Tag Archives: fantasy

Joe Abercrombie „Red Country”

Izdevējs: Gollancz, 464 lpp.

Oficiālais apraksts:

Tie nodedzināja viņas māju.

Tie nolaupīja viņas brāli un māsu.

Bet atriebība seko..

Šaja Souta (Shy South) cerēja apglabāt savu asiņaino pagātni un aizjāt ar smaidu sejā, taču viņai nāksies iet vecos ceļus, lai atgūtu savu ģimeni un viņa nav no sievietēm, kas izvarās no tā, kas ir jādara. Šaja uzsāk pakaļdzīšanos nolaupītājiem, un viņas vienīgie sabiedrotie ir divi vērši, kas velk ratus un gļēvais patēvs Jērs (Lamb). Taču izrādās, ka arī Jēram ir sava apglabātā asiņainā pagātne. Un Tālajā Valstī, kurā nevalda nekādi likumi, pagātne nekad nepaliek apglabāta.

Viņu ceļojums tos vedīs pāri neauglīgiem līdzenumiem uz pierobežas pilsētu, kuru pārņēmis zelta drudzis, cauri naidam, dueļiem un slaktiņiem, tālu augstu kalnos, kas atrodas aiz kartes robežām, līdz pat rēķinu kārtošanai ar Spokiem (Ghosts). Vēl jo ļaunāk – tas liks viņiem slēgt savienību ar bēdīgi slaveno veiksmes kareivi Nikomo Kosku un viņa bezpalīdzīgo juristu Templu – diviem vīriem, kuram neviens nedrīkstētu uzticēties…

Iesākumā neliela atkāpīte par autoru. Džo Aberkrombijs skaitās viens no modernās fantasy spīdekļiem. Viņa pirmais darbs bija Pirmā likuma triloģija (First Law Trilogy), kurā viņš paņēma klasiskos fantāzijas kvesta kanonus un uzlika uz ausīm. Bija komandā lielais labais burvis, kurš tomēr izrādījās drusku savtīgs mahinators, bija lielais varenais barbars cīnītājs, kurš cīņas karstumā iedegoties noslaktēja arī pa kādam sabiedrotajam, bija zemniekzēns – topošais karalis, kurš beigu galā tomēr izrādījās gļēvulis, utt. Jo, kā saka viens no varoņiem, Logens Deviņpirkstis -Ir jābūt reālam.

Arī turpmākie rakstnieka romāni risinās šajā Pirmā likuma pasaulē, kurā maģija ir vairāk tikai leģendās, nevis ikdienā, līdzīgi kā Džordža Martina “Troņu spēlēs”. Grāmatu stāsti saturiski savā starp nav saistīti, taču tajās ir sastopami iepriekšējās grāmatās satikti varoņi, tādejādi, ja ir lasītas visas grāmatas, tad baudījums ir vēl pilnīgāks.

“Red Country” faktiski ir vesterns, kas risinās Pirmā likuma pasaulē. Ir gan dieva aizmirsta zeltraču pilsētiņa, kurā jau gadiem savā starpā varu mēģina sadalīt divas bandas, gan indiāņi (šeit saukti par Spokiem), kuri mēdz uzbrukt ceļotājiem un par trofeju nogriezt tiem ausis, neizpaliek arī klasiskais fināla stand-off un pat galvenā varoņa aizjāšana saulrietā. Sižetiski stāts ir diezgan lineārs, bez visādiem kūleņiem un pārmetieniem. Stāstījums notiek galvenokārt no diviem skatupunktiem – eks-laupītāja/tagad-fermere ar apgriezieniem – Šaja un dvēselē lādzīgais, tik gaužām neveiksmīgais un likteņa spārdītais plaša profila speciālists/pašreiz jurists – Templs. Ik pa brīdim savu skatupunktu piedāvā arī maznozīmīgāki fona tēli, lai precīzāk ieskicētu notiekošo. Stāstījums ir visnotaļ cinisks, daudz asiņainu cīņu un pārpārēm pamelna humora.

