiem tiek ierauts šajā asiņainajā spēlē, un tieši šajā brīdī grāmata paliek patiešām aizraujoša, nolikt malā to ir ļoti grūti. Džentlmeņi pirmo reizi ir satikušies ar pretinieku, kurš ir viltīgāks par viņiem un kā tas viņiem beidzās, to uzzināsit, ja izlasīsiet šo visādā ziņā rekomendējamo grāmatu.

Loke kā varonis ir interesants, savā ziņā man viņš atgādināja tādu kā zagļu Hanibālu Lekteru. Turklāt viņš ir bez gala un malas asprātīgs. Sākumā man Loke galīgi nelikās simpātisks – tāds lecīgs, iedomīgs tipiņš. Tas gan tikai līdz brīdim, kad dzīve šim riktīgi iegāza ar dēli pa zobiem un pamodināja no ilūzijas, tad gan es no visas sirds un rajona tapu par Lokes fanu, viņa brīžiem gandrīz (bet tikai gandrīz) bezcerīgajos atriebības/taisnīguma panākšanas centienos.

Starp nodaļām ir tādās kā intermēdijas, kurās mēs tiekam iepazīstināti ar Lokes un viņa biedru bērnību, par to kā lielais blēdis/priesteris Važu Tēvs viņus apmācījis un izaudzinājis par tiem, kas viņi ir “šodien”. Sākumā tie iestarpinājumi likās visai traucējoši, jo traucēja uzzināt, kas nu būs tālāk, taču jo tuvāk beigām, jo skaistāk savijās kopā visa pagātne un tagadne, un beigās šāds modelis veiksmīgi palīdzēja salikt pareizos akcentus īstajos brīžos.

Atsevišķi gribu atzīmēt divas lietas – 1) Kamorra autoram ir izdevusies ļoti interesanta, turklāt neiegrimstot dziļos un garlaicīgos aprakstos. Ļoti patika dažādas detaļas, piemēram, kāda noziedznieku aprindās populāra izklaide– gladiatoru spēles, kur amazoņu tipa sievietes cīnās ar haizivīm; 2) dialogi – varoņu savstarpējie dialogi čum un mudž no asprātībām, tā ka tiešām ir prieks lasīt un var tīri labi iesmiet. Lai gan brīžiem viņi lamājas par daudz ( jā, es saprotu, ka viņi ir noziedznieki, bet tomēr).

4 bļembas“Lokes Lamora meli” ir tikai pirmā grāmata iecerētā septiņu grāmatu ciklā par Džentlmeņiem bastardiem (uz doto brīdi ir iznākušas jau trīs), taču stāsts ir pilnībā (lieliski) noslēgts, nekādu clifhangeru vai tamlīdzīgu riebeklību. Jāatzīst, ka beigās grāmata izrādījās daudz izklaidējošāka, nekā sākumā tas likās iespējams. Ir ļoti liela iespēja, ka lasīšu arī tālāk. Četras betmenbļembas.

Noslēgumā divi citāti:

Zagļu skolotājs par sešgadīgo gadīgo Loki:

“I’ve got kids that enjoy stealing. I’ve got kids that don’t think about stealing one way or the other, and I’ve got kids that just tolerate stealing because they know they’ve got nothing else to do. But nobody–and I mean nobody–has ever been hungry for it like this boy. If he had a bloody gash across his throat and a physiker was trying to sew it up, Lamora would steal the needle and thread and die laughing. He…steals too much.”

Un kāda no Važu Tēva mācībām:

“There’s no freedom quite like the freedom of being constantly underestimated.”

1 komentārs

Filed under Uncategorized