Šis nu reiz ir tas autors, kura darbus lasot es ilgi un dikti mēdzu smaidīt līdz ausīm. Viņa pasaules uztvere un humora izjūta man ir ļoti tuvas. Un vienkārši burvīga ir viņa spēja pāris rindkopās uzburt pilnasinīgu tēlu, ar saprotamu un ticamu motivāciju. Viņa grāmatas ir pārpilnas ar kolorītiem tēliem, kuri paliek atmiņā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Es ļooooti rekomendēju pamēģināt kādu no viņa darbiem, ja vispār lasāt šī žanra grāmatas.

Pašpikoju ideju no citiem blogiem, ka jāieliek kāds citātiņš. Varbūt ne tie spilgtākie, bet šie patrāpījās pa rokai un likās ok, lai uztvertu stilu:

“Never own a thing you couldn’t swim a river with, old Corley Ball used to tell me.”
“What happened to him?” asked Shy.
“Drowned, as I understand.”
“Men rarely live by their own lessons”, murmured Lamb, hand resting on the hilt of his sword.

“I won’t let you down, I promise.” He had left a trail of broken promises across half the Circle of the World, after all. One extra would hardly keep him out of heaven.

He was getting the distinct sensation that he had whisked his neck from one noose only to have another whipped tight around it. Looked at with the benefit of hindsight, his life, which at the time had looked like a series of ingenious escapes, resembled rather more closely a succesion of nooses, most of them self-tied. The self-tied ones wil stil hang you, though.

“Severed heads,” Cosca was explaining, “never go out of fashion. Used sparingly and with artistic sensibility, they can make a point a great deal more eloquently than those still attached.””

Viennozīmīgi piecas betmenbļembas.

P.S. Ir ļoti viegli uzrakstīt apņirdzošu bloga rakstu par grāmatu, kura nepatika, taču, kad jāķeras klāt aprakstam par grāmatu, kuru ļoti gribās , lai arī kāds cits izlasa un izbauda, tad bieži vien sanāk pārdegt uz īsti tā arī nepateikt neko tādu, kas varētu pavilkt.  Žēl, bet tā nu viņš ir.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Charles de Lint “Someplace to Be Flying”

Izdevniecība Orb Books 384 lpp.

Oficiālais apraksts:
Lilija ir foto žurnāliste, kura meklē “Dzīvnieku cilvēkus”, kuri it kā spokojoties pilsētas tumšākajos graustos. Henks ir graustu iemītnieks, kurš pilsētas drūmākās ielas pazīst pārāk labi. Vienu nakti, kāds brutāls incidents saved viņu dzīves kopā – Uptown girl Lilija un Downtown boy Henks, katrs ar savu uzdevumu un lomu slepenā drāma, kas risinās pilsētas senāko iedzīvotāju starpā.
Jo dzīvnieku cilvēki staigā starp mums. Indiāņi tos sauc par pirmajiem cilvēkiem, bet viņi nekad nav pametuši šo zemi, un viņi apgalvo, ka pilsēta pieder viņiem.
Henks ar Liliju ir ne tikai atklājuši noslēpumu, tie tiek arī ierauti karā. Un šajā cīņā par pilsētas dvēseli, nekas nav gluži tā, kā tas izskatās.

Šo grāmatu izvēlējos lasīt, jo pēdējo gadu laikā, sekojot ārzemju grāmatu blogiem, biju sastapies ar vārdu Charles de Lint, kurš nereti tiek minēts kā “labākais fantasy autors, par kuru neviens nav dzirdējis”. Un “Someplace to be flying” tiek minēts kā labākais variants, ar ko sākt iepazīt šī autora daiļradi. Un es nevīlos.

Lielos vilcienos stāsts ir par dzīvnieku cilvēkiem (animal people), kuri savos pirmsākumos ir bijuši dzīvnieki (vai pareizāk sakot – to totēmi) , bet dzīvojot starp cilvēkiem ir pieņēmuši cilvēcisko izskatu, taču jebkurā brīdi var pārvērsties par zvēru – kāds nu kurš ir.  Viņi dzīvo starp cilvēkiem no pašiem pasaules pirmsākumiem, faktiski,pats vecākais no viņiem – Krauklis – ir radījis šo pasauli un pārējos dzīvnieku cilvēkus, lai viņam būtu kur lidot (no šejienes arī grāmatas nosaukums). Senos laikos blēdis Koijots ir nočiepis Krauklim burvju katlu, kurā tas radīja pasauli, un radījis cilvēkus. Un no laika gala ir bijusi berzēšanās kraukļveidīgo (corbae) un suņveidīgo (canid) starpā.  Cik saprotu, visa šī autora radītā mitoloģija balstās indiāņu mītos, visi dzīvnieku cilvēki arī pēc rases ir indiāņi. Un pa vidu “aktuālajiem notikumiem” kāds tēls vārdā Jack Dow (ņepervoģimaja igra slov – Jackdow= kovārnis) stāsta senas leģendas, kuras varbūt ir notikušas un varbūt arī nē, leģendas par pasaules radīšanu, par Koijota nedarbiem, par Kovārņa viltību, utt.

Un tā nu atkal pienācis brīdis, kad Koijotam niez nagi un viņš grib Krauklim nočiept to burvju katlu, lai vērstu par labu savu kļūdu (cilvēku radīšanu), un šīm dzīvnieku cilvēku mahinācijām pa vidu tad tiek iesviesti Henks ar Liliju, lai kopā ar lasītāju soli pa solim risinātu mistēriju a la “kas ir kas’.

Grāmata ir kā puzle, kurā sākumā ir daudzi atsevišķi gabaliņi, tā ka brīžiem pat nevar saprast, kas ir kas, ir daudz dažādi notikumi un varoņi, bet autors pamazām meistarīgi sabīda visus gabaliņus vienotā  skaistā bildē.

Interesanti, ka stāsta nosacīti neinteresantākā sižetiskā līnija ir nomināli galveno tēlu – Lilija un Henka stāsts, kuri ir “tikai” cilvēki un līdz ar to pārstāv urban fantasy klasisko sižetisko līniju, kurā varonis – cilvēks parastais- sastopoties ar maģisko/ pārdabisko visu laiku ir stāvoklī “wtf, kas te notiek, tas taču nav iespējams, utt, utjp”. Bet tas ir tikai nosacīti un pilnībā iederas lieliskajā stāstā.

Man grāmata ļoti patika, visas tās indiāņu pasakas bija ļoti feinas un aizraujošas, lasījās ļoti labi un līdz ar to piešķiru visas piecas betmenbļembas.
P.S. “Someplace to be flying” lasīju uzreiz pēc Geimena “Amerikāņu Dieviem”,  un šajā grāmatā es atradu daudz vairāk tā, ko biju meklējis Dievos, nekā bija pašos Dievos.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Nīls Geimens “Amerikāņu dievi”

Izdevējs Zvaigzne ABC, 624 lpp.

Oficiālais apraksts:

Mūsu senči pielūdza auglības, nāves un negaisa dievus.
Vai jums šķiet, ka tie uz mūžiem iemiguši sensenās upuru alās, putekļainu grāmatu sējumu lappusēs un tumšās muzeju zālēs?
Vai jūs domājat, ka mūsu pasaule ir caurcaurēm racionāla?
Jūs maldāties.
Senie dievi jūs vēro arī šobrīd.

Nīla Geimena romāns “Amerikāņu dievi” (2001) ir dažādu literāro apbalvojumu rekordists un tiek dēvēts par visvairāk apspriesto grāmatu pēdējā desmitgadē.

Vētra tuvojas …. Ēna ir pavadījis trīs gadus cietumā, uzvedies kārtīgi un atsēdējis savu termiņu. Viss, ko viņš vēlas ir nokļūt atpakaļ pie mīlošās sievas un turpmāko dzīves daļu izvairīties no nepatikšanām. Bet dažas dienas pirms viņa plānotā atbrīvošanas, viņš uzzina, ka viņa sieva ir gājusi bojā nelaimes gadījumā.
Lidmašīnā, braucot mājup uz bērēm, Ēna satiek sirmu vīru, kurš sevi dēvē par  Trešdienu, kurš piedāvā Ēnam darbu. Un Ēna, kuram vairs nav ko zaudēt, piekrīt.
Bet darbs pie mīklainā Trešdienas ir ar savu cenu, un Ēna drīz uzzina, ka viņa loma Trešdienas shēmās ir daudz bīstamāka, nekā viņš jebkad varētu iedomāties. Sapinies noslēpumu pasaulē, viņš uzsāk neticamu ceļojums, cita starpā sastopot, nāvējošo Černobogu, šķelmīgo Nansija kungu, un skaisto Lieldienu – no kuriem visi, šķiet, zina par Ēnu vairāk nekā viņš pats.

Es šo grāmatu gaidīju ar lielu nepacietību, jo esmu lasījis vairākas autora grāmatas, no kurām „Anansi dēli” ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Turklāt „Amerikāņu dievu” darbība risinās tajā pašā pasaulē, un grāmata skaitās Geimana labākais darbs, kas saņēmis neskaitāmas literārās balva.

Lielos vilcienos stāsts ir par to, ka Trešdiena (viņš arī Odins) vāc kopā seno un aizmirsto dievu armiju, kuri ir atceļojuši uz Ameriku līdzi saviem pielūdzējiem, taču nu ir aizmirsti un  izmētāti pa visu plašo Ameriku, dzīvo starp cilvēkiem un piepelnās kā nu kurš prot  – kurš par taksistu, kurš par blēdi, kurš par prostitūtu, utt – vāc šos kopā, lai dotos izšķirošajā cīņā pret jaunajiem amerikāņu dieviem (internets, kredītkartes, popzvaigznes, utt), lai glābtu sevi no galējas aizmirstības un atgūtu vismaz daļu no kādreizējās varas.

Un tāpēc jo sevišķi rūgti nāk atziņa, ka esmu grāmatā pamatīgi vīlies. Stāsta ideja ir ļoti interesanta un mērogs ir episks, bet izpildījums galu galā tāds visnotaļ garlaicīgs. Bezmaz pusi grāmatas varoņi vervē dažnedažādas antīkās dievības savā armijā, gan slāvu, gan ēģiptiešu, gan indiešu, gan indiāņu, gan vēl visvisādus, kurus es nespēju atzīt, tā kā neesmu pārāk liels mitoloģiju eksperts. Tad uz lielu brīdi Ēna tiek nobāzts kādā klusā miestā, kur ir tikai teorētisks sakars ar kopējo stāstu (kaut gan šī daļa man patika vislabāk), kam seko stāsta kulminācija ar klasisko pārmetienu, kad izrādās viss ir savādāk kā izskatās, taču uz to brīdi jau es biju grāmatā tā vīlies, ka pieklājības pēc lasīju līdz beigām.

Es saprotu, ka viena no štellēm, kas izraisa vispārējo sajūsmu par grāmatu ir grāmatā nomaskēto mitoloģisko tēlu gūzma, kurus tad nu visi metas atšifrēt. Diemžēl, kā jau minēju,  lielākajā daļā grāmatā pārstāvēto mitoloģiju es neorientējos, tādēļ šie prieki man gāja secen.

Man patika kā, autors grāmatā ir atainojis Ameriku, jo grāmata arī jāvērtē caur prizmu, ka Geimens ir anglis, kurš kādu laiku pirms šīs grāmatas sarakstīšanas pārcēlās dzīvot uz ASV un tad nu viņš šajā grāmatā ir aprakstījis savus novērojumus par Ameriku un amerikāņu dabu. Kā grāmatā saka Trešdiena – Amerika ir slikta vieta dieviem – viss strauji mainās, ātri rodas jauni elki un vecie tiek aizsviesti mēslainē.

Salīdzinot ar citiem autora darbiem, kopējā noskaņa „Amerikāņu dievos” ir daudz nopietnāka un drūmāka, pietrūkst tas vieglums un lielā humora deva, kas man pie Geimena tik ļoti patika.

Liekot „Amerikāņu dieviem” betmenbļembas es nevaru ignorēt faktu, ka šī grāmata ir tik ļoti atzīta pasaulē un acīmredzot daļa vainas ir manī, ka rezultāts neatbilda ekspektācijām – ja nebūtu sacerējies, nebūtu arī vīlies. Bet, piedodiet, atvainojiet, vairāk par trīs bļembām es tiešām piešķirt nespēju. Es tiešām saprotu, ka darbs ir grandiozs, saprotu to lielo fanošanu, bet, diemžēl, šoreiz tas nav priekš manis.

P.S. Neliela piezīme par tulkojumu – pateicoties tam, ka latviešu valodā Lokijs jau no paša sākuma tiek dēvēts par Lokiju, nevis kā oriģinālā – par Mr.Low-Key un tikai beigās par Lokie , visa autora grāmatas sākumā iecerētā lasītāja maldināšana ir „lost in translation”. Liels paldies Vandai Tomaševičai un Dacei Rudzītei.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Сергей Лукьяненко “Новый Дозор” (Дозоры #5)

Izdevniecība ACT 384 lpp.
Tā kā šī ir jau piektā grāmatā sērijā, tad bloga ieraksts būs vairāk par visu sēriju, nevis grāmatu atsevišķi.

Sergejs Lukjaņenko ir viens no mūsdienu populārākajiem krievu fantasy autoriem, un „sardzes sērija” noteikti ir viņa populārākie romāni. Pēc tiem ir uzņemtas gan filmas, kuras režisējis nu jau Holivudas smagsvars Timurs Bekmambetovs (jāatzīst gan ka sižetiski visai tālas no oriģināla), gan tulkoti daudzās pasaules valodās, tai skaitā arī latviešu, tiesa latviski ir iznākušas tikai pirmā un trešā grāmata.

Man kā homo sovieticus ir tuvs padomju humors (Šuriks, Nacionālo īpatnību sērija, Ar vieglu garu, utt.) un tā vienkāršā krievu cilvēka dvēsele, neskatoties uz fantasy uzstādījumu, ir arī jūtama šī autora darbos, kas man ļauj pilnībā izbaudīt Lukjaņenko darbus. Protams, kā jau lielvalsts autoram regulāri stāstam arī cauri strāvo doma, ka krievu cilvēks ugunī nedeg un ūdenī neslīkst, bet uz kopējā patīkamā fona uz to var pievērt acis.

Kopējā stāsta centrā ir Antons Gorodeckis, burvis, jeb kā šajā ciklā viņus sauc – „citādais”( Иной) kurš strādā Nakts sardzē, kas ir faktiski burvju policija, labie burvji pieskata sliktos (burvji, vampīri, raganas, utt.), lai tie nestrādā pārāk daudz nedarbu. Ir arī Dienas sardze, kurā sliktie pieskata labos burvjus, lai tie nesastrādā pārāk daudz labo darbu. Visam ir jābūt līdzsvarā – uz katru darbu pretējai organizācijai tiek izsniegta licence uz adekvātu nodarījumu pretējā virzienā. Tad nu katrā grāmatā ir kāds centrālais notikums, kurā Antons tiek ierauts, kā arī lēnā garā tiek virzīts uz priekšu kopējais stāsts par to, kas un kāpēc ir mijkrēslis, no kura citādie smeļas savu spēku un tā teikt vispār „čo pa čom”.

Kā jau grāmatu sērijās ir ierasts, visas grāmatas nevar noturēt vienlīdz augstu līmeni un bieži vien jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Šī, piektā grāmata, šķiet ir vājākā visā ciklā, taču, tā kā kopumā esmu sērijas fans, tad uzticīgi turpinu sekot, jo autors ir apsolījis, ka kopējais sērijas koncepts viņam ir padomā jau no paša sākuma un ceru ka tiks arī novests līdz loģiskam noslēgumam. Trīs betmenbļembas.

1 komentārs

Filed under Uncategorized